Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Pirms sarunas es iegūglēju un atklāju, ka jūsu karjera sākās 1989. gadā Literatūras muzejā.
Eduards Liniņš: Jā.
IZS: Kā jūs nonācāt līdz muzejam?
EL: Tas bija zināmā mērā nejauši. Likumsakarīgi tiktāl, ka es studēju latviešu valodu un literatūru. Līdz ar to specialitāte bija saistīta ar muzeju, sevišķi Literatūras muzeju. Jāsaka, ka tolaik Latvijā muzejniecības izglītības, ja neskaita restauratorus, nebija. Bija bibliotēku zinības, tās varbūt bija vistuvāk. Pamatā muzejos nonāca tie, kuri studēja attiecīgo specialitāti, līdz ar to tā mana specialitāte bija tuvu tam.
Bet nejauši tādā ziņā, ka es nebiju domājis par muzeja darbu, man bija nedaudz citas intereses – pamatā drāmas teorija, bet es biju domājis arī par žurnālistiku, un vēsture arī mani vienmēr ir saistījusi. Tomēr tā bija sanācis, ka es studēju latviešu valodu un literatūru.
1989. gadā iestājās zināms pārdomu brīdis. Mani ne pārāk apmierināja tas, kā tobrīd pasniedza manu specialitāti Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet īpašas alternatīvas nebija. Respektīvi, es paņēmu gadu ilgu akadēmisko atvaļinājumu ar domu, ka sapratīšu, vai es tur palieku. Kaut kur fonā vīdēja tolaik modīgā doma par teoloģiju.
Sanāca tā, ka es teju biju nokārtojis tos papīrus un uz gadu brīvs no savām akadēmiskajām nodarbēm, kad pie mums viesos (es toreiz dzīvoju kopā ar vecākiem) atnāca manu vecāku laba paziņa, teātra zinātniece un kritiķe Gundega Saulīte, un atnesa vēsti, ka Rakstniecības muzejs (toreiz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs) meklē darbinieku. Ir uz laiku atbrīvojusies štata vieta, vienai darbiniecei aizejot dekrēta atvaļinājumā. Un tā kombinācija bija tāda, ka formāli es tiku pieņemts darbā Literatūras nodaļā kā līdzstrādnieks (pie tam – uzreiz kā vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, jo tāda bija tā brīvā štata vieta), bet faktiski es strādāju Fondu nodaļā. Tagad to laikam sauc par Krājuma nodaļu. Man vairs nav atmiņā, pēc cik ilga laika un kādā darbinieku nomaiņas ceļā, bet vēl pēc kāda laika es kļuvu par Uzskaites sektora vadītāju. Uzskaites sektors, atkal jāsaka, – tā ir tā laika terminoloģija, tagad, es domāju, to sauc par jaunieguvumu sektoru.
Tātad – Fondu nodaļas struktūrvienība, kas uzskaitīja un iegrāmatoja visus jaunieguvumus, iespēju robežās sekojot arī apraksta saturam. Aprakstīšanu veica pētnieki nodaļās, un apraksta kvalitātes jautājumi reizēm bija iemesls nelieliem konfliktiņiem ar kolēģiem. Tad attiecīgi ieraksti tika veikti uzskaites grāmatā, kas bija reģistrētais uzskaites dokuments. Piešķīrām inventāra numuru, atradām atbilstošu vietu krātuvē, kur attiecīgajam priekšmetam jāglabājas, pielikām lokācijas kodu, kas bija īpašs šifrs, pēc kura varēja atrast, kurā nodaļā, kurā plauktā, kurā fondā un kurā mapītē priekšmets atrodas. Fondi bija gan personu – rakstnieku, teātra darbinieku, mūziķu, gan organizāciju – teātru, muzikālo vienību utt. Tobrīd uzskaites sektors strādāja ar ļoti lielu intensitāti – šķiet, ka sākotnēji mēs bijām trīs, mani ieskaitot, bet pēc tam jau četri darbinieki. Tobrīd muzejā ienāca milzums jaunu materiālu. Krājuma apjoms toreiz bija nedaudz virs pusmiljona, un bija daži mēneši, kad, ja atmiņa mani neviļ, tas pieaugums bija kādi 20 tūkstoši vienību.
IZS: Vai tas jau bija saistīts ar visiem neatkarības procesiem?
EL: Jā, tas bija saistīts ar visiem šiem procesiem. Es šodien tieši pārdomāju, kas bija tie galvenie resursi. Pirmais resurss, protams, bija trimda. Tie materiāli sāka ienākt ļoti lielā skaitā.
IZS: Jau 1989. gadā?
EL: Jā, un jau pirms tam. Faktiski, sākot ar 1987./1988. gadu, sāka intensīvi ienākt trimdas materiāli. Varbūt sākumā ne tie paši vērtīgākie. Teiksim, iespieddarbi, periodika, teātru programmas utt. Pēc tam jau sāka parādīties arī rokraksti, vēstules. Tas bija viens ļoti liels resurss.
Otrs resurss bija materiāli, kurus cilvēki padomju laikā nebija gribējuši muzejam uzticēt. Reizumis tie bija aizliegto vai daļēji aizliegto autoru, nepublicēto autoru darbi, viņu personiskie arhīvi utt. Bet vispār – līdz ar Atmodas laiku cilvēki bija daudz gatavāki nodot materiālus valsts atbildīgā glabāšanā. Jo nebija šaubu, ka tie pēc labākās sirdsapziņas arī tiks glabāti un būs pieejami sabiedrībai.
Un trešais resurss – tam ir vārds un uzvārds. Viņu sauc Elmārs Zemovičs. Neilgi pirms manas ierašanās muzejā bija nodibināta Mūzikas nodaļa, jo līdz tam Latvijā vispār neviens īsti nebija vācis mūziķu materiālus. Tādas muzeja vienības vienkārši nebija. Un Elmārs Zemovičs, kurš līdz tam bija strādājis Valsts simfoniskajā orķestrī, bija pensionējies mūziķis ar milzīgu entuziasmu un ļoti plašu pazīšanos šajās aprindās. Viņš vāca mūziķu, komponistu personisko arhīvu materiālus. Jāsaka tā – ja par rakstniekiem jau iepriekšējās desmitgadēs bija skaidrs, ka tas, ko rakstnieks raksta, ir glabājams un ir vērtība (vēstules, dienasgrāmatas utt.), tad par mūziķiem, par māksliniekiem tā tradīcija nebija īsti iestrādāta. Man tolaik stāstīja, ka arī izglītības līmenī mūsu mākslas zinātniekiem un muzikologiem trūka ievirzes personību biogrāfiju izpētei. Viņi bija labi sagatavoti novērtēt darba estētisko kvalitāti un konstatēt mākslas virzienu un mākslas procesu, bet par biogrāfijām, mākslinieku likteņu izzināšanu, līdz ar to – par tādu muzeja materiālu un personisko arhīvu vākšanu, viņiem bija maza interese. Nezinu, kā ir tagad. Savukārt Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs (RLMVM) bija tā vieta, kur aprakstītu un apdrukātu papīru un fotogrāfiju vākšana un aprūpēšana bija pats pamatu pamats.
Viss piesauktais tad arī veidoja milzīgu materiālu plūsmu, kas pie mums muzejā nonāca.
IZS: Pieminētais Elmārs Zemovičs bija muzeja darbinieks vai brīvprātīgais?
EL: Viņš vadīja Mūzikas nodaļu. Viņam, cik atceros, nodaļā bija arī divi līdzstrādnieki. Uz šīs nodaļas bāzes ir izveidojusies tā muzeja daļa, kas ir Mūzikas muzejs. Toreiz RLMVM sastāvēja no trim lielām daļām. Un tas arī bija strukturēts krājums – literatūra, teātris un mūzika. Mūzikas nodaļa bija visjaunākā, un tā aktīvi veidojās. Literatūras un teātra materiāli bija vākti jau gadu desmitiem. Vēl bija atsevišķs tēlotājas mākslas fonds, kura pastāvēšanu noteica mākslas darbiem nepieciešamie specifiskie glabāšanas apstākļi un, attiecīgi, glabātāju profesionālās iemaņas. Tie bija mākslas darbi, kas bija piederējuši literātiem, teatrāļiem utt., arī, piemēram, Jaunsudrabiņa gleznu kolekcija. Mūsu filiāle bija arī Rozentāla un Blaumaņa muzejs. Ne ļoti liela, bet nopietni glabājama kolekcija.
Uzskatu, ka lēmums par Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja sadalīšanu un pats sadalīšanas process ir viena no lielākajām nejēdzībām visā atjaunotās Latvijas kultūrpolitikas vēsturē. Tā bija aplamība, kuru savā laikā izdarīja Helēna Demakova. Es domāju, ka tur pamatā bija viņas nesaprašanās ar toreizējo muzeja direktoru [Ivaru] Zukuli. Un tas izvērtās par to, ka ministre Demakova zināmā mērā izrēķinājās ar muzeju. Bija doma vispār sadalīt trīs atsevišķos muzejos, bet tad izrādījās, ka to mūzikas daļu neviens nav gatavs apsaimniekot. Teātra daļu uzņēmās Kultūras akadēmija, jo tai līdzi nāca Smiļģa māja un tobrīd Kultūras akadēmijā veidojās arī muzejniecības studijas.
IZS: Bet krājums palika Rakstniecības un mūzikas muzejā.
EL: Jā, paldies Dievam. Cepuri nost tam, ko šobrīd Teātra muzejā dara Jānis Siliņš un viņa komanda, un pati par sevi Smiļģa māja ir mūsu kultūrainavā ļoti pozitīva vieta. Bet kā tas viss notika – mākslīgi to plēšot pa daļām, krāmējoties un sapulcinot kaut kādu komisiju, kura, manuprāt, prasti sakot, raustījās no ministres (es to toreiz jau vēroju no malas), un, no otras puses, tur bija arī dažādi noskaņojumi, priekšstati, katram sava muzeju darba pieredze. Mūsu muzeji darbojas diezgan atšķirīgi. Toreizējā Rakstniecības muzeja pieredze bija tāda, ka savulaik tas bijis muzejs ar ļoti daudzām filiālēm un tomēr ar ļoti loģisku struktūru, jo teātris un literatūra taču ir ļoti cieši saistīti. Tekstam teātrī ir ļoti liela vieta. Un ir loģiski, ka tas ir vienots veselums. Un būtu tikai loģiski, ja ne vien krājums, bet arī visa abu šo sfēru muzejnieciskā izpēte un publiskošana būtu vienotas.
IZS: Nākamais trieciens muzejam bija, kad tas atteicās no Pils laukuma un piekrita pāriet uz Mārstaļu ielu. Tāda neliela sakāve.
EL: Kas zina. Šim procesam es īsti vairs nesekoju. Pils ielas ēkā savulaik bija Baltijas kara apgabala muzejs, kur plašās zālēs varēja izstādīt pat militāro tehniku. Protams, ar atbilstošu finansējumu tā māja būtu pielāgojama rakstniecības un mūzikas muzeja vajadzībām, bet var jau būt, ka Mārstaļu iela 6 ar savām intīmākajām telpām ir šādam muzejam pat piemērotāka. Vēl jo vairāk, atšķirībā no Pils laukuma nama, Mārstaļu ielai ir sava ar literatūru un mākslu saistīta vēsture. Te es domāju kafejnīcu M6, kur savulaik visai bieži bija sastopami litaratūras un mākslas ļaudis.
IZS: Kur muzeja fondi (krājums) glabājās 90. gadu sākumā?
EL: Tas viss atradās Rīgas pilī – tur, kur tagad ir prezidenta kancelejas telpas ceturtajā un piektajā stāvā. Jāsaka, ka fondu telpas bija ļoti saspiestas. Telpu trūkums bija pastāvīgs. Jau pieminētais Elmārs Zemovičs centās vākt arī mūzikas instrumentus, bet šajā ziņā galvenā fondu glabātāja Anna Egliena viņu bremzēja, jo – kur tad to visu varētu likt?!
IZS: Kā bija ar noskaņojumu muzeju nozarē pārejas laikā, 90. gadu sākumā? Darbiniekos, fondu lietās?
EL: Protams, kā visās nozarēs, arī mums zināmā mērā atvērās pasaule. Parādījās kaut kādi ārzemju kontakti, ne tikai ar trimdu (kas bija izpētes priekšmeta apzināšanas nepieciešamība), bet arī pirmie kontakti ar citu valstu muzejniekiem, izpratne par citādu metodiku. Es atceros kādu lekciju – uz šejieni bija atbraukuši zviedru muzejnieki, un viņi mums rādīja un stāstīja, kā viņi fiksē zviedru dzīves realitāti šobrīd. Tas toreiz šeit tā nenotika un arī šodien, manuprāt, tā īsti vēl nenotiek. Daudzi zviedru kolēģu stāstīto toreiz uztvēra pat ar vīpsnu. Stāsts bija par to, ka tiek izvēlēta viena zviedru ģimene, no kuras muzejs nopērk visu viņu iedzīvi, un visu šo kopumu ņem muzeja krājumā. Un tas ir nofiksēts kā laika momentuzņēmums ar reāliem priekšmetiem. Tas man likās ārkārtīgi pareizi. Jo toreiz jau pilnīgi noteikti muzejs Latvijā vāca un par vērtību uzskatīja tikai to, kas ir kaut kur no zemes izrakts, kaut kur vecos bēniņos atrasts, – tam bija jābūt pamatīgi apputējušam, aprūsējušam, lai redz, ka tā laika patina tur ir klātesoša. Lai gan būtībā ir ļoti pareizi fiksēt to, kas ir šobrīd, negaidot, kad notiks kāds atbirums, jo tajā atbirumā noteikti kaut kas iet zudībā.
Tas, protams, ir tāds diskusiju jautājums. Vai par katru cenu jāpierunā rakstnieks, lai viņš nededzina savas vēstules? Mans klasesbiedrs un draugs Jānis Elsbergs kādā reizē, zinot, kur es strādāju, teica: “Vakar mēs sadedzinājām trīs maisus vēstuļu – Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Olafa Stumbra, Veronikas Strēlertes.” Jo Vizma Belševica uzskatīja, ka personiskā sarakste neattiecas uz vēsturi. Mārtiņš Zīverts lielāko daļu savu rokralstu pēc lugas pabeigšanas iznīcināja.
Tagad šīs problēmas īsti vairs nav aktuālas. Kādas vēstules?! Es nemaz nevaru iedomāties, ko Rakstniecības muzejs šobrīd īsti vāc. Iespieddarbus. Anturāžas priekšmetus, kas ir otršķirīgi rekvizīti. Jo nu jau pat vairs nav rakstāmmašīnu. Nu jā, personiskos datorus varbūt. Kā Mārcis Bendiks reiz man teica, šis laiks atstās arī ļoti maz fotogrāfiju. Katrā ziņā – kvalitatīvu fotogrāfiju.
Tātad viena pārmaiņa bija jauni priekšstati. Digitalizācijas pirmie mēģinājumi. Tas uz mani attiecās diezgan būtiski, jo es, iestrādājies, sāku domāt, ko varētu darīt pa jaunam un citādi. Ap to laiku parādījās priekšstati par datortehniku un tās dotajām iespējām. Protams, tā rožainā aina, ka mums ir milzīga datu bāze, kurā ir viss, kas Latvijas muzejos un arhīvos glabājas, ar attiecīgi labu meklēšanas aparātu, toreiz nebija realizējama tīri tehniski. Tagad uz to pamazām virzāmies, un tehniskās iespējas ir nesalīdzināmi lielākas.
Toreiz saņēmām tehnikas dāvinājumu, bet atklājās, ka tā nebija īsti piemērota, lai izveidotu jēdzīgu digitālo katalogu. Tas, ko es izdarīju, – es uztaisīju pamatīgas muzeja priekšmetu apraksta shēmas, pirms tam arī precizētu apraksta instrukciju, kas bija dažu kolēģu nīgruma iemesls, jo dažbrīd prasīja patērēt vairāk laika un pūļu apraksta procesam. Es uzstāju, ka muzeja materiāliem atstāt toreiz ierasto datējumu „b.g.” – „bez gada” – nedrīkst, jācenšas vismaz gads vai gadu desmits pēc kādām pazīmēm, konteksta konstatēt un norādīt. Tas daudziem šķita pārlieku apgrūtinoši. Ko tas Liniņš iedomājas!? Mēs šeit esam gadu desmitiem mierīgi darījuši tā.
IZS: Kurā gadā tas bija? Kad veidojāt jauno sistēmu?
EL: 90. gadu sākums - 1991., 1992. gads. Teorētiski es to sistēmu uztaisīju tādu, ka no tās programmētājs varētu radīt programmu, un, attiecīgi ievadot datus, to varētu izmantot meklēšanai. Man šķiet, ka [Andreja] Upīša muzejs, kuram bija salīdzinoši mazāks krājums, diezgan labi izmantoja manu apraksta shēmu un pat veidoja savu katalogu. To vajadzētu Jānim Garjānam pajautāt.
Tas par pozitīvo. Bet tas bija arī ļoti sarežģīts laiks. Mainījās visas darba attiecības. Sākām dzīvot citā sociālekonomiskajā realitātē. Tobrīd muzejam bija ļoti neveiksmīga vadība. Par muzeja direktoru tajā pārmaiņu laikā kļuva dzejnieks Pēteris Zirnītis. Līdz tam viņš bija darbojies Rakstnieku savienības struktūrā. Par mirušiem vai nu labu, vai neko, izņemot patiesību. Neteikšu neko tādu, ko pats nepieredzēju. Tādas būtiskas ieinteresētības muzeja darbā Zirnītim nebija, viņam šis amats interesēja tik daudz, cik īstenot savas personiskās ambīcijas. Neizbēgams bija konflikts ar tiem muzejniekiem, kuriem muzejs bija mūža darbs, bija dziļi iestrādāta izpratne par muzeja misiju, ne deklaratīva. Lai nu kur, bet krājuma nodaļā bija tieši tādi cilvēki, kuri patiešām mīlēja rakstniekus un aktierus, kuri tur mājoja tajos papīros un mapītēs. Arī man primārā muzeja misija šķiet glabāšana, un tikai sekundārā – tas izglītojoši izklaidējošais darbs. Pareizi jau ir, kad tas ir līdzsvarā. Pretruna vienmēr bijusi, īpaši līdzekļu sadalījumā, un vēl vairāk, kad šo līdzekļu trūkst. Jāsaka, ka Zirnītis un viņa administratīvā komanda izstāžu darbu vēl kaut kā saprata, bet glabāšana… Bieži šādas izpratnes trūka arī augstākā, Kultūras ministrijas līmenī. Tas bija ļoti grūts laiks, jo līdz ar visām pārmaiņām sāka akūti trūkt finansējuma, sāka trūkt dažādu materiālu, kas elementāri bija vajadzīgi darbam. Un jautājums – kā tad jūs apliecināt muzeja nepieciešamību? Atkal tur iestājas “šķēre” starp glabāšanu un auditorijas piesaisti. Rakstniecības muzejam ir vēl viena problēma – ir salīdzinoši maz vizuāli spilgtu materiālu. Bet 90. gadu sākumā, atkal jau ar trimdinieku ienākšanu muzeja saturā un aizliegto autoru izstādīšanu, interese no auditorijas bija samērā liela.
IZS: Kā notika pārkārtošanās 90. gadu sākumā, piemēram, aizliegtie autori un specfondu atvēršana?
EL: Organizatoriski muzejs pārkārtojās ātri. Kā jebkurā līdzīgā padomju iestādē, arī Rakstniecības muzejā bija specfonds. Tie, kas zina tā laika realitāti, zina, kas ir specfonds. Tur glabājās viss tas, ko ierindas pilsonim nebija lietderīgi zināt. Nebija lietderīgi apmeklēt kapitālistiskās valstis, nebija lietderīgi pārāk bieži apmeklēt arī sociālistiskās valstis un nebija lietderīgi šo to lasīt. Specfondā glabājās, protams, primāri visa trimda un šis tas cits. Tāds specfonds, kur glabājās literatūra, bija arī Akadēmiskajā bibliotēkā, un tur šis specfonds saglabājās, manuprāt, līdz pat 1991. gadam. Savukārt muzejā jau 1988. gadā vai 1989. gada sākumā ar vienu lēmumu specfonds tika likvidēts. Tad bija daži muzeja materiāli, kuriem izsniegšanas aizliegumu bija uzlikuši to nodevēji, – dienasgrāmatas, kuru autori bija, piemēram, tenkojuši, – un viņu bērni vai mazbērni, kas to nodeva muzejam, saprata, ka tas nebūs smuki. Iespējams, ka tādi materiāli ir joprojām muzejā. Tas ir viens, kas palika brīvi nepieejams.
Un tad, mazliet komiski, piemēram, toreizējā Literatūras nodaļas vadītāja Andra Konste un, šķiet, vēl vairāki kolēģi (Andrai to vajadzētu pajautāt, vai tā bija viņa vai kāds cits) izlēma, ka mēs nedosim kuram katram studentam brīvā lasīšanā Mirdzas Ķempes un Erika Ādamsona saraksti. Tagad tā ir izdota grāmatā, lai gan neesmu izpētījis, vai tur tiešām ir viss, kas muzeja krājumā. Šajā sakarā izstāstīšu vienu ar muzeju tieši nesaistītu gadījumu no tā laika. Vienu brīdi, ne pārāk ilgi, iznāca tāds izdevums “Rakstnieka Vārds”. To izdeva Rakstnieku savienība un rediģēja Jānis Elsbergs. Es biju sagatavojis Mārtiņa Zīverta līdz tam nepublicētu materiālu apkopojumu, jo paralēli fondu darbam es ar laiku sāku pētīt Mārtiņa Zīverta biogrāfiju un daiļradi.
Šai sakarā es biju iegriezies pie Jāņa, un viņš interesējās par Ķempes un Ādamsona vēstulēm, vai tās nevarētu dabūt un publicēt. Un šīs mūsu sarunas laikā tur ieradās arī Anatols Imermanis. Bija interesanta saruna. Imermanis saka: “Labdien, Jāni! Sakiet, lūdzu, kādu dzērienu man jums nopirkt par to, ka jūs publicējāt tik glaimojošu recenziju par manu pēdējo grāmatu? Jo manā laikā dzejnieks pie recenzenta bez konjaka pudeles negāja. Manuprāt, tas labākais dzēriens ir labs portvīns. Un labs portvīns ir portvīns “Kardanakhi”. Savā laikā Rīgā ne vienmēr varēja dabūt, bet, kad parādījās tas portvīns “Kardanakhi”, taksīši bija lēti, tad es ņēmu taksīti un braucu, kur varēja dabūt, jo man toreiz bija meitene, kura dzēra tikai “Kardanakhi”. Es te dzirdēju, ka jūs par Erika un Mirdzas saraksti interesējaties. Ko es varu teikt? Kā Mirdzas tuvs draugs un biktstēvs, kāds es biju apmēram 20 gadus, es teiktu, ka Mirdzai nebūtu nekas pretī, ja to saraksti publicētu. Ļoti skaistas vēstules. Vai tad nav skaisti, ka Eriks raksta – Mirdza, es domāju par tevi un onanēju.” Es, protams, nenoturējos un ar attiecīgu ņirgu atstāstīju šo Konstei, kura savukārt: “Kas viņš par biktstēvu!? Vecais ķēms, ko viņš muld!” Tur bija, protams, zināma pētnieka greizsirdība par savu autoru.
Tā pētnieku greizsirdība, tā bija interesanta lieta. Reizēm arī nedaudz dramatiska. Pie mums toreiz sāka un ilgus gadus pēc tam nostrādāja filozofs un literatūras pētnieks Edgars Mucenieks. Viņa viena no būtiskākajām un toreiz ļoti svarīgajām tēmām bija Zenta Mauriņa, kura arī atgriezās apritē. Bet par Zentu Mauriņu interesējās arī tāda neviennozīmīgi vērtējama personība kā Ingrīda Sokolova, kura Otrā pasaules kara laikā bija bijusi Sarkanās armijas strēlnieku korpusā un tikusi smagi ievainota, tāpēc otro pusi mūža pavadīja ratiņkrēslā. Viņa izjuta tīri personisku saikni ar Zentu Mauriņu, un par spīti tam, ka Ingrīda Sokolova bija izteikti padomju kanonam uzticīga persona, Zenta Mauriņa viņu aizrāva. Viņa Zentu Mauriņu zināmā mērā gribēja privatizēt. Ja padomju laikā viņai kā literatūrā un partijas konjunktūrā nozīmīgai personai nebūtu bijis grūti no turienes atgaiņāt citus, tad pārmaiņu laiks un tāds Edgars Mucenieks… Edgars bija pat spiests nomainīt telefona numuru, kas toreiz nebija nemaz tik viegli, jo bija tikai fiksētie telefoni, tāpēc ka Sokolovas kundze viņam zvanīja un viņu burtiski terorizēja. Bet 90. gadu sākums bija kolīzija starp lielām cerībām uz pareizām pārmaiņām, kas sadūrās ar realitāti. Totāls finanšu trūkumus, un zināmā mērā amatos vēl joprojām nonāca cilvēki ar priekšstatiem, kas veidojušies iepriekšējos gados, ar padomju perioda idejiskajām un domāšanas “slimībām”. Tas visu laiku radīja tādu nervozitāti.
Kāpēc es pārtraucu savu muzejnieka karjeru, kas citādi, iespējams, būtu turpinājusies (jo, jāsaka, mani tas interesēja)? Muzejs bija stabila, līdzsvarota un mierīga vide, un Rakstniecības muzejā, sevišķi Fondu nodaļā, strādāja cilvēki, kuri zināja, kāpēc viņi to dara, un man ir svarīgi strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri apzinās savu misiju.
Tas bija 1993. gads, Repšes rubļus nomainīja uz latiem, un mana mēnešalga uz rokas bija 41 lats. Pat ievērojot, ka lata pirktspēja reālajās cenās bija krietni lielāka nekā eiro un, piemēram, biļete tramvajā maksāja 15 vai 20 santīmus, 41 lats tomēr nebija nauda, ar kuru varēja kaut cik izdzīvot. Tas bija laiks, kad, diemžēl, jauni, spējīgi cilvēki muzejā iegriezās, kādu laiku pastrādāja, bet meklēja kaut ko citu. Palika tie, kas citur sevi vienkārši nevarēja iedomāties, un bieži arī tikai tāpēc, ka varēja to atļauties. Teiksim, dāmas, kurām dzīvesbiedri bija galvenie pelnītāji (iespējams, bija arī kāds otrāds dzimšu lomu gadījums). Visu cieņu, protams, tiem, kuri tos badainos deviņdesmitos izturēja un palika uzticīgi muzejam. Es ar to, diemžēl, nevaru lepoties.
IZS: Kā bija ar nozares kopības sajūtu?
EL: Koleģialitātes sajūta muzejnieku vidū pastāvēja. Tādas konkurences praktiski nebija, jo katram bija savs noteiktais lauciņš. Mums bija savstarpējā atbalsta un sadarbības situācija ar visiem, kas tajā sfērā darbojās.
Te gan jāsaka, ka faktiski pie visu līdzīgo muzeju tapšanas Literatūras, teātra un mūzikas muzejam bija bijusi tāda vai citāda loma – Ojāra Vācieša memoriālais muzejs, Čaka muzejs, kas toreiz tikai sāka veidoties, utt.
Bija arī daži interesanti momenti pārejas laikā – daži muzeji tika likvidēti. Burtiski daži. Teiksim, Viļa Lāča memoriālais muzejs, kas bija iekārtots viņa savrupmājā Mežaparkā. Ģimene bija novēlējusi māju valstij ar noteikumu, ka tur vienmēr būs muzejs, bet, tā kā tika nolemts, ka Vilis Lācis nav tā literārā persona, kura pelnījusi muzeju, muzeju likvidēja.
Man nav atmiņā, ka tiešām vērtīgiem literātiem kāds ķertos klāt. Neatceros, ka būtu nopietni figurējusi ideja, piemēram, par Andreja Upīša muzeja likvidēšanu.
IZS: Es tieši gribēju prasīt par Upīti…
EL: Andrejs Upīts tomēr ir neapstrīdams literārs lielums. Lai kādas būtu bijušas biogrāfijas un ideoloģiskās ievirzes detaļas. Bija klaigātāji, bet, cik es atceros, tas nekad nenonāca līdz nopietnai diskusijai.
Man liels prieks, ka toreiz tapa Jaņa Akuratera muzeja māja. Varbūt Akuraters ir otrajā ešelonā pēc literārā veikuma svara uz kopējā fona. Bet pati māja kā starpkaru latviešu inteliģenta dzīves vide – tā ir ārkārtīgi liela vērtība. Ģimene faktiski atdāvināja māju (cik atceros, mantiniekam tika samaksāta vienas vieglās automašīnas cena) valstij.
Vēl viens interesants moments, kur es biju klāt, bija Ļeņina muzeja likvidēšana. Tur nu gan dažiem bija tāda izjūta, ka – visu miskastē! Tomēr tā nenotika – notika tā, kā ir pareizi. Bija komisija, un es arī biju tās sastāvā. Tika pieņemts lēmums, ko ar to visu iesākt, un nebija tā, ka tur bija tikai draza. Tur bija daži mākslas darbi, protams, tematiski, bet gleznieciskā vērtība no tā nav mazāka. Ja Džemma Skulme to savulaik ir gleznojusi, ideoloģiskie motīvi ir viena lieta, bet jebkurā gadījumā tā ir pagātnes liecība un mākslas procesa sastāvdaļa. Nekas vērtīgs netika iznīcināts.
IZS: Kā Jūs teiktu, kas nosargāja muzeju nozari līdz 1997. gadam, kad pieņēma Muzeju likumu, kas ielika nozari profesionālā rāmi?
EL: Tie bija, kā jebkurā nozarē, cilvēki, kas tur strādāja un kam bija misijas apziņa.
IZS: Kādas spilgtas personības jūs no tā laika nosauktu?
EL: Anna Egliena, viņa ir mana pirmā priekšniece un darbaudzinātāja. Viņai toreiz bija smagi konflikti ar pieminēto Pēteri Zirnīti. Anna Jurkāne arī, ar viņu es iepazinos, kad ar kolēģiem taisījām muzeju terminu vārdnīcu latviešu valodā. Jānis Garjāns, kurš vadīja minētās vārdnīcas sagatavošanas procesu un vispār lika pamatus muzeoloģijas teorijai un akadēmiskajai izglītībai Latvijā.
IZS: Ministrijā kāds cilvēks?
EL: Ar ministriju gan bija diezgan bēdīgi. Es neatceros, kas tobrīd ministrijā bija referents. Ministrijā tas bija tāds pārmaiņu un satricinājumu laiks, tie referenti neko īpašu nenoteica, tur viss bija, kā ministrs lēma. Man arī ir viens neilgs darba pieredzes brīdis ministrijā, un tas bija skumji, kas tur notika.
IZS: 90. gados?
EL: Jā, 90. gadu beigās. Tur nu tās misijas apziņas tobrīd nebija. Gribētos domāt, ka šobrīd ir labāk.
Atgriežoties pie muzeja – ar direktoru Zirnīti muzejā izveidojās konflikts, bija izteikta opozīcija. Vienā pusē bija Zirnītis, otrā pusē – Fondu nodaļa, pārējie – kaut kur pa vidu.
Tur bija vairākas lietas – muzeju priekšmetu bojājumi, viens pat bija deponējums no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja. Mākslinieks, kas iekārtoja izstādi un kas bija direktora personisks draugs, emocionāla uzbangojuma brīdī bija muzejiski vērtīgo mēbeli salauzis un tad „salabojis”, iedzenot pāris pamatīgas naglas. Un tas nu ir jānes atpakaļ uz Rīgas muzeju, un uz deponēšanas dokumenta ir Annas Eglienas paraksts, kas ir pieņēmusi atbildīgā glabāšanā, nevis Zirnīša. Tas bija tikai viens moments, bet tādu bija gana daudz.
IZS: Es laikam tad neprasīšu par bohēmu muzejā…
EL: Bišķi bija. Bija. Barikāžu laiks. Mēs taču Barikāžu laiku pamatā pavadījām muzejā. Barikāžu laikā mēs arī organizējām diennakts dežūras.
IZS: Sargājāt muzeju?
EL: Jā. Jo, ja kāds “ieplivinātu” pa to logu kādu Molotova kokteili… No Pils laukuma puses logi bija augstu, tur tikai ar kaut ko šaujamu, bet no Daugavas puses – tur varēja, šķiet, diezgan tā mierīgi. Tur bija dažas fondu telpas, un pat, manuprāt, nebija restes. Ja tur kaut ko iemestu… Signalizācija, protams, bija, bet mēs izlēmām, ka kādam tur jāuzturas visu laiku. No tām dienām bija arī stāsti par soļiem, kas tur naktīs skanot. Tās naktis, kad es tur gulēju, nedzirdēju, bet dažas kolēģes teicās dzirdējušas. Un viņas vienas negribēja dežurēt, tad pa divām. Man šķiet, es arī kādreiz ar kādu bailīgāku kolēģi pārī tur dežurēju.
Un Barikāžu laiks. Muzejs bija ārpus barikāžu loka, bet turpat jau pirmās barikādes Pils ielas galā bija. Tad mēs arī pa naktīm uzturējāmies muzejā, pa dienu braucām uz mājām gulēt, jo doma bija – ja notiks uzbrukums, tad drīzāk naktī. Es atceros nakti, kad man drusku uzdeva nervi. Situācija bija tāda, ka nākamajā dienā bija paredzēts Interfrontes mītiņš. Un es biju izdomājis – ja armija rīkos uzbrukumu, tad tas notiks naktī pirms tā Interfrontes mītiņa. Mums tur bija televizors, un pa televizoru pārraidīja operfilmu “Traviata”, ļoti skaistu un, no mūsdienu viedokļa raugoties, ļoti briesmīgā video kvalitātē. Man tas viss ir tā saslēdzies vienotā atmiņu bildē – “Traviata”, nervi, pīrādziņi un alkohols. Alkohols tolaik bija deficīts, bet par godu tai neatkārtojamajai dzīves situācijai visi vilka kaut ko ārā no mājas bāriņiem.
Pirms tam mēs visi kopā stāvējām Baltijas ceļā – darbadienas beigās ar diviem taksometriem braucām ārā no Rīgas, bet pie Šmerļa sākās sastrēgums, un mēs sapratām, ka tālāk netiksim. Jau nāca tas brīdis, un kaut kur Šmerļa rajonā mēs piedalījāmies Baltijas ceļā – sastrēguma dēļ tur bija daudz vairāk cilvēku nekā vajadzēja.
Pēc tam bija 1990. gada 4. maijs, tad mums visu laiku bija ieslēgta radiotranslācija, kas toreiz bija pa vadiem. Man uz galda bija skaitīkļi, kurus es reizēm izmantoju, un kad translēja balsojumu no Augstākās Padomes, tad es uz tiem bīdīju kauliņus, skaitot deputātu balsis par un pret.
Nu jā, tad Barikādes, un tad Augusta pučs. Augusta puča laikā es biju atvaļinājumā un nebiju Rīgā, es biju kopā ar jauniešu kori “Renatus” vasaras nometnē Strenčos. Dienu vai pusotru bija šaubas, ko darīt, bet tad uzvarēja viedoklis, ka jāmēģina nokļūt līdz Rīgai, jo dažiem koristiem jau bija ģimenes, kas bija palikušas Rīgā, attiecīgi – uztraukumi. Ar vilcienu kūlāmies uz Rīgu. Es atceros, ka Strenčos un vēl apmēram līdz Valmierai varēja uztvert Latvijas Radio, kas raidīja ne no Doma laukuma, jo Doma laukums jau bija ieņemts. Tuvāk Rīgai Latvijas Radio vairs nebija uztverams. Nākamajā dienā es gāju uz muzeju – kaut kā tas šķita loģiski, ka man jābūt tur. Tur es arī sagaidīju brīdi, kad bija skaidrs, ka pučs ir izgāzies un pučisti jau bēg no Maskavas. Atceros, Inga Šteimane zvanīja – acīmredzot no telefona automāta (viņa toreiz arī strādāja muzejā, tēlotājas mākslas fondā; fonda glabātāja bija Ārija Sīle), ka omonieši ir atbraukuši Doma laukumā ar saviem bruņu transportieriem un tūlīt ies vaļā. Tad Augstākā Padome balsoja par deklarāciju par faktiskās neatkarības atjaunošanu. Anna Egliena domāja, ka ir jāiet uz Augstākās Padomes māju un jāveido dzīvais vairogs, es tajā brīdī biju skeptisks par tādu soli un teicu, ka tie ir bandīti un vienkārši paņems un nošaus bez jēgas, un ka labāk to nedarīt. Man arī, jāsaka, bija taisnība. Labākajā gadījumā varētu tur dabūt kādu memoriālo zilumu.
IZS: Ja skatāmies retrospektīvi uz muzeju nozari, kas bija jūsu pirmā darbavieta, – kas būtu jūsu personīgie divi trīs nozīmīgākie notikumi nu jau neatkarīgajā Latvijā?
EL: Nenoliedzami, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas atjaunošana un jauno ekspozīciju iekārtošana. Tas, manuprāt, ir numur viens. Mums būtu jāuzbūvē adekvāti tikpat labs nacionālais vēstures muzejs. Tāds, kādu ir uzcēluši igauņi.
IZS: Par to mums ir nelielas šaubas, jo nav naudas ekspozīcijai…
EL: Es teiktu, ka nav nevis naudas, bet gribas un izpratnes.
Bet tas mums būtu jāizdara, jo citādi atkal skatāmies, kāpēc igauņiem viss ir drusku labāk. Es teikšu, ka vakcinācijas rādītāji ir ļoti simptomātiski, tieši tik, par cik atšķiras vakcinācijas rādītāji Igaunijā un Latvijā vai Lietuvā un Latvijā, mēs arī savā domāšanā tomēr joprojām atšķiramies. Un visi šie, piedodiet, kūtspakaļas konservatīvisma piemēri, kas te mums ir, un arī vakcīnu skepse… Igauņiem ir minimālā kultūras darbinieka un izglītības darbinieka algas likme, bet mums tādas nav. Igauņiem Kultūrkapitāls ir jau kopš, manuprāt, 80. gadu beigām, mums to ar lielu čīkstēšanu un ņerkstēšanu izdevās izveidot – kad? 90. gadu beigās.
Ir, protams, muzeji, kas man ir ļoti simpātiski, par kuriem zinu, ka tie ļoti labi strādā. Iznāk tā, ka es pa tādām lokācijām, bet – Ventspils muzejs, kāds tas ir izveidots ar savu pētnieciskā darba programmu. Faktiski arī no nulles. Nesen biju Talsu novada muzejā – arī ļoti labi iekārtota ekspozīcija, izmantojot jaunas tehnoloģiskās iespējas. Cēsu Vēstures muzejs atstāj ļoti labu iespaidu.
IZS: Jūs nenosaucāt valsts simtgades izstādi “Latvijas gadsimts” LNVM.
EL: Nu labi, tā lai būtu tas numur trīs.
IZS: Iespējams, ar šo es nedaudz provocēju, bet man šajā izstādē pietrūka tas, par ko mēs runājām sarunas sākumā, – tā laikmetīgā vēsture un stāsts par šodienas Latvijas iedzīvotāju. Ja es aizeju ar savu krustbērnu, kas ir agrais divdesmitgadnieks, viņš tur sevi neatrod.
EL: Jā. Redziet, vēstures izpēte ir iespējama ar kādu 20 gadu distanci. Līdz tam tad būtu jāņem, kā stāv, – visa istabiņa, visa dekorācija. Ja atgriežamies pie Igaunijas nacionālā muzeja piemēra, jāatzīst, ka nauda nav galvenais, – tur ir skola, tur ir intelektuālais resurss un fundamentāla izpratne.
Jā, protams, arī Mākslas muzejs “Rīgas Birža”, tas ir labs sasniegums. Bet mums vajag – ļoti vajag – jaunu, modernu muzeju. Zināmā mērā es ceru, ka par tādu kļūs jaunais Okupācijas muzejs, kur varētu būt arī jauni ekspozīcijas iekārtošanas principi.
Es kā pirms 25 gadiem no muzeja aizgāju, tā neesmu bijis ļoti cieši ar to saistīts.
IZS: Bet jūs savos raidījumos veicat vēstures interpretācijas darbu.
EL: Jā, protams.
IZS: Jūs pirms tam teicāt, ka, strādājot muzejā, jūs vairāk bijāt par saglabāšanu, ne interpretāciju, bet šobrīd jūs tik lieliski komunicējat, aicinot visus tos vēsturniekus studijā, – viņi un jūs pats taču tik veiksmīgi interpretējat vēsturi.
EL: Es jau teicu arī, ka liecību saglabāšanai un interpretēšanai, aktualizēšanai jābūt līdzsvarā. Bet muzeja pamatu pamats, par to es joprojām esmu pārliecināts, ir vākšanas un saglabāšanas darbs. Starp citu, savos raidījumos es cenšos aicināt arī muzejniekus.
IZS: Es taisni atcerējos un atnesu jums grāmatu, “Muzeologs Himzels un viņa laiks”, varbūt jums jau ir…
EL: Nē, nav.
IZS: Pirms laika jūs ar grāmatnieku Arti Ērgli un pētnieku Edgaru Ceski veidojāt raidījumu par Himzelu, tāpēc iedomājos, ka jāuzdāvina jums šis izdevums, ko mēs sadarbībā ar vairākiem pētniekiem izdevām.
EL: Tā ir tā grāmata, ko viņi solīja?
IZS: Nē, solīja viņi Himzela ceļojumu dienasgrāmatu tulkojumu, tas top. Šī ir par pašu Himzelu, dzimtu un kolekciju.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs