Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajai, kuras karjera aizsākās 20. gadsimta 80. gadu sākumā, pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Pastāsti, kā tu nokļuvi muzejā?
Daiga Upeniece: Sākotnēji es vēlējos studēt Latvijas Universitātes [LU] Bioloģijas fakultātē dabas aizsardzību. Manā ģimenē tas bija ļoti aktuāls jautājums, jo, regulāri ar mugursomām un teltīm ceļojot pa dzimto zemi, redzējām gan to, kas ir skaists, gan to, kas ir sapostīts. Līdzekļu studijām nebija pārāk daudz, tāpēc es nolēmu vasarā nedaudz pastrādāt muzejā.
Tā arī strādāju vēl līdz šodienai. Toreiz muzeja nosaukums bija “Aizrobežu mākslas muzejs”, un tas atradās Rīgas pilī. Sākumā sargāju vienu no izstāžu zālēm, t. s. Velvju zāli, un kuratoriem izstāžu maiņas laikā palīdzēju ar tehniskiem darbiem. Tajā brīdī tā bija vienīgā vakance. Muzejā uzgāju brīnišķīgu ārzemju mākslas bibliotēku. Šobrīd tā netiek vairs tik augstu vērtēta, jo ir daudz citu informācijas avotu, bet tajā laikā tā skaitījās labākā specializētā bibliotēka. Uz LU Bioloģijas fakultāti tā arī neaizgāju. Tā vietā padziļināti sāku mācīties ārzemju mākslas vēsturi. Man daudz palīdzēja kolēģi, no kuriem vairāki bija pasniedzēji. Lasīju par Āzijas mākslu, par Eiropas mākslu. Daudz jautāju un iesāktās tēmas centos apgūt iespējami padziļināti. Nākamajā vasarā jau pilnīgi apzināti gāju stāties Mākslas akadēmijā. Konkurss toreiz bija milzīgs. Man, jelgavniecei, nebija ne Rozentāla skolas, ne Lietišķās mākslas skolas pieredzes. Tomēr, pati sev par izbrīnu, iestājos. Tā arī sākās mana muzeja karjera. Sākumā biju tehniķis, tad – jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks, tad – vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, tad es jau vadīju Grafikas nodaļu un pēcāk – visu muzeju.
IZS: Kurš gads tas bija, kad tu pievērsies muzejiem?
DU: 1981. gads. Būtībā var teikt, ka muzejā esmu nokļuvusi uzreiz no skolas sola. Es atceros – kad iestājos Mākslas akadēmijā, mani apsveikt atnāca viss dzīvespriecīgais kolektīvs. Tajā laikā direktors bija Ivars Runkovskis. Brīnišķīgs, dzīvesgudrs kolēģis. Viņš turēja rokās lielu baltu daudzziedu liliju un smējās – nu tad no pašas apakšas līdz pašai augšai! Es tiešām toreiz strādāju pagrabstāvā, bet direktora kabinets atradās augšējā stāvā. Redziet, kolēģos ieklausos. Un cenšos to darīt vēl šodien.
IZS: 80. gadi jau ir tāds pārmaiņu laiks, bet to ideoloģisko sajūtu tu vēl piedzīvoji, vai ne? Visas izstāžu saskaņošanas utt.
DU: Es to piedzīvoju. Man muzeju pasaule arī pirms tam nebija sveša. Es visu bērnību biju gājusi uz izstādēm un teātriem, ļoti labi pārzināju latviešu literatūru un aptuveni arī pasaules klasiku. Bet būt muzeja vidē – man tas bija liels pārdzīvojums un milzīga atbildības sajūta, vēlme nepievilt kolēģus. Muzeja “virtuves” puse, protams, bija nedaudz citādāka, nekā es to biju iedomājusies, esot skatītāja. Protams, kad bija jau pagājuši vairāki gadi un es kā jaunā kuratore saskāros ar ārzemju izstāžu veidošanu, sapratu, ka pastāv pārbaudes. Nepielūdzamas pārbaudes, kurām vienmēr ir galavārds. Jāsaka gan, ka mūsu muzejs bija tāds neliels izņēmums, jo mums bija kaut kā izdevies izveidot kaut trūcīgus, bet tomēr ārzemju sakarus. Kaut neregulāri, bet sarakstījāmies ar citu valstu pētniekiem. Bija izstādes, kuras piedāvāja t. s. Draudzības biedrība. Šīs izstādes gan bija nopietni cenzētas. Mums pašiem muzejā bija tieši sakari ar Meisenes porcelāna fabriku Vācijā. Acīmredzot tas likās nekaitīgi – tas jau tikai porcelāns! Mēs kopā ar Meisenes kolēģiem ne tikai komplektējām kolekciju un rīkojām kopīgas izstādes, bet arī veicām apjomīgu pētniecības darbu. Pārsvarā strādājām kopā ar viņu arhīvu pārzini Šērera kungu, izcilu sava aroda zinātāju, un veicām pilnīgu kolekcijas zinātnisko apstrādi. Šo sadarbību vadīja Māra Zakke – viena no erudītākajām kolēģēm, kādu es esmu savā dzīves laikā satikusi, patiesa sava muzeja patriote. Mēs, jaunie darbinieki, daudz no viņas mācījāmies.
IZS: Un tas jau ir 80. gadu vidus?
DU: Jā. Redzot kaut vai tās pašas retās Meisenes izstādes, pilnīgi saprotami radās vēlēšanās, lai logs uz Eiropu būtu plašāks. Vēloties paplašināt zinātnisko darbu, mēs sūtījām Rietumu kolēģiem vēstules un reizēm pat saņēmām atbildes, bet viss tas bija tikai fragmentāri. Lielākoties darbs tika bāzēts uz pašu uzkrāto informāciju, kā arī sadarbojāmies ar lielajiem centriem Maskavā un Pēterburgā, īpaši ar Ermitāžu. Mēs, jaunie pētnieki, tur mēdzām stažēties. Atceros, ka aizbraucu salīdzināt mūsu kolekcijā esošos Rembranta [Rembrandt Harmenszoon van Rijn] ofortus ar Ermitāžas kolekcijas Rembranta ofortiem. Smagnēji un veclaicīgi mēbelētā lasītavā ar skatu uz Ņevu man priekšā nolika lielas mapes, pilnas ar Rembranta ofortiem, un es savā nodabā tās pētīju. Pēc daudziem gadiem es piedzīvoju vēlreiz tādu kā déjà vu sajūtu, kad strādāju veclaicīgām mēbelēm piepildītā lasītavā ar skatu uz Sēnu, pētot Dīrera [Albrecht Dürer] zīmējumus. Tā bija Luvra. Šobrīd starp šīm divām pasaulēm ir gandrīz vai bezdibenis.
Mans darba mūžs tiešām sāka veidoties pārmaiņu laikos. Atceros, kā direktore Mārīte Lapiņa cīnījās, lai tiek mainīts muzeja nosaukums no rusicisma “Aizrobežu mākslas muzejs” uz latvisko “Ārzemju mākslas muzejs”.
IZS: Kurā gadā tas bija?
DU: Tas bija 80. gadu beigās, ap 1990. gadu. Nosaukumu nomainīja 1991. gadā. Kad Latvija atguva neatkarību, mums visas durvis bija atvērtas, bet nebija līdzekļu. Arī starptautiskie sakari bija tikai fragmentāri. Bija jāsaprot, ar ko sākt. Jāsaka, ka sākumā ļoti palīdzēja Dānijas institūts un viens no 90. gadu fantastiskākajiem cilvēkiem – Rike Helmsa [Rikke Marianne Helms]. Tas bija laiks, kad sākām sadarboties arī ar citām Skandināvijas valstīm. Visu mācījāmies praksē. Bieži vien teorija nāca pēcāk, un mēs varējām tikai salīdzināt, vai visu esam darījušas pareizi. Mācījāmies valodas un, ko tur liegties, – pašlepnumu. Jāsaka, ka ar valodām gāja vieglāk, bet ar pašlepnumu daudz grūtāk. Atceros, ka kādā izstādē (lai nu paliek, kurā) ārzemju kolēģi mums, kuratoriem (tādiem, kuriem nekā nav), izstādes atklāšanā publiski uzdāvināja lētās zeķubikses. Labi vēl, ka ne zīmuļus. Sarkām un nezinājām, kur acis likt. Bet kautrējāmies aizrādīt – ārzemnieki taču visu zina labāk. Tomēr pret šo vienu pazemojošo gadījumu bija desmit iedrošinošu reižu, kad palīdzīga roka tika pastiepta cieņpilnā veidā. Te es īpaši vēlos atcerēties Nīderlandi, Overaiselu.
No šī brīža pamazām sākās tieša sadarbība ar dažādu valstu institūtiem, muzejiem, pētniekiem. Ar katru gadu arvien līdzvērtīgāka.
IZS: Vēl nedaudz atgriežoties pie 80. gadiem – kā tajā laikā tika veidota Ārzemju muzeja kolekcija? Tam bija valsts noteikts finansējums?
DU: Ja spējām pamatot, nelielu finansējumu varējām iegūt, bet, protams, tirgus bija ļoti ierobežots. 80. gados vērtīgās lietas, kas parādījās antikvariātos, vispirms tika piedāvātas muzejiem. Tā bija labā ziņa. Un tad mēs izvērtējām, vai šīs lietas ir pērkamas. Bet ārzemju mākslas tirgus bija ļoti ierobežots, un lietu bija ļoti maz. Lielākā “staigāšana” jau bija notikusi pēckara gados. Tomēr mums bija regulāri un mērķtiecīgi iepirkumi no jau pieminētās Meisenes. Priekšmetus iepirkām gan antikvariātos, gan fabrikā. Ja paskatāmies, mums šobrīd ir ļoti spēcīga Meisenes kolekcija, kas veidota tieši 80. gados. Tomēr, izņemot Meisenes kolekciju, mēs nevarējām kolekciju veidot mērķtiecīgi – viss pārējais bija fragmentāri. Kas tirgū parādījās, to izvērtējām un pirkām. Saņēmām arī privātus piedāvājumus, novēlējumus un atsevišķus dāvinājumus.
IZS: Šo pirkšanu vajadzēja arī saskaņot?
DU: Protams, 70. un 80. gados viss bija jāsaskaņo. Ar ko es mocījos kā jauns speciālists – visa lietvedība bija krievu valodā, visas inventāra grāmatas, visi izejošie, ienākošie akti jāraksta krievu valodā. Bija muzeji, kas no tā kaut kā izbēga, bet mūsu muzejā mēs no tā samērā smagi cietām. Maskava vēlējās visu kontrolēt, un krievu valoda bija neizbēgama.
IZS: Vai bija arī gadījumi, kad šo jūsu izvēlēto priekšmetu pirkšanu mākslinieku vai mākslas virzienu dēļ nesaskaņoja?
DU: Uz mums tas attiecās mazāk, jo mēs strādājām ar klasisko mākslu, seniem gadsimtiem, līdz ar to – tie nebija mākslinieki, kas tajā brīdī strādāja. Laikabiedri vienkārši netika pāri Dzelzs priekškaram.
Bija pētniecības un eksponēšanas ierobežojumi. Labs piemērs ir Beļģu mākslas kolekcija, kuru muzejs saņēma jau 30. gados kā laikmetīgo mākslu, tādēļ padomju laikā daudzus gadu desmitus tā nogulēja muzeja glabātuvēs – ar domu, lai buržuāziskā māksla neietekmētu padomju pilsoņus. Katrā inventarizācijā kolekcija tika pārskaitīta, bet tas arī viss. Tikai 70. gadu beigās, kopā ar Kauņas kolēģiem Lietuvā, kur arī atradās līdzīga beļģu mākslas kolekcija, parādījās pirmie kopkatalogi un tika veidotas pirmās izstādes. Kopā mums izdevās. Bet tās bija tikai 70. gadu beigas.
Tāpat glabātuvēs visus padomju gadus, ar nelieliem izņēmumiem, nogulēja muzeja sudraba kolekcija. Tā bija saistīta ar mūsu valsts dibināšanas laiku un vācbaltiešu kultūru – tātad neizrādāma.
Atceros kādu kuriozu ierobežojumu, kas saistīts ar izstāžu dzīvi. Tā bija ungāru laikmetīgās mākslas izstāde, kura nesaprotamā veidā tomēr bija atkļuvusi līdz Rīgai. Šajā izstādē mums lika izņemt vienu no darbiem, uzskatot to par degradējošu. Neatceros mākslinieku, bet tas bija klavieru vāks, uz kura bija uzgleznoti mākoņi un džinsu bikses no mugurpuses. Atnāca pārbaude un pateica, ka mākoņus biksēs padomju pilsoņiem nevar rādīt. Mēs teicām, ka to darbu bija tik grūti uzlikt un vairs nesaprotam, kā noņemt. Beigu beigās apgleznotais klavieru vāks palika pie sienas, un padomju pilsoņi tos mākoņus biksēs tomēr ieraudzīja. Bet, protams, visi darbi, kas atnāca caur Draudzības biedrībām, tika rūpīgi pārskatīti, un šādi gadījumi parasti jau saknē tika nocirsti.
IZS: 80. gadu beigās laikam jau bija sajūta, ka kaut kas mainīsies. Kā tu kā jauns muzeja speciālists izjuti šo pārmaiņu un pārejas laiku muzeja dzīvē?
DU: Katrā ziņā mēs ļoti gaidījām pārmaiņas. Mūsu muzejā mēs jau apjautām to, kas notiek otrpus robežai. Un mēs gaidījām, lai tas priekškars atveras un lai mēs varētu sākt normāli strādāt. Lai gan jāsaka, ka paaudzes, kas strādāja pirms manis, bija ļoti nopietni muzejnieki ar milzīgām zināšanām, bet, protams, viņi strādāja savā ierobežotajā vidē. Es pieņemu, ka, ja viņi būtu citā vidē, arī viņu pētniecības stils būtu cits. Mūsu skolotājas – Māra Zakke, Ausma Belmane, Valija Sproģe, Elena Robe, Inta Rudzīte, Aija Brīvniece – mums iemācīja pamatīgumu, sīkstumu un savas profesijas mīlestību.
Mums bija vēlēšanās sākt normālu starptautisko sadarbību, veidot izstādes, kā vēlamies, nevis, kā liek. Vienīgi 90. gadu sākumā naudas nebija vispār vai arī tā bija niecīga. Bet tas mūs neapstādināja. Kad vedām no ārzemēm pirmās kravas, muitu sistēma vēl nebija sakārtota. Ar katru jaunu izstādi mēs atdūrāmies pie pilnīgi citas muitas sistēmas, jo tā visu laiku tika pārveidota un uzlabota. Ar šīm muitas formalitātēm (reizēm pat šķita – nepārvaramām) saistās milzīgi pārdzīvojumi un piedzīvojumi, kādi šodienas sakārtotajā sistēmā nebūtu iedomājami. Bet tie jau ir 90. gadi.
Es atceros, ar Gintu Gerhardi-Upenieci, ar kuru tajā laikā kopā strādājām, no Parīzes vedām tēlnieces Valentīnas Zeiles izstādi. Publika to ļoti gaidīja, un mēs bijām nolēmušas darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai šo skaisto sapni realizētu. Mēs bijām dabūjušas mikroautobusu, aprēķinājušas benzīnu, lai no prāmja, kas peldēja līdz Trāvemindei Vācijā, tiktu caur Luksemburgu uz Parīzi, tad pārvietotos pa Parīzi un veiktu atpakaļceļu līdz Trāvemindei. Nauda bija sadabūta arī prāmim. Parīzē izgājām cauri neticami sarežģītai muitai (Slava Gintai! Parīzes muitniekiem Latvija bija viena liela jautājuma zīme ar tai sekojošo attieksmi.) un piekrāvām pilnu mikroautobusu ar bronzas skulptūrām, un pašas iespraucāmies pa vidu kravai. Šodien (ar visiem specializētajiem un klimata kontrolēm aprīkotajiem transportiem) tas būtu neiedomājami. Arī mums pašām. Es atceros, ka muitnieks Parīzē teica: “Meitenes, jūs tādas naivas, jūs tikai mākslu redzat, bet būtībā tā ir milzīga krava ar bronzu.” Mums bija entuziasms un vēlēšanās to mākslu atvest uz Latviju, un varētu teikt, ka tajā reizē riskējām arī pašas ar sevi, bet to pat neapzinājāmies, jo jaunības romantisms un patriotisms bija neticami liels. Atceros – aizbraucām atpakaļ līdz Trāvemindei, un ostas darbinieki paziņoja, ka Latvijas kuģis ir bankrotējis. Nav vairs kuģa, bet mums nav ne benzīna, nekā – kabatas tukšas. Mēs gājām pie lietuviešiem, kuru prāmis gāja uz Klaipēdu, izstāstījām situāciju, un viņi teica: “Māsas latvietes, protams, mēs, brāļi lietuvieši, jūs aizvedīsim.” Mūs ar visu piekrauto mikroautobusu paņēma uz kuģa. Saskribinājām pēdējās kapeikas benzīnam, lai tiktu no Lietuvas līdz Latvijai. Piebraucām pie Meitenes robežpunkta, bet viņi mums saka: “Jums ne caur šo robežpunktu jābrauc.” Jo bija paredzēts, ka mēs iebrauksim Rīgas ostā. Beigās laikam tas skats bija tik žēls un izmisuma pilns, ka mūs ielaida. Izstādei bija grandiozi panākumi. Cilvēki nāca skatīties ne tikai Valentīnas Zeiles darbus, viņi nāca skatīties īstu, brīvu Parīzes elpu, kura beidzot pēc ilgiem gadu desmitiem bija ievējojusi Rīgā. Paldies Gintai, kopā ar viņu es toreiz piedzīvoju vienu no lielākajiem savas muzeja izstāžu dzīves notikumiem. No šī laika mēs esam draudzenes uz mūžu, jo saprotam viena otru no pusvārda.
IZS: Un kurā gadā tas bija?
DU: 1995. gads, pats sākums. Tā bija viena no pirmajām pašu veidotajām ārzemju izstādēm.
IZS: Un tajā laikā jūs ar Gintu Gerhardi-Upenieci abas esat kuratores, kā to tagad teiktu?
DU: Jā, mēs tajā laikā strādājām kopā Ārzemju mākslas muzejā. Lai arī mūsu abu tagadējos darba pienākumos vairāk ir administratīvais darbs, tomēr aktīvas kuratores esam līdz šodienai. Sirdsdarbs.
IZS: Bija arī [Jāņa] Anmaņa izstāde.
DU: Izstāde, kuras apmeklējuma rekordu nekad neviens nav pārspējis. Stundām garas rindas stāvēja pāri visam Pils laukumam, un, kad muzeju vakarā slēdza, jaunas sievietes turējās durvju stenderēs, un viņas no tām nevarēja atraut. Negribēja iet mājās. Tas bija kaut kas fenomenāls.
IZS: Vai tā bija tāda politika, ka toreiz Aizrobežu mākslas muzejā veidoja arī latviešu mākslinieku izstādes?
DU: Ārzemju izstāžu nebija tik daudz, lai aizpildītu visu izstāžu plānu. Kolekcijas izstādes prasīja ilgstošu pētniecības darbu. Tās nevarēja atvērt ik pa dažiem mēnešiem. Rīgā trūka arī profesionālu vidēja apjoma izstāžu zāļu. Un vēl – cilvēki vēlējās redzēt kaut ko jaunu, vēlējās laikmetīgo mākslu. Līdz ar to muzeja izstāžu dzīves daļa bija arī latviešu mākslas izstādes. Īpaši mūs bija iecienījuši Ķīpsalas un Latgales keramiķi, medaļu un mazo formu tēlnieki, tekstilmākslinieki un grafiķi. Arī tekstilmākslinieces Edītes Paulas-Vīgneres visu laiku slavenākā izstāde ir notikusi Aizrobežu mākslas muzejā. Tāpat kā gleznotāja Jāņa Pauļuka izstāde. Es pati savu muzeja darbību iesāku ar scenogrāfa Andra Freiberga izstādi.
IZS: Kā 90. gadu sākumā finansējāt izstādes?
DU: Toreiz mēs priecājāmies par katru krāsu bundžu, katru naglu, drāts rituli. Atceros, pārveidojām ekspozīciju, bet nebija smalko drāšu, lai darbus iekārtu. Radošuma mums nekad netrūka, tāpēc nopirkām veļas auklu un nokrāsojām tādā pašā gaiši zaļā krāsā kā sienas. Bijām sajūsmā, ka mums ir izdevies pielikt gleznas pie sienas. Atbrauca Nīderlandes kolēģe un skatījās nevis uz gleznām, bet uz tiem mūsu striķiem, jo viņa kaut ko tādu nebija redzējusi. Domāju, ka, mājās pārbraukusi, viņa par tiem stāstīja ilgi un tēlaini. Bet mēs bijām priecīgi, ka mums vispār ir izdevies gleznas iekārt. Nebija vienkārši, bet cilvēki mācēja priecāties par sīkumiem.
Citi Nīderlandes kolēģi mums uzdāvināja dažādu krāsu audumu baķus, ko var izmantot drapērijām. Nodrukāja mūsu muzejam veidlapas, izgatavoja skaistas aploksnes.
Vēlāk arī pirmais dators bija tieši mūsu muzejā, jo Amerikas kolēģi ar izbrīnu konstatēja, ka mums tāda nav, un uzdāvināja. Tad visi mēģinājām atrast kursus, kur iemācīties ar šo datoru strādāt. Tādu organizētu kursu vēl nebija, līdz ar to atmetām ar roku un apguvām pašmācības ceļā. Kad jau kaut ko jau varējām uzrakstīt, izpalīdzējām arī citu muzeju kolēģiem. Tāpat mums bija pirmais faksa aparāts un printeris. Tāds mazs, pārnēsājams, skaļi zumošs. Kad ieskanējās, visi skrējām skatīties, kas tad mums ir atnācis. Vēl lapa tikai pusē bija izdrukājusies, kad mēs jau bijām noskaidrojušas, no kura adresāta tā tiek sūtīta. Šodien tādu situāciju pat iedomāties nevarētu.
IZS: Kā 90. gadu laikā notika muzejnieku mācības, mācīšanās?
DU: Pirmkārt, mēs sapratām, ka mums vajadzīgas valodas. Maksimāli mēģinājām atrast veidus un vietas, kur tās mācīties. Gētes institūts, kurš tajā laikā bija ļoti aktīvs, mani uzaicināja studēt Berlīnē. Ar prieku piekritu un kādu laiku tur mācījos vācu valodu. Kaut ko jau laikam arī iemācījos, jo uz studiju beigām kāds vācietis man nejaušā sarunā teica, ka es neesot no Berlīnes. Atbildēju, ka tur nu viņam ir taisnība, un jautāju, vai viņš var pateikt, no kurienes esmu. Viņš atbildēja, ka tas no izrunas jau esot skaidri redzams – no Lībekas.
Protams, no sākuma visa šī mācīšanās bija pašiniciatīva. Ļoti aktīvi mums palīdzēja jau pieminētais Gētes institūts, kā arī Dānijas institūts un Francijas institūts, un mēs visas šīs iespējas izmantojām. Varētu teikt, ka mana vecuma muzejnieki pārsvarā ir tāda kā nacionālo romantiķu paaudze, jo mēs savus jaunības gadus ziedojām muzejam, lai maksimāli mācītos, spētu integrēties Rietumeiropas muzeju vidē, lai spētu augt, pilnveidoties profesionalitātē, līdzvērtīgi darboties dažādās starptautiskās organizācijās, iznest savu mīļo Latviju saulītē. Tas nebija vienkārši.
Atceros pirmos kvalifikācijas celšanas braucienus uz Šveici, Vāciju, Nīderlandi, Čehiju. Turpat autobusā gulējām, ģērbāmies, ēdām savus konservus ar rupjmaizi un piedzērām aizvakardienas kafiju no smagiem plastmasas termosiem. Galvenais – lai tikai tas autobuss ripotu uz priekšu, lai mēs kaut kur nokļūtu. Autobusi jau bija veci un reizēm arī saplīsa visnepiemērotākajās vietās. Braucienu programmas bija grandiozas, pa minūtēm izplānotas. Maksimālas, ar maksimāli daudziem muzejiem, pa kuriem skrējām līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Un bijām laimīgas, jo ieraudzījām realitātē to, par ko citiem bijām stāstījušas, bet nekad nebijām redzējušas.
IZS: Kā 90. gados mainījās kolekcionēšanas politika? Viss bija vaļā, visu varēja dabūt, bet naudas nebija, vai ne?
DU: Jā, naudas nebija. Ja paskatāmies Imantu Lancmani, viņš jau padomju gados ļoti apzināti pētīja Pēterburgas tirgu, pēc tam tikpat veiksmīgi apguva Rietumu tirgu. Lancmanis veidoja pili, kurai bija nepieciešami laikmeta stilam atbilstoši interjeri, un komplektēšanu viņš tiešām spēja turpināt neatkarīgi no laiku maiņām. Visu cieņu. Es vienmēr esmu apbrīnojusi viņa uzņēmību. Un, protams, arī izcilo profesionalitāti.
Ārzemju mākslas muzejs bija klasisks mākslas vēstures muzejs ar gadsimtos veidotām augstvērtīgām kolekcijām. Piemēram, lai turpinātu glezniecības kolekciju, jaunajiem kolekcijas darbiem vajadzētu būt tajā pašā līmenī vai augstāk nekā jau esošajiem. Muzeja vidē mēdz teikt – nenolaist latiņu. Šādi darbi reizēm maksā tik, cik viss Kultūras ministrijas viena gada iepirkumu budžets. Pēdējos gados gan mēs esam atraduši veidus, kā kolekciju papildināt, pārsvarā darbojoties ar Āzijas kolekcijām. Daudz saņemam arī vērtīgus dāvinājumus. Bet tomēr – ne seno gadsimtu glezniecību. Tik bagāta vēl mūsu valsts nav.
Tolaik bija vēl viens faktors, kas bremzēja kolekcijas paplašināšanu. Rīgas pils telpu kapacitāte bija sasniegusi savu maksimumu, un daudzās glabātuvēs vairs nebija vietas jauniem priekšmetiem. Īpaši tas attiecās un grafikas, porcelāna un mēbeļu kolekcijām, lai gan arī pārējās glabātuvēs situācija nebija labāka. Tas bija viens no daudziem iemesliem, kāpēc mēs vēlāk aizgājām no Rīgas pils.
IZS: Un kurā gadā tu kļuvi par muzeja direktori?
DU: 1995. gadā. Tas notika pēkšņi, es par to pat nebiju domājusi. Negaidīti no muzeja aizgāja Mārīte Lapiņa. Jau kādu laiku ar prieku biju strādājusi kā muzeja izstāžu kuratore, pētniece. Projekti kļuva arvien plašāki, publikācijas lielākas. Tiku uzaicināta Kultūras ministrijā uz pārrunām, vai es nevēlos piedalīties konkursā. Es padomāju – kāpēc ne? Savu muzeju mīlu, labprāt piedalīšos. Un, sev par pārsteigumu, vinnēju. Ilgu laiku biju vienu paaudzi jaunāka par pārējiem Latvijas muzeju direktoriem. Tāds autsaiders, mērķtiecīgais romantiķis, ja tādi vispār ir. Tāda es biju jaunībā.
Es atceros pirmo brīdi, kad apsēdos pie tukšā direktora rakstāmgalda ar tukšajām atvilktnēm un vientuļo telefona grāmatu, ko tajās atradu, un domāju – vienalga, ko nesīs nākotne, bet man, kaut arī nav naudas, jāatjauno vēsturiskā taisnība. Šīm gadsimtos veidotajām kolekcijām savulaik tika celts skaistais Rīgas Pilsētas mākslas muzejs. Šīs kolekcijas ir pelnījušas atgriezties līdzvērtīgā namā. Tu nevari būt cienījams citu pasaules muzeju pulkā, ja tu cieni tikai sevi, bet necieni citus, t. i., ja necienīgi izturies pret citzemju mākslu. Tikai padomju laiku netaisnība ārzemju mākslai atņēma tai pienākošos vietu, ko savulaik Vilhelms Neimanis tik rūpīgi izveidoja. Viss pārējais, ko darīšu līdz brīdim, kad atvērs jauno muzeju, būs tikai līdzekļi, kas izmantojami mērķa sasniegšanai. Gan izstādes, kas veido reitingu, gan starptautiskā sadarbība, kas parādīs, kādam jābūt modernam muzejam, gan pētniecība, lai varētu izveidot jaunās ekspozīcijas. Un ļoti apzināti gadu pēc gada es gāju uz to, lai izceltu šo muzeju ārā no pils. Mans mērķis bija, lai Ārzemju mākslas muzejs būtu vienā profesionalitātes līmenī ar citiem Eiropas mākslas muzejiem, jo arī mūsu kolekcijas ir tādas pašas kā citos Eiropas muzejos. Tāpēc arī mūsu darba praksei jābūt tādai pašai. Tas nāca ar gadiem, kad mēs sākām sadarboties ar Orsē muzeju, Luvru, ar Ufici galeriju, Viktorijas un Alberta muzeju, Beļģijas Karalisko mākslas muzeju. Mēs daudz mācījāmies. Man paveicās, ka kopā ar mani un ap mani bija izcils kolektīvs. Mums visiem bija vieni mērķi un augsti ideāli. Viena es varētu sapņot, un nekas nenotiktu, bet kopā ar tik lielas jaudas kolektīvu viss bija iespējams. Zelta gadi.
IZS: 1997. gadā tika pieņemts Muzeju likums. Kā tas ietekmēja vai neietekmēja muzeja darbu?
DU: Ietekmēja, jo mums sakārtota likumdošana bija ļoti vajadzīga. Mēs mēģinājām uzsākt sadarbību ar Eiropas, Amerikas, Āzijas muzejiem. Uzsākot projektus, slēdzām līgumus. Mums bija nepieciešams stingrs juridiskais pamats. Bija ļoti svarīgi, lai likumdošana būtu perfekta, starptautiskiem standartiem atbilstoša.
Bet es vēlos pateikt, ka no tā laika mēs ilgojamies pēc valsts garanta, kuru vēl arvien neesam sagaidījuši. Drīz mēs Eiropā būsim palikuši pēdējie vientuļnieki šajā jautājumā. Skumji.
IZS: Kā tev šķiet, kāpēc valsts garants joprojām nav pieņemts?
DU: Lai saprastu, cik tas ir nozīmīgi, pamatā jābūt ilgtermiņa valstiskai domāšanai. Jāsaprot, ka šādā veidā valsts ietaupa līdzekļus, jo, ja nav valsts garanta, tad mums nākas meklēt reālu naudu, lai nosegtu apdrošināšanu. Skaitot kopā mēnesi aiz mēneša, gadu aiz gada, gadu desmitu aiz gadu desmita, nauda, ko valsts varētu neiztērēt, bet iztērē, veido milzīgas summas. Nauda, ko varētu ieguldīt lietderīgi. Nesaprotu, kāpēc nevar izstrādāt sistēmu, jo paraugu valsts garanta sistēmai var ņemt no neskaitāmām Eiropas valstīm, to aprobējot Latvijas iespējām. Te pat nav jāizdomā divritenis no jauna. Vienreiz taču varētu saņemties un izveidot kritērijus, iezīmēt summas, termiņus. Protams, ja to vēlas. Ja domā valstiski un ilgtermiņā. Ticu, ka visiem tiem, kuri to izdarītu, pēcāk būtu liels gandarījums par paveikto.
IZS: Kā muzeja darbu kopumā ietekmēja akreditācijas procesa ieviešana?
DU: Akreditācija liek domāt ilgtermiņā. Man šis process vienmēr ir paticis – redzēt tālu un plaši. Ikdienā mēs pārsvarā strādājam īstermiņā. Akreditācija mūs mudina uz tālām vīzijām, mērķiem, nepazaudēšanos sīkumos. Tā ir iespēja reālos vārdos un rindkopās noslīpēt gaisā virmojošu domu.
IZS: Kurā brīdī tavs sapnis piepildījās un tu saprati, ka jūs iesiet uz Biržu?
DU: Tas nebija vienkārši. Sākumā visi saprata, ka kaut kas jādara ar Rīgas pili, jo elektroinstalācijas sistēmas, ūdensvadi, ieliektie griestu pārsegumi, sienu plaisas un pelējuma sēnes uz sienām lejas stāvos bija neatbilstoši apstākļi, lai tur atrastos muzejs. Pēdējais piliens bija, kad mums virs porcelāna glabātuves strauji sāka ieliekties griesti. Tad saimniecības noliktavas zonā no nesaprotamām, kaut kad iepriekšējos gadsimtos sienās iemūrētām caurulēm sākās ūdenskritumi, kas tecēja cauri visiem stāviem un beidzās ar ezeru garderobē. Pils bija nodzīvota līdz pēdējam. Pieņemu, ka citiem īrniekiem ir līdzvērtīgi stāsti.
Pils jau bija pārpilna. Mēs smējāmies, ka varam kolekcionēt vairs tikai adatas, nekam citam vietas nepietiek. Valsts nolēma, ka vienam muzejam ir jāiet ārā no nenoliedzami pārapdzīvotās pils. Pieteicāmies mēs, Ārzemju mākslas muzejs.
Sākumā piedāvāja Dannenšterna namu – ļoti jauku, bet pārāk mazu. Tad sekoja vēl pieci piedāvājumi. Katram mēs ļoti rūpīgi veidojām plānu ekspozīcijām, glabātuvēm, aktivitāšu un administrācijas zonām. Tas bija grandiozs darbs, ko mēs darījām. Viens piedāvājums bija būvēt jaunu ēku Līvu laukumā. Arhitektūras fakultātes pasniedzējiem šī ideja patika, un viņi uzdeva studentiem veidot maketus. Bet šī doma kā radās, tā arī izdzisa. Piedāvāja arī Jūras akadēmijas un Sarkanā Krusta ēku. Sarakstā bija pat Kultūras ministrijas ēka. Gājām uz to klusām, jo baidījāmies, ka sacelsies vētra. Pēc kādas sestās ēkas kolēģis un Latvijas Vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš teica: “Daiga, tu esi atteikusi jau tik daudzām ēkām, ka riskē – vienreiz visiem apniks, un muzejs nokļūs, ne vairāk, ne mazāk, Olaines noliktavās.” Bet bija sajūta, ka nedrīkst tā vienkārši, mīļā miera labad, kaut kur aiziet. Lai tikai būtu aiziets. Viss ir jādara jēgpilni, un jāsagaida īstā ēka, kas ir Baltijā lielāko ārzemju mākslas kolekciju cienīga. Tad parādījās septītais nams, un tā bija Rīgas Birža.
Daļa Ārzemju mākslas muzeja kolektīva pirms muzeja aizvēršanas. 2010. gads. Foto: R. Kaniņš
Ārzemju mākslas muzeja glezniecības ekspozīcija. Foto R.Kaniņš
IZS: Kurā gadā tas bija?
DU: 2004. gadā. 2007. gadā jau sākās rekonstrukcija. Mums paveicās, ka mūsu arhitekte bija Liesma Markova. Burtiski no pirmās dienas mēs strādājām kopā. Jaunā muzeja un ēkas restaurācijas koncepcija tika izveidota, strādājot roku rokā. Mēs perfekti zinājām ne tikai visus zonējumus, bet pat tādus smalkumus kā to, kur atradīsies tēlniecības podesti, vitrīnas, gleznas, atpūtas soliņi. Mēs jau no sākuma zinājām, kāds šis nams būs, kad to atklās. Atlika tika realizēt un neatkāpties no iecerētā. Par to es esmu ļoti pateicīga Liesmai Markovai. Šajos gados tik daudzas reizes esmu redzējusi, ka vispirms tiek pārgriezta lenta un tikai tad ienāk muzejnieks, mēģinot atrast, kā šajā ēkā iedzīvoties. Uzskatu, ka ar mums strādāja šīs paaudzes labākā Latvijas vēsturisko interjeru arhitekte. Lai man piedod citi, bet šos vārdus es saku, vērtējot Liesmu Markovu pēc paveiktajiem darbiem.
Rīgas birža pirms restaurācijas
Rīgas birža restaurācijas procesā
Es atceros, kā pirmo reizi gāju uz Rīgas Biržu. Ēkai Doma laukuma pusē, tur, kur mums šobrīd atrodas Jūgendstila salons, bija sarga postenis, un tajā – ļoti nopietns sargs. Prasa, kur iešu. Es saku, ka iešu skatīties jauno muzeja ēku. Viņš saka: “Es jūs nevaru ielaist. Kas jūs tāda, ka sasapņojāties te muzeju veidot?” Saku: “Nekas, es atnākšu vēlreiz, tad jau ielaidīsiet.” “Nelaidīšu,” viņš saka. Es nokārtoju visas atļaujas, caurlaides, nāku atpakaļ, un viņš smejas – tāda neatlaidība man patīk! Tad iepauzē un jautā: “Vai ņemsiet mani par jaunā muzeja sargu?” Saku: “Pilnīgi droši ņemšu, jo zinu, ka labi sargājat.” Tāda bija mana pirmā ieiešana Biržā. Sākām ar izcilu sargu.
Muzeja kolēģi pirmo reizi Rīgas biržā. 2007. gads
Kultūras ministrijas kolēģi, pirmo reizi apmeklējot Rīgas biržu. 2007. gads
IZS: Kas ir bijuši tavi nozīmīgākie notikumi muzeju nozarē pēdējos 30 gados, kas liek tev domāt, ka bija vērts neaiziet uz Bioloģijas fakultāti?
DU: Protams, tā bija diena, kad mēs 2011. gada 20. augustā atklājām Mākslas muzeju “Rīgas Birža”. Un katra reize, kad jāvārdu pasaka pasaules lielie muzeji un piekrīt mūsu aicinājumam sadarboties. Vai arī mēs tiekam uzaicināti sadarboties. Tad ir sajūta, ka kaut ko no tā, ko esi vēlējies, tu arī esi izpildījis.
Pirmie Ziemassvētki Rīgas biržā kopā ar būvniekiem. 2010. gads
Muzeja spāru svētki
Koncerts Doma laukumā par godu Mākslas muzejam Rīgas birža
Rinda pie Mākslas muzeja Rīgas birža. 2012. gads
Mākslas muzeja Rīgas birža viena gada jubileja. 2012. gads
Boloņas glezniecības izstāde Mākslas muzejā Rīgas birža. 2015. gads
Man pašai personīgi viens no lielākajiem pārdzīvojumiem bija, kad, veidojot izstādi “Provansas valdzinājums”, es pirmo reizi braucu iepazīties ar Orsē muzeja kolēģiem Parīzē. Nezināju, ko no šīs tikšanās gaidīt, jo uz Latviju viņi vēl nekad nebija savas kolekcijas darbus deponējuši. Mākslas muzejs “Rīgas Birža” bija jauns partneris. Rūpīgi biju izveidojusi deponējamo darbu sarakstu un cerēju, ka kāds varbūt kaut nedaudz ar mani parunās. Atverot pieņemamās telpas durvis, konstatēju, ka mani sagaida vesela zinātniskā padome, ietverot kolekciju direktoru un attiecīgo kolekciju pārziņus. Kolēģi lūdza prezentēt iecerētā projekta koncepciju un pamatot katra izraudzītā darba nepieciešamību. Sarakstā biju ielikusi arī dažus Orsē ekspozīcijas darbus. Atceros, kolekciju direktors smaidīja un jautāja: “Daiga, ja tu mums pateiksi, ka Mākslas muzejā “Rīgas Birža” dienā būs kaut par vienu apmeklētāju vairāk nekā Orsē muzejā, tad mēs tos darbus no sienas noņemsim.” Neskatoties uz apstiprinājuma trūkumu, Orsē deponēja izcili labus darbus no krātuvēm. Tā mēs sākām sadarboties ar šo izcilo muzeju. Nepagāja ne pāris gadi, kad biju atpakaļ ar jaunu jūgendstila izstādes koncepciju. Protams, atkal es biju ielikusi priekšmetus no Orsē muzeja ekspozīcijas, un viņi tos tiešām izņēma no vitrīnām! Tā bija liela diena ne tikai man, bet, es domāju, arī Latvijas muzejiem kopumā.
Neaizmirstams bija arī process, kā mēs veidojām Prado izstādi.
IZS: Kāds prieks vai vilšanās par citiem Latvijas muzejiem?
DU: Vilšanos es jau pieminēju – tas ir valsts garants. Man ir ļoti žēl, ka valsts gadu pēc gada tērē tik daudz naudas un nevar saņemties sakārtot viselementārākās lietas.
Prieks man ir par Rundāles pili, kuras pārvērtībām es esmu sekojusi jau no bērnības. Kad biju maziņa, ģimenē bija tradīcija vismaz reizi gadā apmeklēt Mežotni un Rundāli. Parasti tas bija maijā, kad silti spīd saule, zied gaiļpieši un visapkārt pļavās vītero mazputniņi. Pilī pirmo reizi es nokļuvu sešu gadu vecumā. Sirms, vecs kungs (tāds viņš vismaz izskatījās sešgadīgam bērnam) ar lielu atslēgu atslēdza pils durvis, un mēs gājām no telpas uz telpu. Savā iztēlē redzēju pili visā tās košumā – telpu tukšums un putekļi mani netraucēja. Rožu salonā apbrīnā pētīju ziedu vītnes. Neko tik skaistu vēl nebiju redzējusi. Sargs savā labsirdībā man teica: “Vēlies vienu rozīti? Iedošu.” Es viņam atbildēju: “To nedrīkst ņemt!” Man bija seši gadi.
Prieks arī par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas, bijušā Rīgas Pilsētas mākslas muzeja, restaurācijas apjomu un kvalitāti.
Prieks, ka ir izaugusi jauna, profesionāla, bet no mums, 90. gadu romantiķiem, ļoti atšķirīga muzejnieku paaudze. Lai viņu sapņi tikpat lieli kā mūsējie un pat vēl lielāki!
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Fotogrāfijas no Mākslas muzeja Rīgas birža un Daigas Upenieces privātā arhīva