Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzeju nozarē, muzejā?
Elita Ansone: Tūlīt pēc Rīgas 6. vidusskolas absolvēšanas iestājos Mākslas akadēmijā. Sagadījās, ka Mākslas zinātnes nodaļā tajā gadā uzņēma tikai neklātienes studijām. Es gan labāk būtu gribējusi studēt klātienē un izbaudīt studentes dzīvi, bet gaidīt veselu gadu negribēju, tā nu izmēģināju – tikšu vai netikšu. Konkursi tajos laikos Mākslas akadēmijā bija ļoti lieli! Iestājos kā trešā labākā. Pirmā, šķiet, bija Ilze Putniņa, otrā – Vita Birzaka, vai otrādi, un trešā – es. Neatceros, kur sarakstā bija arī Daiga Upeniece. Un te nu mēs visas kursabiedrenes šobrīd esam – muzejā. Nepagāja ne mēnesis pēc iestāšanās, zvana man muzeja direktore Ilze Konstante – vai es negribētu nākt uz muzeju strādāt.
IZS: Kā viņa tevi zināja vai atrada?
EA: Muzejs apjautājās akadēmijā, vai nav kāda jaunā studente bez darba. Acīmredzot mani ieteica. Muzejā bija vajadzīga sekretāre. Es piekritu. Šī piekrišana bija diezgan likumsakarīga, jo muzejs man bija pazīstams no izstādēm. Kopš bērnības apmeklēju izstādes. Bija arī draudzenes, ar kurām jau skolas laikā mīlējām staigāt pa izstādēm – tas bija brīvā laika pavadīšanas veids. 70. gados māksla bija fenomenāli populāra. Pati pirmā izstāde, ko apmeklēju, bija 1974. gada superslavenā Miervalža Poļa un Līgas Purmales izstāde Poligrāfiķu klubā, un man bija desmit gadi. Mana vecākā māsa bija padzirdējusi, ka tas ir kaut kas, uz ko ir jāiet, un mani paņēma līdzi. Vēl tagad atceros vizuālos iespaidus no tās. Jā, mākslas pasaule bija tā, ar kuru es gribēju būt saistīta. Ne tikai ar pašu mākslu, drīzāk ar to pozīciju, kādu mākslas pasaule ieņēma sistēmā, kuras ideoloģija riebās. Tā bija sava veida nepievienošanās, brīvības izvēle. Mākslas akadēmija, man šķita, ir visbrīvākā mācību iestāde, kur nebūs jāmācās ideoloģiski murgi. Ironiskā kārtā mēs bijām pēdējais kurss, kuram vēl nācās kārtot eksāmenu zinātniskajā komunismā.
IZS: Kā veidojās tava karjera muzejā? Sāki kā Ilzes Konstantes zinātniskā sekretāre…
EA: Nē, mani aicināja būt par direktores Ināras Ņefedovas sekretāri.
IZS: Un kas tajā laikā bija Ņefedova, un kas – Konstante?
EA: Ināra Ņefedova bija Mākslas muzeju un izstāžu apvienotās direkcijas direktore, direkcijā tika apvienoti Valsts Mākslas muzejs [tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM], Ārzemju mākslas muzejs, izstāžu zāle “Latvija”, Izstāžu daļa, [Teodora] Zaļkalna un [Gustava] Šķiltera memoriālie muzeji. Ilze Konstante bija direktores vietniece. Kad Ināra Ņefedova devās pensijā 1987. gadā, Konstante kļuva par direktori.
IZS: Un kur bija direkcijas darba vieta?
EA: Birojs atradās Valsts Mākslas muzejā. Valsts Mākslas muzejs 2005. gadā, jau Māras Lāces vadībā, tika pārsaukts par Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Vispār muzeju nosaukumu maiņas 20. gadsimta laikā ir bijušas nepārtrauktas. Šim muzejam Rozentāla laukumā 1 (agrāk – Valdemāra ielā) no tā uzbūvēšanas 1905. gadā līdz 2005. gadam nosaukums ticis mainīts desmit reizes! Arhīvos, iepazīstot šos nosaukumus vien, redzams, kā muzejiem pastāvīgi bijis jādzīvo valstisku, ideoloģisku un ekonomisku pārmaiņu ietekmē. Piemēram, dažas maiņas: 1905. gadā tas ir Pilsētas mākslas muzejs, 1919. gadā – Padomju Latvijas mākslas muzejs, 1941. gadā – Deutches Landesmuseum (Vācu zemes muzejs), 1945. gadā – Valsts Latviešu un krievu mākslas muzejs utt. Tā tas ir bijis arī ar citiem muzejiem.
Bet šajā sekretāres darbā iepazinu lielās muzeju apvienības struktūru, lietvedības sistēmu – tas bija ļoti noderīgi, tā tiešām ir laba vieta, ar ko sākt muzejā. Redzēju, kā vadība strādā, kāda ir dokumentu aprite. Pēc diviem gadiem bija vajadzīgs darbinieks Teodora Zaļkalna memoriālajā muzejā, tur bija iespēja nedaudz pastrādāt ar kolekcijā iekļauto Zaļkalna arhīvu. Ieraudzīju arī kuriozus, kādi gadās, kad viss, ko mākslinieks atstāj aiz sevis, tiek nodots muzejam, piemēram lapiņa, ko Zaļkalns piespraudis pie durvīm, uz brīdi izejot: “Tepat esmu, tūlīt būšu”. Vai tas būtu jāiekļauj muzeja kolekcijā? Arī tā bija interesanta pieredze. Zaļkalna muzeju vadīja Irēna Bužinska, ļoti zinoša, ar plašu redzesloku un ar labām, laikmetīgām idejām aizrautīgi strādājoša mākslas zinātniece. Bet no Zaļkalna muzeja jau pēc kāda gada mani gribēja atpakaļ uz muzeju, tad jau kā ekskursiju vadītāju. Sāku apgūt muzeja pastāvīgo ekspozīciju un ievingrinājos runāšanā ar publiku. Nodaļa saucās “Masu un zinātniskās propagandas nodaļa”, nosaukums nu gan man nepatika, jo vārds “propaganda”, protams, saistījās ar padomju ideoloģiju. Tad, kad kļuvu par šīs nodaļas vadītāju, 1999. gadā man bija iespēja mainīt šo nosaukumu, un es mainīju fokusu – uz “Sabiedrisko attiecību nodaļu”.
IZS: Kad tu vadīji ekskursijas, vai bija sajūtama arī kāda laika nodeva, kas tev bija stāstā jāiekļauj?
EA: Patiesībā nebija. Tie laiki jau bija beigušies, sovjetiskā ideoloģija jau bija izņemta no ekspozīcijas. Kaut arī Ļeņins 80. gados vēl muzeja kāpnēs stāvēja, mēs tam vienkārši gājām garām. Mani ekskursiju vadīšanā ievadīja Edvarda Šmite, viņa bija nodaļas vadītāja, aizrautīga stāstniece, ārkārtīgi zinoša. Viņas stāstos varēja klausīties un klausīties, arī apmeklētāju vidū bija grupas, kas lūdza tieši Edvardu Šmiti. Viņa zināja arī visādas leģendas un izbaudīja to stāstīšanu, viņa vēl ilgus gadus arī pēc došanās pensijā nāca palīgā jaunajiem ekskursiju vadītājiem un nekad neatteica. Man ir milzīga cieņa pret viņu. Visvairāk balstījāmies uz stāstiem par mākslas darbiem un mākslinieku biogrāfijām. Bija arī rakstisks oficiālais ekskursijas teksts, kur bija šie ideoloģiskie uzsvari. Protams, tas bija mantots no agrākiem laikiem, daudz cenzētākiem nekā 80. gadi. Tomēr dzīvais stāstījums variējās atkarībā no katra ekskursijas vadītāja zināšanām un prasmēm, nebija tā, ka nedrīkstētu arī kādu savu ekskursijas variantu lietot, un ar laiku katrs arī izkopa pats savu stāstu. Ekskursiju vadīšanas pieredze ir ļoti noderīga – vajag ne tikai zināšanas, ir jājūt auditorija un tas, ko tā spēj uztvert. Attīstās interpretācijas spēja.
Tomēr ar ideoloģiju es saskāros pavisam citādā veidā. Laikam jau biju ambicioza, ja uzdrošinājos kā trešā kursa studente vienu no mācību uzdevumiem – recenziju par Aijas Zariņas izstādi – piedāvāt publicēšanai avīzē “Padomju Jaunatne”. Izstāde man tik neprātīgi patika, ka uzrakstīju mazu jūsmīgu rakstiņu par 1986. gada Zariņas izstādi Mākslinieku nama izstāžu zālē. Toreizējais avīzes kultūras sadaļas vadītājs Pēteris Bankovskis ar prieku pieņēma publicēšanai šo mazo rakstiņu. Publicēšanas rītā Mākslas akadēmijas rektors Indulis Zariņš no Komunistiskās partijas Centrālās komitejas saņēmis zvanu, ka tādiem studentiem, kas slavina tādu mākslu, nav jāmācās Mākslas akadēmijā. Tika sasaukta katedras sēde, tirdīja mani, izteica brīdinājumu, bet neizslēdza. Pasniedzēji patiesībā bija saudzīgi, viņi darīja to, ko rektors lika. Tajā sēdē es klusībā nozvērējos sev, ka visu turpmāko mūžu rakstīšu par Aiju Zariņu. Patiesībā mani vairāk interesēja laikmetīgā māksla nekā muzeja pastāvīgā ekspozīcija, tāpēc pēc dekrēta atvaļinājuma lūdzu muzejā, ka vēlos strādāt izstāžu zālē “Latvija”. Tā bija 1000 kvadrātmetru liela, moderna zāle, kur notika lielās kopizstādes.
Izstāžu zāles "Latvija" skatlogā, ievietojot izstādes "Kvalitāte '92" plakātu. 1992. gads
IZS: Vai tur tu biji izstāžu kuratore?
EA: Tāda amata kā kurators muzejā nebija. Mēs visi bijām zinātniskie līdzstrādnieki. 80. gados izstādes lielākoties rīkoja kādam mākslas medijam, piemēram, tekstilmākslai, grafikai, glezniecībai, tēlniecībai, bija arī tematiski un ideoloģiski uzdevumi – “Krišjānim Baronam 150”, “Mākslinieki – mieram”, “Lielajam Tēvijas karam” utt. Tādas izstādes koordinēt bija liels organizatoriskais darbs, simtiem mākslas darbu un mākslinieku. Pavērsiens kuratora darbības izpratnē notika 80. gadu beigās un absolūti spoži iezīmējās 1990. gadā ar Helēnas Demakovas kūrēto laikmetīgo izstādi “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940–1990”. Tā bija ideja par Latvijas vēstures kūleni un kuratores pašas atlasītiem 12 māksliniekiem – pirmajiem Latvijas konceptuālistiem. Pirmie īstie Latvijas kuratori bija Helēna Demakova un Ivars Runkovskis. Tad jau sekoja Runkovska kūrētā leģendārā izstāde “Maigās svārstības”.
Mans pirmais īstais kuratora darbs bija Aijas Zariņas izstāde “Kentaurs, puns un zilonis” 1993. gadā, arī izstāžu zālē “Latvija”, kur tolaik strādāju. Sāku no ieceres aicināt tieši šo mākslinieci, rakstīt projektu, piesaistīt līdzekļus, rakstīt anotācijas un rakstus, izdot katalogu. Tas laiks bija ļoti atšķirīgs no šī laika. Daudz kas bija tikai izpratnes veidošanās sākumā, īsts postpadomju laiks. Bija milzīga nabadzība, naudas nebija vispār, un tomēr man izdevās piesaistīt līdzekļus no toreizējā Sorosa fonda. Nebija nekādas birokrātiskas hierarhijas, lemšanas un spriešanas, vajadzēja tikai idejas. Īsts iespēju laiks. Radošuma ziņā es izjūtu, ka tas bija viegls un radošs laiks. Varēja realizēt diezgan trakas idejas. Daudzas izstādes, kas notika izstāžu zālē “Arsenāls”, 90. gados bija absolūtais avangards tiem laikiem. Ilze Konstante, par to runājot, stāstīja, ka toreiz jau neviens negribēja iet izstādīties “Arsenālā”. Tā bija infrastruktūra, kas bija padomju armijas pamesta, briesmīgā stāvoklī, izremontēta ar tiem līdzekļiem un resursiem, kas bija ar grūtībām sadabūti. Piemēram, Rūdolfs Pinnis Mākslinieku savienības sanāksmē esot teicis, ka viņa darbi nekad mūžā nebūs “Arsenālā” – tik nepiemērots tas likās mākslai. Līdz ar to jaunajiem tur tika dota iespēja. Šodien tas skatāms kā ideju ziņā progresīvs, bet ļoti grūts periods. Šobrīd, man šķiet, esam kļuvuši daudz konservatīvāki.
IZS: Ja nedaudz atgriežamies pārmaiņu periodā – 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā –, vai ekspozīcijas, mainoties sistēmām, uzreiz nomainījās? Varbūt mākslas muzejā tas nebija tik aktuāli…
EA: Pastāvīgās ekspozīcijas pēdējo trīsdesmit gadu laikā, manuprāt, ir mainītas pārāk reti. Te jautājums nav tik daudz par ideoloģisko pusi, jo 80. gados ordeņoto veču un Tēvijas kara bildes sen bija izvāktas laukā no ekspozīcijas. Muzejā vienmēr ir bijusi problēma, kā parādīt visu to milzīgo materiālu un periodu, kas ir kolekcijā. Ņemsim tagad tikai LNMM krājuma ekspozīcijas. Tās ir no 18. gadsimta beigām līdz 21. gadsimtam. Pastāvīgajām ekspozīcijām tiek izvirzīts uzdevums aptvert visu, parādīt vēsturisko attīstību, nozīmīgākās mākslas parādības un māksliniekus, lai sniegtu izpratni par vairāk nekā 200 gadiem Latvijas mākslā, par laikmetu maiņu, mākslas virzienu maiņu, spilgtām parādībām utt. Šādam uzdevumam būtu nepieciešami vismaz seši tāda izmēra muzeji, kāds ir mūsu vecais, gandrīz pirms 120 gadiem uzceltais LNMM.
Spilgts notikums bija, kad muzejam atvēra ilgstoši slēgto trešā stāva spārnu, kas tika atbrīvots no kolekciju noliktavām, kuras nācās tur ierīkot, jo 70. gados valsts mākslas darbu iepirkumi bija tik apjomīgi (pat ap 700 darbiem gadā), ka tos nebija kur uzglabāt. Šo spārnu atbrīvoja, kad muzejs saņēma lietošanā “Arsenāla” ēku un 20. gadsimta otrās puses māksla tika pārvietota uz “Arsenālu”. Šajā ekspozīcijā atceros krāšņi pārstāvētu 70. gadu mākslu. Pamatīgas ekspozīciju maiņas, šķiet, notikušas vēl trīs reizes, tās veidojušas Ruta Lapiņa un Aija Brasliņa, un tajās eksponēta māksla tikai līdz Otrajam pasaules karam. Man bija iespēja veidot muzejā 20. gadsimta otrās puses ekspozīciju 2016. gadā, kad muzejs tika vērts pēc rekonstrukcijas. Tad nu es saskāros ar šo neiespējamo misiju izstāstīt stāstu par visu šo periodu. Ar rezultātu it nemaz nebiju apmierināta un jau pēc atvēršanas redzēju, ka nav ticis izvēlēts pareizs piegājiens. Tik mazās telpās vienīgais veids, kā veidot sakarīgu stāstu, ir fokusēties uz kaut ko vienu, paņemt vienu parādību un kaut nedaudz izvērst tās eksponēšanu, sniegt kontekstu. 2021. gadā bija plānots šo ekspozīciju mainīt, taču “Arsenāla” slēgšana ieviesa savas korekcijas. Lai notiktu 20. gadsimta otrās puses mākslas aprite, nolēmām muzeja otrajā stāvā veidot šī perioda izstādes. Šāds modelis izvēlēts otrā stāva labajā pusē. Nākošgad tiks mainīta kreisā puse uz jaunu ekspozīciju, kuru pareizi būtu eksponēt ne vairāk kā uz pāris gadiem. Es domāju, ka daudz biežāk jāveido jaunas ekspozīcijas. Kā tev šķiet?
IZS: Kādu laiku par to neesmu domājusi. Bet mainīgo moduļu sistēma (var tās saukt arī par mainīgajām izstādēm lielākā ekspozīcijas konceptā) man patīk. Tas ik pa laikam ļauj piedāvāt jaunu interpretāciju un pašiem pētniekiem pārvērtēt savu vēstījumu. Tas arī piedāvātu redzēt vairāk un biežāk citus māksliniekus, ne tikai vienreiz ekspozīcijai atlasītus.
EA: Jā, arī tas. Jo tas ir ļoti ierobežots mākslinieku skaits, ko šobrīd ekspozīcijā esam parādījuši.
IZS: Vai kaut kā izjūti to, ka 1997. gadā pieņemtais Muzeju likums ieliek muzejus tādā profesionālā rāmī?
EA: Es to izjūtu, jo tas liek profesionālāk strādāt ar dokumentāciju, ar juridiskām lietām. Domāju, ka Muzeju likums lielā mērā veidojies, izmantojot arī LNMM praksi, jo Muzeju likums ir cieši piesaistīts muzeju darbībai. Protams, tas arī kaut kādā ziņā vairo birokrātismu. Diemžēl bez tā nevar, jo, ja ir kaut kādi juridiski strīdi, tad likums ir vienīgais instruments.
IZS: Pieminēji LNMM filiāles. Kad tu atnāci strādāt uz muzeju, arī bija Muzeju apvienība jeb direkcija, šim veidojumam 1989. gadā pievienojās arī jaundibinātais Dekoratīvais muzejs. Tad visi “atvienojās”…
EA: Jā, 2000. gadā visi muzeji “atvienojās” un gribēja būt patstāvīgi. Kā nedalāma vienība kopā palika tikai toreiz vēl Valsts Mākslas muzejs un izstāžu zāle “Arsenāls”, abiem ir vienota latviešu mākslas kolekcija. Desmit gadus muzeji arī darbojās neatkarīgi. Savukārt 2008./2009. gada finanšu krīze Kultūras ministrijā atkal radīja nepieciešamību visu optimizēt un pirms desmit gadiem kopā strādājošos mākslas muzejus atkal apvienot. Tur ir savas labās un sliktās puses. Vienotā sistēmā ir kopīgi resursi, vienots budžets, saimnieciskas lietas, pat darbinieki. Ir pozīcijas, kas apkalpo visas piecas muzeju struktūrvienības. Lielākā daļa darbinieku ir ļoti noslogoti, kuratori jau paši rada arvien jaunas idejas un projektus, par kuriem burtiski deg, ļoti vēlas tos realizēt, ir aizrautīgi. Mārai Lācei nereti nākas mūs bremzēt, jo visu ideju realizēšana prasa finanšu resursus un vairo iesaistīto darbinieku noslodzi. Visi raksta projektus un meklē arī finanšu resursus, izmantojot visas iespējas.
IZS: Atgādini, lūdzu, vai toreizējā Valsts mākslas muzeja direktore Ilze Konstante pensionējās tieši tajā brīdī, kad notika pieminētā “atvienošanās”?
EA: Jā, tieši tajā brīdī, kad notika muzeju atdalīšanās. Viņai bija pensijas vecums, un viņa nolēma doties…
IZS: Pētniecībā.
EA: Pētniecībā, jā. Ir uzrakstījusi grāmatu “Staļina garā ēna Latvijas tēlotājā mākslā. 1940–1956”. Izstāžu zāle “Arsenāls” bija Ilzes Konstantes lolojums. Viņa soli pa solim virzīja “Arsenāla” rekonstrukcijas projektu finansiāli ļoti smagajos 80. un 90. gados, ēka bija atstāta šausmīgā stāvoklī. Tas, ka 2000. gadā līdzekļi atradās vienā mirklī, kad Pasaules Bankas saietam Rīgā bija vajadzīgas telpas, rāda, kā valstī kultūrēku projekti tiek attīstīti. Nekas nav mainījies šo 20 gadu laikā. Līdzekļi kultūras būvēm tiek atrasti nevis pašu kultūras jautājumu dēļ, bet pilnīgi citu iemeslu dēļ. Toreiz izremontēta tika puse ēkas, tā, kurā mēs 20 gadus rīkojām izstādes. Otra puse palika neremontēta – tā, kurā 30 gadus glabājās 20. gadsimta otrās puses kolekcija un strādāja darbinieki.
30 gadu laikā jau divi rekonstrukcijas projekti ir “paslaucīti zem tepiķa”. Acīmredzot nevienu valstī neuztrauc šādi zemē nomesta nauda. Es domāju, ka ir nepieciešama pilnīgi cita strukturālā sistēma, kā vispār realizē lielās kultūras būves. Tas taču ir redzams, ka esošā nedarbojas.
IZS: Jā, jautājums ir arī par prioritātēm. Piemēram, arī izstrādātie nu jau divi Laikmetīgās mākslas muzeja projekti maksā naudu. Un tad šie divi projekti tiek apstādināti.
EA: Un “Arsenālam” ir tieši tas pats. “Arsenāls” stāv slēgts kopš 2020. gada februāra, un tiek prognozēts, ka stāvēs vēl līdz 2023. gadam. Fasāde, ko 2020. gadā saremontēja, līdz ēkas rekonstrukcijas pabeigšanai būs jau noputējusi, nāksies atkal pārkrāsot. Kaut kāds neloģiskums veikto darbību secībā. Šie iesāktie un pamestie darbi, plāni un viņu nepildīšana – tas ir kā pie sliktiem saimniekiem vai vispār bez saimniekiem. Gada nogales “Kultūras rondo” Kaspars Vanags izteicās, ka visas šīs infrastruktūras jāuztur par mūsu nodokļu maksātāju naudu un mēs taču esot tik maza tauta, knapi divi miljoni. Islandē ir 350 000 iedzīvotāju, un Reikjavikā netrūkst muzeju, tostarp, protams laikmetīgā. Vai, piemēram, var ņemt mums līdzīgas valstis iedzīvotāju un attīstības līmeņa ziņā – piemēram, Slovēnijā, Ļubļanā, ir bagātīga mākslas infrastruktūra, lielisks laikmetīgās mākslas muzejs, ļoti aktīva kultūras dzīve un arī ap diviem miljoniem iedzīvotāju. Es nevaru klausīties, kad runā par mazo tautu, mazo Latviju un neesošajiem līdzekļiem. Naudas Latvijā ir pietiekoši – jautājums tikai, kur to novirza. Bet attiecībā uz “Arsenālu” – tā jau nav jauna infrastruktūra, tas ir jau esošs kultūras piemineklis. Šobrīd tiek tērēti līdzekļi ēkas uzturēšanai, tas jau arī nav racionāli. Un, ja šodien tiek lēsts, ka rekonstrukcijai vajag 13 miljonus (tagad ar 2021. gadā sākušos inflāciju tas jau noteikti vairs neder), tad pēc diviem gadiem tie būs vismaz 30 miljoni. Tāmju pārrēķināšana vien paņems mēnešus, tad sekos papildu budžeta meklēšana utt.
IZS: Kādi tev personīgi būtu šo gadu laikā spilgtākie muzeju nozares notikumi?
EA: Nebūšu oriģināla. Nozares būtiskie notikumi man saistīti tieši ar muzeju infrastruktūru uzlabošanu. LNMM galvenās ēkas rekonstrukcija. Ir redzams, cik ļoti cilvēki tiecas uz šādu sakārtotu vidi, cilvēki grib pavadīt laiku šādos muzejos, nākt uz pasākumiem. Tas ir vajadzīgs mūsu pašu cilvēkiem, visiem – no maziem bērniem līdz pensionāriem. Ar mākslas muzeju “Rīgas Birža” mēs ieguvām jaunu ēku muzeja vajadzībām. Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs. Žaņa Lipkes muzejs ir ļoti unikāls gadījums, privāti līdzekļi, moderna arhitektūra. Protams, muzeju krātuve Pulka ielā muzejiem bija akūti nepieciešama, pēc vairāk nekā desmit gadu procesa tā ir nodota muzeju rīcībā.
Balvu muzeja ekspozīcija, kas startēja Eiropas muzeju Gada balvas konkursā. Man ļoti patīk Liepājas muzeja pagrabā izveidotā ekspozīcija ar etnogrāfiskajiem priekšmetiem. Nevar salīdzināt muzeju iespējas Rīgā un citur Latvijā, bet attīstība ir – vide uzlabojas, un vide veido cilvēkus.
Izstāžu zālē "Arsenāls", savā darba kabinetā. 2008. gads. Andreja Granta foto
Kopā ar kūrētajiem māksliniekiem Imantu Tilleru un Viju Celmiņu. 2014. gads
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs.
Attēli no Elitas Ansones privātā arhīva.