Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. - 90. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē, muzejā?
Ilona Audere: Bija ļoti vienkārši. Atvēra jaunu muzeju, meklēja darbiniekus, un Latvijas Mākslas akadēmijā [LMA] piedāvāja šo iespēju. Mēs atnācām trīs cilvēki, pieņēma mani. Pirms tam man nebija speciāli tāda doma, ka strādāšu tieši muzejā. Tā sanāca.
IZS: Bet jūs vēl tajā brīdī studējāt, vai ne?
IA: Jā, studēju LMA, un Ojārs Spārītis toreiz teica – veras jauns muzejs, vajadzīgs speciālists. Kā jau minēju, no trim paņēma mani vienu, jo pratu vācu valodu.
IZS: Bet štatā bija vairāk nekā viens cilvēks, kad muzejs vērās vaļā?
IA: Pašlaik štats ir nedaudz lielāks. Sākumā bija tikai direktors un viens speciālists – zinātniskais darbinieks, kurš dara visu. Laikā, kad tikko Mencendorfa namu atvēra, katram apmeklētājam gāja līdzi pavadošais muzeja darbinieks – mājas saimnieks vai saimniece, kuri izrāda viesim savas telpas. Un tad no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja [RVKM] nāca palīgā speciālisti, katru dienu bija divi pavadošie dežurējošie gidi. Tagad var iet pa ekspozīciju arī patstāvīgi, bez gida, lasot anotācijas.
IZS: Mencendorfa nams jau kopš atvēršanas brīža bija RVKM filiāle?
IA: Jā. Pēc laika sapratām, ka nāk tik daudz cilvēku, ka katram vairs nevar visu izstāstīt. Es atceros, ka sākumā bija astoņi stāsti dienā, un tu vakarā vairs nevari parunāt. Tad pārlikām ekskursijas uz noteiktiem laikiem, kad savācās apmeklētāju grupas. Un beigās sākām darīt līdzīgi kā tagad, kad var izvēlēties gidu vai ņemt anotāciju. RVKM palīgus tad vairs nevajadzēja, arī darbinieku skaits nebija vajadzīgs liels. Nostabilizējās, ka ir trīs darbinieki – filiāles vadītājs, krājuma glabātājs un sabiedrisko attiecību speciālists. Un, protams, uzraugi un kasiere.
IZS: Bet tad, kad jūs 1992. gadā nācāt uz muzeju strādāt, Latvija bija tikko ieguvusi neatkarību. Kādu muzeju jūs gaidījāt un kādā muzeju nozarē jūs toreiz ienācāt kā jauna speciāliste? Bija sajūta par politiskajām pārmaiņām?
IA: Es domāju, ka lielākoties vēl 1992. gadā bija tāda veco laiku sajūta, vēl tāda kā no padomju laikiem. Arī cilvēki pārsvarā muzejos strādāja tie paši. Bija ļoti maz jaunatnākušu speciālistu, man pat šķiet, ka toreiz es biju vienīgā. Pēc tam mainījās. Es pat pēc gadiem toreiz nebiju tik jauna, man tad bija 33 gadi, bet apkārtējie radīja sajūtu, ka tu esi galīgi “zaļš gurķis”. Brīžiem tā jūtos arī tagad. Jo, kamēr strādā vecākā paaudze, kas ir piedzīvojusi un ilgi strādājusi padomju laikā, kaut kur apakšā tā viszinīguma izrādīšana paliek.
IZS: Kad jūs sākāt strādāt Mencendorfa muzejā, ekspozīcija jau bija iekārtota vai jums izdevās vēl tomēr piedalīties jaunatklājamā muzeja veidošanā?
IA: Bija tā, ka pamatā muzejs bija iekārtots, bija palikuši sīkumi, galvenokārt dokumentācija bija jākārto. Es atnācu strādāt 1992. gada 5. maijā, bet 18. maijā tika atklāts muzejs. Ekspozīcijas iekārtošanā bija iesaistīts Imants Lancmanis ar ieteikumiem, Ojārs Spārītis, protams, Pēteris Blūms un cilvēki no RVKM. Tur bija tāda vesela komanda, kura jau pirms manas atnākšanas bija izlēmusi, ko var eksponēt. Pārsvarā visi priekšmeti ir no RVKM, vismaz sākotnēji tā bija. Tagad mums ir arī citi priekšmeti. Bet toreiz tas bija tas, kas bija pieejams krājumā, un mēs kā filiāle varējām to dabūt.
IZS: Un kā jūs atceraties atklāšanu 1992. gada 18. maijā? Kā tā notika?
IA: Atklāšana mums ir ierakstīta video filmā. Arī šogad to noskatījāmies par godu Mencendorfa nama trīsdesmitgadei. Atklāšana bija tāda ļoti publiska, ārā pie ēkas. Bija gandrīz visi pārstāvji no Rīgas domes, tad no pretī esošās skolas bija ataicināti daudzi skolēni, bija aktieri, kuri uzstājās ar Rīgas stāstiem un dzeju, bija arī no Vācijas atbraukuši Mencendorfa radinieki, protams, arī Vācijas vēstniecības pārstāvji. Par jauno muzeju bija tikko izdots buklets trīs valodās, tāpēc atklāšanā piedalījās arī Vācijas izdevniecības pārstāvji. Sapulcināts bija ļoti liels cilvēku pūlis. Pēc oficiālajām uzrunām otrā daļa notika muzeja telpās, kas bija tikai lūgtajiem viesiem – muzeju darbiniekiem, Mencendorfa radiem un tiem, kas iesaistīti. Aina Kalnciema skaisti spēlēja klavesīnu. Jāpiezīmē, ka viņa joprojām ir mūsu “galma muzikante”. Atklāšana bija tiešām grandioza.
IZS: Bet tā muzeju praktiskā dzīves realitāte muzeju nozarē bija skaudra, vai ne? Muzeja attīstības lietas un finansējums… Varbūt uz Mencendorfa namu tas neattiecās – tikko atklāts un uzmanības zenītā?
IA: Tolaik tāda tipa muzejam Latvijā nebija konkurences. Tagad ir Jūgendstila centrs un vēl dažādi līdzīgi veidojumi. Līdzīgā plāksnē mēs varētu vērtēt memoriālos muzejus, bet tomēr tas ir kaut kas cits. Sākumā bija tāds liels pacēlums, visi ļoti skrēja redzēt jauno muzeju, kas ļoti apmeklētājiem patika. Uzklausījām viedokļus, ka šādā mājā strādāt varētu pat bez algas, jo te ir tik skaisti. Tagad, salīdzinot ar to laiku, vietējo iedzīvotāju interese ir nedaudz noplakusi, daži jau ir aizmirsuši, ka ir tāds muzejs, bet ir daudz cilvēku, kas tikai tagad nāk pirmo reizi un nekad nav šeit iepriekš bijuši. Vairāk apmeklētājus ved tūrisma firmas, un skolēni nāk “Skolas somas” programmas ietvaros. Protams, vienmēr kāds vietējais netīšām iemaldās, un ģimenes ir kaut kur par muzeju labas atsauksmes dzirdējušas, nāk pārliecināties.
IZS: Pastāstiet nedaudz par Mencendorfa nama rekonstrukcijas projektu, kā līdz tam nonāca? Pēteris Blūms tur bija iesaistīts.
IA: Blūms bija padomdevējs, uzraugs. Rekonstrukciju vadīja pārstāvis Tusjatskis no Polijas firmas “PKZ”, kas padomju laikā šeit veica restaurāciju.
IZS: Tas vēl bija padomju laiks?
IA: Jā, jaunajā laikā praktiski jau restaurācija bija pabeigta. Tehniskos darbus pabeidza jau 1991. gadā, 1992. gadā būtībā tikai interjerus iekārtoja.
IZS: Kā un kad nolēma, ka šajā ēkā būs tieši šis muzejs, kuru atvēra 1992. gadā?
IA: Tur gan izšķirošā nozīme bija 1991. gadam. Jo pirms tam bija paredzēts, ka šeit būs Pilsētas izpildkomitejas ārzemju viesu pieņemšanas nams, kurā būs [Alfrēdam] Rubika kungam audiences ar cienastiem.
IZS: Un tā rekonstrukcija bija sākusies tieši šim projektam?
IA: Jā. Jo naudu deva Maskava, šai lietai netika žēlots. Tāpēc salīdzinoši ātri to varēja realizēt. Tikai atbilstoši šodienas apstākļiem daudz kas nebūtu restaurācijā apmierinājis, jo toreiz jau nebija izvēles, īpaši materiālu ziņā. Polijā tomēr bija labāki materiāli nekā Latvijā. Jā, un tas 1991. gads un pēc tam Rubika arests, un viss pārējais noteica to, ka tika izlemts, ka šeit būs muzejs. Tika apspriests arī farmācijas vēstures muzeja variants, jo ēkas Briežu aptiekas pastāvēšanas laiks saistīts ar ļoti slavenu farmaceitu darbību. Par labu sadzīves kultūras muzejam nostrādāja unikālie, tolaik Vecrīgā pirmie, atsegtie sienu un griestu gleznojumi. Tika nolemts, ka tie ir ekspozīciju “nagla”, kas piesaistīs publiku. Bet es domāju, ja nebūtu tas 1991. gads, Rubiks tomēr būtu paņēmis to namu, jo tur bija tik daudz Maskavas nauda ielikta – gan jau viņš gribētu to naudu atrādīt, kur tā palikusi.
IZS: Jūs jau nedaudz pieminējāt, ka, ienākot muzejā, jutāties, kā “zaļš” profesionālis. Kā 90. gados notika tīklošanās, sadarbība? Joprojām laikam bija metodiskās apmācības muzeju profesionāļiem…
IA: Bija jau gandrīz viss tāpat kā tagad, tikai ar tādām veclaicīgākām metodēm. Latvijas muzeju darbinieki jau tikās savā starpā, un arī iekšēji muzejam bija dažādas sanākšanas, arī zinātniskās padomes un apspriedes, līdzīgi kā ir šodien. Es atceros tās apspriedes, jo tās arī mani ir skārušas, kur apsprieda, piemēram, grāmatas un izstādes. Tās kolēģu diskusijas bija ļoti padomiskas.
IZS: Joprojām tajos 90. gados?
IA: Arī vēlāk. Arī tagad daļēji. Tās bija ļoti orientētas uz to, lai noliktu pie vietas tos, kuri ir kaut ko uzdrīkstējušies paveikt – vienalga, vai viņiem 18 vai 50 gadu. Mana pirmā zinātniskā darba apspriešana bija par grāmatu, ko es biju uzrakstījusi par Mencendorfa namu. Es to atceros vēl šodien. Tas bija drausmīgi. Kolēģiem nebija neviena pozitīva vārda. Bet grāmatu bija atzinis un izdošanu sponsorēja Mencendorfa mazdēls, un tā vienalga iznāca, neatkarīgi no tā, ko par to teica muzeja kolēģi. Grāmatu arī ātri izpirka, jo tā bija četrās valodās un ātri kļuva par bibliogrāfisku retumu. Ir pagājuši tik daudzi gadi, bet es to koleģiālo apspriešanu vēl atceros.
IZS: Apspriešana notika, kad grāmata jau bija izdota?
IA: Nē, kad vēl bija sagatavošanā.
IZS: Manuskripta stadijā.
IA: Jā. Un šodien, kad tiek apspriesti kādi izstāžu projekti, daudzas lietas nemaz nav mainījušās. Joprojām pārsteidz neuzticēšanās projekta autoram un neticība viņa spējām. Kontrole ir barga.
IZS: Padomju laikā izstādi varēja arī neatklāt, ja pieņēmējiem no ministrijas tā nelikās atbilstoša – tas no kolēģu stāstījumiem.
IA: Mums gan nevienu izstādi nelika noņemt vai neaizliedza atklāt, jo Mencendorfa namam ir tāda specifika, ka mēs tās izstādes dabūjam gatavas neatkarīgi no tā, vai projektos ir piešķirta nauda vai nav. Mēs iekārtojam izstādi par tādiem līdzekļiem, kādi ir pieejami, un izstāde notiek. Ja no muzeja ir ieguldīta nauda, tad skrupulozi katru vārdiņu skatās.
IZS: Jūs pieminējāt Mencendorfa ģimeni, kas piedalījās atklāšanā. Vai ir bijis tā, ka jūs paralēli Latvijas finansējumam piesaistāt arī Mencendorfa ģimenes un ārzemju finansējumu?
IA: 2004. gadā nomira profesors [Dītrihs Andrejs] Lēbers (Augusta Mencendorfa mazdēls), kurš bija galvenais naudas devējs, un pēc tam tai ģimenei, kā tas notiek visās emigrantu ģimenēs, un tās jaunākiem pārstāvjiem vairs nav tik liela interese, katram ir kaut kas cits. Un tas finansiālais atbalsts muzejam būtībā ar to brīdi ir pārtrūcis, ja atskaita kādas jubilejas. Piemēram, Lēberam nākošgad ir 100 gadu jubileja, un domājams, ka tad ģimene iesaistīsies. Profesors Lēbers mūs atbalstīja dažādi, pirka arī gluži sadzīviskas lietas muzejam. Viņa devums Latvijai turpinās, ir Lēbera stipendija, bet tā ir Latvijas Universitātes stipendija juristiem. Finansiāls atbalsts no ģimenes zara tieši muzejam ir pārtrūcis. Kādreiz kādu dāvanu saņemam krājumam, kādu priekšmetu, tā tas vēl notiek.
Bet, kas vēl ir interesanti, mēs jau 15 gadus sadarbojamies ar vienu Nīderlandes muzeju Vēndamas pilsētā, kas ir līdzīgs mūsu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam. Un mums katru otro gadu ir viena kopīgi veidota izstāde, kura tiek rādīta viņu muzejā un mūsu muzejā, citreiz vēl kādā. Un tas būtībā ir tāds liels, neatsverams sponsorējums, jo mēs nemaksājam neko – viņi atved, viņi iekārto. Vienīgais mūsu ieguldījums, ka parasti piedalāmies materiāla apzināšanā un priekšmetu atlasē no Latvijas muzejiem un kataloga sagatavošanā, piedalāmies tulkošanā un ievadrakstu tapšanā. Protams, mēs organizējam atklāšanas pasākumus Mencendorfa namā.
IZS: Atceraties Muzeju likuma pieņemšanu 1997. gadā? Vai tas muzejisko domu vai to, kas ir muzejs tajos 90. gados, kaut kādā mērā mainīja vai iespaidoja? Vai bija sajūta, ka ar Muzeja likuma pieņemšanu muzeju nozare profesionalizējas?
IA: Interesanti, ka Muzeju likumu pieņēma šeit, šajā muzejā. Mencendorfa namā bija sanāksme ar divām daļām, un es to labi atceros. Ir tā, ka teorētiski jau uzreiz viss ar Muzeju likuma pieņemšanu ļoti mainījās, bet praktiski – kā kurā muzejā. Tas attiecas uz visu Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju un mums kā filiāli – mums ļoti ilgi iet tā vecā inerce, to es jau sākumā pieminēju. Bet, cik ir redzēts un dzirdēts par citiem muzejiem, tur tā situācija ļoti izmainījās, jo īpaši pēc rekonstrukcijas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, arī jaunatvērtajā Jūgendstila muzejā, kur es biju dibināšanas ekspertu komisijā. Jūgendstila muzejā situācija ir pavisam cita, jo tur bija arī pavisam cits naudas maks. Tas ir Rīgas pašvaldības muzejs. Kopumā situācija, pieņemot Muzeju likumu, izmainījās ļoti. Cik ļoti tieši manā muzejā, to es no iekšpuses nevaru tik labi pamanīt. Kaut kas ir izmainījies, bet ne tik ļoti, kā es to redzu citos muzejos.
IZS: Pieminējāt Jūgendstila muzeju. Kā Jums šķiet, cik ļoti būtu mainījusies Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pārvaldība, ja tas būtu Rīgas pašvaldības muzejs? Izskatās, ka Rīgai šobrīd varētu nebūt interese par tik lielu objektu – dažādu, bet galvenokārt finansiālu apstākļu dēļ. Vai muzejā šo gadu laikā ir bijušas kādas iekšējas diskusijas par to, ka būtu saprātīgāk būt zem Rīgas pašvaldības, ne valsts? Jo šobrīd Rīgas pašvaldībai ir tikai tie mazie muzeji – Jūgendstila, Porcelāna, Čaka.
IA: Es saprotu, ka vairākas reizes ir bijušas diskusijas un ir runāts, lai atdalītos Kuģniecības muzeja krājums no Rīgas vēstures lietām, veidojot divus atsevišķus muzejus, bet katru reizi kaut kas ir atturējis, un galvenokārt lielais finansiālais risks. Jo Jūgendstila muzejs ir salīdzinoši maza vienība. Ir risks, un vienmēr beigās priekšlikums ir palicis, karājoties gaisā. Par Mencendorfa namu bieži ir runāts, ka vajadzētu atdalīties no RVKM kā atsevišķam muzejam, bet pie tiem ienākumiem, kādi ir, it īpaši tagad pēdējos gadus, kad ir Covid-19 situācija, neviens jau nav spējīgs pats uzturēt šo muzeju, ja tas atdalītos. Arī pat tad, ja paliktu visas RVKM deponētās mēbeles, no apmeklētājiem mums nav tik lielu ienākumu, lai varētu nomaksāt telpu īri, apkuri un visus pārējos milzīgos izdevumus. Un man šķiet, ka tieši tādēļ arī RVKM, kolīdz kāds to pārņemtu, nāktu līdzi šīs milzīgās izmaksas. Tas, man liekas, ir tas, kas attur, nevis tā tīri idejiski, ka Rīga to negribētu.
IZS: Arī milzīgās rekonstrukcijas izmaksas. Tas noteikti būtu viens no pirmajiem moderna muzeja nosacījumiem.
IA: Jā. Tagad Kultūras ministrija un kādi projekti vēl pa vidu lēnām čubina to muzeju.
IZS: Kā ir ar akreditācijas procesu? Kā tas ietekmēja muzeja darbību?
IA: Ir dažas lietas, kas velk atpakaļ vēsturē. Mums pēdējā akreditācija bija 2020. gadā, reizē ar RVKM. Ir viegli salīdzināt, jo es esmu visus gadus kopš akreditācijas sākuma piedalījusies. Kad muzeju atklāja, tad šeit bija pieņemta tāda koncepcija, ka šī būs brīvā māja-muzejs, kur nebūs nekas piesiets, nebūs nekas vitrīnās, nebūs nekādas liekas anotācijas, tāpēc arī gāja līdzi pavadošais cilvēks, kurš bija tā “anotācija”. Tagad ir lasāmās anotācijas, kas mums ir 16 valodās plus Braila rakstā latviski un angliski. Bet A4 divās lapās nevar uzrakstīt par katru priekšmetu, un tad sākās diskusijas, kad bija pēdējā akreditācija, – ja kāds grib uzzināt par to un to priekšmetu, ejot pa muzeju bez gida, viņš to nevar uzzināt. Vienmēr, protams, pastāv iespēja pajautāt, bet, ja cilvēks kautrīgs, viņš neko nejautās. Lai izpildītu to, ko grib akreditācijas komisija, muzejs pamazām pārvēršas par klasisku muzeju, nevis par brīvo māju-muzeju. Tiek pieprasītas anotācijas, lai tas un tas ir vitrīnās, lai ir uzlikts stikls vai kaut kas piesiets. Kaut gan mums nekādi tādi milzīgi zādzību pasākumi pa visiem šiem gadiem nav bijuši – viena maziņa dozīte vienreiz bija paņemta, par ko tika iesniegts ziņojums, un tagad gadiem velkas līdzi, ka mēs esam vienīgais muzejs, kur milzīga zādzība ir notikusi 5 euro vērtībā. Otra lieta, ko akreditācijas komisija sāka ķidāt, ir izstāžu politika, jo mums ir tāda plaša vēsture, kura principā nav pretrunā un saskan gandrīz ar jebkuru izstādi. Mums ir vācbaltiešu nams un Vācbaltiešu–latviešu kultūras centrs, mums ir Stikla centrs un stikla vēsture ar stiklinieku māju, veikals, aptiekas vēsture. Visas tēmas varam pārklāt. Un tad sākās ķidāšana – bet tas taču tomēr ir vēstures muzejs, tātad šajā mājā vajadzētu rādīt tikai vēstures ekspozīciju un izstādes, tikai vācbaltiešu ekspozīcijas un, nedod Dievs, rādīt kādas mākslas izstādes. Bet, ja atskatāmies vēsturē un lasām, kas noticis namā, kad Melngalvju brālības vecākais un citi bagāti tirgotāji un amatnieki šeit dzīvojuši, uzzinām, ka viņi vienmēr ir aicinājuši caurbraucošus māksliniekus, mūziķus, jo ir bijusi vēlme parādīt to jauno un īpašo, ko neviens nav redzējis. Tāpēc idejiski te piestāv arī mākslas izstādes. Jautājums, protams, par to, cik tas viss ir kvalitatīvi, – to vajadzētu skatīties, nevis tik sīki tematisko loku. Pozitīvā puse akreditācijai, ka tu esi spiests kārtīgi pārskatīt, vai tev viss ir kārtībā krājumā, vai viss ir sakārtots. Un parasti tad ir tāda kārtīga revīzija, visi pārskata savu darbību, kas bijis labi, kas slikti. Un tas ir pozitīvi.
IZS: Mēs runājam par 30 neatkarīgas muzejniecības gadiem, bet šogad 30 gadi ir arī muzejam. Kas šo gadu laikā ir bijuši veiksmes stāsti muzejā un varbūt arī izaicinājumi?
IA: Ļoti veiksmīgs gājiens mums ir atklātā pavarda izmantošana, kas arī tajā pašā laikā ir problemātiska lieta. Jo, pilnīgi stingri skatoties pēc visiem noteikumiem, teorētiski tas ir riskanti, kaut gan praktiski tas ir ārkārtīgi ugunsdrošs pasākums. Gan ārzemniekiem, gan jauniem pāriem, gan skolēniem pankūku cepšanas pavards ir viena no galvenajām programmām, kas pievelk pie šīs mājas. Un otrs, kas piesaista, ir pasākumi – gan teātra izrādes, gan koncerti. Mums ir bijuši arī dziedošie aktieri un dzejas vakari. Arī Stikla centrs ir saistošs, kurā apmeklētāji iet strādāt darbnīcā. Tas ļoti patīk ārzemju tūristiem, skolēniem un jaunlaulātajiem. Es nezinu, vai tas ir izaicinājums, bet šis Stikla centrs mums ir tikai no 2000. gada. Kādu laiku vajadzēja, lai atļautu šim centram šeit būt, jo viņi īrē telpas, nevis vienkārši ir muzeja paspārnē, tieši tāpat kā Vācbaltiešu–latviešu centrs, kas arī īrē telpas. Ar abām organizācijām mēs cieši sadarbojamies. Par Vācbaltiešu centru nebija lielas diskusijas, par to iestājās jau pieminētais profesors Lēbers, un to praktiski nodibināja reizē ar muzeju, ar dažu mēnešu atšķirību, jo tas tematiski ļoti sasaistās ar muzeju. Stikla centrs arī sasaistās, tikai ne visi atbildīgie cilvēki grib to redzēt. Jo, ja māju ir uzcēlis stiklinieks un šeit atrastas tūkstošiem stikla lausku, tas viss tematiski ļoti sasaucas, bet par Stikla centru mums ir visvairāk domstarpību, ka tas nav šeit īsti pēc nozīmes. Mēs sākotnēji sākām kolekcionēt stiklu, jo mums mākslinieki daudz dāvināja savus darbus no simpozijiem un izstādēm, bet tas atkal it kā neatbilst muzeja profilam. Neatbilst, ja skatās virspusēji. Ja kārtīgi ieskatās, tad atbilst. Un ap 2000. gadu, kad nopietni sāka darboties Stikla centrs, bija doma, ka varbūt kādreiz šeit būs stikla muzejs. Tas kaut kā ar laiku tika “nozāģēts”. Un to stikla mākslu mums laikam vispār ņems nost, tā izklausās. Bet mums ir tādi pasaules līmeņa mākslas darbi sadāvināti, piemēram, jau aizsaulē aizgājušā ASV stikla dizaina pioniera Mārvina Lipofska [Marvin Lipofsky] darbs “Sakuras zieds”. Šis mākslinieks pirmais 60. gados Amerikā aizsāka nelietišķo stikla mākslu. Un vēl citi brīnumdarbi mums kolekcijā ir. Tas varētu būt papildus kaut kas unikāls, ar ko Mencendorfa nams varētu izcelties nākotnē.
Tad mēs esam gājuši ārā no muzeja Rīgas svētkos, taisot vaļā muzeja durvis un rīkojot dažādus pasākumus. Tāpat diezgan daudz sadarbojamies ar muzejiem, ar jau pieminēto Jūgendstila muzeju Alberta svētkos. Vai tas ir izaicinājums? Bet, aizejot tur, mēs reklamējam savu muzeju.
Ar kolēģi Ievu pirms Alberta ielas svētkiem
Rīgas svētku programma pie muzeja
IZS: Finansējums kā izaicinājums?
IA: Kaut kādā mērā – jā, bet mēs vienmēr meklējam dažādus sponsorus. Ne tikai naudas, bet arī produkcijas, kas ir ļoti svarīgi pasākumiem, lai tie būtu interesanti. Tajā produkcijas sponsorējumā ietilpst arī mūziķi. Mums ir daudz sadarbības partneru. Teorētiski izaicinājums ir arī tas, ka muzejā neko nedrīkst darīt bartera attiecībās. Mūziķiem būtu ļoti vienkārši, ja mēs viņiem dotu telpu koncertam, bet viņi par to nāktu un spēlētu mūsu pasākumos. Tas nav līdz galam izdiskutēts jautājums. Tas varētu daudz ko mainīt muzejos.
IZS: Pētniecība ir viena no Mencendorfa nama prioritātēm.
IA: Jā, bet jāņem vērā, ka mēs esam tikai trīs un ļoti dažādi cilvēki. Es esmu filologs, mākslas vēsturnieks, līdzgaitnieki muzejā man ik pa laikam pamainās – vai nu kādam karjeras kāpnes, vai kas cits. Krājuma glabātāja mums tagad ir vēsturniece, bet sabiedrisko attiecību speciāliste ir pabeigusi uzņēmumu vadību. Ļoti dažādas izglītības. Ir tā sanācis, ka tas zinātniskais darbs ir pārsvarā man, kas ir rakstu un konferenču līmenī. Konferencēs dažreiz arī piesaistu savas kolēģes. Ir arī brīži, kad ir daudz darba un jāvada arī daudzas ekskursantu grupas. Tagad arī notiek mūsu krājuma apvienošana ar RVKM krājumu, tāpēc ir ļoti daudz dokumentu darba, visādas kontroles un pārņemšanas, un praktiski neiznāk tik daudz uzmanības veltīt pētniecībai. Mēs visas trīs darām visu šeit.
IZS: Noslēgumā, ja paskatāmies uz muzeju nozari kopumā, kādi ir jūsu trīs spilgtākie notikumi nozarē pēdējo 30 gadu laikā, kas mainījuši jūsu pašas priekšstatu par muzeju nozari vai kuri, jūsuprāt, ir varējuši mainīt sabiedrības priekšstatu par muzeju nozari?
IA: Es domāju, ka viens no tādiem muzejiem varētu būt Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ar jaunajām izstādēm un arī konferencēm. Senākos laikos es šo muzeju atceros kā līdzīgu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, tādu diezgan statisku, ar diezgan vienādu pamatekspozīciju. Tagad muzejs rīko interesantas izstādes un plašas konferences, mēs arī cenšamies iet un piedalīties. Ja ne uzstāties, tad klausīties. Es vēl neesmu aizgājusi uz jauno Okupācijas muzeju, bet es domāju, ka tur arī varētu būt kaut kas jauns, pilnīgi – wow! Diezgan pozitīvi mani pārsteidza Žaņa Lipkes memoriāls. Mākslas muzejs pats par sevi – tur vienmēr ir ko skatīties, ja interesē māksla.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs.
Attēli no Ilonas Auderes privātā arhīva.