Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 70. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā tu nonāci muzeju nozarē?
Māris Deģis: Vispirms es strādāju Kultūras ministrijā [KM], tad divarpus gadus strādāju Kino muzejā un pēc tam aizgāju privātajā biznesā.
Bet ar muzejiem saistība jau visu laiku bija, no 1973. gada. Toreiz Līvija Volkova uztaisīja to uzsaukumu jaunajam muzejnieku pulciņam Blaumaņa un Rozentāla muzejā. Tur mēs satikāmies smuka čupa, piemēram, Mellagalva [Māris Melgalvs], Pēteris Brūveris, Vecgrāpis [Viesturs Vecgrāvis]. Pirmie trīs gadi bija interesanti. Tad es aizgāju krievos [padomju armijā]. Pēc tam sāku apzinīgo vakarnieka studenta, bet dienā – krāvēja – dzīvi.
Jauno muzejnieku pulciņa dalībnieki un vadītāja Līvija Volkova (otrā no labās puses) vasaras ekspedīcijā, 1974. gads. Pirmais no labās puses - Māris Deģis, ceturtais - Pēteris Brūveris. M. Melgalvja foto
Jauno muzejnieku pulciņa vasaras ekspedīcija, 1974. gads. Attēlā Māra Eņģele, Māris Melgalvs, Māris Deģis
IZS: Bet kā tu līdz tam muzejnieku pulciņam nonāci? Tu jau pirms tam interesējies par muzejiem?
MD: Tā likteņa ironija ir tāda. Mani audzināja krusttēvs un krustmāte, viņi bija koristi (piedevām no Liepājas Tosmares kora “Kursa”), kuri arī tajos padomju laikos jutās ļoti labi, jo speciālisti bija vajadzīgi visām varām. Man mājās virtuvē pie sienas ir krustēvam kolēģu dāvinātais sarkankoka šķīvis ar Mildu [ar pieclatnieku]. Krustēvs bija Ventspils kājnieku pulka kapelmeistara dēls, automātiski – viņam bija visa mūzikas bagāža. Viņš beidza Liepājas Valsts tehnikumu, bija visām varām vajadzīgs un strādāja Tosmarē. Un viņam mājās bija ļoti interesanta bibliotēka, kas kā, iespējams, daudziem tajā laikā sastāvēja no divām daļām vai no divām slejām. Priekšā bija [Antona] Makarenko “Pedagoģiskā poēma”, [Aleksandra Fadejeva] “Jaunā gvarde”, bet otrajā rindā aiz tām bija fantastiska Latvijas laika bibliotēka. Tur bija arī Latvijas laika statistikas almanahi, un to visu es izrakāju un izpētīju jau no kādas sestās septītās klases. Un kora dzīve, kā zināms, ir tāda aktīva – braukāšana apkārt pa dažādiem kultūras objektiem. Man pat bija tas gods, šķiet, 1963. gadā, apskatīt dabā Pērses ūdenskritumu. Es skaitījos “kora dēls”. To visu sevī uzsūcu, tāpēc man bija divas opcijas – iet uz žurnālistiem vai iet uz vēsturniekiem.
Gāju uz žurnālistiem, Pēteris un Mellagalva tika, es netiku. Es paliku pirmais aiz svītras. Krievos iet negribējās, aizgāju uz 2. tehnisko skolu. Tur mums bija fantastiska blice – Juris Poga, Raimonds Graube u. c. – 28 džeki, neviena meitene. Tas bija foršs režīms, vienu mēnesi mācījāmies, otru mēnesi strādājām Popovenē [Rīgas radio rūpnīca]. Tad aizgāju krievos. Pirms tam vēl liku eksāmenus uz vēsturniekiem – atkal aiz svītras. Bet sāku mācīties vakarniekos. Trīs mēnešus nomācījos, aizgāju krievos, atnācu atpakaļ. Gadu iepriekš, būdams atvaļinājumā, aizņēmu unītī [Rīgas Centrālais universālveikals] rindu uz krāvēja darbu. Jo, atvaļinājumā desmit dienas padzīvojot, redzēju, kas te notiek 1977. gadā. Tā nu sanāca, ka tajā kompānijā, kur es Ziemassvētkus, Jaungadu svinēju, bija divi džeki – krāvēji no unīša. Sarunāju, un tā es to vietu dabūju. Tā vieta ir “M6” bijusī mītne Mārstaļu ielā – pirmā rokkafejnīca. Tad no turienes uz universitāti sešos vakarā nebija tālu.
Kā vienu no priekšmetiem es izvēlējos Latvijas kultūras mantojumu, un pasniedzējs bija tāds Mārtiņš Apinis. Viņa sieva bija Kuģniecības muzeja darbiniece. Pats viņš pirms tam bija strādājis Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskajā padomē, un no turienes viņš bija uzaicināts uz Ministru Padomi kļūt par konsultantu kultūras jautājumos. Paralēli viņš Latvijas Universitātē izveidoja kultūras mantojuma kursu un sāka lasīt lekcijas. Viņa piegājiens bija tāds – viņš rādīja diapozitīvus no dažādām Latvijas vietām, prasot, kas tas ir? Man nebija problēmu, es visu zināju, un tā viņš mani ievēroja. Tas bija kāds trešais kurss, kad viņš man piedāvāja sākt strādāt specialitātē. Es piekritu. Viņš saka: “Es sazvanīšos, tev būs jāaiziet tur un tur.” Tad viņš mani nākamās lekcijas beigās pieaicina pie sevis, saka, ka būs jāaiziet uz sarunām, un nosauc adresi – Kultūras ministrijā. Piebilstot: “Kāp augšā trešajā stāvā, tur būs Muzeju, tēlotājas mākslas un kultūras pieminekļu pārvalde, tev jāatrod Olga Klints un jāsaka, ka Mārtiņš sūtīja, – viņa tevi intervēs.” Aizeju uz Kultūras ministriju – trešajā stāvā kabinets ir tieši tas, no kura Višinskis pieņēma Latvijas vēlmi iestāties Padomju Savienībā.
Ar Olgu parunājām, viņai es iepatikos, jo Mārtiņš jau mani acīmredzot bija labi raksturojis. Tad viņa mani veda pie ministra vietnieka, jo loģiski, ka viņai kaut kāda ķēdīte bija jāiziet, lai zinātu, cik es esmu pieņemams citiem. Aizejam pie ministra vietnieka Ilgvara Bataraga – tāds sakarīgs vecis bija, arhitekts. Parunājām, bet beigās viņš man uzdeva tikai vienu būtisku jautājumu – vai es pretendēju uz dzīvokli? Nē, man Rīgā ir, kur dzīvot. Un tas, izrādās, bija izšķirošais punkts.
Mani pieņēma darbā. Bet tālāk bija tas jocīgākais – sēdēju es Kultūras ministrijā, bet štata vieta man bija tagadējā Klostera ielā, kur bija Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome. Skaidrīte Siliņa tur bija vadone [KM Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskās padomes priekšsēdētāja], pirms tam viņa bija Jelgavas Mākslas un vēstures muzeja direktore.
Un principā mani ielika Muzeju nodaļas vadītāja amatā. Kāpēc? To es arī tikai pēc tam uzzināju. Jo gadu tā štata vieta bija stāvējusi tukša, un tajos laikos bija tāds princips – ja gadu štata vieta ir tukša, tātad tā nav vajadzīga un jālikvidē. Viņi to negribēja…
IZS: Atvaino, vai Olga Klints toreiz bija visas tās apvienotās nodaļas vadītāja?
MD: Jā, visas pārvaldes. Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldes. Nu un tā es tur tiku. Protams, pirmos divus gadus es tur biju izsūtāmais puika. Naturāli – arī tā, ka gāju uz veikalu pēc dzeramā. Tas viss piederēja pie lietas. Tad visādus papīrīšus rakstīju. Bet būtiskākais pirmajos divos gados – es iepazinos ar visiem Latvijas sabiedriskajiem muzejiem. Un tādu tobrīd bija vairāk nekā 80, pieskaitot to, ka gandrīz katrai trešajai skolai bija kāds tā saucamais Sarkanais stūrītis.
Sabiedriskais muzejs tajā laikā skaitījās arī, piemēram, Ceļu muzejs Šlokenbekā un vēl viens otrs nozares muzejs. Jo tā likumdošana bija tāda – ja principā valsts budžetā kāds muzejs neiekļaujas, tas paliek savā nozarē, un attiecīgās nozares ministrija to finansē un kūrē.
Tad man noveicās tajā pašā rudenī, jo bija pirmā Vissavienības muzeju skate (tajos laikos bija tāda mode ik pa trim gadiem piešņorēt pie Ļeņina jubilejas vai Revolūcijas jubilejas un taisīt vispārējās skates, lai paceltu ideoloģisko līmeni). Pirmkārt, es tajā vasarā un rudenī izbraukāju visu Latvijas muzeju saimniecību, uzzināju visu ne tikai par fasādes pusi, bet arī par fondiem un to, kas notiek iekšā. Tad jau tas bija daudz citādāk.
Tad rudens/ziemas sezonā mums vēl bija kursi Maskavā, kur mēs izbraucām Maskavas Zelta apli [Zelta loks – Krievijas vēsturiskās pilsētas ap Maskavu], iepazināmies ar Krievijas muzejiem. Tās nebija īsti mācības, puse bija plezīra, puse – pieredzes apmaiņas. Bet bija ļoti interesanti. Tas bija jau 1982. gads. Varēja redzēt, ka pirms olimpiādes (jau pirms 1980. gada) krievi bija muzejus un pieminekļu fasādes salikuši stalažās, un tā tās stāvēja vēl 1982. gadā. Nekas tur nebija noticis, tikai viena otra stalaža jau bruka nost.
Tanī laikā tādus muzejniekus negatavoja. Jau pieminētajā muzejnieku pulciņā Līvija Volkova un Māra Eņģele mums mācīja par visu muzeju pamatbāzi. Tā ka mēs pa tiem trim gadiem muzeju pamatfunkcijas bijām apguvuši.
Bet jāatzīst, ka mani, tādu jaunu gurķi, muzejnieki neņēma par pilnu. Jo – te no ministrijas pēkšņi atbrauc kaut kāds sprukstiņš un kaut ko mums teiks! Bet lēnām es ieguvu uzticību. Daudz nesprēgāju, bet par dažām tēmām iestājos. Braucām komisijās, un nevarēja jau neuzklausīt ministrijas pārstāvja viedokli. Parasti braucām kādi trīs vai četri. Vismaz viens vai divi bija no ministrijas, tad kāds no lielajiem muzejiem, un kāds pieaicinātais arī no mazajiem novadpētniecības muzejiem.
Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskajā padomē Klostera ielā 5, foto laboratorijā. Marikas Vanagas foto
IZS: Izklausās pēc muzeju akreditācijas procesa aizsākumiem?
MD: Jā, tikai ne ar to nosaukumu. Tur skatīja visu – sākot ar izstāžu darbu, zinātniski pētniecisko darbu (cik ir referāti vai kas izpētīts), fonda vienību apstrādi utt.
Tad man bija lielāka iespēja tikt pie dokumentiem, es papētīju, iepazīstoties ar pašiem direktoriem, un sapratu vienu loģisku lietu: Ināra Ņefedova [LPSR Valsts mākslas muzeja direktore], Ausma Ņesterova [Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktore] un Līvija Blūmfelde [Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore] – tās bija tā laika trīs lielāko muzeju patroneses. Tiešām – muzeju dāmas labākajā nacionālajā nozīmē.
Un tad bija divi citi muzeji – Latvijas Vēstures muzejs un Revolūcijas muzejs, kurā bija izteikts padomiskums. Murgs gatavais. Vanags bija Vēstures muzeja direktors, bet aizmirsu, kā sauca dāmu, kas bija Revolūcijas muzeja direktore.
Kas bija tas īpatnējākais? Voldemāru Kalpiņu visi zina. Ja ne, tad tas ir viens no būtiskākajiem un labākajiem, manā izpratnē, Latvijas muzeju sociālisma laika pirmsākuma posmiem. Viņš bija nacionālkomunists, viņa māsa bija Viļa Lāča sieva. Viņš bija slēptais nacionālkomunists, tāpat kā Vilis Krūmiņš, kuru nometa vienlaicīgi ar Berklavu no amata, vēlāk – Dabas muzeja direktors utt. Viņš [Voldemārs Kalpiņš] jau 50. gadu beigās uzlika mērķi, ka katrā Latvijas rajonā ir jābūt novadpētniecības muzejam. Un 1982. gadā bija tikai trīs rajoni, kuros viņa princips nebija īstenojies, – Limbaži, Krāslava un Preiļi. Viņš vairāk vai mazāk savu uzdevumu bija īstenojis. Kas bija svarīgākais – muzejos varēja strādāt tikai cilvēki ar augstāko izglītību, jo viņi bija kultūras nesēji. Jo īpaši mazo rajonu muzeji tajā laikā bija rajonu kultūras citadeles. To varēja just skatēs. Tajos laikos muzejnieku vide bija ļoti inteliģenta.
Muzeju dienas aizsākās jau 70. gados, un bija tas pats princips – kāds muzejs aicināja pie sevis reizi gadā visus muzejniekus. Protams, dzeršana un dziedāšana, un bija dziesma “Visi kalpi kalpo, tikai mūsu Kalpiņš nē”. Viņam pat dziesma ir sacerēta.
Paturpinot domu par trim muzeju lēdijām – teorētiski pieņemu, ka tas arī bija Kalpiņa inspirēts pasākums, ka viņš šīs visas trīs lēdijas dabūja par direktrisēm. Pirmkārt, ļoti neaizdomīgi, jo divām no viņām bija krievisks uzvārds. Viņas visas trīs noteikti bija tās, kas tolaik noturēja Latvijas muzejniecības līmeni.
Olga Sevastjanovna Klints – viņai patika spožums. Viņas lielākā aizraušanās (īpaši tāpēc, ka viņa klausīja Ņefedovu) bija tā, ka viņa cēla augšā Lancmani. Tad, kad Laimonis Liepa, kurš uzsāka Rundāles pils praktisko reanimāciju, traģiski gāja bojā, Imants Lancmanis bija vienīgais harizmātiskais cilvēks, kas varētu to visu mēģināt savākt. Tajā laikā bija visi tie hepeningi un tamlīdzīgi pasākumi, kurus varēja vieglāk taisīt ārpus Rīgas. Un Olgai tas baigi patika. Un arī maskavietēm tas baigi patika – ik pa laikam, kad te aicināja ciemos Maskavas ministrijas pārstāves. Tas jau bija no PSRS kultūras ministres Jekaterinas Furcevas laikiem (Furceva arī Latviju cienīja un Dziesmu svētku simtgades jubilejā te bija klāt).
Kopumā – Kalpiņa laikos Latvijas nacionālā muzejniecība bija ar pozitīvu zīmi. Tas, ka tur pa vidu bija stukači un tamlīdzīgi, tas viss piederējās pie lietas, un tas nebija nekas jauns. Kur viņu nebija?
Mani pat gribēja ievēlēt par KM komjaunatnes sekretāru, un, to zinādams, es aizbraucu komandējumā. Atbraucu, un man ziņo: “Deģi, tu esi komjaunatnes sekretārs!” Mēs vēl bijām tur tāda čupiņa, arī fotogrāfs Valts Kleins, kurš kūrēja visas Latvijas fotostudiju darbību. Nu ko? Mēs vēl uzņēmāmies Dziesmu svētkiem organizēt visas apbalvošanas ceremonijas, apzināti nodalījāmies no vecajiem un paņēmām vienu segmentiņu, ko uzskatījām, ka varam savākt.
Otrs darbs – subotņikā [talkā] netīšām uztaisījām diversiju. Krievijas vēstniecībā [bijusī Kultūras ministrijas ēka] ir strūklaka. Mēs atradām kaut kādus ūdensvadu sistēmas vecos papīrus un vēl pirms subotņika izlēmām, ka vajag palaist [strūklakā] ūdeni. Un tad, kad mēs to ūdeni palaidām, visā pārējā ministrijā ūdens pazuda… Oskars Falks (ministrijas kancelejas šefs), izbijis 130. Latviešu strēlnieku gvardes divīzijas kaut kāds tur zampoļits [komandiera vietnieks politiskajā darbā], mani lamāja un sunīja ārā. Pēc tam viņš mani ar katru papīru trenkāja un mācīja birokrātiski pareizi rakstīt (jo visi papīri no ministrijas varēja iziet tikai ar nodaļas pārvaldes parakstu un ar viņa kontroli – bezmaz cenzūra). Kopš tās reizes neviens mans papīrs caur viņa rokām ar pirmo reizi neizgāja. Visas tās stulbās atskaites uz Maskavu, kas bija jātaisa…
Piemēram, kaut kad jūlija vidū, kad Maskavas priekšniecība iet atvaļinājumā un mūsu vietējie arī ir aizgājuši atvaļinājumā, pēkšņi ienāk ziņa, ka vajag tuvāko trīs gadu muzeju attīstības plānus. Ko nu es – ņemu visus iepriekšējā gada Latvijas muzeju pārskatus, eju cauri un skatos, ko tuvākajā laikā varētu paredzēt. Un tas viss bija jāizdara kādās divās nedēļās. Maskava pieprasa, mērkaķa ātrumā jāizdara. Daudz ko laidām gar ausīm, sevišķi vecās muzejnieces – viņas daudz nesatraucās. Viņām bija lielāka vara vai teikšana/saprašana.
Ministrijā par muzejiem toreiz atbildējām tikai trīs cilvēki, arī Inta Bušmane – ļoti sakarīga, pedantiska un atbildīga persona. Darbu ministrijā viņa beidza, jo sakašķējās ar Ramonu Umbliju un no ministrijas aizgāja, sāka strādāt arhīvā. Ar Umbliju viņas sakašķējās tiktāl, ka tur viņai nebija palikšana. Pēc tam to pārvaldi vadīja Umblija, bet Umbliju muzeji un pieminekļu sistēma ļoti maz interesēja. Viņa, protams, par mākslu kaut ko vairāk zināja, tā bija viņas pamattēma.
Bet visinteresantākie bija tie perestroikas gadi. Kā mums tur gāja? Gāja jautri. Sākās visa tā vēsmošanās. Atceros vienu konkrētu epizodi ar Ausekli Baušķenieku. Baušķenieku Rīgā nekur neizstādīja – viņš te bija tabu. Bet bija Doles muzejs [tagad Daugavas muzejs]. Baušķenieks ar Dainu Lasmani [Daugavas muzeja izveidotāja un ilggadīgā direktore] bija vienojies, ka tur izliks izstādi. To izstādi uztaisīja, bet tajā laikā bija tāds noteikums, ka pat Mākslas muzeja izstādes…
IZS: …nāca pieņemt komisija.
MD: Nāca skatīties un pieņēma, vai arī bija obligāti jābūt tā rajona partijas organizācijas sekretāra parakstam. Ko viņi bija izdarījuši? Viņi bija to izstādi atklājuši un nebija sakārtojuši papīrus. Otrā dienā sanāk tā, ka es jau vakara pusē esmu palicis viens ministrijā – un zvans no cekas [Komunistiskās partijas Centrālkomiteja – KP CK]. Zvana tieši Goris [Latvijas KP CK Kultūras nodaļas vadītājs Aivars Goris]: “Kāpēc Doles muzejā ir uztaisīta Baušķenieka izstāde, kur ir papīri? Kāpēc mēs par to neko nezinām?” Es saku: “Nezinu, Gora kungs, pēc manas saprašanas visam jābūt kārtībā.” Kaut gan es zinu, ka nekas nebija kārtībā. Viņš saka: “Tā, lai rīt mums cekā būtu izstādes atvēršanas akts uz galda!” Es saku: “Labi.” Pats trīcu un zvanu Dainai Lasmanei: “Klau, bija zvans, fiksi taisiet papīrus.” Tad, protams, papīrus ar atpakaļejošu datumu sataisīja, un viss bija kārtībā. Ceka mūs taranēja regulāri. Piemēram, kad sākās “Skandinieku” kustība un tamlīdzīgi. Brīvdabas muzejā Ņesterova tajā laikā sirmus matus dabūja. Tas vēl bija skarbais periods visiem.
Man personīgi bija viens baigais ekšens [gadījums], tas jau bija Gorbija [Mihails Gorbačovs, PSRS prezidents] laikos, laikam 1987. gadā. Atnāk no Maskavas ceduļka [ziņojums], ka Urgančā, Uzbekijā, ir uzcelta jauna muzeja ēka – marmorā –, un tur tiek organizēta Vissavienības muzeju konference par tēmu “Ļeņina muzeji PSRS republikās”. Mani iecēla par Latvijas delegācijas vadītāju. Olga izvēlējās delegācijas locekļus, kas brauks. No Kuģniecības muzeja bija sabiedrisko attiecību vadītāja, toreiz Ekskursiju nodaļas vadītāja, Olga Dorofejeva (viņa vēl tagad vada ekskursijas pa Vecrīgu), tad Revolūcijas muzeja speciāliste – Gita Umanovska, kas pēc tam bija Ebreju muzeja direktore, un vēl no Brīvdabas muzeja – Masu daļas meitene (vārdu neatceros). Mēs braucam uz turieni un domājam – lasīt mums līdzi iedoto un apstiprināto referātu vai nē? Es uzreiz pateicu, ka man tas referāts nepatīk, – mainām akcentus. No tēmas par Ļeņina muzeju Latvijā mēs to pārtaisījām – “Vai katrā republikā vajadzīgs Ļeņina muzejs?”. Salikām kopā perfekti un katru niansi nospēlējām. Sākot ar to, ka Kuģniecības muzejam jau tanī laikā bija pirmais reklāmas stends, braucot no lidostas, – ka tu vari atnākt un iepazīt Rīgu un muzeju utt.
Mūsu referāts bija otrajā dienā pēc pusdienām. Kad tas sākās, visiem bija tāda neliela neizpratne, bet beigās tas aizgāja ar aplausiem. Pēc tam konferences vadītāja no Maskavas ministrijas pienāca pie manis un teica: “Pilsoni, es šodien esmu spiesta sazvanīties ar ministriju un baidos, ka jums rīt būs jāatgriežas mājās.” Es saku: “Bet kas?” Viņa: “Jūs pats saprotat, ko jūs sastrādājāt?” Es saku: “Bet vajag taču runāt pēc būtības!” Es naturāli spēlēju naivo. Man bija 30 gadi, jauns speciālists. Jā, Baltija vienmēr izcēlās, runājām atklāti. No etapa mūs nenoņēma, bet pēc divām nedēļām uz Rīgu atbrauca komisija. Vispirms viņiem bija cekā randiņš, pēc tam pie mums ministrijā. Bet neko tādu jau es nepateicu. Man un manai priekšniecei izteica rājienu, ka es mainīju referāta tēmu. Es notēloju muļķi (mūsu delegācija jau bija vienprātīgi piekritusi mainīt akcentus, es jau pirms tam nodrošinājos). Pēc tam bija vēl lielākas ziepes, jo ministrijas partijas pirmorganizācijai... vajadzēja tikt galā ar savu nepareizi rīkojušos Olgu Klinti. Bet tie vecie KP pirmorganizācijas biedri, kas tur bija, negribēja mest pirmie akmeni viņas dārziņā un teica man: “Tu tos sūdus ievārīji, tu runāsi pirmais.” Šī bija viena no nedaudzajām reizēm, kad man dzīvē ir trīcējuši ceļi. Kad es piecēlos kājās un man deva vārdu, es pussolīti pakāpos atpakaļ, lai justu, ka kājas pieskaras beņķim. Vajadzēja stabilitāti. Tad es savu sakāmo norunāju…
IZS: Bet kāpēc ministrija gribēja izrēķināties ar Olgu Klinti?
MD: Cik nu izrēķināties… Bet, redzi, partijai bija ienācis signāls no augšas, ka viņas padotais dara ko tādu, un – kā viņa to ir pieļāvusi? Tam visam bija jābūt izskatītam partijas pirmorganizācijas slēgtajā sapulcē.
IZS: Olga Klints toreiz jau bija pensijā?
MD: Nē. Tas ir 1987. gads, par ko es tev stāstu. Viņa aizgāja pensijā tikai pēc kādiem trim gadiem. Man šķiet, ka viņa aizgāja pensijā pirms jauno laiku sākšanās.
Tad bija Kino dienas. Es piedalījos Kino dienās. Satikos ar kinošņikiem.
IZS: Bet es dzirdēju, ka tu izveidoji Kino muzeju?
MD: Daļēji. Gan jā, gan nē. Teikšu godīgi.
Toreiz ar Māri Gaili no pirmajām Kino dienām es jau biju sapazinies, viņi bija uz vienas nots ar Augustu Sukutu. Tad viņi vienā mirklī atcerējās, ka es šancēju Kultūras ministrijā, un mani uzrunāja, prasot: “Ko tu saki par muzeju?” Es saku: “Pēc šiem ekšeniem, kad ir bijis gan “Arsenāls”, gan Kino dienas, – okei, visu cieņu. Te ir tikai jādabū cekas atļauja, vietējās cekas atļauja.” Viņi prasa: “Citādi nevar?” Saku: “Var. Jādabū Maskavas jeb PSRS Kino savienības atļauja, tad nekādas ceduļkas nav vajadzīgas – principā visi papīri ir sakārtoti, pats galvenais ir finansējums. Ja jūs varat dabūt no PSRS Kino savienības ceduļku, ka atļauja organizēt Rīgā muzeju ir, papīrs atnāk uz Latvijas ceku, un muzejs ir gatavs. Viss! Vietējā ceka nav tiesīga iejaukties.” Un džeki to izdarīja. Dabūja arī finansējumu.
Muzejs jau bija uztaisīts, un viņi ielika par direktoru “Kolonnas” izveidotājas [Ievas] Plaudes pirmo vīru Jāni Lasmani, bet tas pa pirmo gadu bija sataisījis finansiālus sūdus. Jāni Augusts ar Māri noņēma nost. Un zvana man un prasa, vai es negribu. Man bija fāze, kad bija jau apnikušas trīs ministrijas reorganizācijas (pie Raimonda Paula – trešā). Es biju vecākais speciālists, bet sapratu, ka man tur ir neinteresanti, garlaicīgi, un es teicu – labi.
IZS: Un kurš gads tas ir?
MD: 1989. gads. Un tad es sāku to Kino muzeju taisīt. Pirmais lielais pasākums – kinoteātrī “Rīga”, tagad “Splendid Palace”, uztaisījām “Zvejnieka dēla” 50. gadu jubilejas pasākumu. Ar to trāpījās šmuce – baigākais janvāris, mīnus 30 grādi, un Audēju ielā, kur bija pirmās Kino muzeja telpas, bijām pa nakti atstājuši sildītājus. Izcēlās ugunsgrēks, salīdzinoši sīks, bet man kā direktoram nācās atbildēt. Tad divi cilvēki, Inga Pērkone un Agris Redovičs, nostājās pret mani pozā. Un mēs sakašķējāmies. Tas beidzās ar to, ka viņi pateica: “Nē, mums šeit centrā nav ko darīt, mums jābūt atpakaļ Kino studijā Šmerlī, pie pirmsākumiem.” Es teicu: “Tanī dienā, kad jūs to izlemsiet, es palīdzēšu jums pārkravāties un nākamajā dienā aiziešu.”
Tad pa vidu bija Vispasaules latviešu kino saiets, mēs bijām pirmais muzejs, kam bija teletaips. To mēs aktīvi nošancējām.
Vēl pa vidu, ar [Alfrēdu] Rubiku plēsdamies, dabūju tukšu Peitavas ielas māju [ēku, ko piešķīra muzeja izveidei], jo tur stāvēja visas Kirova rajona KP aparāta gāzmaskas, visa tā muzeja trīsstāvu būda bija piebāzta pilna ar gāzmaskām.
IZS: Vai to māju dabūjāt jau toreiz?
MD: Nē, tur bija baigi interesanti. Tanī laikā Vilnis Baltiņš, Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunotājs, bija divu beņķu cilvēks – gan Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs, gan Kino savienības biedrs. Līdz ar to viņam bija labas attiecības Maskavā, un caur Maskavu arī izdabūja Kino muzejam to ēku Peitavas ielā 10/12. Un, ja tev ir ēka un tev ir nauda… Tad, kad Jānis Lasmanis sataisīja tos sūdus, Gailis un Sukuts atcerējās mani.
IZS: Bet kāpēc tas ilgais posms, kamēr muzejs kā publiska ekspozīcija nonāk līdz Peitavas ielai? Tas taču notiek tikai 2000. gados.
MD: Jā. Tāpēc, ka Pērkone un Redovičs nebija muzejnieki un domāja, ka specifikas dēļ Kino muzeju var taisīt citādāk. Viņi tur plēsās un nevarēja ilgi vienoties, kas un kā. Un, kad beigās saprata, ka paši nevarēs uztaisīt, tad pieaicināja… Es aizmirsu uzvārdu – viņa piecus gadus vadīja muzeju…
IZS: Elīna Reitere. Bet tie jau ir tie 2000. gadi.
MD: Jā. Tie pieci gadi pirms tam bija bardaks. Tur nekas nebija.
Es aizgāju 1991. gadā. Mēs trijās dienās visu, kas bija Audēju ielā, pārvedām uz Šmerli.
IZS: Kāpēc Audēju ielā bija fonds?
MD: Audēju ielā bija telpas blakus Videocentram. Tās bija īrētas telpas no pašvaldības, jo toreiz Augusts kā Videocentra vadītājs redzēja, ka jaunam muzejam ir izdevīgi būt blakus Videocentram – cilvēku un visa pārējā dēļ (un centrā kā tādā vispār). Būdami tur, jau sākām kaut kādus pirmos ekspozīciju plānus rakstīt. Palēnām gatavojāmies tam, ka telpas būs atbrīvotas un varēsim sāk strādāt. Bet viss gāja lēni. Es principā iestājos pozā – ja nav vienotas izpratnes par muzeju un ja nav gatavības pieņemt to, ka man ir kaut kāda pieredze muzejniecībā, priekš kam mums plēsties.
IZS: Tu nedaudz iezīmēji trako 1987. gadu. Kā tu izjuti un atceries pārmaiņu laiku – 1989. un 1991. gadu – muzeju nozarē?
MD: Tas bija interesanti. Jo muzejnieki, sevišķi rajonos, raustījās, nesaprata, ko var un ko nevar darīt. Mēs ar Intu Bušmani vairākas reizes bijām pie viņiem un teicām – rādiet, nebaidieties. Sākās ar to, ka, piemēram, Lancmanis uztaisīja divas izstādes – “Porcelāns interjerā” un “Pulkstenis interjerā”. Un tad visa šī Latvijas muzeju kolekcija sāka parādīties skaidri, jo viņš izbrauca visus muzejus un zināja, kas kurā muzejā atrodas.
Tas rosināja tālāk izstādi “Latvija starp diviem pasaules kariem” – kad cilvēki jau no rīta septiņos ieņēma rindu, lai tad, kad muzeju taisa vaļā, viņi varētu tikt iekšā izstādē. Tas bija kaut kas nebijis Latvijas muzeju vēsturē! Bestsellers! Un mēs arī mēģinājām iedrošināt, sevišķi rajonu muzejus. Tad viņi sāka vilkt no fondiem ārā kolekcijas un taisīja izstādes. Tas bija fantastisks laiks.
Viss vienmēr atkarīgs no galvas. Ja, piemēram, Preiļos direktors [Voldemārs] Gekišs savai partijas komitejai varēja pateikt, ka Kultūras ministrija atļāva, tad tiem uz vietas arī likās, ka viss ir okei. Tā gaisotne – tā jau bija.
Principā tas sākās ar studentu Baltikām [folkloras festivāli “Baltica”], 1986. gads laikam, kad Latvijas vecais karogs Tallinā parādījās. Palēnām pārliecība nostiprinājās. Un vēl visu cieņu “Literatūrai un Mākslai”, kura nebaidījās un ļoti konkrēti rakstīja par daudzām tēmām, un caur puķēm deva pozitīvo lādiņu.
Vēl dažas nianses par to laiku var piebilst. Tajā laikā, kad gājām muzeju skatēs, piemēram, Revolūcijas muzejā “netīšām” atradu latviešu strēlnieku karogu kopijas – Revolūcijas muzejā! Kuros gados!
Cits gadījums, kā tagad atceros, – biju Liepājas muzejā (tur toreiz fondu glabātājs bija Jānis Ginters) un kādam skapim pavilku atvilktni – tur vācu Dzelzs krusti bez marķējuma, bez nekā – neko neteicu, aizvēru ciet. Neko neteicu, lai muzejam nepārmet, ka viņiem stāv muzeja priekšmeti, kuri nav signēti.
IZS: Ja reiz tu šo pieminēji – kā tev šķiet, kā muzejiem visus padomju gadus specfondos vai citādi izdevās saglabāt neviennozīmīgi vērtētus priekšmetus?
MD: Te ir tā vēsturnieka vai muzejnieka apziņa, saprotot, ka vēsturei šīs lietas ir ļoti svarīgas. Vai tās bija specfondos, vai pat mākslīgi tika taisīti akti it kā par iznīcināšanu (bet muzejā glabājās) – tas cits stāsts. Juridiski neskaitījās, bet fiziski bija.
IZS: Bet tad tu 1991. gadā izlēmi, ka kļūsi par uzņēmēju?
MD: Jā, par privāto. Es pat sākumā nezināju, ko darīšu. Un atkal likteņa ironija – aizeju reģistrēt savu SIA, un, kamēr tur tā gaidīšana notiek, runājam ar darbiniecēm. Viņas saka: “Mēs te pēdējo dienu, mums nākamnedēļ jāpārvācas uz citām telpām.” Tajā laikā tādu pārcelšanās dienestu nebija, es teicu: “Man ir četru džeku komanda, nāksim palīgā.” Tā mēs pa pusotru dienu viņām tās mantas pārvedām, un tad man radās doma – taisām kopā biznesu.
Es jau biju ministrijas laikā saskāries ar poligrāfiju. Toreiz uzņēmuma reģistrācija bija jāgaida mēnesi. Mana ideja bija tāda – mēs esam tas posms, kas raksta statūtus organizācijām, organizē ātrāku izskatīšanu, ātrāku reģistrācijas apliecības izsniegšanu un paralēli taisa komplektu – nodrukā vizītkartes, veidlapas. Vārdu sakot, tev izsniedz uzņēmēja džentelmeņa komplektu. Ātrākais, cik ilgā laikā to varēja dabūt gatavu, – trīs dienas. Mums bija dators, kuru lienējām, viens mainīja datorā firmu nosaukumus, printēja ārā, otrs – sita caurumiņus, šņorēja kopā un salīmēja utt.
Paralēli krājām naudu un sākām viskautko tirgot, kā jau tajos laikos.
Tad sākās tā privatizācija, un atkal – tā kā man bija pieredze ar poligrāfiju, mani sapazīstināja ar Jāni Nagli, Privatizācijas aģentūras vadītāju, un piedāvāja testēt tā saucamās privatizācijas burbuļlapas. Būrāmies cauri, sapratām, kā. Sākām viņiem drukāt visu privatizācijas objektu aprakstus. Es to visu menedžēju, zināju, kur, kāda tipogrāfija un par kādām cenām var nodrukāt, liku kopā. Kino savienībā un Olimpiskajā komitejā īrēju kompīša laiku – pie viena tik stundas, pie otra tik stundas. Sataisīju maketu un visu pārējo un tad devu uz druku tipogrāfijām.
Pēc tam vēl tirgojām smaržas un ofisa mēbeles. Tad kādu laiku biju bezdarbnieks. Naturāli – gāju lādēt vagonus. Pa vidu bija vēl antikvāra bizness. Tad sāku domāt, ko darīt tālāk, un sapratu, ka jāpaliek vien pie poligrāfijas. 1994. gadā uztaisīju biedrību “Mantojums”, to dibināju ar domu, ka kultūras mantojumam vācam naudu, taisām finanšu bāzi poligrāfijai. Biedrību uztaisījām, tajā bija kādi padsmit cilvēki, un tas arī viss – neviens neko negribēja darīt. Nolēmu, ka man pašam kaut kas jādara, tas sakrita ar privatizācijas laiku. Nopirku pirmo drukmašīnu, un dabūjām bezsaimnieka telpas Ādmiņu ielā. Tās mēs noprivatizējām. Bet biedrībai ir tie noteikumi, ka tā nevar būt saimnieciskā darba veicējs. Tad uztaisīju SIA, un tad jau sākās “Apgāds Mantojums”. Līzingi, līzingi, tehnika, tehnika.
IZS: Kad tu dibināji apgādu un tev bija visu muzeju kontakti, vai tavi pirmie klienti bija muzeji?
MD: Sākumā nē. Speciāli un apzināti, sākumā nē. Es pie muzejiem negāju divu iemeslu dēļ – pirmkārt, kā bijušais priekšnieks un, otrkārt, es zināju, cik muzejiem ir naudas. Es sāku ar privātuzņēmējiem. Tad, kad kaut kādu reputāciju apgāds bija iemantojis, sāku sadarboties ar pāris lielajiem muzejiem, un tad jau tā ziņa, ka būs kvalitatīvi un ar garantiju un ka neesmu starpnieks, izplatījās.
IZS: Labi, tu sāki ar muzejiem sadarboties un droši vien pēc projektiem un sadarbības arī varēji izsecināt, kā muzejiem tajos 90. gados iet un kā tie pielāgojas pārmaiņām.
MD: Jā, te ir tā skumjā lieta, baigi skumjā lieta. Par tādu muzeju fondu zinātnisko kataloģizāciju mēs jau zinājām 1983./1984. gadā, kanādieši to pirmie sāka. Kad tad pie mums tas sākās? Reāli? Tas ir punkts numur viens.
Punkts numur divi – muzeoloģijas kā priekšmeta neesamība. Te ir stāsts, ka muzeoloģiju katrs apguva praktiskā darbā – muzejā.
Un vēl būtiskāk – nebija un joprojām nav skaidrības, nav stratēģiskā redzējuma, kā muzeju nozare būtu jāvirza. Tas, ka jūs, daži cilvēciņi, esat kaut kur ārzemēs pamācījušies, tas ir smieklīgi maz. Tajā ziņā Jānis Garjāns, būdams Muzeju daļas vadītājs, toreiz vismaz labi izdarīja, ka muzeju grāmatniecības sēriju ieviesa. Jo pirms tam nekas nenotika. Tikai uz personīgās pieredzes bāzes. Garjāns – Skrīveru [Andreja] Upīša muzeja fondu glabātājs (atvainojos, bija tikai 34 fondu vienības, ja neskaita grāmatu lappušu skaitu)..., bet Jānis izauga.
Kopumā muzeju nozarē, kā arī citās nozarēs Latvijā, pietrūkst lielais nozares redzējums vai lielā perimetra izpratne. Mēs joprojām esam viensētniecības variantā. Un nav izteiktu līderu.
Viens piemērs – “Dd studio” Jānis Mitrēvics par baigām naudām taisa ekspozīcijas, instalācijas Azerbaidžānā un kur vēl ne. Protams, sāka viņš šeit uz vietas. Bet nauda nosaka visu.
Es ar vienu aci visu laiku sekoju muzeju sistēmai. Ja kāds jauns muzejs parādās – kaifoju. Pēdējais, par ko nokaifojos, – par Tartu Nacionālo muzeju. Un tur es teicu – nu re, latviešiem atkal ir, uz ko konkrēti (konkrēti!) skatīties. Nekas jau šeit nav diži mainījies – jā, izņemot mākslas muzejus.
IZS: Bet, ja tev visu šo neatkarības gadu laikā būtu jānosauc trīs projekti vai notikumi, kas pozitīvi (nu labi – var arī negatīvi) mainīja tavu uztveri par nozari…
MD: Negatīvi?
IZS: Ne obligāti, labāk pozitīvi!
MD: Tomēr! Es par to daudz esmu domājis. Pēctecības tūkums. Nogāja no skatuves vecā paaudze, kas kaut kā ļoti apzināti nepielaida jauno paaudzi, un līdz ar to attīstība normālā pēctecībā ir pārtrūkusi. Tas ir numur viens, ko es redzu. Mākslas muzejos tas ir mazāk, jo tur mazāka saistība ar ideoloģiju. Tur kuratoru viesošanās un izstāžu ideju principu veidošana attīstās. Viņus var likt kā paraugus. Vēstures muzejus – man ir skumji, sorry, nē! Ir kaut kādi atsevišķi fragmenti, bet tikai atsevišķi fragmenti. Diemžēl.
Jāsaka, ka kulminācija tomēr bija tie pēdējie trīs četri PSRS gadi, lai vai kā. Arī tāpēc, ka nauda bija. Šobrīd vienīgais mirklis, kad kultūras darbiniekiem bija nauda, bija tad, kad kultūras ministre bija Helēna Demakova. Viņa bija tā, kas izkaroja normālas algas, un viņai bija lielais redzējums. Baigi žēl, ka pēc viņas viss nogāzās atpakaļ…
IZS: Neviens jau kultūrpolitikā muzeju neredz kā mediju…
MD: Tev ir taisnība. Bet muzeji paši nav gājuši laikam līdzi un nav mācējuši sevi pasniegt. It sevišķi vēstures muzeji. Tā ir viņu lielākā nelaime, ka viņi ir sastinguši savā attīstībā. Jo jaunā paaudze muzejos nav dabūjusi, manā skatījumā, ieiet ar normālu pēctecību. Vecie to, pirmkārt, neļāva, otrkārt, viņiem ir šis šaurais redzējums. Tāpēc tāds Mitrēvics ar “Dd studio” uzbur, viņš bliež, šķiež, sevišķi, ja ir nauda.
IZS: Neiet jau viņiem viegli – ne vieniem, ne otriem.
MD: Es sākumā minēju, ka agrāk bija tāda struktūra kā Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome. Tādas funkcijas šobrīd nosacīti neviens nav pārņēmis. Ir tikai administratīva valsts iestāde – Kultūras mantojuma pārvalde.
IZS: Kurai muzeji maz interesē…
MD: Ahā! Kāpēc? Ne tikai tāpēc, ka [Juris] Dambis ir arhitekts (es, starp citu, septiņus gadus ar viņu sēdēju vienā kabinetā). Tas, ko viņš ir izdarījis ar pieminekļiem, ir apsveicami. Muzejiem es tādu reālu attīstību neesmu redzējis.
IZS: Bet, par attīstību runājot, – Rundāles pils muzejs, Rīgas Birža, LNMM rekonstrukcija. Protams, mēs varam pavērtēt, cik mūsdienīgi tas ir un kāda tur ir interpretācija, bet tas ir noticis!
MD: Par Rundāli – viennozīmīgi tas ir Latvijas vēstures notikums.
IZS: Turaida…
MD: Turaida arī, pateicoties Annai Jurkānei. Jā.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs