Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 70. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
Māra Eņģele: Tam visam ir sava priekšvēsture. 1964. gadā sāku studēt Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Vienā lekcijā dzejniece Milda Losberga, kura mums lasīja folkloras kursu, teica, lai vakarā aizejam uz Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeju [RLMVM], jo tur būs tikšanās ar Jāni Sudrabkalnu. Viņa arī piebilda, ka Sudrabkalns publiski uzstājas ļoti reti. (Vēlāk, kad pati jau strādāju muzejā, sapratu lietas būtību – droši vien, baidoties, ka nebūs apmeklētāju, no muzeja kāds bija zvanījis un aicinājis apmeklēt sarīkojumu.) Un mēs, vairākas kursabiedrenes, arī aizgājām. No tā pasākuma es neatceros neko, bet pēc tam mēs sākām piestaigāt uz muzeja sarīkojumiem.
Te jāpiezīmē, ka liela daļa manu grupas biedru bija traki dažādu kultūras pasākumu apmeklētāji. Teātra izrādes, dzejas vakari, tikšanās ar dzejniekiem un aktieriem, diskusijas par redzēto – tā bija mūsu ikdiena.
Toreiz muzejs bija Rīgas pilī. Tas bija Kalpiņa laiks [Voldemārs Kalpiņš, 1916.–1995.; RLMVM direktors 1962.–1976. gadā]. Sarīkojumi bija visdažādākie, tostarp arī par aktieriem, jo Teātra muzeja toreiz vēl nebija.
Raiņa dzejas vakari nereti notika arī Raiņa vasarnīcā, un tad mēs, protams, traucāmies uz Jūrmalu. Vēlāk pārrunājot ar savām muzeja kolēģēm pirmo sastapšanos ar muzeju, atklājās, ka viņām lielāko tiesu tas noticis tikai tad, kad sākušas strādāt muzejā.
Nākošais etaps bija muzeja prakse, kas 5. kursā ilga veselu mēnesi. Es nonācu muzejā, krājumā pie Saulcerītes Vieses [1932.–2004.; RLMVM darbiniece 1955.–1973. gadā]. Es domāju, ka Saulcerītes loma muzejā arī tā īsti nav novērtēta. Dažādi var vērtēt – viņa bija krājuma glabātāja un varbūt īsti nepievērsa uzmanību tam, kādā mapē kas tiek glabāts, bet viņai bija vēlme tajos apstākļos saglabāt kultūras mantojumu. Ļoti žēl, ka viņa no muzeja aizgāja uz izdevniecību un no 1973. gada vadīja Kultūras mantojuma redakciju. Tur viņa izdarīja ļoti daudz, taču muzejs zaudēja, jo faktiski jau būtu bijis visloģiskāk, ka par muzeja direktori pēc Kalpiņa būtu kļuvusi viņa. Un tas būtu pilnīgi cits stāsts.
Es biju rakstījusi kursa darbu par Mārtiņu Zīvertu un tobrīd rakstīju diplomdarbu par 20.–30. gadu drāmu, un muzejā teicu, ka interesējos par Mārtiņu Zīvertu. Tad nu viņa man, cilvēkam no ielas, pirmajā dienā nolika priekšā visu Zīverta kolekciju. Tā bija kolekcijas daļa – līdz Zīverta aizbraukšanai trimdā. Tajā laikā es nezināju, ka burtiski iepriekšējā gadā savu iznīcināšanai nolemto lugu “Smaržo sēnes” uz muzeju bija atnesis Gunārs Priede un teicis Saulcerītei, lai noglabā tā labi dziļi. Tas tikai liecina, kāda daļā sabiedrības bija uzticēšanās muzejam. Tāpat tobrīd nezināju, ka pirms dažiem gadiem tikušas iepirktas Elzas Stērstes atmiņas par Edvartu Virzu, kas tajā laikā bija vispār nepieminams autors. Tāds bija Kalpiņa laika muzejs, viena no šādām iestādēm, kurā nebija tā sauktais specfonds.
Tā es beidzu universitāti un aizgāju strādāt uz Bauskas vidusskolu, nostrādāju savus obligātos trīs gadus un sapratu, ka skolā es tomēr nepalikšu. Tur bija dažādi varianti. Bet tieši tobrīd meklēja cilvēkus topošajam Teātra muzejam. Mani muzejam ieteica profesors [Gunārs] Bībers, par ko es viņam visu mūžu esmu pateicīga, viņš bija arī mans diplomdarba vadītājs. Tā es 1972. gada 17. jūlijā sāku strādāt muzejā. Muzejā bija Mākslas vēstures nodaļa, kas būtībā nodarbojās ar teātra vēsturi. Un gaidīja to stundu, to brīdi, kad beigsies restaurācijas/rekonstrukcijas darbi un Smiļģa māja tiks nodota muzejam. Tā pagāja vēl pāris gadu, un tikmēr mēs strādājām pilī, tad vēl uz īsu brīdi mūs pārcēla uz Baznīcas ielu.
Bet kas mani visvairāk pārsteidza, ienākot muzejā? Tas, ka visi nodaļu vadītāji Kalpiņam bija bezpartejiskie. Pie daudziem direktoriem tolaik tas bija neiespējami. Jau kaut kur augšā bija noteikts (tāds kā nerakstīts likums), ka jābūt partijā, lai ieņemtu amatu.
Tas bija mans muzeja darba sākums. Es pirms mūsu sarunas par šiem procesiem daudz domāju. Atmoda jau nesākās uzreiz un no mākoņiem nenokrita. Tā notika lēnām. Un es domāju, ka tāda veida muzeji – rakstnieku, teātra utt. –, tie no ideoloģijas bija patālu. Šo muzeju loma drīzāk bija nacionālās pašapziņas uzturēšana, savu sakņu apzināšanās. Tie nebija ne revolūcijas, ne vēstures, ne novadpētniecības muzeji, kuros kaut kas obligāti bija jārāda. Mums gan arī vēlāk Teātra muzejā bija iegriezts metālā padomju varas dekrēts 1919. gada atcerei, bet tas tur stāvēja, un, ja likās, ka grupa ir šaubīga, tad uz to norādīja. [Andrejs] Upīts jau arī teica, ka aktieris ir saudzētā šķira. Nu, protams, tā, ko varēja rādīt ļoti ierobežoti, bija trimda. Taču arī tur netika apiets ne Ādolfs Kaktiņš, ne Lilija Štengele, ne citi.
Un tad sākās tas posms – 1973. un 1974. gads –, kad sākām reāli strādāt pie Teātra muzeja ekspozīcijas.
IZS: Pie Smiļģa mājas ekspozīcijas?
ME: Jā, bet mēs vēl nebijām Smiļģa mājā, mēs vēl bijām pilī. Un tas arī ir ļoti interesanti. Tur bija vajadzīgi visādi papīri, ekspozīcijas plāns utt., tos papīrus sarakstīja Taņa Vlasova [Tatjana Vlasova, 1926.–2012.; RLMVM darbiniece no 1964. gada] vai kāds cits, bet muzejs jau tika uztaisīts pēc pilnīgi cita principa. Varbūt arī nav labi, ka tas process nav dokumentēts.
Mēs visi bijām jauni, un Kalpiņš pats personīgi iesaistījās ekspozīcijas veidošanā. Es nezinu, ko mēs būtu izveidojuši, ja viņa tur nebūtu. Mēs tur būtu salikuši iekšā pilnīgi visu neiespējamo, un rezultātā ne mums pašiem būtu kāda jēga no tā, ne kādam citam.
Ir jau dažādi ceļi, kā notiek ievadīšana darbā, – runā par darbaudzinātājiem utt.
Kalpiņa laikā bija tā, ka tevi iemeta darbā, un tev vienkārši tur bija jādarbojas. Teikt, ka tu kaut ko nevari, nevarēja, jo tad no Kalpiņa varēja dzirdēt: “Ja jūs to nevarat, tad nāks tāds, kas to varēs.”
Es biju nepilnu gadu nostrādājusi muzejā, kad Kalpiņš taisīja lielo Dziesmu svētku simtgades izstādi, kas notika Biržā, kur tagad ir muzejs. Tas bija tāds valstisks pasākums, un izstāde bija liela un pamatīga. Pašu izstādi es lielā mērā esmu piemirsusi. Man vajadzēja braukāt pa Latviju, pa dažādiem rajoniem, un vākt materiālus. Redakcijās, kur meklēju fotogrāfijas, dzirdēju frāzi: “Nu, ja Kalpiņam vajag, tad atradīsim.” Nekā citādi pie izstādes tapšanas nepiedalījos.
Bet pienāca brīdis, kad izstāde bija tikpat kā gatava, un vienā dienā Kalpiņš mani iesauca savā kabinetā. Pie viņa kabinetā aicināja visbiežāk tad, ja tevi gribēja paaugstināt amatā vai atlaist. Citādi tur gandrīz neviens negāja, izņemot nodaļu vadītājus, kas gāja uz sapulcēm.
IZS: Tas bija pilī?
ME: Jā, tas bija pilī. Viņš teica, ka man būs jāvada ekskursijas Dziesmu svētku izstādē. Es tiešām nobijos. Teicu, ka es taču neko no tās Dziesmu svētku vēstures nezinu. Viņš teica: “Neuztraucieties, es pirms gada arī neko nezināju. Uzzināsiet.” Piecēlās, un mūsu saruna bija beigusies. Un galu galā tas izvērtās par fantastisku laiku! Labi, koru repertuārā bija ideoloģiskas nodevas, bet atmosfēra, kāda valdīja tajā izstādē, – tā bija atmoda 15 gadus pirms īstās Atmodas! Apziņa, ka mēs, latvieši, esam un būsim! Nāca kori, uz vietas dziedāja. Spilgti atceros, piemēram, ka bija atbraucis vīru koris no Igaunijas ar slaveno Gustavu Ernesaksu! Un kā viņi dziedāja! Nāca kultūras cilvēki, ģimenes. Mēs strādājām nenormāli, bet arī gandarījums bija liels.
Toreiz, muzejā strādājot, bija jābūt ļoti mobilam. RLMVM bija filiāles. Lai gan strādājām pie Teātra muzeja ekspozīcijas, mūs (mani un vēlāk arī Ritu Rotkali [1948.; bijusī Teātra muzeja direktore]) nereti sūtīja komandējumos uz Emīla Dārziņa muzeju Jāņaskolā. Nebija jautājumu, braukt vai nebraukt, – jābrauc un viss! Taisnības labad gan jāsaka, ka mēs tur braucām ar prieku un patikšanu. Atceros, ka Piebalgā pirmo reizi nokļuvu studiju gados. Visai īpatnējā kārtā. Zinātniskā komunisma pasniedzējs, docents [Gunārs] Ebels, organizēja braucienus it kā pa kauju slavas vietām, taču patiesībā tajos dominēja kultūrvēsturisku vietu apmeklējumi. Pa vidu jau bija arī kaut kas no šīm cīņu un revolucionāru piemiņas vietām. Tā vien šķiet, ka tas tā – izkārtnei. Piebalga mūs sagaidīja ar slapjdraņķi.
Tad arī pirmo reizi nonācu Kalna Kaibēnos. Dzirdēju slaveno muzeja vadītāju Cinci [Hermanis Cincis, 1911.–1981.]. Viņš jau tīri vizuāli likās kā izkāpis no brāļu Kaudzīšu romāna lappusēm. Nesen atvērtajā Jāņaskolā toreizējais vadītājs Apinis emocionāli izstāstīja Emīla Dārziņa traģisko dzīves stāstu. Redzējām vēl nesabrukušo Zelta krogu, slaveno kapsētu un ēstuvi Vecpiebalgas centrā, kur pie sienas greznojās Ķenča portrets. Toreiz laikam sākās mana pārpiebaldziskošana. Tāpēc vēlāk uz Jāņaskolu braucu ar prieku.
IZS: Veidot muzeju? Vai muzejs tur jau bija?
ME: Muzejs jau bija, bet tur bija viens darbinieks, kas vēl piedevām mācījās neklātienē un izmantoja mācību atvaļinājumus. Bet rudeņos un pavasaros tur bija ļoti liels apmeklētāju pieplūdums. Viens to nevarēja. Pa nedēļas vidu cilvēku bija mazāk, tad mēs varējām lasīt Sudrabkalnu u. c.
Šie Piebalgas braucieni bija vēl viena, ja runājam [Maksima] Gorkija terminoloģijā, no manām universitātēm. Treniņš ekskursiju vadīšanā, pasākumu organizēšanā. Nereti tur pavadījām pat divas nedēļas, citreiz tikai nedēļas nogales.
Tad nāca 1975. gads, kas bija Emīla Dārziņa simtgades gads. Septembrī un oktobrī katru sestdienu un svētdienu Jāņaskolā bija muzeja organizēti koncerti – viens ar solistiem, otrs ar kori –, kas notika pļaviņā pie muzeja.
No Rīgas brauca vairāki autobusi. Bija ļoti skaists rudens. Ekskursantu arī netrūka. Mēs vadījām ekskursijas. Tika mobilizēti arī citu nodaļu kolēģi. Brīvprātīgi vadīt ekskursijas brauca bijušās Jāņaskolas praktikantes, no kurām viena bija Māra Zālīte. Tie bija tādi mazie Dziesmu svētki. Nacionālā gara manifestācija.
Par to, kad un kur notikušas pirmās Imantdienas, nācies dzirdēt nepareizus apgalvojumus. Tas bija 1976. gadā Jāņaskolā, tieši tur un nekur citur. Atbrauca “Menuets” un Imants Kalniņš – kā piebaldzēns jau pats par sevi. Tas bija tāds pasākums, kurš varēja arī nenotikt, jo viss, kas saistījās ar Imantu Kalniņu, bija ar aizliegtā augļa saldumu. Koncerta apmeklētāji – visdažādākie. Nāca kājām, atbrauca smagajās mašīnās, gāja kā tūristi ar mugursomām, brauca ar sabiedrisko transportu. Ja man jautā, kas bija Imanta Kalniņa fenomens, es parasti saku, ka viņš mūsos, zemapziņas līmenī, veidoja priekšstatu par brīvu cilvēku. Es neko nepārspīlēju.
Teātra muzeju atvēra 1976. gada 23. novembrī. Un 24. novembrī mums jau bija pilns ar ekskursijām. Kalpiņš mums ieteica neņemt katram vairāk par trim ekskursijām dienā. Diviem tās bija sešas ekskursijas dienā. Vienlaikus muzejā varēja uzturēties ne vairāk kā divas grupas. Bijām spiesti nepieteiktām grupām arī atteikt. Mēs panācām, ka mums neveda iekšā tūristu grupas, kas iebrauca Rīgā un bija “apsēdušas” Raiņa vasarnīcu Majoros. Tas nebija viegli. Rīgas ekskursiju birojs izdarīja spiedienu, bet, neskatoties uz to, mēs panācām, ka mums nāca tikai “teatrālā Rīga” – tie, kam bija kāda interese par teātri.
Trešdienās bija sarīkojumi. Un es neticētu, ja man to kāds cits stāstītu, – tad, kad trešdienās divpadsmitos vērās vaļā muzejs, stāvēja rinda. Es arī sarīkojuma dienās labprātīgi negāju pie telefona, jo zvanīja cilvēki un prasīja, vai nav kāda brīva vieta. Katrs no mums personīgi varēja kādam pārdot vienu biļeti. Nebija jau tā kultūras dzīve Rīgā tolaik tik bagātīga. Arī uz dzejas vakariem visas biļetes bija izpirktas. Tā tas turpinājās līdz Atmodai. Atmodas laikā daudzi devās uz mītiņiem un visur kur citur. Un tas jau bija kas cits.
Teātra muzejā dzīve bija patiešām interesanta, to jau intervijā Creative Museum [CM] iezīmēja arī Viktors Jansons. Viņš jau pareizi teica, ka tur to ideoloģiju mēs patiešām nejutām.
Teātra muzejs netapa tikai muzeja darbinieku kabinetos. Interese par atjaunoto Smiļģa māju arī teātra ļaužu vidē bija liela. Mēs aicinājām ciemos aktierus, režisorus un citus teātra cilvēkus, lai izzinātu vairāk ne tikai par Smiļģi, bet arī par pārējo teātra vēsturi – tiešās, neformālās sarunās, dažkārt ar nelielu bohēmas pieskaņu. Ko un kā rādīt, mēs daudz diskutējām arī ar kolēģiem no citām nodaļām. Taču pāri visam bija sarunas ar Kalpiņu.
Es tā kādreiz esmu domājusi, kas tur bija, – ko viņš īsti no mums gribēja. Viņš, piemēram, atnāk – mums ir izlikti materiāli – un saka: “Dāmas, nu kas par bērnišķību! Es nākšu rīt, lai te izskatās citādāk!” Pagriezās un aizgāja. Visi skrēja, kurš uz teātri, kurš uz krājumu. Es jau Dailes teātrī tik bieži parādījos, ka sargs zvanīja uz augšu Uzvedumu daļas vadītājam un teica, ka jaunkundze no Smiļģa mājas atkal ir klāt.
Toreiz Kalpiņam bija nostādne, ka ekspozīcija ir jāveido tā, lai par katru eksponātu varētu stāstīt vismaz piecas minūtes, lai būtu savi pārsteigumi, sava dramaturģija. Manā pārziņā bija latviešu teātra sākumi līdz Pirmajam pasaules karam. Un viņš saka: “Te kaut ko vēl vajag.” Bet kas var vispār būt par vienu izrādi pirms pusgadsimta? Un mēs nonācām pie tā, ka es gāju pie Lilijas Ērikas, un pēc viņas atmiņām un fotogrāfijām tika jaunradīts Spīdolas tērps.
Vēl kas – fotogrāfijām tolaik visi gribējām izstādīt oriģinālus, un Kalpiņš mums bija iedvesis, ka, ja fotogrāfijas oriģināls, piemēram, ir 3 x 4 cm, tad, ja eksponē kopiju, tā jārāda tajā pašā 3 x 4 cm izmērā. Toreiz runāja par katra eksponāta dabisko stāvokli, proti, vēstuli, kādu dokumentu, grāmatu nevarēja likt pie sienas. Tā dzīvē arī nemēdzot darīt. Teātra muzejā bija jārāda vēsture, un tam bija jāsaplūst arī ar memoriālo daļu. Tad vēl – kā parādīt katram teātrim raksturīgo, ar ko tie atšķiras cits no cita utt. Tie bija diezgan sarežģīti uzdevumi. Bet piesaistīja labus māksliniekus – Pipuru [Jānis Pipurs, 1939.–2013.] un visus pārējos māksliniekus, kuri bija savas darbības zenītā.
Smiļģa mājas periods ir interesants ar to, ka mēs visi bijām viena paaudze, ja neskaita Taņu Vlasovu, kurai toreiz bija starp 40 un 50 gadiem un kura mums likās šausmīgi veca. Es uzskatu, ka muzejā ir jābūt visām paaudzēm. Mūsu jaunībai bija savas priekšrocības – spēja daudz strādāt, griba izzināt, nesabojāti priekšstati par to, kādam jābūt muzejam. Tajā laikā tas nebija slikti, jo, kā jau teicu, mums pieslēdzās Kalpiņš un citi.
Teātra muzeja vēsture ir atsevišķs temats, kas būtu jānofiksē.
Un tad atkal Piebalga! Šoreiz Skalbes Saulrietu veidošana. Tas jau bija īstais pirmsatmodas laiks. 1987. gada vasara.
Es esmu ļoti daudz domājusi par Skalbes muzeju – tas ir viens no laimīgākajiem muzejiem, kāds mums Latvijā ir. Ar savu tapšanu un arī ar tālāko likteni. Es neesmu mistisku parādību cienītāja, bet tur, kur Skalbe pieskaras, iestājas kaut kāda mistika.
Par to, ka muzeju vajag un tie Saulrieti tur stāv (Mākslinieku savienībai tur bija kaut kāda vasaras rezidence), bija runa. Tur izskatījās briesmīgi. Ivars Zukulis toreiz bija Cēsu muzeja direktors. Bija Cēsu muzeju apvienība, viņiem bija Kalna Kaibēni un citi muzeji. Viņš bija arī šīs Saulrietu idejas aizstāvis. Vairākus gadus nekas reāli nenotika.
Un tad, 1987. gadā, notika tā, ka mēs to muzeju burtiski uztaisījām dažu mēnešu laikā.
IZS: Kā tas gadījās, ka jūs tur bijāt iesaistīta? Teātra muzejs palīdzēja veidot Skalbes muzeju?
ME: Es tiešām biju tā, kas veidoja to ekspozīciju, ne tikai palīdzēju. Tur bija arī Zukuļa gājieni. Es strādāju Teātra muzejā. Kāds man sakars ar Skalbes Saulrietiem? Mēs bijām pazīstami no tiem laikiem, kad viņš vēl strādāja Jāņaskolā. Un viņš ļoti gribēja, lai es to ekspozīciju veidoju. Viņš aizgāja pie kultūras ministra vietnieka [Helmāra] Vernera (varbūt kāda cita) un panāca, ka tas uzrakstīja papīru, ka mani nozīmē veidot ekspozīciju. Un tāds papīrs atnāca uz muzeju, un vecais čekists Mārtiņš Rozentāls, kas bija Literatūras nodaļas vadītājs, saka: “Šahā šādu gājienu sauc par gājienu ar zirdziņu.”
Un tā es tos mēnešus darbojos ar Skalbi. Augustā es biju izlikusi to, ko nu tur varētu rādīt, atbrauca liela komisija, arī no ministrijas, tur bija Inta Bušmane, Imants Lukašs u. c. Apskatīja, neko neteica. Bet es dzirdēju, ka, kāpjot autobusā, Bušmane teica: “Kur nu atklāšana 4. oktobrī, tas nav nopietni!”
Man tas tā uzsita asinis, un es domāju – paskatīsimies! Bet, protams, mēs vieni tur neko neizdarītu. Sabiedriskā doma bija mobilizēta uz to, ka tam jābūt. Rakstnieku savienībā sēdēja Lilija Dzene, piebaldziete, kvēla Skalbes cienītāja, kura šī muzeja radīšanu uzskatīja bezmaz vai par savu misiju. Rakstnieku savienību vadīja Jānis Peters, kuram bija liela interese par kultūras vērtību saglabāšanu ar visām Barona, Valdemāra u. c. aktivitātēm. Kopsajūta bija atbalstoša.
Nenovērtējams bija mākslinieka Pipura ieguldījums, ar kuru es jau biju pazīstama no Teātra muzeja tapšanas laikiem.
Atmoda vēl it kā neskaitījās, bet bija [Mihaila] Gorbačova laiks, un vairs nebija īsti saprotams, kas ir atļauts un kas aizliegts. Vēl man ļoti daudz palīdzēja tas, ka Skalbes znots Roberts Legzdiņš bija trimdā publicējis plānu, kas un kur Skalbem tai mājā atradās. Mums nevienu brīdi nelikās citādi, ka tai ir jābūt mājai, kas ir maksimāli pietuvināta tam, kāda tā bija Skalbes laikā. Bet daudz kas jau nebija. Bija pat komiski gadījumi. Viens piebaldzēns atveda durvis, ko viņš kādreiz bija izcēlis no Skalbes mājas. Skalbes mazmeita atdeva lielo tā saukto debess gultu. Visu laiku paralēli notika muzeja eksponātu vākšana. Tad pēc fotogrāfijām uztaisīja mēbeles – lielo viesistabas galdu, rakstāmgaldu, krēslus, lustru utt. Bet laiks steidzās…
Septembrī vēl nekā nebija. Un 4. oktobris – izsludināts par atklāšanas datumu. Logu nav, logi tiek restaurēti. Krāsns tiek labota. Lustra tiek gatavota. Paspēs vai nē?
Piebalgas skolēni nāca un berza nost no kāpnēm veco krāsu, arī viesistabas grīda tika attīrīta no vecās krāsas. Es dabūju hroniskas iesnas. Piedevām vēl – tā nav Rīga. Tie ir attālumi, kur, lai visu sadabūtu kopā, ir nepieciešams laiks un transports. Bet laika nav. Viss šis notikums tiešām bija Atmodas sākums.
Lilija Dzene man pēc tam stāstīja, ka Zviedrijā Stokholmas latvieši esot sprieduši, ka laikam tomēr kaut kas tajā Latvijā mainīsies – divu faktoru dēļ. Proti, 1987. gadā Ave Sol izpildīja Lūcijas Garūtas “Dievs, Tava zeme deg!” un tika atklāts Kārļa Skalbes muzejs.
Es ļoti labi atceros pēdējo dienu pirms atklāšanas. Rīt ir jāatklāj muzejs. Galvenais viss tur ir, bet Pipurs aizbrauc uz savām Piebalgas mājām līmēt bildes. Un viņa nav un nav. Nāk divpadsmit vakarā, es sēžu Saulrietos. Kaut kad pēc pusnakts viņš ierodas, un mēs pa tumsu (jo elektrības tur nebija) ar kabatas lukturīti likām tās bildes.
Atklāšanas dienā iekurinājām krāsnis. Un man vairāki cilvēki teica, ka tās krāsnis, tas mājas siltums bija pilnīgi kā tāds eksponāts. Visas durvis vaļā, un cilvēki nāca. Cilvēku bija ļoti, ļoti daudz. Tādi smaidīgi.
Kad Jānis Peters izgāja uz mājas lieveņa un runāja Skalbes dzejoli par dzimtenes putekļiem, ko dzejnieks, aizbraucot trimdā, aiznesa uz savas platmales malām, man pārskrēja savādas tirpas. Kārlis Skalbe bija atgriezies.
Un cilvēki tikai nāca un nāca. Es vispār neatceros, ar ko un par ko es tur runāju.
Vēl muzeja tapšanas laikā bija runa, ka varētu atnākt Skalbes arhīvs no Zviedrijas un ka tam būtu jābūt Saulrietos. Bet Skalbes meita saslima, un tas arhīvs atnāca vēlāk.
Bet tajā laikā, kad vēl par to runāja, Peters teica, ka es varbūt gribētu aizbraukt uz Stokholmu pēc tā arhīva. Šodien to ir ļoti grūti saprast, bet toreiz man tas bija gandrīz tas pats, ja viņš man jautātu, vai es negribu lidot kosmosā. Es viņam uz šo jautājumu neko neatbildēju, un vēlāk tas arī zaudēja aktualitāti.
Visi Legzdiņi – gan Skalbes meita, gan znots, gan mazdēls Andrejs, gan mazmazdēli – atbrauca 1988. gada Jāņos. Mēs svinējām Jāņus Piebalgā, Saulrietos, pēc viņu tradīcijas – viņi Jāņu vakarā apstaigā apkārtējās mājas, savukārt Jāņu dienas rītā piebaldzēni nāk pie viņiem.
Un tā arī notika. Sapulcējās cilvēki, un Roberts Legzdiņš norunāja savu vēsturisko runu par to, kā viņi aizbrauca un kā viņi atbrauca. Toreiz Cēsu muzejs to ierakstīja, bet, kā jau tas bija ar tā laika magnetofoniem, tas viss tomēr nav ierakstījies. Un par to man ir ļoti žēl. Atceros, tajā Jāņu vakarā es Ilzei Skalbei jautāju, kad varētu atgriezties Skalbes pelnu urna Latvijā. Viņa teica, ka tad, kad būs brīva Latvija un kad būs izdots viss, ko Skalbe ir uzrakstījis. Brīva Latvija ir, un 1992. gadā arī urna atgriezās, bet viss, ko Skalbe ir uzrakstījis, vēl nav izdots pat šodien.
Tie bija tie Atmodas viļņi, kas nāca. Bet pašā Atmodas laikā tur jau bija citas aktualitātes. Tas, ko katrs muzejā dara vai rāda, vairs nebija primāri.
IZS: Kā jūs to domājat?
ME: Cilvēki vairs tā neplūda uz muzejiem. Es to domāju tādā nozīmē, ka agrāk muzejs bija vieta, kur varēja dzirdēt latviešu valodu, runāt par latviešu kultūru, bet tagad to varēja visur. Cilvēki gāja uz mītiņiem. Notika pasākumi, visas Tautas frontes aktivitātes. Tas, par ko agrāk varēja runāt tikai šaurā lokā.
Es atceros vienu sarīkojumu Teātra muzejā vēl dziļos padomju laikos ar Ēvaldu Valteru. Viņš jau atļāvās ļoti daudz. Toreiz tur sēdēja no Zemgales priekšpilsētas visādi partijnieki priekšējā rindā, un Valters teica: “Aizies tie krieviņi, aizies!” Mums stinga kājas. Bet nekas nebija.
Pēc neatkarības atjaunošanas (es vēl strādāju Teātra muzejā līdz 1995. gada janvārim) 90. gadu sākumā sākās interesantas peripetijas ar īpašumiem. Pirmkārt, Smiļģa meita pēkšņi izdomāja, ka viņa varētu gribēt atpakaļ māju. Tagad tas liekas komiski, bet toreiz tā bija ļoti liela nopietnība. Principā, viņi paši jau bija prasījuši dzīvokli un paši gribēja no tās mājas iet ārā. Tas bija sarežģīts brīdis. Otrs moments, tas jau bija mazliet vēlāk, – Teātra biedrība veco ēku atjaunoja par savu naudu un muzejam uzdāvināja. Uzbūvēja piebūvi, kas, pēc Lidijas Freimanes vairākkārt teiktā, arī bija domāta muzejam, jo Teātra biedrība gatavojās celt sev ēku Rīgas centrā. Un tagad, 90. gadu vidū, pēkšņi saprata, ka viņiem ir īpašums, ka viņiem ir šī māja. Neviens jau oficiālus dokumentus, ka tas būs muzejs, nebija parakstījis. Mājas piebūve nonāca Teātra biedrības / Teātra savienības pārziņā. Es domāju, ka Lidija Freimane kapā otrādi apgrieztos, ja viņa to zinātu.
Arī Baznīcas ielas muzeja filiālei bija uzradusies īpašniece, bet to apmainīja pret Ļeņina muzeja mājiņu. Tā arī bija tāda jaunā laika dvesma.
Un vispār – tie 90. gadi ar tām mazajām naudām, tā iestāžu nabadzība, kas bija muzejiem, un piedevām vēl katra paša nabadzība. Projektus toreiz vēl tikai mācījās rakstīt.
Es daudz domāju, kāpēc tie Raiņa projekti, par ko Viktors Jansons [intervijā CM] stāsta, nerealizējās. Kāpēc nauda nobremzēja tos projektus. Domāju, ka tur ir vairāki apstākļi. Viens no tiem, ko arī Viktors min, – Ivara Zukuļa ienākšana un tas, ka viņš bija pieradis Cēsīs rīkoties ar vērienu. Tam es piekrītu, tā arī var domāt. Bet otrs ir tas, ka Ivars gribēja visu uzreiz. Vajadzēja sākumā iet līdz galam ar Majoriem, tad domāt tālāk. Nevis uzreiz ķerties klāt pie Tadenavas, kas ir pilnīgi cits objekts. Tad vēl Jasmuiža, Baznīcas iela utt. Tas nebija iespējams. Viņš pēc savas būtības ir stratēģis, bet taktika un diplomātija bija vajadzīga citā līmenī.
Kas attiecas uz Viktora projektiem, man ir ļoti žēl, ka toreiz nerealizēja Majorus. Es arī domāju, kas notika ar tiem rainistiem. Kas viņus tik šausmīgi satrauca?
IZS: Laikam tiem laikiem pārāk liberāla interpretācija.
ME: Viktors ir ne tikai liberāls, bet arī mazliet traks, bet labā nozīmē.
Es domāju, ka bija tā. Tikko bija iznākuši Raiņa raksti. Es atceros to vienu apspriešanu. Viktors runā par 1997. gadu, bet īstais “šurumburums” bija 1998. gada rudenī [vairāk – CM intervijā ar Viktoru Jansonu]. Viņš saka – Rainis nav pētīts, Rainis nav pētīts. Tā jau, protams, nav. Bet galvenais, ka tie, kas bija ar Raiņa rakstiem strādājuši, bija pārliecināti, ka Rainis ir bezmaz viņu īpašums. Bet pret Viktoru parakstījās arī tādi, kas maz ko zināja. Es Lilijai Dzenei prasīju, vai mēs ar preses palīdzību tagad sazināsimies (mums bija tā kopīgā Saulrietu pagātne). Viņa teica: “Es apsolu, ka vairs nekad līdzīgas vēstules neparakstīšu.” Tur neviens nevērsās pie muzeja un neko neteica, bet gan parakstīja publisku viedokli.
IZS: Kā tas projekts kļuva publisks? Kā par to uzzināja, pirms vēl tam bija nauda?
ME: Māra Zālīte, labu gribēdama, to nopublicēja “Karogā”. Tad tas viss sākās. Visi staigāja ar “Karoga” eksemplāriem, un bija baigs tracis. Tas bija briesmīgi. Es pirms dažiem gadiem izmetu ārā, man bija vesela mape ar visu šo “Jansoniādei muzejos – nē!”. Un ko tur pēc tam vairs varēja cerēt? Kurš dos naudu? Tas bija pārāk traks brīdis. Jansona ideja tika uzskatīta par pilnīgu Raiņa noniecināšanu.
IZS: Varbūt muzejos tā bija nedaudz novēlota vecā un jaunā, konservatīvā un liberālā cīņa?
ME: Tā jau ir mūžīga. Vai jūs domājat, ka šodien tās nav?
IZS: Protams, ir. Bet tomēr – jautājot es domāju to iekapsulēto stāvokli, kurā muzeji, iespējams, arī aiz jūsu minētās nabadzības, 90. gados dzīvoja, un jebkāda jauna un izaicinoša koncepcija bija sprādzienbīstama, kā tas pierādījās ar Jansona idejām.
ME: Jansons, iespējams, šur un tur pāršāva pār svītru, bet, kas man patika, – visam tam, ko viņš teica, bija savs pamatojums.
Un es ar baltu skaudību skatos, ka [Žaņa] Lipkes muzejā viņš varēja izpaust savu ideju. Un tas notiek gadu desmitus vēlāk.
Ja tas būtu noticis 90. gadu nogalē vai divtūkstošo gadu sākumā, tas tiešām būtu notikums. Jo kas muzejiem pietrūka un pietrūkst? Tā ir tā režija, ko Viktors darīja. Viņam ir režisora piegājiens.
Toreiz tas bija radikāls jaunums, ka ekspozīciju varētu uzskatīt par sava veida izrādi. It kā par to runāja, bet reāli tā patiešām nebija.
Kalpiņš kādreiz teica, ka ekspozīcija un izstāde ir mūsu galvenā publikācija. Bet Viktors nāca ar jaunu ideju par ekspozīciju kā izrādi. Nebija jau tikai Rainis, viņš uztaisīja akciju ar Ausekli, tad – [Edvartu] Virzu, tad – [Jāni] Ziemeļnieku, Elzu Stērsti. Tas bija ļoti iedvesmojoši un uzrunājoši. Tam bija savs piekritēju loks.
Kas pietrūka? Kā parasti latviešiem – tas, ka nevarēja pietiekami izdiskutēt un aizgāja līdz lieliem apvainojumiem. Kad viņš taisīja akcijas [Jāņa] Akuratera mājā, tas bija mazākā mērogā, un tas troksnis nebija tik liels.
IZS: Tas jau arī bija nedaudz vēlāk.
ME: Jā, un Akuraters nebija tāds svētais dižgars kā Rainis. Es domāju, ka [Roalda] Dobrovenska romānu tik pielaidīgi uzņēma tikai tāpēc, ka Jansons jau bija “pirmo līniju izsitis”.
Tas viss ir ārkārtīgi interesanti un traģiski savā ziņā.
Es esmu ļoti priecīga, ka šobrīd ir Akuratera māja. Arī ar Akuratera mājas likteni ir interesanti – ka tā tik ilgi gaidīja uz restaurāciju. Bet tur bija savs labums, jo tur varēja brīvi darboties. Un Maira [Valtere] ir savā vietā, viņa saprot, par ko vispār ir runa. Viktors ir teicis, ka viņam nav bijis labākas skolnieces par Mairu. Un visa tā Ziemeļnieka akcija ar Juri Kulakovu. Es 13 reizes noskatījos.
[Eduards] Liniņš izteicās par muzeju reformu [intervijā CM]. Es atšķirībā no daudziem citiem uzskatu, ka reformas esamība vai neesamība nav tik izšķiroša. Izšķiroši tomēr ir cilvēki. Tas, ko reformas gaitā pazaudēja, ir Mūzikas muzejs. Es brīnos un nevaru beigt brīnīties, ka mūziķu sabiedrība ar to ir tik viegli samierinājusies.
Īpaši sāpīgs jautājums, protams, ir Pils laukuma 2 zaudējums. Ne jau Baltijas kara apgabala muzejs ir tā mājas vēsture, bet Ķeizariskais licejs ar visu, kas tur ir bijis, – ar Veidenbaumu un visu pārējo.
Kāda bija situācija, kad mēs ar Zukuli sākām darboties? Es aizgāju no Teātra muzeja 1995. gadā, un Pils laukumā 2 tikko, decembrī, bija atklāta pirmā izstāde. Tad jūs varat iedomāties, uz kādu sašaurināšanos dzīve ir aizgājusi. Toreiz bija runa, ka tā būs ēka, kurā būs Rakstniecības muzejs. Mūzikas muzejam tika meklētas citas telpas. Tajā situācijā tika veidots projekts Pils laukuma 2 ēkas rekonstrukcijai, plānoja, ka piebūvēs ceturto stāvu. Un tas viss būtu Rakstniecības muzejs. Es neskumstu, ka vēlāk ceturtā stāva ideja atkrita, jo uz to es īsti parakstīties nevarēju. Vienīgais attaisnojums, ka tā [Johana Kristofa] Broces laika divstāvu māja ir aizgājusi vēsturē jau krietni pirms mums. Es kādu pusgadu sēdēju arhīvā un pētīju tās mājas vēsturi. Neviens nevar pateikt, kad ir piebūvēts trešais stāvs. Lai cik tas jocīgi neizklausītos.
Muzeja sašaurināšanās pirmo reizi notika 2009. gadā, kad bija muzeja reorganizācija. Atnāca Ilze [Knoka] un tika nostādīta fakta priekšā. Tajā krīzes laikā neko citu nevarēja teikt. Ja toreiz kaut kas būtu noticis ar Pils laukumu 2, vispār neviens nereaģētu. Un doma, ka tur būs abas nozares – Rakstniecības un mūzikas muzejs –, bija pirmā sašaurināšanās. Tagad – Mārstaļu iela… Kā var iedomāties, ka muzejs konkurēs ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, kas ir izvērsusi arī tīri muzejiskas funkcijas? Beigās cieš abas nozares – gan rakstniecība, gan mūzika.
Kas attiecas uz memoriālajiem muzejiem, es domāju, ka ir labi, ka tika izveidota Memoriālo muzeju apvienība, jo tur ir nedaudz cita specifika. Es to loģiku attiecībā uz Pils laukumu 2 vienkārši nesaprotu. Kā var paceltām rokām iziet ārā, nesaceļot kājās kultūras sabiedrību? Ja šādi darbotos Okupācijas muzejs, nekāda muzeja nebūtu.
IZS: Jūs bijāt viena no tiem, kas rakstīja viedokli CM, kad mēs mēģinājām vākt viedokļus un publicēt CM vietnē.
ME: Jā. Un kur bija visi rakstnieki? Protams, viņi neko nezināja, bet kāpēc nevarēja celt trauksmi un viņus informēt? Pēc tam viņi brīnās – kāpēc jūs gājāt ārā? Es nezinu, kāpēc izgāja ar paceltām rokām. Visticamāk, tās ir bailes par savu vietu, par to, kas būs, ja nostāsies pretpozīcijā. Tas viss sākās jau ar to, ka tikpat klusu sabiedrībai pagāja garām nepamanīts fakts par norvēģu piešķirtā finansējuma zaudēšanu. Arī par to neviens publiski neminēja ne zilbi.
Es vēl vienu šādu bezpalīdzīgu direktori esmu piedzīvojusi, tā bija Marija Veršāne. Pēc Kalpiņa viņa bija anekdote. Viņa nāca no partijas aprindām, bija Rakstnieku savienībā partijas sekretāre. Rakstnieki nevarēja saprast, kā no viņas tikt vaļā, un ieteica par muzeja direktori. Viņa šajā amatā sabija veselus 12 gadus. Viņa no literatūras un teātra neko nesaprata, bet arī neizlikās, ka saprot. Viņa uztraucās, ka tikai kaut kas nenotiek.
IZS: Varbūt atgriežamies pie deviņdesmitajiem – viena lieta ir akreditācija…
ME: Jā, mūsu pirmā akreditācija bija 2001. gadā. Un mums bija tās visas filiāles, tas bija samērā veiksmīgi. Tā bija Zukuļa stiprā puse, ka mums visur bija nākotnes redzējums. Akreditācija novērtē, ko muzejs grib un var. Bet, ko tas maina, ja esi akreditēts? Nu neko. Nekādu apsolījumu, ka paliksim Pils laukumā 2.
Mums jau bija izstrādāta pirmā ekspozīcija, par ko man arī ļoti žēl, – “11 noveles par latviešu rakstniecību”. Tā kā tā ēka ir bijusī skola ar klašu telpām, tad tur mēs trijatā – es, Ilze Knoka un nelaiķe Margarita Miglāne [1939.–2010.], kas kādreiz bija Andreja Upīša muzeja vadītāja, – uzlikām ekspozīcijas karkasu. Bet tā tas arī palika, jo tur bija arī iekšēja pretestība.
Es domāju – cik tajā Pils laukumā 2 nav patērēts naudas un projektu laika (arī tas pēdējais, ko sāka [Valsts] nekustamie īpašumi). Es nezinu, kāpēc tika pazaudēta norvēģu nauda un vai kāds Nekustamajos īpašumos par to atbild? Es nezinu. Kāpēc nonāca pie tā, ka muzejam no turienes jāiet ārā? Kāda nākotne būs tai ēkai? Vai Nacionālajam mākslas muzejam ir cerības to dabūt? Es viņiem to novēlu, es novēlu, lai tur būtu muzejs. Tas būtu ļoti pamācoši arī Rakstniecības un mūzikas muzejam. Divi muzeji un divas direktores! Salīdzinājums vienmēr lietas izgaismo precīzāk.
Reorganizācija man vispirms saistās ar to, ka tika “norakta” Mūzikas muzeja ideja.
Dažkārt es domāju, kas notiktu, ja Ilzei Knokai piedāvātu iziet no Pils laukuma 2. Es domāju, viņa uzrakstītu atlūgumu. Vai arī, kam viņa varētu piekrist, – dodiet šķūni, kādu degradēto teritoriju, kur nekā nav un var darīt, ko grib. To viņa varētu gribēt.
IZS: No muzeja – pie nozares! Kā jūs tajā laikā jutāt muzeju nozares kopību, kopējo sajūtu visiem šiem gadiem cauri? Vai, atgūstot neatkarību, bija sajūta par profesionalitātes jēdziena maiņu?
ME: Tajā pārejas posmā es vēl strādāju Teātra muzejā un maz saskāros ar ļaudīm ārpus muzeja, īpaši ar tā sauktajiem funkcionāriem.
Tāds amizants piemērs no agrākiem gadiem. Kad 1974. gada augustā muzejam nodeva Smiļģa māju, Lidija Freimane mani pieveda pie maza vecīša, kā man toreiz likās. Viņa kaut ko runāja, es taisījos iet, bet viņa mani cieši turēja aiz muguras. Vēlāk, kad sākās visas tās atslēgu nodošanas, es sapratu, ka tas ir toreizējais kultūras ministrs [Vladimirs] Kaupužs. Pirms muzeja atklāšanas ministra vietnieks Verners nāca skatīties ekspozīciju. Un Kalpiņš (viņš gan vairs nebija muzeja direktors) man teica: “Jūs tikai neko nesāciet viņam skaidrot. Noklausieties, mājiet ar galvu, un tad jau redzēs.” Un tad Verners pilnīgi nevainīgi jautā: “Priekš kam tās Ādolfa Alunāna lugas?” Es varbūt būtu sākusi skaidrot, bet, tā kā Kalpiņš man bija devis padomu, es tikai māju ar galvu. Tā tās lugas palika, un, iespējams, stāv vēl šodien.
Arī ar Saulrietiem – ja kāds tajā laikā būtu prasījis papīrus, tie nekad tobrīd nebūtu atvērti.
Bet Latvijas valsts šobrīd draud iet bojā no papīriem. Arī akreditācijas un tie papīru žūkšņi, ko tur saražo. Par katru filiāli. Tie man savā laikā bija kā tādi kopotie raksti.
IZS: Vai atceraties, kā dibināja Muzeju asociāciju un pēc tam Muzeju Valsts pārvaldi?
ME: Es tajā laikā biju Teātra muzejā, un mēs vairāk dzīvojām teātru vidē un sava profila muzejnieku lokā. Vēlākos darbības gados Rakstniecības un mūzikas muzejā no Muzeju Valsts pārvaldes esmu allaž sajutusi atbalstu.
Vēl gan tas, ka mums visu laiku neviens neteica, ka nebūs naudas Tadenavas vai kāda cita muzeja rekonstrukcijai. Visu laiku pastāvēja tāda solījumu forma – jā, gan jau! Ar to pašu Mūzikas muzeju – neteica, ka mēs to nevaram atļauties.
Vispār, kad sākās jaunie laiki, neizdarīja vienu būtisku lietu – valstī kopumā neveica muzeju inventarizāciju, kādi mums ir valsts muzeji, pašvaldību muzeji.
Piemēram, Kalna Kaibēni – es uzskatu, ka pēc savas nozīmes un vērtības šim muzejam bija jābūt valsts muzejam. Kā vecākajam rakstnieku muzejam, kā muzejam, kas ir ļoti autentisks, jo uzreiz pēc rakstnieku nāves iekārtots, kā muzejam, kurš ir vesels laikmets Piebalgas kultūras dzīvē.
Jaunajos laikos, kad beidza pastāvēt Cēsu muzeju apvienība, Kaibēniem sākās ļoti dramatisks laiks. Viens no jaunāko laiku veiksmes stāstiem ir “Orisāres” [muzeju apvienības] izveidošana.
Tajā pašā laikā joprojām ir tādi muzeji, kuri varbūt arī varētu nebūt valsts muzeji. Vai visiem Raiņa muzejiem ir jābūt valsts muzejiem? Redz, Viktoram jau bija ideja, ka Tadenava ir kā piemineklis – ēka kā piemineklis –, jo tur jau autentisku priekšmetu tikpat kā nav.
Inventarizācija būtu ļoti noderējusi, jo ir vēl arī tā nacionālā nozīme. Pēkšņi divi muzeji tika pasludināti par nacionālajiem. Es neiebilstu, bet diskusijas jau nebija. Pēc kādiem kritērijiem? Pieredzes citās valstīs jau ir ļoti dažādas. Es uzskatu, ka nacionāla nozīme var būt arī kādam ļoti, ļoti mazam muzejam, kas nebūt nav Rīgā.
Atgriežoties pie Viktora Jansona projektiem, viņš, protams, nebūdams diplomāts, izsauca uz sevi uguni. Bet tagad ir uztaisītas jaunas ekspozīcijas Rainim – es šobrīd runāšu par Majoriem. Vai tur ir kaut viena doma, kas man jāpārdomā par Raini (kad es izeju no muzeja), ko es agrāk neiedomājos? Kur pārsteigums? Es neko tādu tur neredzu. Tāda ekspozīcija no satura viedokļa varēja būt arī pirms 30 gadiem un varēs būt vēl pēc 30 gadiem! Pilnīgi mierīgi. Tur ir iekapsulēts tas klasiskais piegājiens, kas ir Rainis.
IZS: Līdzīgi kā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja simtgades izstāde, kur interpretācija beidzās 2004. gadā…
ME: Aktuālo materiālu vākšana muzejos ir ļoti sarežģīts jautājums.
Tā sauktie jaunie laiki jau sākās ar to, ka centāmies braukt un skatīties citu valstu pieredzi, un sākumā tas bija šoks. Miljoni ieguldīti! Tagad atskatoties, domāju – nu nekas jau tur tāds pārdabisks nebija.
Padomju laikā jau arī nebija tā, ka muzeoloģiskās domas vispār nebija. Bija skati uz otru pusi – uz Pēterburgu un Maskavu. Tā bija viena tāda totāla aizraušanās ar [Aleksandra] Puškina muzeju Maskavā. Aleksandrs Kreins, direktors, kas uzrakstījis vairākas grāmatas, muzeju izveidoja no nulles. Uz turieni toreiz brauca kā uz Meku. Muzeji Krievijā tiešām bija labi. Es 1977. gadā biju muzeju darbinieku kursos veselu mēnesi, un no kursiem daudz gājām pa muzejiem. Pēcpusdienās “izķemmēju” Maskavas muzejus visus pēc kārtas, emocionālais lādiņš tur bija.
Arī tagad, kad pirms gadiem ar ICOM Latvija bijām Puškina kalnos – tur, piemēram, atjauno Puškina draugu sādžas. Krieviem Puškins ir viena no reliģijām. Es nezinu, cik daudz mēs šodien sekojam tam, kas notiek muzejos Krievijā. Lielākā daļa manu jauno kolēģu, ar kuriem es pēdējos gados strādāju muzejā, vispār Krievijā nav bijuši. Vajadzētu tomēr spēt pārzināt notiekošo visās pusēs.
IZS: Noslēdzot sarunu, kādus jūs saviļņojošus momentus iezīmētu muzeju nozarē?
ME: Liels notikums bija muzeju krātuvju izbūve. Bija taču brīži, kad likās, ka tas nekad nenotiks. Protams, nav labi lielas nacionālas bagātības glabāt zem viena jumta – atsaucoties uz ilggadējā Misiņa bibliotēkas vadītāja Kārļa Egles vārdiem. Bet labāk, ka krātuves ir. Tas ir ļoti pozitīvs piemērs.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs un Rundāles pils muzejs ir jau visiem zināmi piemēri.
Man personīgi ļoti nozīmīga ir Akuratera mājas atdzimšana. Jo Akuratera arhīvs ir tik bagātīgs.
Arī “Orisāres” izveidošana – visi muzeji ir vienkopus, un tur ir cilvēks, kas ir savā vietā.
IZS: Digitalizācija?
ME: Digitalizācija arī, bet es paralēli domāju par to, kāda būs oriģināla vieta muzejā. Tas laiks, kad oriģināls totāli atšķīrās no kopijas, ir pagājis. Digitalizācija, īpaši rokrakstu muzejiem, pavērs iespēju, ka tu varēsi būt mājās un pētīt. Un tev nekur nevajadzēs iet. Bet kopumā tas ir sasniegums.
Muzejos notiek paaudžu maiņa. Notiek lēni, bet ir. Vienmēr esmu domājusi un domāju, ka vadošos amatos būtu jāstrādā cilvēkiem spēka gados. Tas nenozīmē, ka seniori nevar darboties muzejā. Es agrāk nebiju domājusi, ka man būs tik labas attiecības ar jauno paaudzi. Pēdējos darba gados man bija tā laime strādāt jaunu cilvēku sabiedrībā. Man nekad nav bijušas problēmas dažādu paaudžu dēļ. Bet es zinu kolēģus, kuriem tās ir – jaunie neko nezina… Bet jaunie zina to, ko es nekad nezināšu. Viņi zina kaut ko citu.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs