Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 70. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: 90. gados jūs nodibinājāt muzeju un dokumentācijas centru “Ebreji Latvijā”.
Marģers Vestermanis: Es te apmēram uzmetu secību manam stāstam.
Kad tautas izpausmes kļūst brīvas, cilvēki vairs nebaidās. Viņi grib atgriezties pie savām saknēm. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Trešās atmodas laiks, tiek dibinātas dažādas nacionālās biedrības. Padomju laikā tas nebija iedomājams. Ebreju pulcēšanās padomju laikā bija ārkārtīgi ierobežota. Bija mēģinājums. Toreiz Mendels Bašs sāka dibināt ebreju kori.
Iļja Ļenskis: Tas bija 50. gadu nogalē. 1957. gads.
MV: Sākās jau pēc kara.
IĻ: Pēc kara bija tā teātra brigāde, kas bija Filharmonijā, ko vadīja Cisers. Bet ļoti īsu laiku, divus gadus.
MV: Pavisam īsi.
IĻ: Jā, tas bija 1946.–1948. gadā, un tad 1957. gadā Bašs mēģināja dibināt kori, kas skaitījās Rīgas pilsētas Maskavas rajona kultūras nama koris, kuru diezgan ātri arī piežmiedza. 1963. gadā kori likvidēja.
MV: Jā. Un pēc tam neviens pat neiedrošinājās domāt. Un tad 1988. gada vasarā mums piezvana Ruta Šaca-Marjaša un ielūdz pie sevis dzīvoklī. Bija dzīva vēl viņas mamma – Reha. Dzīvoklī bija Estere (Esfira) Rapiņa, kas bija Filharmonijas direktora vietniece. Viņa bija ar ļoti plašiem sakariem kultūras aprindās. Viņa jau toreiz bija mēģinājusi dibināt Latvijas ebreju kultūras biedrību, viņai pat bija iedota viena istaba Doma laukumā, kur kādreiz bija Zvejnieku pārvalde blakus Radiofonam. Tur viņa sēdēja, bet drīz vien saprata, ka neviens tur nenāks. Bija arī jautājums, kāda būs tā Kultūras biedrība. Cik tā būs padomiska? Tas taču vēl bija padomju laiks. Cik tā būs ebrejiska?
Paralēli, es ļoti labi atceros, dibinājās Ebreju kara veterānu biedrība – viena no lielākajām padomju kara veterānu biedrībām. Bija Samsons ar savu partizānu biedrību, Latviešu strēlnieku korpusa biedrība, kura kļuva arvien mazāka un mazāka, bet Ebreju kara veterānu biedrība bija viena no lielākajām.
Tātad tas bija laiks, kad Veterānu biedrība bija tāda nopietna biedrība. Ebreju kultūras biedrība bija domāta (tā kā vēl bija dzīvi ebreju teātra veterāni), lai atjaunotu teātri. Bet mūs tajās telpās (vēsturiskajās ebreju teātra telpās Skolas ielā 6) nemaz nelaida iekšā, tur vēl bija marionešu teātra pārvalde, administrācija. Ja nemaldos, tajā laikā kultūras ministrs bija [Raimonds] Pauls.
IĻ: Vēl nē. Pauls bija jau brīvvalsts laikā.
MV: Bet katrā ziņā spiediens no augšas bija tik liels, ka mums iedeva istabiņu Ebreju biedrības namā, tur, kur tagad ir Iļjas kabinets. Tur mēs drīkstējām pulcēties.
IZS: Jau 1988. gadā?
MV: Jā, pakāpeniski. Tur pastāvīgi sēdēja Rapiņa, vēlāk viņa izcīnīja, ka viņa sēdēja lejā, kur tagad garderobes, – tur blakus bija kabinets. Oficiāli doma bija deklarēta šādi – saglabāt ebreju kultūras vērtības, kuras mērķtiecīgi ir tikušas iznīcinātas, pirmkārt, jau vācu laikā un arī padomju laikā. Mums bija interesantas sarunas, kur un kas vēl būtu varējis saglabāties. Mēs ļoti labi zinājām vienu vietu, kur tiešām bija vislielākais krājums, tā bija KGB [Valsts drošības komiteja, VDK] specbibliotēka, kur bija saglabāti visi Ulmaņlaika, cara laika nē (tas viņus neinteresēja) izdevumi – protams, ne tikai ebreju, visvisādi. To bija ļoti daudz pagrabā Anglikāņu ielā, un pagrabs bija pārplūdis. Un no turienes mani aicināja palīgā izvilkt ārā un saulītē žāvēt tos izdevumus. Tur bija ebreju Bunda izdevumi un kas vēl, bet galu galā tie vairs nebija lietojami. Bet man bija liels pārsteigums par to, ko ebreji divdesmit gados, arī Ulmaņlaikā, kad iespējas bija krietni mazākas, bija paveikuši kultūras jomā. Es toreiz teicu, ka mūsu kultūras programma ir ne tikai vienkārši ebreju vēsture… Bija tāds ebreju vēsturnieks Mendels Bobe. Viņš bija vienīgais, kas bija mēģinājis sarakstīt ebreju vēstures pamatnotikumus.
IĻ: Viņš savu grāmatu izdeva 60. gados Izraēlā, vairākos formātos. Un 2006. gadā tā izdota arī latviešu valodā.
MV: Viņš tāds kreiss, sociāldemokrātiskās ievirzes cionists. Sākotnēji viņš bija galvenokārt sociāldemokrāts, viņš bija Bunda darbinieks. Un tad pakāpeniski aizvirzījās uz sociāldemokrātiskiem cionistiem. Tas liecina, es domāju, par diezgan lielu viņa objektivitāti. Es uzskatu, ka tas ir vajadzīgs, bez tās vēstures jau nekas nenotiek. Ne tikai tas, ka tie ebreji bijuši, bet parādīt, ko viņi ir paveikuši – savas tautas labā un tās valsts labā, kurā viņi ir dzīvojuši un darbojušies. Kaut kur jābūt arī Ebreju biedrības dibināšanas pamatdokumentam. Nebija jau kam iesniegt, jo mūs jau nereģistrēja. Bet uz tā pamata, ka mēs bijām, iedeva to istabiņu.
Un 1988. gada rudenī mēs tikāmies ar daudziem biedriem, piemēram, Herbertu Dubinu, kas savā laikā bija ļoti populārs Mākslas akadēmijas docētājs, viņa profesija bija dizainers. Viņā pēkšņi bija pamodies ebrejiskais gars. Par Herbertu neviens to nebūtu domājis. Viņš sēdēja arhīvā un sarakstīja ļoti interesantu mazu brošūru. Rīgas ebreju biedrība savus protokolus rakstīja vācu valodā. Mēs ar manas kundzes māsīcu [Liju] Germanes kundzi, kura vēl ir dzīva (viņa ir mūsu vecumā, mēs ar kundzi esam 96 gadus veci), nolēmām, ka savāksim vispirms holokaustā izdzīvojušos, kas mani interesēja, jo padomju laikā sanāca pa divi, pa trīs, kas bija draudzējušies, bet mēģināt kopā sanākt – mēs nevarējām pat iedomāties un uzdrošināties. Es zināju tādus un tādus. Es zināju tādu Andreju, mēs aizrakstījām viņam vēstuli, ka gatavojam kopsapulci, un jautājām, kādas adreses viņš mums varētu iedot. Cilvēki atsūtīja savas adreses. Un tad mēs sūtījām tālāk. Tas bija 1988. gadā. Kopā savācās 123, kas bija holokaustā izdzīvojušie Latvijas ebreji. Pēc ilgas tielēšanās mēs saņēmām atļauju mūsu teātra zālē 11. novembrī noturēt sapulci, ar noteikumu, ka tas neilgs vairāk par divām stundām. Ir pēcpusdiena pēc sešiem, man jau bija skaidrs, ka mēs to nevarēsim. Bet tad es pats pirmo reizi nodziedāju savu geto dziesmiņu, Paša uzrakstīja notis. Mēs gatavojām programmu, geto dziesmas. Viena no aktīvistēm bija Bella Nohama [Bella Nocham] – tagad atbildīgā darbiniece Jeruzalemes Jad Vašem muzejā.
IĻ: Šobrīd vada tur bijušās PSRS arhīvu nodaļu.
MV: Viņa strādāja Andreja Pumpura skolā un mācīja angļu valodu. Kopā ar viņu mēs sagatavojām programmu. Viņa arī saņēma atļauju vietā, kur atradās Lielā Horālā sinagoga, kur bija vienkārši zālājs, veikt izrakumus. Viņa pēc tam stāstīja par norisi, kā pienākuši kaimiņi, kas bija redzējuši, kā tā sinagoga dega 4. jūlijā. Un viena sieviete stāstījusi, ka viņa dzirdējusi kliedzienus. Mana mazmeita Sandra (medicīnas studente, bet viņa arī glezno) jau vēlāk, tāpat pēc savas gribas, uzgleznoja atvērtu logu un sievieti, kura šausmās novēršas (bez sagatavošanās, bet tolaik Bella nāca šurp, un te bija komunālais dzīvoklis – mums bija tikai viena istaba, un te vēl bija kaimiņi).
IĻ: Tā glezna tagad ir Ebreju muzeja ekspozīcijā.
MV: Tur nekā nav, tā sieviete novēršas. Un pretī redz, ka deg sinagoga. Tā glezna, tā sakot, neprofesionālas mākslinieces redzējums, ir bijusi Berlīnē, vienreiz Frankfurtē, kur eksponēja neprofesionālu mākslinieku devumu par Otro pasaules karu.
Atgriežoties pie tikšanās – sanāca ļaudis, no kuriem lielākā daļa nebija redzējusies kopš nometnes laikiem. Apkampjas un asaras acīs. Un dzied. Un Iļjas Heifeca dēls Zamuels (mans skolēns, starp citu, no Dārziņa skolas) bija sagatavojis vienu geto dziesmas versiju klavierēm un vijolei. Tas bija interesanti. Un runāja, un runāja. Un, protams, katrs stāstīja savu stāstu. Es stāstīju tādu stāstu. Tas ir pēc 8. decembra, pēc Rumbulas pēdējās zvēriskās nogalināšanas akcijas. Vīriešus, kas bija koncentrēti Mazajā geto, kādus 400–500 cilvēkus, mobilizēja darbam Eksporta ostā. Tur bija pienākums vācu armijas vajadzībām pārvietot sasalušus salmu blokus. Mēs tur gājām, un apbrīnojamā kārtā mūs veda pa tagadējo Elizabetes ielu, garām Antonijas ielai, un tur stāv cilvēks ietves malā. Ieraudzījis kolonnu, viņš noņem cepuri. Mēs skatāmies – Pāvils Vīlips, iemīļotais latviešu literatūras skolotājs, kuru atceras visi, kas ir palikuši dzīvi un kas mācījušies Ezras privātajā vidusskolā [Ebreju privātā Ezras ģimnāzija]. Par viņu raksta gan Valentīna Freimane, gan Gunārs Cīrulis (Gabriels jeb “Gaba” Civjans). Cilvēks nupat iznācis no cietuma, viņa sieva vēl ir Salaspilī, bet viņš riskē, atdodot godu saviem audzēkņiem. Žēl, ka es to nevaru iekļaut savā grāmatā.
IĻ: Varat. Ievadā. Starp citu, es nesen arhīvā skatījos Vīlipa personālfondu. Tur ir atsevišķa lieta, kur ir fotogrāfijas ar viņu un skolēniem no Ezras skolas.
MV: Mums tak ir arī. Tur, kur mans brālis arī ir.
IĻ: Varētu būt.
MV: Ar Lēvenšteinu – direktoru – un citiem. Atkal atgriežoties pie tikšanās reizes, protams, runāja, ka jādibina biedrība. Toreiz jau arī latviešu deportētie Sibīrijas gūstekņi sāka rosīties un mēģināja organizēties.
Un ko tad darīs tā ebreju bijušo ieslodzīto biedrība? Visi vienprātīgi atzina, ka mums ir pienākums pret tiem, kuri neizdzīvoja. Okupācijas sākumā nacistu rokās Latvijā nonāca pāri par 70 tūkstošiem ebreju, pēc oficiālajām ziņām Latvijā izdzīvoja nepilni 400. Un atgriezās no koncentrācijas nometnēm Vācijā nedaudz pāri par 1000. Es domāju, ka mēs kādus nezinām, tāpēc teiktu – pāri par 1200 cilvēkiem. Tika teikts, ka jādibina muzejs. Kas to vadīs? Cilvēks, kas mūža lielu daļu, 15 gadus, ir strādājis Revolūcijas muzejā. Tur es strādāju vēl kā otrā kursa students, iestājoties 1948. gada janvārī, kamēr pārgāju par nodaļas vadītāju uz Valsts vēstures arhīvu 1961. gadā.
Es jau sākumā sapratu, kas ir muzejs. Bet man taču nekā nav. Ir tikai vēlme dibināt muzeju. Es diplomātiski nolēmu, kā tas tādos gadījumos mēdz būt, – es to ideju ietērpšu citā formulējumā. Es to nosaucu par Ebreju dokumentācijas centru, jo zem šīs izkārtnes cerēju vispār savākt materiālu. Un tad mēs kļuvām dokumentācijas centrs. Mūs aicināja Labklājības ministrija, aicināja Rutu Šacu-Marjašu, jo ebreji sāka protestēt, ka nekādu dokumentu nav. Tiem, kurus čeka bija izsūtījusi uz Sibīriju, ir cik uziet dokumentu, katram taču bija izmeklēšanas lieta. Bet ebrejiem nekā nav.
IĻ: Te domāts process politiski represētā statusa iegūšanai.
MV: Bet mums ir tiesības izdot apliecības par to, ka šie cilvēki bijuši nometnēs vai tikuši represēti. Tā kā es biju strādājis arhīvā, man bija diezgan daudz dažādu dokumentu, kas attiecas uz holokaustu. Fotokopijās. Cilvēki sāka nākt. Tad es teicu: “Ja tu gribi apliecību, stāsti savu stāstu.” Ļoti negribīgi cilvēki stāstīja un šķīrās no savām lietām. Mums ir ieslodzītā tērps jeb tikai piedurkne no tērpa, jo to pārējo daļu negribēja atdot. Tad ir ebreju zvaigznes. Galvenokārt cilvēki glabāja vienkārši savu numuru. Ja viņi atgriezās no koncentrācijas nometnēm. Saša [Aleksandrs] Bergmanis atdeva karoti. Ieslodzītais, ja viņš ir pazaudējis karoti, ir badā. Tukšu konservu bundžu, kur ieliet ēdienu, viņš atradīs, bet bez karotes viņš ies bojā. Nometnes sega utt. Tas bija pamats, kad sākām. Pirmkārt, mums bija arhīva dokumenti, un katram, kuram mēs devām izziņu, es lūdzu uzrakstīt īsu biogrāfiju, lai mēs zinātu vairāk par konkrēto cilvēku. Vācu dokumentos jau nav nekādu ebreju personālo lietu. Vajadzēja organizēt liecības. Tas bija tajā Labklājības ministrijas līgumā paredzēts, ka mēs vāksim liecības un mēs esam atbildīgi par to, ka šīs liecības ir pareizas.
IZS: Bet finansējums muzejam jeb dokumentācijas centram arī nāca no Labklājības ministrijas?
MV: Nē. Nekāda finansējuma, tā bija tīri privāta lieta. Es vēl toreiz strādāju Tuberkulozes sanatorijas Meža skolā [tagad Juglas sanatorijas internātskola], un mēs dzīvojām blakus, Upeslejās. Es jau biju pensionārs. Tas ir pie Mazās Juglas, apaļajam tiltiņam pāri, un tur bija skola. Es pasniedzu vecākajām klasēm līdz astotajai klasei, un tad man bija vēstures pulciņš.
Bet tā skola man ziedoja pirmo mēbeli – skapi, kurā es varētu novietot eksponātus, kuru vēl nemaz nebija. Kuri tikai vēl sāka ienākt.
Ebreju biedrības nama ceturtajā stāvā man grāmatvedībā atļāva sēdēt (gan tikai trīs dienas nedēļā – sestdienās, svētdienās un ceturtdienās) un strādāt un ierādīja vietu tam skapim. Vēlāk tam skapim viens no bijušajiem ieslodzītajiem, galdnieks pēc profesijas, uztaisīja tādu papildu kasti, jo mums jau bija visa kā diezgan daudz sakrājies.
Ar Mavriku Vulfsonu bija doma, ka mēs varētu ar Mākslas akadēmijas audzēkņu palīdzību atzīmēt mājas, kurās ir tikuši slēpti ebreji. [Andris] Teikmanis toreiz bija pilsētas mērs, tagadējais Egila Levita padomnieks.
IĻ: Kancelejas vadītājs.
MV: Viņš ir bijis arī Latvijas vēstnieks Lielbritānijā.
Pilsētas tēvi mums toreiz atteica, bet ļoti lielu interesi par mums izrādīja Vācijas vēstniecība. Lai apzinātu vispār – ne tikai vēsturi, bet arī ebreju darbības. Bija jānoskaidro, kādas bija institūcijas, kāda bija organizācija. Ne tikai ebreju sinagogas, kapi un skolas, bet arī viss cits. Es sāku strādāt pie darba “Ebreji Rīgā”, kas bija ebreju institūciju adrešu apzināšana. To izdeva 1992. gadā. Mēs izdevniecību neatradām, Paraugtipogrāfijā bija priekšniece, starp citu, ebrejiete, kura ar lielu entuziasmu bija ar mieru drukāt, ja mēs samaksāsim strādniekiem, kuri strādās virsstundas. Ar norunu, ka tur būs atzīmēts, ka tas izdots 1991. gadā. Amerikāņi toreiz deva naudu Jewish heritage pētniecībai, un tas uz tā izdevuma ir atzīmēts, ka viņi ir devuši naudu muzeja pabalstīšanai. Toreiz jau sāka nākt “Repšes nauda”, dolāros tas bija nedaudz vairāk par 1000 dolāriem. Tā toreiz bija liela nauda. Par to naudu mēs izdevām to izdevumu. Pa to laiku parādījās viens sociāldemokrāts Brēmenē – Hermans Kūns [Hermann Kuhn] –, kas tagad ir viens no maniem labākajiem draugiem, kurš teica – kāpēc angliski, kāpēc ne vāciski?
Es brošūru rakstīju latviski. Tad tulkoja angliski. [Grigorijs] Krupņikovs pēc tam to sabrāķēja – kas tā par angļu valodu! Tad viņš pats to tulkoja. Germanes kundze savukārt sabrāķēja to, ko taisīja Krupņikovs. Man jau bija galu galā vienalga.
IĻ: Bet tas ceļvedis angļu valodā iznāca cietajos vākos.
MV: Nosacīti cietie vāki. Ienāca pie manis ceturtajā stāvā viena mana skolēna tēvs no Dārziņa skolas, grafiķis. Ko mēs liksim uz tiem vākiem? Viņš saka – uztaisīsim Vecrīgas skatu. Šodien nebūtu licis, bet toreiz tā tas aizgāja. Un pirmais izdevums bija angļu, nevis krievu valodā. Mēs saņēmām ziņas no Šveices, Indonēzijas, Āzijas. Bijušais Rīgas Ebreju skolas skolēns atrakstīja, ka nepareizi norādīta Lāčplēša iela 141, ka tur nav vis 4. skola, bet 11. skola. Nez kāpēc mainījās. Es ņēmu pēc arhīva materiāliem, pēc telefongrāmatām. Tā ielu numerācija, kas bija dokumentos, neatbilda tā brīža numerācijai. Tad šis izdevums iznāca vācu valodā, un tur jau es uzdrīkstējos rakstīt – “Pa noslepkavotās mazākumtautības pēdām”. Bailes mums bija iedzītas tik dziļi. Būtu taču loģiski, ka, ja mēs pieminam kādu organizāciju, būtu jāmin arī kādi cilvēki, bet toreiz vēl likās – labāk nē. Kad es strādāju Revolūcijas muzejā, bija tāda nostāja – ja tas cilvēks vēl ir dzīvs, labāk neizrādīt; ja viņš ir miris, tad droši var likt ekspozīcijā. Un tad “Lauku Avīze”, tagadējā “Latvijas Avīze”, vērsās pie manis ar priekšlikumu. Amerikāņi (kāds Šapiro) bija izdevuši grāmatu “100 slavenākie ebreji”, sākot ar Dievmāti Mariju, protams, ar Mozu un Dāvidu, Zālamanu utt. Vai tad Latvijā nav slavenu ebreju? Man bija otrais lielais darbs. Kad [Leo] Dribins publicēja savu grāmatu “Ebreji Latvijā”, es šo savu sarakstu pieliku klāt, taču redaktors, ļoti ievērojams cilvēks (nesaukšu vārdā), nokritizēja šo manu sarakstu, ka pārāk daudz ievērojamu ebreju. Mums nācās kādu trešo daļu noņemt. Pēc tam mēs domājām veidot enciklopēdiju, bet tas ir palicis pusratā.
IĻ: 2003. gadā izdeva grāmatu “Izcilas ebreju personības Latvijā”.
MV: Tur droši vien būs daļa no mana darba iekšā.
IĻ: Nezinu, [Grigorijs] Smirins to veidoja. Un tad bija grāmata “Sava krāsa varavīksnē”.
MV: Tā bija ļoti veiksmīgi sarakstīta.
Tad mums – kultūras biedrībām – atļāva vienreiz nedēļā prezentēt savu darbu katrai savā valodā, man uzticēja jidišu. Es domāju – kas to sapratīs? Stāstīju, kā veidojam muzeju un kas ir mūsu pienākums, un ka mēs nedrīkstam pieļaut, ka Latvijas ebreji ir noslepkavoti un guļ zemē bez piemiņas. Ka viņu nav ne tikai fiziski, bet ka nav arī piemiņas. Tas ir muzeja pienākums piemiņu saglabāt. Reizē tas ir arī pārmetums pasaulei, kas ir pieļāvusi tik nežēlīgu izrēķināšanos un klusējot noskatījusies. Bet apbrīnojamā kārtā atsaucās latvieši, nesa grāmatas un teica: “Mēs nezinām, kas tas ir, bet rakstīts jūsu rakstībā.”
IĻ: Kurā gadā tas bija?
MV: Tas ir pats sākums. 80. gadu beigas, 90. gadu sākums. Kad Maskavā bija puča mēģinājums?
IĻ: 1991. gada augustā.
MV: Tajā brīdī mums pretī bija Baltijas Kara apgabala štābs.
IĻ: Tur, kur Aizsardzības ministrija.
MV: Jā. Lidoja pāri Rīgai lidmašīnas un meta laukā lapiņas. Ja jūs zināt mūsu fondus un krājumu, vienu tādu lapiņu es arī pacēlu, un tā ir reģistrēta mūsu krājumā. Situācija kļuva diezgan neomulīga, es paņēmu no mājām lielu čemodānu, un viss mūsu krājums satilpa toreiz vienā vidēji lielā čemodānā. Tā kā autobusi slikti gāja uz Upeslejām, es pārnakšņoju pie radiniekiem, pie Germanes kundzes, ar visu savu koferi. Tur uz pāris dienām muzeja krājumu koferī atstāju, un pēc pāris dienām koferis bija atkal muzejā Skolas ielā 6.
Toreiz Medicīnas muzejs bija ļoti atsaucīgs, tur bibliotēkas vadītāja bija Lifšicas kundze. Ļoti zinoša. Ja kaut kas nebija zināms, visi gāja pie Lifšicas kundzes. Es ar šo muzeju savulaik uzturēju sakarus, jo, būdams publikāciju nodaļas vadītājs arhīvā, izdevu brošūras, piemēram, “Veselības aizsardzība toreiz un tagad”. Man šķiet, ka Medicīnas muzejā toreiz direktora vietnieks bija docents Matīss, ja es nemaldos. Ar viņu es konsultējos brošūras izdošanai. Es pie viņa aizgāju un stāstīju, ka veidoju muzeju. Viņš saka: “Ziniet, mums fondos Lifšicas kundzes pārziņā ir bagātīgs grāmatu krājums ādas iesējumos.” Mēs līdz šai dienai neesam varējuši konstatēt, kurai ebreju ģimenei tas piederēja, bet jādomā, turīgai ģimenei. Es paņēmu kartupeļu maisu, liku pār plecu un šīs grāmatas atstiepu uz muzeju.
Toreiz vispār bija tas brīdis, kad ebreji neatskatīdamies devās prom, baidīdamies, ka atkal slēgs robežu, un atstāja dzīvokļos visu, kas nav vajadzīgs ārzemēs, – savas bibliotēkas, bieži vien arī albumus. Toreiz lielākā daļa dzīvoja komunālajos dzīvokļos, un pie mums sāka nākt kaimiņi, sakot, ka ebreju kaimiņi ir aizbraukuši, šo te atstājuši. Diemžēl viņi parasti šīs mantas atstāja pie dežuranta lejā, un mēs par vairākiem albumiem nezinām, kas tie tādi ir. Ka tie ir ebreji, tas ir skaidrs, bet neko citu.
Tā nelaime toreiz bija tā, ka visi gribēja veidot muzejus, katrs savu. Es nesaukšu vārdā mūsu nometņu biedrus, kuri bija pārliecināti, ka viņi veidos savu mājas muzeju. Un pa visu mājas sienu veidoja par sevi ekspozīciju. Man viņi teica: “Tev būs muzejs, vai tu mani tur parādīsi tik daudz? Labākajā gadījumā parādīsi vienu fotogrāfiju.”
Paralēli vēsturnieks [Izajs] Augustons, ļoti jauks cilvēks, bija arī krievu skolas direktors Grēcinieku ielā un Bregmaņa vietnieks saimnieciski administratīvajā darbā.
IĻ: Hone Bregmanis bija Ebreju vidusskolas direktors…
MV: …kurš padomju laikā, pateicoties saviem sakariem (viņš bija Ļeņina rajona partijas komitejas instruktors), panāca ebreju skolas atvēršanu. Mums ir tāds apspriedes protokols, kurā Goldmanis, arī vēsturnieks, jautā, vai vajag tādu ebreju skolu vai nevajag. Tomēr Latvija toreiz, padomju apstākļos, bija vienīgā, kur šāda skola bija. Vai Maskavas atļauja bija bijusi, es stipri šaubos.
IĻ: Mēs runājām ar toreizējo Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona Izglītības nodaļas vadītāju Valdi Lapiņu, un viņš stāstīja, ka tas bija saskaņots ar Rīgas izpildkomiteju un ar kādiem cilvēkiem Tautas frontē. Ar kuriem viņš vienkārši gāja parunāt.
MV: Mūsu galvenais slepenais aizstāvis bija [Ivars Jānis] Ķezbers. Ārkārtīgi saprātīgs un inteliģents cilvēks, uz kuru varēja paļauties, bet kurš baidījās izrādīt savu labvēlību – viņš aicināja tikties kādā parkā, kādā ēdnīcā. Toreiz jau bija pavisam švaki, nekādas kafejnīcas jau nebija.
1992. gadā Vācijas vēstniecība man iedeva naudu pirmajai izstādei. Telpu man kopienā nebija. Bet foajē vēl tagad ir tāda vitrīna, un sienas bija izveidotas ar tādiem koka kvadrātiem – katrā kvadrātā varēja ielikt fotogrāfijas. Es izvēlējos tematu – “Glābēji”. Anna Alma Pole – ar Poles meitu es jau padomju laikā biju iepazinies. Krūmiņu ģimene u. c. Un tajā vitrīnā es ievietoju koncentrācijas nometnē ieslodzīto, bet izdzīvojušo ebreju numurus, strīpaino apģērba fragmentu, fotogrāfijas. Tas viss cilvēkus interesēja, nāca diezgan daudz cilvēku.
IĻ: Bet vai nebija tā, ka vēl pirms tam jūs 1990. gadā veidojāt izstādi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā [RVKM]?
MV: Jā, pilnīgi pareizi. Tas ir Doma muzejs. Viņi bija steigšus likvidējuši ekspozīciju “Sociālistiskā Rīga”, un otrajā stāvā bija liela, laba telpa. [Līvija] Blūmfeldes kundze, Edgara sieva.
IĻ: Edgars Blūmfelds bija vēsturnieks.
MV: Viņš jau sen miris. Viņš bija vienīgais Zinātņu akadēmijā, kurš uzdrošinājās kopdarbā “Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā” pieminēt to, ko mēs šodien saucam par holokaustu.
IĻ: Četras rindkopas, bet bija.
MV: Neviens cits to nebūtu uzdrošinājies.
IZS: Un Līvija Blūmfelde toreiz bija RVKM direktore?
MV: Jā. Viņas vīra māte bija no Krievijas, tie bija Krievijas latvieši. Viņa bija bijusi kādā partijas pozīcijā, bet ļoti jauki un godīgi cilvēki bija.
Tas tomēr bija vēl 1989. gads. Katrai kultūras biedrībai (un mēs tāda jau bijām) muzejā bija ierādīts stends. Tajā brīdī matemātiķis Vladimirs (“Vova”) Rabinovičs atnāca pie manis. Man bija ne tikai skapis, bet bija jau arī seifs – neatceros, kas man to uzdāvināja, bet tas pats seifs, kas joprojām muzejā ir. Viņš bija no vecākiem vai vecvecākiem mantojis sudraba traukus ar ebreju ornamentiem un gribēja tos glabāt muzejā. Es šausmīgi par tiem baidījos, bet teicu: “Zini ko, Vova, izliksim tos ekspozīcijā. Un lai tas Doma muzejs atbild, ja tas tiks nozagts!” Tā bija ļoti spoža lieta. Tomēr joprojām bija doma, nu ko vēl likt tajā stendā – man nekā nav. Mēs ar Bellu Nohamu apstaigājām Rīgu, un viņai bija jau mobilizēts kāds fotogrāfs. Mēs safotografējām skaistākos namus, kurus veidojis ebreju arhitekts Pauls Mandelštams. Piemēram, Radiofona ēka, celta kā Rīgas Komercbankas ēka. Vecpilsētā viņš bija atstājis savu zīmogu. Latvijas arhitektūras vēsturē tā kaunīgi par viņu raksta. Viņš ļoti gribēja celt arī sinagogu. Viņš bija aktīvs Krievijas Ebreju izglītības biedrības Rīgas komitejā kopā ar Paulu Mincu un pārējiem. Viņš izveidoja Stabu ielas sinagogai metāla žogu, ļoti interesantu. Vecajos ebreju kapos viņš bija uzbūvējis Sēru namu.
IĻ: Un arī Jaunajos ebreju kapos…
MV: Tas ir pavisam kas cits, tur jauni meklējumi. Bet Vecajos ebreju kapos tas tika būvēts vēl cara laikos – ar lielu iejūtību meklējot, kāds tad ir tas ebreju stils.
IĻ: Rīgas 700 gadu svinībām viņš uzrakstīja rakstu par ebreju dievnamiem ļoti svarīgam krājumam “Riga und seine Bauten” [1903].
MV: Tā kā mums naudas nebija, mēs neko daudz nevarējām izdarīt. Bet cilvēki nāca. Tas biķeris, kas mums ir Liepājas “Makkabi” sacensību uzvarētājam, apsudrabots biķeris, – šucmanis, kas to bija nozadzis no ebreju dzīvokļa vai nogalināta ebreja, bija iedomājies, ka tas ir tīra sudraba, un bija iemūrējis sava dzīvokļa sienā. Vēlāk viņš bija vai nu apcietināts, vai aizbēdzis, un tur vēlāk dzīvoja skolotāja, kas bija nopirkusi to māju un, taisot remontu, uzgājusi biķeri. Viņa nesaprata, ka tas saistīts ar ebrejiem. Tas notika nejauši, viņa mani pazina, jo es skolotāju kvalifikācijas kursos lasīju lekcijas. Viņa atnesa biķeri un jautāja, kas tas tāds ir. Es saku: “Vai tad jūs Bībeli nelasāt, Makabeju grāmatas?”. Tā viņa mums to biķeri atdeva. Anotācijā ir teikts, ka to ziedojusi skolotāja tāda un tāda. Cilvēki nāca pilnīgi stihiski.
IZS: Vai viņi neiebilda, ka jūs dokumentējat ziņas par personām, kas atnesa? Jūs noteikti, kad vien bija iespējams, dokumentējāt priekšmetu stāstu. Vai cilvēkiem toreiz vairs nebija bail sniegt ziņas par šo priekšmetu vēsturi utt.?
MV: Nē, toreiz jau vairs ne. Mani ārkārtīgi aizkustināja viens notikums. Blaumaņa ielā, kur bija “Cīņas” tipogrāfija un arī lietuve, tur varēja pasūtīt zīmogus. Un es pasūtīju zīmogu “Muzejs Ebreji Latvijā”. Cik tad man tās naudas toreiz bija! Mēs ar kundzi bijām zaudējuši visus mūsu ietaupījumus Repšes finanšu reformas rezultātā. Man sākumā par to zīmogu izrakstīja rēķinu, un es teicu, ka samaksāšu, kad būs gatavs. Bet viņi man saka: “Mēs neņemsim naudu. Par tādu darbu un muzeju, kas ir vajadzīgs, mēs neņemsim naudu.”
Sāka parādīties muzejā dokumenti, un bija vajadzīgas aploksnes – mana kundze rentgena uzņēmumu lielās aploksnes iemanījās izmantot muzeja vajadzībām.
Un tad ļoti ātri, tas bija pašā 90. gadu sākumā, es lasīju lekciju Frankfurtē pie Mainas, bija uzaicināti bijušo padomju republiku ebreju kultūras darbinieki, kuri dalījās savā pieredzē. Toreiz runāja arī viens no Varšavasgeto sacelšanās vadītājiem (vienīgais vēl dzīvais) un bundists ārsts Mareks Edelmanis [Marek Edelman]. Es tur runāju vācu valodā, es jau tik sen nebiju runājis vācu valodā, bet ietrenējos. Valters Šoleks toreiz pienāca klāt, viņš mūs vēlāk atbalstīja. Un Hermans Kūns, kas tagad ir mans visuzticamākais draugs. Aizveda mani uz Brēmeni, lai vēl tur nolasītu kādu lekciju.
Tad sākās mani sakari ar Vāciju. Cilija Kūgelmane [Cilly Kugelmann], tagad vadošā Berlīnes ebreju muzeja kuratore.
IĻ: Man šķiet, ka viņa no turienes pirms pāris gadiem aizgāja.
MV: Bet viņa daudz raksta. Arī toreiz rakstīja. Mēs veselu nakti runājām. Pirmo reizi varēja brīvi runāt, es stāstīju par to, kas noticis holokausta laikā. Valters Lakjērs [Walter Laquer], arī vācu ebrejs, kas bijis kādā nometnē un izdzīvojis, visur staigāja ar magnetofonu un sarunājās ar visiem. Viņa sieva arī bija no bijušajiem ieslodzītajiem. Viņš man uzdāvināja savu grāmatu par to, ko toreiz neviens negribēja zināt.
Sākās mani starptautiskie kontakti. It sevišķi 1991. gada 22. jūnijā – tā ir Vācijas uzbrukuma 50. gadadiena –evaņģēliskā baznīca un Berlīnes universitāte rīkoja pasaules mēroga konferenci. Viņi mani uzaicināja. Jo ir svarīgi zināt, kas ir noticis, bet vēl svarīgāk zināt, kāpēc tas ir noticis. Kāpēc tik daudzi cilvēki ļāvās iesaistīties – varbūt pat ļoti labprāt vai aiz bailēm vai gļēvuma?
Anita Kuglere [Anita Kugler] visu manu referātu publicēja Berlīnes avīzē “Tageszeitung”. Viņa arī kļuva par mūsu muzeja idejas piekritēju. Anita Kuglere paņēma mani pie rokas un izvadāja pie visiem vācu vēsturniekiem. Un tur mēs iepazināmies ar Valteru Šoleku, kurš pārzināja vācu rūpniecības apvienību labdarības fondu. Viņš arī ir bijušais ieslodzītais. Mēs sadraudzējāmies. Viņš mums atveda veselu kasti ar aploksnēm, ar papīru, ar citām elementārām lietām, ko mēs toreiz nevarējām nopirkt un kas Latvijā nemaz arī nebija. Viņš sistemātiski sūtīja dažādus materiālus. Viņš mums nokopēja muzeja vajadzībām “Ereignismeldung UdSSR” [einzacgrupu darbības pārskati], ko mēs nemaz nepratām attīstīt, viņš atsūtīja vairākas plāksnes ar tādām kā zvīņām, un tur bija vairāk nekā 100 visslepenāko vācu ziņojumu kopijas. Mēs toreiz bijām vienīgie Latvijā, kuriem bija šis būtiskākais dokuments par holokaustu, kurā bija arī ļoti daudz par Latviju. Pat [Andrievs] Ezergailis (viņš vāji pārvalda vācu valodu) toreiz to avotu nezināja. Šodien tas vairs nav nekas jauns, tagad tas viss ir publicēts.
IĻ: Bet tikai pirms desmit gadiem publicēja grāmatu, kur šie dokumenti ir apkopoti.
MV: Jā. Tā tas muzejs papildinājās, pateicoties labvēļiem.
IZS: Jūs sākumā bijāt tikai viens darbinieks muzejā?
MV: Es biju viens pats. Bet kaut kā ienāca tāds viens gara auguma vīrs ar garu, labi koptu sirmu bārdu – Jānis Neilands. Viņš bija kurpnieks no Ventspils. Čigānu valodas speciālists, man šķiet, Mateja evaņģēliju viņš ir pārtulkojis romu izloksnē. Tā mēs sadraudzējāmies, un viņš saka: “Nu redzi, ebrejus nogalināja, bet čigānus arī nogalināja.” Un es paralēli sāku vākt šo materiālu. Viņam arī bija. Toreiz Latvijas Universitātes Vēstures fakultāte reizi mēnesī izdeva žurnālu “Latvijas Vēsture”. Kāds mecenāts to finansēja. Es Jānim saku: “Klausies, tu esi vienīgais cilvēks, kas ir vācis materiālu par Latvijas čigānu traģēdiju (es viņam nedaudz palīdzēju sakārtot), publicēsim!” Tad jau tas temats bija, un pēkšņi tajā izdevumā raksta Ezergailis – nepietiek, ka ebreji apvaino latviešus, ka tie iznīcinājuši ebrejus, viņi vēl tagad pēta arī čigānu iznīcināšanu. Tas mani aizskāra. Un es sāku rakstīt arī par čigānu genocīdu. Aizgāja tik tālu, ka Ezergailis rakstīja, ka tas tiek publicēts ar nolūku kaitēt latviešu tautas labajam vārdam. Un tad tas beidzās. Bet drīz pēc tam es saņēmu zvanu no Bernes vai Cīrihes, un tā bija [Vita] Matīss: “Ziniet, mums ir vajadzīgi sakari ar čigāniem.” Es jautāju: “Kāpēc jūs man zvanāt?” “Jūs taču vienīgais rakstījāt par čigānu genocīdu.” To es nevaru noliegt. Brauks pie mums dāma, kas bija Apvienoto Nāciju Kultūras organizācijas tulks. Kristīne viņai bija vārds. Multimiljonārs [Džordžs] Soross bija devis lielu naudu čigānu organizācijām, arī Latvijai. Bet čigānu nav. Es saku: “Ja jūs man dodat naudu čigānu pētniecībai, man ir vajadzīga palīdze.” “Jā, lūdzu.” Tiem laikiem tā bija liela nauda. Pie mums nāca tāda aktīviste Svetlana Bogojavļenska, tagad viņa ir docente Maincā, lasa lekcijas par ebreju problēmām.
IĻ: Un arī par Latvijas un Baltijas vēsturi.
MV: Mēs viņu aizsūtījām uz kursiem uz Vāciju, ļoti apdāvināta meitene. Tad jau man bija vieglāk, es varēju sākt kaut ko publicēt. Un tad, 1994. gadā, pateicoties tam, ka Vācijā bija publicēta mana uzstāšanās un Hermans Kūns bija publicējis “Juden in Riga”, kas iznāca piecos izdevumos, mani uzaicināja uz Hamburgu, kur tika veidota izstāde “Vērmahta kara noziegumi” (“Verbrechen der Wehrmacht. Dimensionen des Vernichtungskrieges 1941–1944”).
IĻ: Izstāde notika 1995./1996. gadā. Un tai bija liela ietekme uz Vācijas sabiedrību, jo pirms tam valdīja uzskats, ka esesieši bija tie sliktie, bet armija jau nekādus noziegumus nepastrādāja. Tā izstāde parādīja, ka armija arī bija ļoti iesaistīta.
MV: Tā bija arī padomju koncepcija.
Es nekad nebiju Ebreju muzeja direktors, es biju vadītājs. Kad man Vācijā, veidojot izstādi, prasīja, ar ko es nodarbojos, es teicu, ka taisu muzeju. “Un kas to finansē?” “Neviens. Tā ir mana privāta iniciatīva.” Es nekad neko nevienam neesmu prasījis. Izstādes kurators Hanness Hērs [Hannes Heer] man saka: “Vestermaņa kungs, ja jums kāds dos, es dodu otro pusi.” Bet man neviens to pirmo pusi nebija devis. Bet ar viņa starpniecību ienāca daudzi dokumenti, jo mums jau toreiz nebija nojēgas, kas ir publicēts par holokaustu brīvajā pasaulē. Protams, nāca arī svarīgi kontakti. Izstādei Vācijā vienmēr nāca līdzi publikācija. Es tur dzīvoju divus mēnešus, un bija ļoti dāsna stipendija, bet man bija jāuzraksta raksts šim izdevumam. Es piedāvāju “Ortskommandantur Libau: Zwei Monate Deutscher Besatzung im Sommer 1941”. Viņi nezināja, kas ir padomju arhīvos. Viņiem visas tās bija atklāsmes.
Par Liepāju runājot, nezin kāpēc tie jūrnieki bija tik antisemītiski un paši organizēja nošaušanu, pat aizsteidzās SD [Sicherheitsdienst – Izlūkošanas dienests] priekšā. Tas ir redzams Hannoveres prāvā.
Kad es biju Hamburgā, strādāju rakstam par Liepāju, es zināju, ka Hannoverē 70. gados tika tiesāti Erhards Grauels [Erhard Grauel], Georgs Rozenštoks [Georg Rosenstock] – tie, kas bijuši Liepājā atbildīgie vācu SD pārstāvji. 13. vācu policijas bataljona rotas komandieris utt. Es tur prokuratūrā Vācijā strādāju, bet tam darbiniekam ir garlaicīgi – strādā svešs cilvēks, un kādam no darbiniekiem jāsēž klāt. Viņš man saka: “Ko jūs šeit sēdēsiet, atsūtiet kravas mašīnu, un visu, ko vajag, nosūtīsim uz jūsu dzīvesvietu, tur jums būs ērtāk.”
Es zināju, ka ir filma ne tikai par Liepājas sieviešu nošaušanu Šķēdē, bet arī par vīriešiem. Mums fondos ir materiāli, filmas par nošaušanām Liepājā.
IĻ: Tas mums ir ekspozīcijā.
MV: Jā. Tā ir tā filma. Bet tas prokuratūras darbinieks man saka: “Mums ir šīs filmas vairāki eksemplāri.” Es saku: “Labi.” Un tad viņš man otrreiz to pašu saka, un… Es godīgi pateikšu, man nevajadzēja teikt trešo reizi –ja viņiem tik daudz eksemplāru un viņi man to uzbāž, es to arī paņēmu līdzi. Mēs toreiz bijām vienīgie Austrumos, kuriem bija šī filma. Tāpat mēs sākām saņemt “Wochenchau” no vācu žurnālistiem. Es viņiem daudz palīdzēju, un viņi gribēja pateikties.
Tā ar tiem ārpus Latvijas sakariem muzejs sāka attīstīties.
IZS: Kā bija ar iekšējiem sakariem? Kādas muzejam veidojās attiecības ar citiem Latvijas muzejiem?
MV: Jā, attiecības bija tādas. [Andra] Šķēles laikā (toreiz jau bija Latvijas Muzeju pārvalde) es joprojām biju patstāvīgs. Un manai līdzstrādniecei privāts fonds maksāja tiem laikiem diezgan dāsnu algu. Bez tam Anita Kuglere organizēja kontaktus ar Frankfurtes Friča Bauera institūtu [Fritz Bauer Institut], kas mums ļoti daudz palīdzēja. “Un kā jums ar līdzekļiem?” “Nekādu līdzekļu.” “Nekādu problēmu, mēs jums organizēsim braucienus ar referātiem pa visu Vāciju.” Es biju kādās deviņās vai desmit pilsētās. Tur tādi aktīvisti mani gaidīja. Es naudu neņēmu, viņi paši to naudu vāca, un man beigās bija 14 000 vācu markas, kas bija liela nauda. Es to naudu noguldīju bankā. Pienāk ziņa no Ieņēmumu dienesta, ka man ir jāmaksā nodokļi. Tad es sapratu, ka man ir jāreģistrējas kā muzejam. Tas bija vēl pirms Hamburgas epopejas.
Es arī gāju uz Muzeju Valsts pārvaldi un teicu: “Es gribētu, ka jūs zināt, ka tāds muzejs ir un ka jūs varat mani pieskatīt.” [Jānis] Garjāns man nepiedāvāja nākt viņu paspārnē. Ministru prezidents bija [Vilis] Krištopans, viņam bija sekretāre, kas nāca pie manis, veda mani vēlu vakarā pie Krištopana. Es teicu, ka gribētu valsts atbalstu muzejam. Kultūras ministrija seko manai darbībai, mēs regulāri atskaitāmies. Vienojāmies, ka būs sadarbības līgums, ka katru gadu izstrādāsim pētījumus, piemēram, par latviešu un ebreju sadarbības tradīcijām Pirmā pasaules kara laikā vai 1905. gada revolūcijas laikā. Uz tā pamata mums maksāja. Mums bija jāatskaitās, cik stundas esam strādājuši.
IĻ: Bet tas bija jau tad, kad bija gatava pirmā ekspozīcija.
MV: Jā, jums ir taisnība. 1994. gadā, kad es pārbraucu no Hamburgas, tad man iedeva nelielu telpu. Tur es pirmo reizi uztaisīju izstādi “Latvijas ebreju vēsturiskās liecības”. Tas ir 1994. gads.
1996. gadā man iedeva vēl vienu telpu. Vienā telpā bija materiāli par Latvijas ebreju vēsturi. Diezgan smuka tā sanāca. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs mums ļāva kopēt ebreju Neatkarības kara veterānu karogu [Ebreju strādnieku biedrības karogs] un studentu korporācijas “Vetulia” karogu. Tā telpa beigās bija diezgan krāšņa. Tad ar Garjānu norunājām, ka mēs katru gadu rakstīsim atskaites un pārvaldes speciālisti nāks laiku pa laikam skatīties, kā mēs strādājam. Mums bija diezgan nopietni nepieciešama priekšmetu restaurācija, piemēram, no Sibīrijas lēģera rakstītajām vēstulēm uz bērza tāss utt. Mēs iegājām apritē.
IZS: Kad jūs izgājāt arī akreditāciju?
IĻ: Akreditācija bija krietni vēlāk, 2001. gadā.
MV: Pašā sākumā, kad mums vēl nekā nebija, nāca tāda komisija, piemēram, tagadējais Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors [Arnis] Radiņš, paskatījās, kāda mums ir kārtība kartotēkās, kā mēs glabājam materiālus un vai mums ir potenciāls. Un mūs atzina par muzeju. Tas ir vēl pirms 1994. gada.
IĻ: Bet muzejs oficiāli tika akreditēts 2001. gadā.
MV: Mūsu pirmā lielā (tiem laikiem) ekspozīcija tapa, vēl pirms mēs bijām oficiāli akreditēti. Bet mēs kā muzejs jau bijām zināmi, nāca apmeklētāji, vēstniecības bija ieinteresētas sadarboties, organizējām lekcijas.
Es negribēju būt valsts kontrolē, jo toreiz es jutu, ka man gribēs uzspiest kursu un koncepcijas, kurām es nevarētu piekrist. Un toreizējā kultūras ministre [Kārina] Pētersone, kura mūs visādi atbalstīja un iekļāva muzeju uzskaitē, kas darbojās Kultūras ministrijas paspārnē, piekrita, ka jādod iespēja muzejam darboties patstāvīgi. Mums jau diezgan ilgi nebija telpu. Kopienas nama Zilajā zālē bija iekrituši griesti, un naudas nebija. 1999. gadā atnāk pie manis Vācijas vēstnieks Reinharts Krauss [Reinhart Kraus] un prasa: “Vai jūs varēsiet izmantot 30 000 marku?” “Labprāt.” “Bet tas jāizdara divu mēnešu laikā.” Noslēdzām līgumu, turpinājām remontus pusgadu. Un 1999. gadā izveidojām pirmo ekspozīciju Zilajā zālē. Atklāšana bija ar mūziku, ar ebreju dziesmām, mākslinieku uzstāšanos. Bet mums tiešām trūka materiālu, it sevišķi par tēmu “Ebreji Kurzemes hercogistē”. Un tas joprojām ir mūsu pienākums to pārveidot un papildināt. Bet par tiem 30 000 vajadzēja izveidot visu ekspozīciju.
Līdz ar nagiem mums naudas pietika ekspozīcijas daļai “Latvijas ebreju vēsture neatkarīgajā Latvijā”, un holokausta ekspozīciju jau mēs paši veidojām un līmējām. Mēs visu laiku šo ekspozīciju uzlabojām, kamēr mums atsūtīja vēstuli divas vācu dāmas no Krausu ģimenes (viena ir Nirnbergas Mākslas muzeja nodaļas vadītāja, otra ir arhitekte), ka atbalstīs muzeju.
IĻ: Tas jau bija 2015. gadā.
MV: Jā, 2016. gadā mēs ekspozīciju atklājām. Dāmas nākamajā vasarā arī atbrauca uz muzeju.
Ņemot vērā telpas un līdzekļus, tas bija maksimums, ko mēs varējām izdarīt. Arī manas prasmes.
IZS: Pēdējos gadu desmitos, kad par to drīkst runāt un pētīt, ir radies salīdzinoši daudz pētījumu. Arī Vēsturnieku komisijas rakstu krājumi.
MV: Jā, kopš 2003. gada arī es biju Vēsturnieku komisijas loceklis. Mani nozīmēja Vaira Vīķe-Freiberga – ar konkrētu uzdevumu sagatavot materiālus un rosināt kolēģus rakstīt par holokaustu, kas līdz šim nebija pētīts. Mani atbalstīja profesors Aivars Stranga. Tā bija ļoti svarīga darbība. Es rakstīju par avotiem, atmiņām, kas publicētas. Jāsaka, ka līdz Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūrai Latvijā rakstīt par holokaustu praktiski tikpat kā nebija iespējams.
IZS: Finansējuma vai attieksmes dēļ?
MV: Vienīgā reize, kad es varēju rakstīt par holokaustu, bija tad, kad iznāca krājums “Ārzemes par Latvijas vēsturi”. Es uzskatīju, ka muzejam ir jābūt tai vietai, kur savākta literatūra par ebreju lielo sāpi, par lielo katastrofu. Ārzemju ebreji daudz rakstīja. Interesanti, ka Lietuvas ebreji daudz raksta par sevi. Latvijas ebrejus piedabūt pie rakstīšanas ir grūti. Izraēlā daudz raksta, tāpēc ka Izraēlā ir programma – kad holokaustā izdzīvojušais grib publicēties, viņam sabiedriskā kārtā dod palīgu un publicē uz valsts rēķina. Tagad Ina Mihelsone ir publicējusies, pateicoties Latvijas un Igaunijas ebreju apvienības Izraēlā piešķirtajam finansējumam. Muzejs ir vieta, kur interesenti var atrast materiālus, dokumentus, kas ir bijis, kādā vietā, pagastā utt. Mēs centāmies vākt uzvārdus. No šāda ierosinājuma ir tapusi grāmata par Tukuma ebreju vēsturi (sarakstījis Jakovs Karasins).
IZS: Kad strādājām pie rakstu krājuma “Kārsavas stāsti”, jūsu muzeja krājumu ļoti daudz izmantojām. Jūsu muzejs man kā sastādītājai palīdzēja krājuma veidošanā. Varēja just, ka muzeja reputācija, ko jūs izveidojāt, cilvēkiem lika jums uzticēties un savus stāstus un ģimenes foto albumus, dokumentus nodot muzeja kolekcijā. Jūsu darbs tika novērtēts.
MV: Jā. 1999. gadā atnāk Izraelits jaunākais, jo grib braukt uz Vāciju, un prasa man rekomendāciju. Es savukārt saku: “Uzraksti man muzejam savu stāstu.”
IĻ: Viņš ir viens no trim cilvēkiem, kas Rēzeknē tika izglābti.
MV: Viņš un viņa krusttēvs. Un tad ir vēl viens, par kuru nav īsti zināms. Ir tāds gadījums, ka viens ebrejs atrasts uz ielas miris.
IĻ: Kačerginskis.
MV: Jā. Ir visādas versijas.
IĻ: Mēs meklējām, arī kolēģi Rēzeknē meklēja, bet tā arī līdz galam neizdevās to stāstu rekonstruēt. Viņš slēpās pie kāda Iļjina.
MV: Arī par Iļjinu mēs savācām ziņas.
Sākumā, kad vācām ziņas, viss nāca tā negribīgi. Savukārt pēc 2000. gada sāka birt vēstules – cilvēki gribēja, lai viņu ģimenes atzīst par glābējiem. Kādas tik vēstules nesaņēmām, dažreiz pat ar draudiem! Grāmatā dažas, protams, anonīmi, izmantošu. Mums daudz palīdzēja Vācijas vēstniecība, kura mums pavēra ceļu uz vācu arhīviem. Vācijas vēstniecība to apmaksāja, mēs iesniedzām uzvārdus, viņi mums sniedza izziņu.
IĻ: Bet, Vestermaņa kungs, jūs taču jau 1993. gadā vai nedaudz vēlāk panācāt, ka glābējus arī apbalvoja.
MV: Tur bija ļoti grūti. Jāsaka, ka bez Bellas palīdzības tas tik viegli negāja.
Mēs arī vienu medaļu apstrīdējām, jāsaka godīgi.
IĻ: Es domāju, jūs panācāt, ka arī Latvija viņiem piešķir apbalvojumus.
MV: Tā bija Vaira Vīķe-Freiberga.
IĻ: Tas nebija Gunta Ulmaņa laikā? Kad pirmo reizi visi sanāca Ebreju biedrības zālē, un viņiem pasniedza goda zīmes vai kaut ko tādu.
MV: Jā. Bet goda zīmes – nē. Ar Ulmani varēja runāt tā ļoti sadzīviski. Viņš bija sasaucis šauru vēsturnieku loku pie bagātīgi klāta galda. Mēs ar akadēmiķi [Jāni] Stradiņu domājām, cik labi nākt pie Ulmaņa. Bet Ulmanis klusinātā balsī jautā: “Ko mums darīt ar latviešu leģionu? Komandieris Bruno Štrekenbahs, viens no briesmīgākajiem slepkavniekiem. 19. divīzija.” Es saku: “Bet tas taču nav nekāds noslēpums.” Vācieši lielajiem komandieriem īsi pirms kapitulācijas ļāva izlidot uz Vāciju. Štrekenbaham laikam neļāva, nez kāpēc viņš palika.
Tā, starp citu, bija Gunta Ulmaņa ideja – izdot to brošūriņu par ebreju vēsturi un traģēdiju. Es to nodēvēju “Pretdarbība holokaustam Latvijā”. Mums to terminu vajadzēja apstiprināt arī Vēsturnieku komisijā.
Un tad es teicu, ka būtu jauki man zināmos ebreju glābējus ielūgt pie prezidenta audiencē. Viņš tik šausmīgi negribēja. Viņš saka: “Es atnākšu pie jums uz muzeju, uz ebreju kopienu.” Bet es saku: “Ielūgums uz pili pie prezidenta ir pavisam savādāk.” Beigās viņš piekrita. Glābēju Elzu Pūķi atveda uz nestuvēm, viņa vairs nestaigāja, prezidents piegāja klāt, viņa pateica kaut kādus vārdus. Mēs ar kinooperatoru Rodrigo to nofilmējām. Diemžēl mēs to materiālu tā arī neesam saņēmuši.
IĻ: Jo viņš nomira.
MV: Jā, un tā tas materiāls ir palicis pie operatora ģimenes. Redziet, mēs uztaisījām trīs filmas par glābēju tematu – “Žanis un citi” (to bija ieteicis Ābrams Kleckins), “Mīli savu tuvāko” un “Līdzjūtība”. Toreiz vēl bija kādi glābēji un kādi izglābtie. Profesors Anderss iedeva naudu filmu veidošanai. Ar pūlēm es panācu, ka televīzija filmu “Žanis un citi” parādīja vienu reizi ap pusdienas laiku, kad neviens televīziju neskatās. Līdz šai dienai tās filmas stāv muzejā. Es saku Mārim Gailim, ka no materiāla, kas mums ir uzfilmēts, varētu izveidot vienu fantastiski lielisku filmu. Nezinu. Kāpēc Lolita [Tomsone] tam nav pieķērusies? Mums ir gatavs materiāls, kas nekur citur nav atrodams un kuru nekad vairs neatradīsi.
IZS: Gan jau pienāks laiks, kad kāds izpētīs, ieinteresēsies un izmantos.
MV: Mums sagatavošanas stadijā ir projekts. Ir tāda Ina Mihelsone – māte izdomāja, ka viņa uzdosies par vācieti, bija pat dokumenti. Sieviete, kura itin kā ir dzemdējusi bērnu, uzrakstīja, ka tas ir viņas bērns. Un viens ārsts uzrakstīja, ka viņš ir tas vainīgais. Ir pat it kā vecāki. It kā vācu bērns, kuru paņēma ebreju ģimene un uzaudzināja. Uz tā pamata māte pēc Lielā geto [Rīgas geto] likvidācijas nodzīvoja pusgadu Rīgā. Tad viņu izsauca uz gestapo, viņa turpināja apgalvot, ka viņai būs dokumenti. Bet viņa gāja boja. Palika desmit gadus veca meitiņa, izlikās, ka nav zināms, – varbūt viņa tiešām bija vāciete. Viņu aizveda uz bērnu namu. Bērnu nama direktors pieprasīja dzimšanas apliecību, bet tur skaidri rakstīts, ka māte ir ebrejiete. Viņš riskēja un turēja tur to bērnu līdz pat 1944. gada oktobrim. Visi bērni apkārt saprot, ka pēc izglītības, pēc uzvešanās –tas bērns spēlē klavieres, zina svešvalodas – tas nav raksturīgi bērnu nama kontingentam. Un bērni neviens neko nesaka. Iedomājieties, bērni – kolektīvs – zina, bet neizdod un apskauž meiteni, jo viņai nav jāiet skolā (nevar laist uz skolu bez dzimšanas apliecības). Bet viņa gribēja iet uz skolu.
Es to dāmu pazīstu, viņas meita ar manu dēlu, kad bija pavisam maziņi, draudzējās un turpina draudzēties šodien. Es ieinteresēju mūsu vietējo vācu juristu Teisu Klaubergu. Viņš atradis kino režisoru, kas ieinteresējies par šo tēmu. Bērnu solidaritāte. Fantastiska tēma.
IZS: Liels paldies jums, jūs ar savu stāstu papildinājāt 30 gadu neatkarīgas muzejniecības sēriju. Tas mums ļoti noderēs, pētot muzeju nozares procesus.
MV: Tādu novadpētniecības muzeju Ulmaņa laikā tikpat kā nebija. Tie uzpeld padomju laikā, piemēram, Jēkabpils muzejs, kuru izveido skolotājs, entuziasts. Tiešām ļoti interesanti.
IĻ: Ulmaņa laikā bija skolu muzeji, un pirms tam bija biedrību muzeji.
MV: Redzi, es biju Revolūcijas muzejā atbildīgs par ekspozīciju, un es izdomāju katru gadu Pionieru pilī atrādīt skolu muzeju ekspozīcijas. Tur varēja atrast interesantus materiālus – par 1905. gadu, par 1919. gadu utt.
80. gadu beigās, kad ir sabiedriskais uzplaiksnījums, visām minoritātēm radās vēlēšanās veidot muzejus. Krievu iedzīvotājiem, kuru īpatsvars Latvijā ir gandrīz tik liels, ka viņus nevar saukt par minoritāti, bija norunāts (un viņi bija saņēmuši atļauju Palasta ielā, kur ir Pētera I tā saucamais namiņš), ka tiks veidots muzejs. Viņiem pat tika dots kredīts. Bet bija divas krievu biedrības, kuras gribēja veidot to muzeju. Galu galā tur nekas neiznāca.
IĻ: Ja es nemaldos, tomēr vienu izstādi uztaisīja.
MV: Jā, un to veidoja viena mūsu bijusī darbiniece Feigmane. Pēc mūsu parauga – “Krievi Latvijā”, tāpat kā mums ir “Ebreji Latvijā”. Nu lībieši, jā.
IĻ: Vēl viena svarīga lieta par mūsu muzeju – pirms Otrā pasaules kara nebija nekāda Ebreju muzeja, atšķirībā no vairākām Vācijas pilsētām, no Austrijas, no Polijas. Lietuvā, Viļņā, savukārt 1944.–1949. gadā bija Ebreju muzejs.
MV: Tas bija savā ziņā ar [Iļjas] Ērenburga atbalstu veidots muzejs. Viņam daudzi Krievijas ebreji sūtīja materiālus. Stāstīja, ka 1949. gadā vienā naktī atbrauca kravas mašīnas un visu materiālu sakrāva, un prom uz papīra pārstrādāšanu. Un cauri.
IĻ: Šodien mēs zinām, ka šis tas tomēr ir saglabājies, bet nebūt ne viss. Jāsaka, ka atšķirībā no Lietuvas Latvijā līdz tam nekas netika vākts.
MV: Piedod, bet vēl par Lietuvu. Aktīvisti vai muzeja darbinieki tomēr bija kaut ko paslēpuši. Un padomju laikā bija arī Devītā forta muzejs, un tas, kas ir ticis izglābts, ir tā Ērenburga muzeja paliekas, bet arī pamats. Starp citu, YIVO [Ebreju zinātniskais institūts, kas 1940. gadā no Viļņas darbību pārcēla uz Ņujorku] arhīvu vācu laikā meklēja Rozenbergs, ebreji to bija ierakuši zemē. To zināja Lietuvas Zinātņu akadēmijas bibliotēkas direktors. Ebreji viņam to uzticēja – ka zemē ir aprakts. Viņš acīmredzot pēc padomju armijas ienākšanas izraka un nelegāli vai neoficiāli glabāja bibliotēkā.
IĻ: Bija sarežģītāk. Materiāls 1944. gadā daļēji nonāca tajā Ebreju muzejā, ko izveidoja Viļņā, tad 1949. gadā to nodeva tai bibliotēkai. Daļēji, jā – tas bija neaprakstīts (kaut kur pagrabos un vēl kaut kur). Tagad par to ir laba grāmata uzrakstīta [Fishman, David E. (2017). The Book Smugglers: Partisans, Poets, and the Race to Save Jewish Treasures from the Nazis. Lebanon, New Hampshire: UPNE ForeEdge].
MV: 1992. gadā es biju uzaicināts uz Jad Vašem semināriem. Tur bija aicināti cilvēki, kas paši pārdzīvojuši holokaustu, un vēsturnieki, kas kaut ko rakstīja. Tur bija arī sieviete, kas nebija ne holokaustu pārdzīvojusi, ne rakstīja – no Kauņas…
IĻ: Estere Bramsone.
MV: Estere, pilnīgi pareizi. Un viņa to Lietuvas akadēmiķa slēpto YIVO arhīva materiālu, kas tagad ir legalizēts, pārvaldīja. Viņa gribēja sastādīt katalogu par visu to, kas ir izglābts.
IĻ: Bet tagad viss tas ir nonācis vai nu Lietuvas Ebreju muzejā, kas no 1990. gada pastāv kā valsts muzejs, vai nu Nacionālajā bibliotēkā. Un Lietuvas Nacionālā bibliotēka visu to skenē un apstrādā. Un viņiem ir speciāls Jūdaikas pētniecības centrs.
MV: Nu jā, man bija kontakti un sarunas ar Lietuvas Ebreju muzeja direktoru, un pēc sarunas ar viņu es sapratu, ka es negribu būt valsts muzejs. Jo valsts nosaka koncepciju, kā muzejam jāstrādā un kā jāraksta holokausta vēsture.
IĻ: Tagad to viņiem neviens nediktē, bet tagad jau septiņus gadus viņiem nav galvenās ēkas, jo tā tiek rekonstruēta, un nav zināms, kad tā būs vaļā. Tā ir bijusī Ebreju ģimnāzija. Kā jau valsts institūcijām – remonts ievilkās.
MV: Mēs jau arī būtu varējuši saņemt ēku, kur minjans blakus sinagogai Peitavas ielā, kur tagad Sporta muzejs. Mums arī piedāvāja Lāčplēša ielā 141, tā māja bija bez jumta. Un mēs nevarētu ne izremontēt, ne piepildīt ar saturu.
Liels paldies muzeja "Ebreji Latvijā" direktoram Iļjam Ļenskim par atbalstu intervijas tapšanā.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs