Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši tikai daļu no šā laikposma. Mūsu intervējamajam, kura karjera aizsākās 20. gadsimta 80. gadu sākumā, pieredze ir gandrīz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt muzejā un muzeju nozarē?
Juris Salaks: Patiesību sakot, tas bija Maskavas olimpiādes dēļ 1980. gadā. Biju sācis studēt Rīgas Medicīnas institūta [RMI] pirmajā kursā, un, protams, kā jaunam studentam man vajadzēja visur aktīvi darboties. Medicīnu pirmos divus gadus ir ārkārtīgi grūti studēt, jo tiešām ir jāstudē. Taču uzreiz pirmā kursa pirmajā semestrī iestājos institūta deju kolektīvā “Ačkups”, aizrāvos ar dejošanu un kolektīvu. “Ačkupam” piedāvāja piedalīties Maskavas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā – 35 minūšu garā horeogrāfiskā priekšnesumā tautu draudzības svītā. Nebiju nekāds ideālais dejotājs, bet augums labs – toreiz biju slaids, garš, un mani paņēma tajā grupā. “Rīgas Modes” mums sašuva lepnus tautastērpus. Sākās mēģinājumi – vispirms Rīgā, tad Klaipēdā, kur sabrauca kolektīvi no trim Baltijas republikām. Un tad, mēnesi pirms olimpiādes atklāšanas, mēģinājumi notika Maskavā. Tā bija tāda savdabīga Maskava, kādu to es vairs nekad neesmu redzējis, – iztīrīta un izlaizīta. Daudzmiljonu pilsēta bija patukša, kā tagad Rīgas centrs brīvdienās. Maskaviešus nosūtīja atvaļinājumā un nodrošināja to prombūtni olimpiādes laikā. Pilsētā varēja iebraukt tikai ar speciālām atļaujām. Veikali bija pilni ar deficīta precēm; muzejos, teātros un pat [Ļeņina] mauzolejā varēja tikt bez rindām. Pirmo reizi dzīvē nogaršoju Pepsi, un katru dienu pusdienās desertā bija banāns.
Gaisotne bija ļoti laba. Savu darīja arī jaunība.
Lai arī olimpiādes dēļ studijās bija dažādas pasniedzēju un pat dekāna atlaides, eksāmeni tāpat bija jākārto. Un sanāca tā, ka rudenī ar dažiem priekšmetiem man radās problēmas – nebija nokārtots kāds kolokvijs anatomijā, citos studiju priekšmetos nebija laikā nokārtoti pārbaudījuma darbi. Pasniedzējs ieteica formēt akadēmisko atvaļinājumu, samācīties un atgriezties pēc gada, ko arī darīju. Šis pasniedzējs bija docents Kārlis Ēriks Arons. Toreiz paralēli darbam muzejā viņš strādāja RMI Sociālās higiēnas un veselības organizācijas katedrā, kuras paspārnē bija medicīnas vēstures kurss.
Tā, pateicoties docentam Aronam, kas bija Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktores vietnieks, es sāku strādāt Medicīnas vēstures muzejā.
Tas bija laiks, kad muzejam tika nodota RMI anatomiskā kolekcija. Institūtā nezināja, ko darīt ar šo pusslēgto kolekciju. Šis tas sāka pazust – iespējams, studentiem bija vajadzīgi “uzskates līdzekļi” anatomijas studijām. RMI Anatomijas katedras vadītāja bija profesore Genoveva Jēča, un, iespējams, ar Arona pierunāšanu tika nolemts kolekciju nodot muzejam, kas to aprūpētu profesionāli.
Kādus trīs četrus mēnešus man ļāva iejusties, vajadzēja mācīties aprakstīt eksponātus, kas nebija grūti, jo anatomijas pamatzināšanas man jau bija. Radās ideja, ka kolekcija jārāda arī apmeklētājiem. Sāku praktizēties ekskursiju vadīšanā. Gribētāju bija daudz, dienā vadīju trīs četras ekskursijas. Pēkšņi Rīgas ielās mani sāka sveicināt, un es nesapratu, kas un kā. Izrādījās, ka tie ir anatomikuma un manu ekskursiju apmeklētāji.
Pēc gada es atjaunoju medicīnas studijas un tās veiksmīgi pabeidzu 1987. gadā. Toreiz jau biju tik ļoti saistīts ar muzeju, ka arī promocijas darbu izvēlējos saistīt ar medicīniski vēsturisku tematiku. Tā bija klīniskā ordinatūra medicīnas vēsturē. Bija sākušās pārmaiņu vēsmas, un savu doktora darbu 1991. gadā aizstāvēju jau Rietumberlīnes Brīvajā universitātē.
Pēc tam muzejā atgriezos jau faktiski direktora vietnieka statusā.
IZS: Studiju laikā jūs muzejā nestrādājāt?
JS: Strādāju visu laiku, lai arī uz pusslodzi. Kādus trīs gadus skrēju uz anatomikumu starp nodarbībām un pēc nodarbībām un vadīju ekskursijas. Tad parādījās arī reāla muzeja Anatomijas nodaļas vadītāja – Ruta Lindberga, kas studiju sākumā bija mana anatomijas pasniedzēja.
IZS: Tātad studiju laikā jūsu darba vieta bija anatomikumā?
JS: Es visu laiku caur parku pārvietojos starp muzeja un anatomikuma ēkām. Nevarētu teikt, ka anatomikumā biju viens un izolēts. Anatomijas muzejā sāka veidoties neliels kolektīvs Rutas Lindbergas vadībā. Starp citu, toreiz ekskursiju laikā rādījām ne tikai muzeju, bet varējām ievest arī preparēšanas zālē un parādīt cilvēka anatomiju uz atpreparēta līķa. Tagad to vairs nedara ētisku apsvērumu dēļ. Man bija atslēgas, un īpašas grupas vedu uz pagrabu, kur lielā vannā, tādā kā baseinā, atradās mācību procesam sagatavotie līķi. Protams, neiztika bez ģībšanas. Tas bija tāds interesants periods, ko var tikai jaunībā un juku laikos.
Un redz, kā ir noticis, – tagad, 40 gadus vēlāk, izstaigājot medicīnas vēstures un muzeoloģijas ceļus, jaunā kvalitātē atkal esmu atgriezies Anatomijas muzejā. Kolekcija atkal ir nodota augstskolai, pārvietota uz citu ēku un publiski pieejama.
IZS: Jūs teicāt, ka vadījāt ekskursijas. Vai bija kāda ideoloģiska nodeva, kas bija jāievēro? Varbūt Medicīnas vēstures muzejā to tā nejuta? Kā mainījās situācija 80. gados un 90. gadu sākumā?
JS: Gan jā, gan nē. Un varbūt tā ideoloģiskā nodeva toreiz bija pat ļoti labvēlīga, jo veselības aizsardzības ministrs bija Vilhelms Kaņeps. Paralēli ministrēšanai viņš bija arī RMI Sociālās higiēnas un veselības aizsardzības organizācijas katedras vadītājs, un es viņu pazinu personīgi. Viņš bija ļoti komunikabls, pat mani, jaunu puisi, personīgi katru reizi apsveica Jaungadā.
Jāatceras, ka no 1962. gada viņš bija nozares ministrs 27 gadus. Tieši viņa laikā uzcēla Gaiļezeru. Latvijas veselības aprūpe toreiz bija zināma visā Padomju Savienībā [PSRS]. No citām republikām pie mums brauca iepazīties ar mūsu republikā izstrādāto un ambulanču un poliklīniku praksē ieviesto iedzīvotāju veselības masveida apsekošanas sistēmu КОСМОН, kurā izmantoja elektroniskās skaitļošanas mašīnas jeb, kā tagad tās sauc, datorus. Šī sistēma vairs neeksistē, bet mūsdienās mēs spriežam par tādas nepieciešamību un aktualitāti.
Rīgā nemitīgi notika dažādi starptautiski medicīniski pasākumi, ieskaitot Pasaules Veselības organizācijas izbraukuma sēdes. Tā es pirmo reizi iekļuvu tagadējā Baltic Beach viesnīcā, kas toreiz bija Ceturtās pārvaldes sanatorija ar skaistu konferenču zāli un vēl jaukāku bāru.
Ikvienu viesi, vienalga – izcilu padomju akadēmiķi vai Pasaules Veselības organizācijas prezidentu, vispirms veda uz muzeju. Kaņeps muzeju turēja augstā vērtē. Tam apliecinājums ir muzeja arhīvā saglabājušās viesu grāmatas. Parādīja muzeju, tad Gaiļezeru, tad notika tam laikam atbilstoši organizēta konference. Protams, neizpalika arī izklaides. Rīga varēja sevi parādīt augstā līmenī. Šī starptautiskā sajūta un darbība 80. gados bija jūtama un klātesoša jau pirms [Mihaila] Gorbačova. Un muzejs šajā sistēmā bija būtiska reprezentācijas vieta. Tieši tas Kaņepu kvalitatīvi atšķir no nākamajiem veselības ministriem. Varbūt vienīgi vēl var minēt Gunti Belēviču un Ingrīdu Circeni, kuri arī mācēja novērtēt muzeja sniegtās iespējas.
IZS: Vai šo starptautisko sadarbību (viesus, konferences) pārsvarā iniciēja ministrija vai iniciatīva nāca arī no paša muzeja?
JS: Muzejam jau bija starptautiskā sadarbība. Muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā, vēlākais muzeja direktors Kārlis Ēriks Arons brīvi pārvaldīja vācu valodu, tāpēc muzeja sadarbība bija vairāk vāciski orientēta. Jāņem vērā, ka toreiz pat ne ministrija Latvijā, bet Maskavā noteica, ar ko notiks starptautiskā sadarbība, kur un kas brauks, uz kādiem kongresiem. Bet Rīgu respektēja. Gan Arons, gan citi brauca uz Starptautiskās Medicīnas vēsturnieku biedrības kongresiem, ja tie notika Padomju Savienības ietekmes zonā – Bukarestē, Budapeštā vai Sofijā.
Bet arī Rīgā notika dažādi nelieli simpoziji, piemēram, PSRS–VDR Medicīnas vēstures simpozijs vienu gadu notika kādā Vācijas Demokrātiskās Republikas [VDR] pilsētā, nākamo gadu – kādā Padomju Savienības jaukā vietiņā. Pēdējais, astotais, simpozijs notika 1989. gadā Rīgā. Sākoties pārbūvei [perestroikai], daudzas iestrādnes jau bija, un tad tā kā parāva slūžas vaļā. Pēkšņi muzejs iekļuva daudz plašākā starptautiskā apritē. Visi zināja, ka tāds muzejs ir, bet retais bija te bijis. Pēkšņi visi sāka braukt uz šejieni. Muzejs kļuva par starptautisku konferenču norises vietu, vairākas reizes notika ārvalstu speciālistu restaurācijas meistarklases, muzejam izveidojās draugu un lobiju pulks ārzemēs. Vairāk brauca no Eiropas valstīm, bet arī no ASV un Kanādas. Tiklīdz Gorbačovs palaida pārkārtošanās un atklātības kursu, mēs bijām gatavi uzsākt pilnvērtīgu sadarbību ar ārzemju kolēģiem un arī paši sākām vairāk ceļot.
IZS: Muzeja krājumā ir skaisti noformēti gada atskaišu albumi. Tur to starptautisko sadarbību pa gadiem var ļoti labi redzēt.
JS: Jā, mums bija izcila administratore Solveiga Zālīte, kura vienmēr precīzi fiksēja pasākumu norisi un uzmanīja, lai muzeja mākslinieki to pienācīgi noformē ik gadu atsevišķa fotoalbumā, un vēlāk tie nokļuva muzeja krājumā.
Es domāju, toreiz mēs atšķīrāmies no citiem muzejiem Rīgā; pastāvēja arī zināma distancēšanās, jo līdz 90. gadiem es tā īpaši nemanīju sadarbību starp Medicīnas vēstures un citiem Latvijas muzejiem. Drīzāk attieksme bija tāda – “Jūs neesat Kultūras ministrijas muzejs, jums ir savs finansējums”. Toreiz muzeja finansējums bija diezgan labs. Varējām iepirkt eksponātus, veidot jaunas ekspozīcijas, šūt formas visiem muzeja darbiniekiem, angažēt lidmašīnu lidojumam uz konferenci Kauņā un pat drukāt ik gadu ekskluzīvus foto kalendārus PSRS labākajā eksperimentālajā tipogrāfijā Maskavā. Iepirkt jaunu gleznu, gobelēnu vai pasūtīt uzgleznot panorāmu ekspozīcijā – tā nebija problēma. Tas finanšu triks bija pavisam vienkāršs. Toreiz psihoneiroloģiskajā slimnīcā Tvaika ielā bija attīstīta darba terapija, ar ko viņi sistēmai daudz pelnīja. Nezinu, kā tas bija iespējams, bet tos līdzekļus novirzīja tieši muzejam. Papildu finansējumu muzejs guva nevis no Veselības ministrijas pamatbudžeta, bet no šī specbudžeta. Bet, protams, katru reizi vajadzēja iet pie paša ministra Kaņepa. Viņš muzeju atbalstīja, jo ar cieņu izturējās pret medicīnas pagātni un mācēja šo resora “dārgumu” pielietot savu sasniegumu nostiprināšanā ministra darbā.
IZS: Un kā jūs 80. gadu nogalē izlēmāt doktorantūrā studēt ārpus Latvijas?
JS: Tas bija interesanti. RMI beidzu 1987. gadā un uzreiz iestājos doktorantūrā. Toreiz tā saucās klīniskā ordinatūra. Tas bija laiks, kad vēl vajadzēja divas disertācijas. Ordinatūrā trīs gadu laikā man vajadzēja izstrādāt medicīnas kandidāta darbu. Tajā brīdī man pat vairs nebija lielas izvēles. Studiju laikā es sapņoju kļūt par psihiatru, tad kādu brīdi es gribēju būt ginekologs, kas, iespējams, bija Melānijas Orleānas ietekme, bet studiju beigās jau bija skaidrs, ka es palikšu muzejā. Sirdsapziņas pārmetumus par to, ka tik daudz studēju un nebūšu ārsts, nejutu. Nē! Tāpat no medicīnas aizmukt nevar. Trešdienu un ceturtdienu vakaros apstaigāju savus pacientus, uzklausīju, pamērīju spiedienu, izrakstīju receptes. Principā man bija diezgan liela privātā klientūra. Bija arī kāds unikāls cilvēks – docents Gaitis Brežinskis, mans skolotājs un Arona studiju grupas biedrs –, pie kura vienmēr varēju konsultēties. Vēlāk viņš pat pārspēlēja man savus pacientus, turpinot mani apmācīt un vadīt. Tā tas turpinājās kādus desmit gadus, nekad neesmu baidījies vai izjutis nepatiku praktiskajā medicīnā.
IZS: Bet Berlīne…?
JS: Kā es nokļuvu Berlīnē? Iestājoties klīniskajā ordinatūrā, vajadzēja apstiprināt tēmu. Medicīnas vēsture toreiz bija diezgan ideoloģiska sfēra. Es pat šobrīd neatceros precīzi, bet droši vien kaut kas par padomju medicīnas sasniegumiem Latvijā pēc Otrā pasaules kara vai kaut kas tamlīdzīgs. Visu medicīnas vēsturi Padomju Savienībā kūrēja akadēmiķis un profesors Boriss Petrovs, kurš bieži viesojās Latvijā un bija viens no pirmajiem Stradiņa Balvas laureātiem medicīnas vēsturē. Aizbraucu uz Maskavu, viņš mani pieņēma, mēs stundu vai divas runājām. Viņš man deva savu atzinumu – jā, turpini strādāt. Es gan uzreiz neko nesāku strādāt. Tas jau bija Atmodas laiks. Muzeja direktoram Aronam bija ļoti labs draugs Rietumberlīnē – profesors Heincs Millers-Dīcs [Heinz E. Müller-Dietz] –, un viņš Aronam palūdza ieteikt kādu…
[Telefona zvans. Profesors iet ielaist Anatomijas muzejā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektoru Kristapu Zariņu, kurš ieradies ar Amerikas viesiem.]
Kad Rīgas Stradiņa universitāte [RSU] pārņēma šo Anatomijas muzeju, kad kolekciju vajadzēja izvietot jaunajā ēkā, visu laiku domājām, kā to pasniegt, jo principā tāda klasiskā anatomija burkās nevienam vairs nav vajadzīga, viss ir datorizēts. Un tad jau pirms kādiem septiņiem gadiem sākām strādāt pie koncepta par anatomiju un mākslu. Tas bija viegli, jo ar tagadējo akadēmijas rektoru esam pazīstami jau no studiju laikiem, kad viņš kopā ar četriem saviem studiju biedriem nāca uz muzeju un gleznoja lielo konferenču zāles gleznu, un radīja Latvijas lielāko fresku anatomikumā. Ļoti labi atceros tos daudzos vakarus, kad pie vīna glāzes stāstīju viņiem par katru slaveno seno dakteri. Atceros, ka tieši viņi man iemācīja, ka mākslinieku vienmēr var novērtēt pēc tā, kā viņš uzzīmējis plaukstas. Kristapa tēvs, profesors Indulis Zariņš kontrolēja gleznošanas procesu. Tā mūsu draudzība ir saglabājusies visu šo laiku. Tagad starp RSU un LMA ir noslēgts sadarbības līgums, un 2022. gadā esmu organizējis divas angļu mākslinieka Pedija Hārtlija [Paddy Hartley] izstādes. Viena – “The Cost of Life” – notika LMA aulā, otru – “Foetal Attraction” – RSU Anatomijas muzejā.
IZS: Pieminējāt Medicīnas vēstures muzeja sadarbību ar māksliniekiem. Tā ir tradīcija, ko muzejā ieviesa jau profesors Stradiņš.
JS: Noteikti. Profesors Pauls Stradiņš daudz sadarbojās ar māksliniekiem. Varbūt vēlāk, laikā, kad direktore bija Herta Hanzena vai Marija Ļebedkova, tas nebija tik izteikti. Bet Arona laikā šī tradīcija atsākās. Muzejā vienmēr strādājuši izcili mākslinieki. Un, kā jau teicu, toreiz bija arī finansējums šādai partnerībai. Ne tikai mākslinieki, muzejā apgrozījās arī mūziķi un citi radošie.
IZS: Bet, atgriežoties pie studijām Berlīnē…
JS: Profesors Dīcs palūdza Aronam, ka viņam vajadzīgi PSRS centrālo arhīvu dokumenti par Justu Kristiānu fon Loderu [Justus Christian Loder], Rīgā dzimušu un uzaugušu vācbaltieti, kurš bija studējis medicīnu Vācijā, [Aleksandra fon] Humbolta [Alexander von Humboldt] draugu un Gētes [Johann Wolfgang von Goethe] anatomijas pasniedzēju. Tad jau anatomikumā es darbojos mazāk, vairāk – kā Medicīnas vēstures muzeja zinātniskais līdzstrādnieks, un Arons mani komandēja vākt dokumentus par Loderu uz Maskavu un Ļeņingradu. Un ne reizi vien. Tā es sāku strādāt arhīvos – jauns zellis starp ļoti cienījamiem profesoriem lielāko arhīvu lasītavās. Man toreiz iedeva Toshiba klēpjdatoru, ko 80. gadu beigās muzejs bija iegādājies komisijas veikalā. Sāku pētījumus arhīvā, un man šis darbs patika. Atradu visus vajadzīgos materiālus un pat vairāk. Ja pareizi atceros, tad 1989. gadā profesors Dīcs atbrauca uz Rīgu kopā ar savu šefu – Berlīnes Brīvās universitātes Medicīnas vēstures institūta direktoru Rolfu Vīnauu [Rolf Winau]. Viņi teica: “Juri, tu esi savācis labu materiālu, kas ir pietiekams doktora disertācijai mūsu Berlīnes Brīvajā universitātē.” Man divas reizes nevajadzēja teikt, uzreiz piekritu šai avantūrai. Profesors Dīcs apsolīja, ka maksās 100 markas mēnesī, bet profesors Vīnaus piedāvāja dzīvošanu savas mājas trešajā studentu stāvā un aprūpi savā ģimenē – tikai raksti, strādā un visu pabeidz Berlīnē. Tā tas arī notika. Turpināju strādāt arhīvos, rakstīju sadaļu pēc sadaļas. Gatavo materiālu sūtīju pa faksu, kas toreiz bija diezgan sarežģīti – bija jāpiesaka un vairākas dienas jāgaida zvana iespēja uz ārzemēm, telefoniste ilgi veidoja savienojumu ar faksu, un, veiksmes gadījumā, ik reizi tika nosūtītas topošās disertācijas 10–20 lappuses. Dīcs pēc Otrā pasaules kara bija krievu gūstā un ļoti labi zināja krievu valodu. Tekstus varēju sūtīt krieviski, viņš laboja, tulkoja, un tā pēc apmēram pusotra gada mans doktora darbs praktiski bija gatavs. Tas bija trauksmainajās 1991. gada janvāra beigās, kad es aizbraucu uz Rietumberlīni, faktiski – uz Berlīni, jo tad jau mūris bija pārstājis eksistēt un Vācija atkal bija apvienota. Tas bija interesants laiks. Pusgada laikā es pabeidzu promocijas darbu un nokārtoju visus eksāmenus. Eksāmeni nebija sarežģīti, profesori pat vairāk interesējās par norisēm Baltijā. Diplomu saņēmu 1991. gada 5. jūlijā un biju pirmais Latvijas pēckara periodā, kas saņēma doktora grādu ārzemēs. Visi, protams, apsveica, bet nesakārtotās likumdošanas dēļ oficiāli šo grādu Latvijā legalizēt nevarēja. Pagāja vēl kādi divi gadi, kamēr mani nostrificēja, un šo grādu pielīdzināja mūsu zinātniskajai sistēmai. No Berlīnes laikiem, protams, palikuši daudzi ārzemju draugi, izstāžu, konferenču apmeklējumi, ceļojumi. Dzīve skaisti un raiti iegrozījās.
IZS: Tajā laikā kļuvāt arī par Medicīnas vēstures muzeja direktora vietnieku?
JS: Jā, kad atbraucu no Berlīnes, jau otrā dienā tiku iecelts par direktora vietnieku ar atsevišķu kabinetu.
IZS: Teicāt, ka 80. gados muzejam bija labs finansējums. Pieņemu, ka 90. gadi šajā ziņā bija skaudri?
JS: Jā, bet arī patriotiski. Tagad atminamies [Ivara] Godmaņa krāsniņas. Vai toreiz daudzi tās uzstādīja?! Arī tagad daudz neuztraucos par gāzes cenu, gan jau tirgus visu sakārtos.
Tas bija arī iespēju laiks. Manas studijas Berlīnē ievēroja Latvijas Augstākās Padomes deputāts un pirmais Ārstu biedrības prezidents Ivars Krastiņš, kurš uzaicināja mani palīdzēt humānās medicīniskās palīdzības koordinācijā Latvijā, jo organizācija “Johanniter-Unfall-Hilfe” [“Sv. Jāņa palīdzība”] humāno palīdzību toreiz veda daudz un lielos konteineros. Muzeja puspagrabā tika izveidota humānā aptieka, kur medikamentus varēja saņemt par desmit santīmiem. Stāvēja nemitīga, bezgalīga rinda. Bet tos medikamentus vajadzēja zināt, nozari reglamentējošas likumdošanas kā tagad nebija. Toreiz paveikto šodien mēs neizdarītu. Vācieši brauca, mūs apmācīja un daudz palīdzēja. Aptieka pastāvēja gadus septiņus.
IZS: Kā 90. gados mainījās praktiskā muzeja darbība? Varbūt sākuma posmā lielu pārmaiņu nebija?
JS: Domāju, ka sākumā tā īsti nekas nemainījās. Sajūta, ka sistēma mainās, radās tad, kad mums parādījās brīvība rīkot izstādes. Iepriekš visas izstādes bija jāapstiprina glavļitā[1], un pēkšņi to vairs nevajadzēja darīt.
Izdevās aizbraukt uz Londonas Zinātnes muzeja jaunās pastāvīgās medicīnas ekspozīcijas atklāšanu. Toreiz Anglijā visi aizrāvās ar Magic Eye 3D attēliem. Es arī nopirku kādus 20 plakātus ar trīsdimensiju attēliem. Rīgā tos ierāmējām. Tā tapa izstādes “BrīnumAce” – pirmā, otrā, trešā un pat ceturtā. Mācījāmies izstādi reklamēt, intuitīvi lietojot pirmos apgūtos mārketinga paņēmienus. Tie bija ziedu laiki, kad uz izstādēm stāvēja rindas. Sākām veidot tematiskās izstādes, piemēram, “Viss par vīrieti”, “Viss par sievieti”, izstāžu ciklu “Ārstu hobiji” u. c. Lai arī ar zinātnisku piesitienu, tās bija ātri ceptas komercizstādes. Tomēr muzeja vārds izskanēja. Pagrabstāva izstāžu zāle, kas tika izveidota speciāli tādām populārām izstādēm, darbojās ar pilnu noslogojumu.
Man gribējās “lidot”, man bija idejas, biju redzējis pasauli, paralēli darbam muzejā strādāju ārvalstu farmācijas kompānijā. Idejas bija, bet es toreiz nesapratu, ka muzeja darbinieki, kuriem tiešām bija jāskaita katrs santīms, nevar “lidot” līdzi. Man vajadzēja krietnu laiku, lai to saprastu. Tas man lika izvērtēt savas ambīcijas un soli pa solim atkāpties no Medicīnas vēstures muzeja otrā plāna vadītāja pienākumiem. Nekad neesmu bijis muzeja direktors un arī negribēju, kaut arī daudzi mani par tādu uzskatīja – varbūt publicitātes dēļ.
IZS: Kā un kurā brīdī sapratāt, ka muzeja ekspozīcija kļūst par savdabīgu laika kapsulu – nekas netiks mainīts…
JS: Man šķiet, ka tā vienkārši ir slikta pieredze. Mēģinājumi aizstāt veco ekspozīciju ar ko jaunu bija visu laiku. Vēl pirms sāku strādāt muzejā, tajā bija izcila Senās Romas, Ēģiptes un Ķīnas medicīnas ekspozīcija [Aleksandra] Stankēviča izpildījumā. Studiju laikā esmu to pat vēl redzējis. Bet muzejam nebija krājuma telpu gleznām, mākslinieku darbnīca bija šaura. Muzejs izlēma šo ekspozīciju upurēt, protams, ar domu, ka kaut kad atjaunos. Tomēr tā nekad netika atjaunota, kaut arī visi materiāli ir saglabājušies. Bija vēl vairāki gadījumi, tostarp arī veiksmes stāsti, piemēram, Edītes Bērziņas uz Rīgas 800. jubileju veidotā izstāde par medicīnu Rīgā, kas veiksmīgi iekļāvās muzeja struktūrā un kā ekspozīcijas daļa pastāvēja vairāk nekā 20 gadu. Tomēr parasti, ja kaut ko mainīja, tas uzreiz lēca laukā no kopējās muzeja ekspozīcijas. Nebija tāda vienota koncepta. Varbūt arī tādēļ, ka vecās eksponātu vitrīnas pašas kļuva par eksponātiem un laika liecībām. Radās ideja, ka jāmaina saturs, bet tas nedaudz arhaiskais interjers var palikt. Plāni jau bija lieli, īpaši saistībā ar muzeja ekspozīcijas pagraba un augšējo stāvu. Galvenais kavējošais faktors pēdējos nu jau 30 gadus vienmēr bijis līdzekļu trūkums. Tomēr nevaru nosaukt nevienu ekspozīcijas jauninājuma piemēru, kas būtu labāks par Paula Stradiņa proponēto konceptu.
IZS: Kā bija ar Medicīnas vēstures muzeja rekonstrukcijas plānu? Vai bija tādas idejas?
JS: 90. gados bija ļoti lielas ambīcijas, bija diezgan reāli plāni. Privatizācijas laikā muzejs atguva ēkai kādreiz piegulošo staļļu māju [Nikolaja] Rēriha ielā. Tomēr šo ēku un zemi iekāroja kāds ministrs, un Aronam bija ļoti grūti to noturēt. Esmu dzirdējis, ka pašreiz muzejs plāno pārbūvēt daļu muzeja par Bērnu muzeju, bet kaut kas līdzīgs Aronam projektu līmenī bija vēl 70. gadu beigās. Viņš gribēja muzeja sānu korpusam uzbūvēt papildu stāvus, kas pat stieptos pāri Rēriha ielai uz ēku ielas otrajā pusē, bet to neatļāva, jo tas traucētu kaimiņu namu insolāciju. Vēl kāds plāns, ko nepaguva realizēt līdz 1991. gadam, bija pievienot muzejam blakus ēku Pulkveža Brieža bulvārī. Par to jau notika sarunas ministru līmenī, un bija uzsākta plānošana. 80. gadi arī bija laiks, kad muzejam izveidojās filiāles. Sākotnēji – Farmācijas muzejs. [Alfrēds] Rubiks faktiski ieteica šo ēku muzeja vajadzībām. Tad parādījās Aleksandra Bieziņa muzejs, tad mums piedāvāja Jēkaba Prīmaņa vasarnīcu Ādažos. No tās gan nācās atteikties, jo vairs nespējām visas filiāles apsaimniekot.
IZS: Vai tas nozīmē, ka padomju laikā muzejs bija lielāka prioritāte ministrijas uzdevumu un reprezentācijas listē?
JS: Es neteiktu, ka muzejs bija ministrijas prioritāšu listē, bet konkrēts cilvēks, konkrēts ministrs, vārdā Vilhelms Kaņeps, prata novērtēt muzeju! Bet tiem laikiem bija jābeidzas, un tie beidzās. Veselības aprūpe vairs nebija prioritāte valstī. Turpmāk visu laiku nācās pūlēties, lai noturētu muzeju, lai to, saskaņā ar kārtējā jaunā ministra ambiciozajiem plāniem, nepārceltu kaut kur prom, piemēram, uz kādu slēgtu slimnīcu ārpus Rīgas.
IZS: Arī tādas idejas virmoja?
JS: Jā! Tāda ēka centrā! Faktiski bijām spiesti pārdzīvot ministrus, lai viņi neko “neuzlabo”. Ceru, ka šādas idejas ir pagātne, jo vispār Medicīnas vēstures muzejam atbilstoši likumdošanai piederētos nacionālā muzeja statuss.
IZS: Vai muzeja ēku nosargāja Stradiņu dzimtas vārds?
JS: Lielā mērā. Konkrēti – pat Jāņa Stradiņa vārds. Belēviča laikā mēs pat piekritām ēkas maiņas idejai. Runa bija par Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēku kanāla otrā pusē. Kopā ar Jāni un Pēteri Stradiņiem un Andreju Ērgli kārtīgi izstaigājām katru telpu. Bet process apstājās, jo bija nepieciešams ļoti liels finansējums un arī īres līgums bija diezgan neizdevīgs. Bet no muzeja puses tā bija vienīgā reize, kad apsvērām iespēju pārcelties citur. Muzejs daudz iegūtu, vieta bija līdzvērtīgi laba ar krājuma telpām vienkopus. Un arī valsts kopumā nebūtu zaudētājos, ja saprātīgi pēc tam pārdotu tagadējo ēku.
IZS: Medicīnas vēstures muzejs vienmēr bijis Veselības ministrijas pakļautībā?
JS: Jā! Bija vēl arī citi resoru muzeji, piemēram, Dabas muzejs. Bet mēs bijām viens no retajiem valsts muzejiem, kas nebija Kultūras ministrijas pakļautībā. Pēc 1991. gada parādījās dubultā pakļautība, bet ne finansējums. Tas izpaudās vairāk ar to, ka atskaites vajadzēja dublēt – gan Veselības, gan Kultūras ministrijai. Atceros, ka pirmā, kam Arons vienmēr varēja piezvanīt un jautāt padomu, bija Klāra Radziņa. Viņa bija ļoti draudzīga Medicīnas muzejam, un abi direktori viens otru ļoti cienīja. Radziņas kundze arī piedalījās pirmajā muzeja akreditācijā. Varbūt tāpēc es arī biju Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pirmajā akreditācijas komisijā.
IZS: Kā Medicīnas vēstures muzeju ietekmēja 1997. gadā pieņemtais Muzeju likums?
JS: Personiski izmaiņas daudz nejutu. Vienīgi krājuma cilvēki vaimanāja par tur rakstīto, par visu to, kas jānodrošina, taču ikvienam bija skaidrs, ka tuvākajā laikā tas nebūs iespējams. Bet laiks parādīja, ka arī to var izdarīt. Toreiz parādījās daudz jaunu dokumentu. Dažreiz jau tas Muzeju likums palīdzēja, jo vienmēr varēja atsaukties uz kādu likuma punktu.
IZS: Bet akreditācija gan muzeju ietekmēja…
JS: Ļoti! Pirmajai akreditācijai gatavojāmies ļoti nopietni. Vienlaikus tas bija arī tāds skats uz sevi no malas, tāds pašnovērtēšanas process, kas profesionālai izaugsmei nozīmēja daudz. Nākamās akreditācijas jau bija formālākas. Bet to pirmo es atceros ļoti labi, muzejā un filiālēs tā notika veselu nedēļu.
IZS: Vai muzejs bija aktīvs muzeju organizācijās?
JS: Mums bija savi vēstnieki muzeju organizācijās, piemēram, ilggadēja krājuma darbiniece Ruta Vainovska. Muzejs vienmēr piedalījās Muzeju dienu pasākumos un citos saietos. Vienu brīdi uztraucāmies, ka tik mūs nepārņem Kultūras ministrija. Tad citā laikā paši apcerējām iespēju būt tās paspārnē, jo ar medicīnas finansējumu bija tā, kā bija. Ikviens bija gudrs komentēt to miljonu, kas Veselības ministrijas budžetā bija iezīmēts kultūrai. Pastāvēja liels risks, ka to varētu svītrot, jo oponentu mutēs bija jautājums “Par kādu kultūru medicīnā iet runa?!”.
IZS: Pieņemu, ka attiecības ar RSU muzejam vienmēr bija labas. Bet kā tas notika, ka muzejs atdeva Anatomijas muzeju atpakaļ universitātei?
JS: Jā! Tā tas bija, ka RSU Medicīnas vēstures katedra, vēlāk institūts, vienmēr atradās muzejā – gan 60., gan arī vēl 90. gados un pat 21. gadsimtā. Pats ministrs Kaņeps lasīja lekcijas muzejā. Pašreizējās krājuma telpās senāk atradās Sanitārās izglītības nams. Tā bija tieši Kaņepa ideja, ka Sanitārās izglītības namu pārcels citur, savukārt viņa vadīto RMI katedru izvietos muzejā. Nezinu, vai tā bija Kaņepa tālredzība vai kaprīze. Bet līdzekļus viņš sarūpēja, un rezultāts nelika sevi ilgi gaidīt.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka es personīgi bez muzeja nebūtu nekas. Muzeja unikalitāte ir ne vien ekspozīcijā, bet arī fantastiskajās muzeja krājuma kolekcijās. Piemēram, tāda līmeņa krievu un padomju medicīnas kolekciju nav nekur citur pasaulē, arī pašā Krievijā.
IZS: Un kāpēc Anatomijas muzeju atdalīja no Medicīnas vēstures muzeja?
JS: Anatomijas muzejā kā lielā muzeja filiālē bija vadības krīze, arī tā uzturēšana un attīstība prasīja lielāku finansējumu. Tāpat muzejam un RSU vajadzēja sakārtot īpašumu apsaimniekošanu. Ja nemaldos, šo ideju rosināja toreizējais RSU rektors, profesors Jānis Gardovskis. Sākumā mēs nepiekritām, bet tad ar muzeja direktori Edīti Bērziņu sapratām, ka tā būs labāk, jo muzejam nav līdzekļu, ko investēt Anatomijas muzejā. Un ieguldījumi bija nepieciešami milzīgi, tāpēc mēs piekritām, jo RSU bija šādas iespējas.
Arī pats pēc 35 darba gadiem muzejā gribēju ko mainīt un sāku vairāk piedalīties universitātes darbā. Sākumā muzejs ar universitāti noslēdza līgumu, ka par katru muzejā ienākošo medicīnas studentu muzejs saņem vienu eiro, kas papildus deva 20 tūkstošus katru gadu. Pasniegt medicīnas vēsturi muzeja ekspozīcijās man bija ērti, muzejam bija labi, un, domāju, – arī studentiem interesantāk.
Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma, domāju, ka publisks Anatomijas muzejs RSU struktūrā ir ieguvums visiem. Īpaši gandarīts esmu par manu kādreizējo doktoranti, tagadējo RSU Medicīnas vēstures institūta docenti un Anatomijas muzeja renovācijas organizētāju un vadītāju Ievu Lībieti. Uzskatu viņu par savu skolnieci, tāpat kā sevi uzskatu par Arona skolnieku. Skaista pēctecība veidojas, vai ne?
IZS: Gan jau tas notika arī finansējuma un tiešās saiknes ar universitāti dēļ, kā to parāda rekonstrukcijas projekta realizācija. Diezin vai rekonstrukcijas projekts būtu tik ātri noticis, ja Anatomijas muzejs būtu palicis Medicīnas vēstures muzeja sastāvā.
JS: Nekad! Anatomijas muzeja galvenais balsts un lobijs šobrīd ir RSU kolēģi un studenti.
IZS: Kādi būtu jūsu spilgtākie muzejniecības notikumi, kopš darbojaties nozarē?
JS: Mani vienmēr saistīja lielie projekti – vērienīgās starptautiskās sadarbības izstādes, konferences, monogrāfijas. Rūpīgi sekoju “Rīgas Biržas” un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ambiciozajai (vislabākajā nozīmē) atjaunošanai un jauno ekspozīciju ierīkošanai. Ilgus gadus mans elks bija Klāra Radziņa, tieši viņas vadības stila dēļ – stingra, prasīga, bet kolēģu cienīta. Fascinēja pašu un citu muzeju maz publiskotās krājumu kolekcijas.
Runājot par izstādēm, neatmetu domu sadarboties ar Kristianu Brekti. Daudz ceļoju un veidoju sadarbību ar ārzemju medicīnas profila muzejiem, un ne tikai muzejiem. Speciāli dodos, lai personīgi iepazītos ar vērienīgām un izcilām izstādēm, apmeklēju pasaules opernamus, tostarp Buenosairesā, Pekinā, Sidnejā, protams, daudzviet Eiropā un, kad bija iespēja, arī Krievijā, kuru apciemot diez vai vairs sanāks. Maskavas un Sanktpēterburgas kultūras izpausmēm jārod Eiropas aizvietojums. Savulaik Krievijā tika apmeklētas izcilas izstādes, kas mani patīkami šokēja, – kvalitatīvas, ar labiem starptautiskiem kuratoriem, ar fantastiskām kolekcijām. Katru reizi, skatoties ko jaunu, fiksēju un pārdomāju visu, kas, manuprāt, veiksmīgs un arī kas nepatīk.
Neprotu apstāties. Arī Covid-19 laikā turpināju visu plānot, it kā pandēmijas nebūtu, un pašam par lielu pārsteigumu gandrīz visu arī paveicu, lai arī ar dažu dienu vai pat gada nobīdi, kā tas notika ar Starptautiskās Medicīnas vēsturnieku asociācijas kongresu, kas Rīgā notika pirmo reizi biedrības 100 gadu vēsturē.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu
Dizains: Edvards Percevs
[1] Galvenā literatūras pārvalde PSRS, kas veica cenzūras funkcijas. Sk.: Glavļits (2023). Tezaurs.lv