Ar šo interviju divās sērijās domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šī laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados vai pat agrāk, pieredze nozarē ir vismaz trīskārt ilgāka.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai – pārejas paaudzei ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
Muzeja studiju doktors Raivis Sīmansons
Sarunas pirmā daļa
Viktors Jansons: Ko tad no manis gribēsiet?
Ineta Zelča Sīmansone: Jums ir daudz stāstu par laikmetīgo muzejniecību.
VJ: Nu, tādas pasakas. Es jau esmu tajos gados, kad var pasakas stāstīt.
Raivis Sīmansons: Tāpēc jau mēs jūs arī aicinām. Es nezinu, kas jums patīk, tāpēc ņēmu Absolut. Ar Absolut nevar kļūdīties.
IZS: Tikai nebūs auksts.
VJ: Nu labi, labi. Brīnišķīgi – ko var teikt!
IZS: Kā jūs nonācāt muzeju nozarē?
VJ: Vai, mīļā, labā, gaišā! Līdz muzejam bija garš ceļš. Tas drīzāk ir negadījums, nekā apzināts gājiens. Tagad, pēc Raivja uzrunas, es tā pārdomāju, jo muzejs nesākās ar muzeju. Kā sauc – Agnese… (kura bija rakstījusi)?
RS: Agnese Neija.
VJ: Jā, viņa tur bija norādījusi – Ļeņingrada, Maskava, Rīga. Tie ir lieli laukumi. Nu, es nerunāju par to, kas bija vēl pirms tam.
Ar muzejiem es biju saskāries, pat ārkārtīgi daudz saskāries, tikai kā skatītājs. Jo 10 gadus pavadīt toreiz Ļeņingradā – tas ir pavadīt muzejā. Dzīvot, redzēt ielas, namus un, protams, visus muzejus – mākslas muzejus. Ne tikai Ermitāžu un Krievu mākslas muzeju, bet tur jau bija brīnišķīgs Repina vai Šaļapina muzejs. Tu iegāji tādā kā muzeju sistēmā.
Bet mani “sakodēja” vai aizrāva tas, ka man bija ļoti mīļa un laba māksliniece. Pēc armijas, kur es nodienēju trīs gadus, es nokļuvu Mazsalacā. Biju Mazsalacas kultūras nama dramatisko kolektīvu vadītājs un darīju visu to, kas tur jādara. Un tur bija māksliniece Andersonīte Freiberga Otomija [Otomija Freiberga-Andersone], kura bija beigusi Latvijas laikā Universitāti – Biololoģijas fakultāti – un Mākslas akadēmiju. Viņa bija brīnišķīga māksliniece. Tātad divdesmito gadu beigās – 1927. gadā viņa iestājās, 1932. gadā beidza. Un tad sievietes uzņēma ļoti maz. Ne tā, kā tagad, – no 90 studentiem, ko uzņem ik gadus, 75 ir meitenes. Un tad tie 15 puisīši sadalīti pa cik tur katedrām. Viņi zaudējuši savu vietu, savu enerģiju, savu jēgu. Nu, tas ir tā.
Un Andersonīte mani mudināja. Viņa bija par mani gandrīz 50 gadus vecāka. Tik gudrs cilvēks Mazsalacā – ārkārtīgi spoža kā stāstītāja un ar pieredzi. Bija uzaugusi Pēterburgā. Pēc 1905. gada revolūcijas viņas tēvs strādāja Peterhofā par skolotāju, un viņa, maza meitenīte, līdz ar viņu. Kopā ar freilenēm viņa auga citā sistēmā. Brīnišķīgi viņu staidzināja pa vasaras dārzu, Pēterburgu, veda ekskursijās. Viņa spēlēja klavieres – Šopēnu –, un viss tas bija viņas. Un, protams, tā iespēja, kas viņai tika dota, – viņa bija pietiekoši laba māksliniece – studēja Riharda Zariņa klasē, kas aizrāvās ar nacionālo ornamentiku, tautas tērpiem, etnogrāfisko slāni. Un viņa strādāja, ir vairāki viņas zīmējumi izdevuma “Zeltene” vāka noformējumos, skolas bērnu grāmatiņās, ko viņa veidoja.
Viņa 1935./1936. gadā Briselē saņēma zelta medāli par saviem mazsējumiem. Man liekas, ka 1938. vai 1939. gadā izdeva tādu lielu albumu ar izcilākajiem zīmējumiem par brīvības cīņām, kur arī viņas darbs ir iekšā. Tāda viņa bija.
Nu, tad sākās atkritiens, sākās karš – visu izzaga, izlaupīja, un viņa nokļuva bērnības mājās Mazsalacā un strādāja par bioloģijas skolotāju.
Bet tie stāsti – viņa bija izbraukusi, saņēmusi stipendiju, zelta medāli. Brauca uz Eiropu, bija Berlīnē, Amsterdamā, Parīzē (un viņas stāsti par to!), nerunājot par pašu Pēterburgu…
Nu, tā bija leģenda, tā bija enciklopēdija, un manī viņa iesēja to vizuālo redzējumu. Par mākslas darbiem Ermitāžā. Tā bija mana iepazīšanās – caur viņu –, kas ir māksla vispirms. Kas ir muzejs. Kā tev ir jāskatās. Kas tev ir jāredz. Un tā bija tāda liela skola paralēli tam, ka es studēju režisūru Ļeņingradā. Es pabeidzu un tai pat laikā sāku strādāt pie sava skolotāja – režisora Vladimira Mališicka [Владимир Афанасьевич Малыщицкий]. Viņam bija sava studija (tas bija modīgi, ka ir savs studentu teātris – studija), viena no labākajām Ļeņingradā.
Vladimirs Mališickis bija apprecējis jums noteikti labi zināmā Barišņikova māsu, dejotāju. Viņi nāca no Rīgas, viņš bija ieprecējies [šajā ģimenē – red.]. Es vēl redzēju jauno Barišņikovu dejojam uz Kirova [teātra] skatuves. Tas viss vēl bija laiks, kad…
Apskatījis studentu teātra izrādes, ko veidoja mans skolotājs Mališickis, man likās, ka viņš nesaprot vienu lietu – viņš nesaprot, kas ir teātris. Viņš brīnišķīgi strādā ar tiem studentiem, kas mani arī vilināja. Tā bija pilnīgi cita metodika, kas izprovocēja enerģiju no ķermeņa, no zemapziņas, bet skatuve bija absolūti neinteresanta. Un es viņam pieteicos, teicu: “Es tev uzbūvēšu, skolotāj, teātri.” Pirmkārt, viss, protams, sākās ar studentu teātri studentu kluba zālē. Es teicu, ka jāiet prom no skatuves. Tas nav studentu teātra cienīgi, un ir jāiet telpā – atvērtā telpā. Un mēs sākām strādāt.
Aizbraucu es 1972. gadā, 1973. gadā es sāku sadarboties ar Mališicki, un jau 1979. gadā mēs atvērām profesionālu teātri. Ne tikai atvērām, bet uzbūvējām, un te ir tas sākums muzejam.
Nenoliedzami, repertuārs bija, bet kur tu rādīsi? Ne jau studentu klubā. Un mums paveicās – piedāvāja būvēt profesionālu teātri.
Kas ir profesionāls teātris? Tur vispirms vajadzīga telpa un vajadzīga nauda. Tātad tevi valsts dotē kā jebkuru citu teātri, tev ir labs repertuārs.
Kā režisors es tajā brīdī jau biju kādas sešas izrādes noformējis, bet nu – mums vajag to telpu, to teātri! Un Ļeņingradā bija ļoti daudz pamestu aristokrātu vasarnīcu. Tā sauktie lokālie teātrīši, kas attiecas uz šo aristokrātu dzīvesveidu. Bet viņi bija mazi, pamatā vai nu rondo, vai kvadrātā, bet tomēr viņi bija par mazu, lai varētu ietilpināt teātri un sākt savu biznesu.
Un tad mēs atradām Izmailovas parkā bijušo slidotavu. Tā bija pirmā mākslīgā slidotava Ļeņingradā vēl Meierholda [Всеволод Эмильевич Мейерхольд] laikā, viņš jau tur kaut ko šiverēja. Tāda gara, gara, kā jau slidotavas. Protams, tā nefunkcionēja, un mēs paņēmām to. Blakus gan bija liels vasaras teātris, bet mums vajadzēja telpu, kuru var transformēt. Transformēt skatītājus – frontāli vai veidot apli, kvadrātu, elipsi. Nu – transformēties kopā ar šo telpu. Un mēs uzbūvējām. Lauzām ārā visas trubas un flīzes un uzbūvējām sev teātri arēnā. Tas bija ārkārtīgi svarīgi.
Es pieminu šo procesu kā pirmo, ja jautā par muzeju, tāpēc ka tas bija fizisks objekts. Un visa mana domāšana, kas noritēja vēlāk, bija būvēt fizisku objektu, kur tu vari darboties. Tas bija pirmais teātris 70. gadu beigās. 80. gadu sākumā mēs jau funkcionējām kā profesionāls teātris.
Tad bija jānoslēdz šis darījums, desmitgadīgs cikls. Es atgriezos mājās. Kur atgriezos? Atgriezos, kur nevienu nepazinu – man šeit nebija ne skolotāju, ne kursabiedru, ne paziņu, ne čomu. Es pazinu trīs cilvēkus – tas bija mākslinieks [Ilmārs] Blumbergs, kinorežisors Ansis Epners, jo viņš bija no Mazsalacas. Un viņš mani iepazīstināja ar keramiķi Pēteri Martinsonu. Trīs cilvēki. Es nevienu citu nezināju – nebija, kur tev sprukt. Nevienu teātri. Es braucu uz Liepāju, jautāju [Oļģertam] Kroderam, viņš teica: “Nē, es jau vecs vīrs.” Vērsos pie [Māras] Ķimeles – “nē, man nevajag tādu krievu skolu”, kaut gan pati bija beigusi krievu skolu pie Efrosa [Анатолий Васильевич Эфрос]. Sākās tāda čammāšanās – nu nekur. Tad beidzot Ķimele mani pieņēma, es noformēju pie viņas 1982. gadā tādu izrādi. Bet no Ķimeles es aizgāju prom 1988. gadā un atnācu uz Rīgu.
Tajā brīdī, no 1982. gada, vajadzēja kaut kur strādāt. Nu viena izrāde gadā – kas tas ir? Ne tu vari nopelnīt, neko. Tad es gāju uz muzeju meklēt darbu. 1983. gadā es gāju uz Teātra muzeju. Vai man kāds pateica, vai kā, ka ir vajadzīgs naktssargs. Tajā laikā bija modīgi tas, ka inteliģenti cilvēki strādāja par naktssargiem, kurinātājiem, un brīnumainā kārtā mani pieņēma Teātra muzejā par naktssargu.
Silvija Geikina bija brīnišķīga muzeja vadītāja. Tad es viņai ieminējos, ka varbūt es varētu paralēli arī kaut ko iestudēt Smiļģa mazajā zālītē, slepus. Man bija jāstrādā ik pēc trim vai divām dienām, jā – divas dienas bija brīvas, tad vajadzēja stāties uz diennakti.
Nu, pirmkārt, tā bija brīnišķīga vieta. Es sāku lēnām iepazīties ar latviešu teātri, jo Smiļģa zālītē notika daudzi pasākumi – tikšanās ar aktieriem, režisoriem. Un bija uzstādīts skaļrunītis. Es sēdēju, klausījos to, ko es nezināju par latviešu teātri, literatūru, kultūru – ne velna. Nerunājot par to, ka man bija dārzs, kas ziedēja pavasarī. Rudenī bija āboli un plūmes, un ķirši. Es biju kā Dieva ausī. Nostrādāju muzejā trīsarpus gadus. Es gan nebiju pie muzeja – bija kaut kāda oficiāla naktssargu biedrība, kur es iesniedzu savu darba grāmatiņu. Pagrabā kā kurinātājs strādāja pazīstamais rakstnieks Jānis Lejiņš. Mums bija sava kompānija. Bet es biju muzejā.
Muzejs kā vizuāls objekts. Tāpat kā Ļeņingradā, kā Maskavā. Tajā pašā laikā es iestājos otrreiz augstskolā, es braucu jau uz Maskavu. Protams, tur visi muzeji un teātri – Ļubimovs [Юрий Петрович Любимов] un Efross, Tretjakova galerija un Puškina lielais muzejs. Muzeji, muzeji, muzeji. Bet tie bija vizuāli iespaidi. Man patika iet pa muzeju ar saviem kursabiedriem, es pratu lasīt gleznas “caur” savu Andersonīti, es redzēju gleznas – kāda ir kompozīcija, kādas ir krāsas, kā veidojas… Vienkārši tā bija neiedomājama pasaule, un tagad muzejs, kurā es esmu nokļuvis, – tas arī.
Bet šis Teātra muzejs man likās paprasts, tas man nedeva mākslu, bet informāciju. Tāpat kā pārējie – aizgāju, skatījos arī uz lielo mākslas muzeju, muzejiem, kādi mums Rīgā bija, un ne tikai Rīgā, bet tie mani nesaistīja.
Mani saistīja, lūk, kas – kā radīt, kā būvēt to objektu. 1983. gadā es iestājos Maskavā Ščukina teātra institūtā Režijas fakultātē ar nodomu atrast sev režisoru. Ķimeli es tātad jau norakstīju. Vēl ar Valdi Lūriņu es divas trīs izrādes iestudēju Drāmas teātrī. Man vajadzēja savu režisoru. Un es aizbraucu un iestājos – kādi 15 cilvēki tur bija, jaunāki par mani. Un bija divi no Sibīrijas – Sergejs un Saša. Un es pievērsos Sergejam Afanasjevam [Сергей Николаевич Афанасьев]. Viņam nebija sava teātra, bija studija, bet es jau biju ar pieredzi. Biju scenogrāfs, pazinu profesorus, mums bija labs modernais… vai kā pareizi?
RS: Laikmetīgais.
VJ: Laikmetīgais, jā, teātris mums bija. Labs. Un es sāku braukt uz turieni. Maskavas teātra biedrība mani aicināja braukt kūrēt studentu eksperimentālos teātrus. Mēs bijām trīs. Tur bija teorētiķis, režisors un scenogrāfs.
Mana adrese Rīgā bija “pastā uz pieprasījumu”. Es tur regulāri aizgāju saņemt vēstulīti. Teiksim, “Janson, jābrauc uz Permu”. Vai – “Janson, jābrauc uz Kurgānu”, “Jābrauc uz Novosibirsku”. Un es noteiktā laikā braucu uz turieni. Un tā es iepazinu to Krieviju – nestandarta vietas, kolektīvus. Braucu arī pie Sergeja, sava kursabiedru. Viņš teica, ka arī gribot uzbūvēt teātri. Un es braucu viņu mācīt, kā būvēt, un, pats galvenais, – kā lasīt lugas. To, ko es Ļeņingradā biju iemācījies. Lasīt oriģinālu. Un viņš sāka domāt par savu teātri. Un es viņam izplānoju fizisko teātri. Mazu tādu istabeli, varbūt divas telpas kā šī, – divos līmeņos, varēja sasēsties apmēram 25–30 skatītāji. Un pirmā izrāde šajā teātrī, vēl neprofesionālajā teātrī, bija Čehova “Kaija”. Ar to sākās. Un atkal – ne tikai scenogrāfija, bet telpa, kur var modulēt teātri.
Nozīmīgākais, kad es sāku domāt par dažādiem nestandarta risinājumiem, protams, bija “Arsenāls”. Es tiku uzaicināts 1988. gadā, kad aizgāju prom no Ķimeles. Mani uzaicināja Augusts Sukuts. Māris Gailis tajā brīdī bija direktors “Arsenālam”. Pareizāk sakot, tas bija [Rīgas] Videocentrs. Un Sukuts man piedāvāja sākt strādāt kā režisoram. It kā no kino es neko nezināju, atkal tāds jauns gadījums, bet tomēr es zināju.
Man bija ļoti labs skolotājs jau Ļeņingradā, tas bija Sergejs Eizenšteins [Сергей Михайлович Эйзенштейн]. Gan miris, bet viņam bija brīnišķīgi pieci vai seši sējumi, ko es lasīju, konspektēju. Viņš bija viens no skolotājiem, kas mācīja, kā redzēt tēlu, objektu, kā viņu vadīt. Protams, caur kinematogrāfu.
Un tad, kad es aizgāju pie Sukuta, es to brīnišķīgi pārvaldīju. Pie tam biju sācis strādāt ar Ansi Epneru pie Ibsena motīva par Pēru Gintu un Brandu. Ar izciliem aktieriem – [Uldi] Pūcīti un [Juri] Strengu – mēs būvējām, kā satiekas Pērs Gints un Brands. Nidas kāpās būvējām brīnišķīgas mizanscēnas. Un atkal – kā atrast ārtelpu, kur satiekas šie tēli – izcilas aktieru personības.
Tā no 1988. gada katru otro gadu bija akcijas un performances. Kopā ar Aleksandru Bussi un Sukutu mēs bijām tādi “ģeneratori”, kas radīja “Arsenāla” tēlu. Ne tikai filmas, kur bija Bergmana laikmets un Eizenšteina laikmets, Paražanova laikmets un Čaplina laikmets (atkarībā no reģiona, kurā nokļuvām), bet apkārt vienmēr bija šie fantastiskie objekti – akcijas.
Sergeja Eizenšteina simtgadei es izstrādāju projektu, un mēs būvējām stikla namu, ko Eizenšteins bija iecerējis, – kur kino nav ekrāns, projekcija, bet tas ir liels objekts no stikla, kur kameras ir visapkārt, 1927. gadā, un tu vari redzēt no augšas, no apakšas – guļamistabas un vannas istabas –, visu to tu redzi cauri. Uzaicinājām ļoti labu mākslinieku Ivaru Mailīti un uzbūvējām. Gan ne no stikla, bet no finiera, bet svarīgākais jau ir pati ideja. Tātad darbojos ar kaut kādām vielām.
Kā režisors vai kā scenogrāfs nestrādāju praktiski, izņemot tās reizes, kad izbraucu pie Sergeja uz Novosibirsku, bet visu laiku es biju šajos objektos iekšā – tēlu sistēmā, līdz mēs nonācām līdz tam, ka bija jāuzbūvē kino paviljons.
Vienlaikus parādījās Berga bazārs, un Zaiga Gaile kā arhitekte tika aicināta savest kārtībā to graustu. Un atklājās, ka tur ir bijis kinoteātris. Mēs to pieņēmām un sākām izspēli – jā, būs mums kinoteātris. Kas kinoteātrim ir vajadzīgs? Nu, vajadzīgs ir krogs. Es dzīvoju Valmierā, atbraucu šeit, nu būs savs krogs, kur ieiet. Bet vienlaicīgi domājām par kino paviljonu. Arhitekts bija Visvaldis Sarma, deputāts [Valdis] Kalnozols bija celtniecības grupas vadītājs. Pie tik liela objekta sākām strādāt pirmo reizi, daudz ko salaidām grīstē, bet tas jau bija objekts. Tas bija pēc mūsu tēla un līdzības, un es biju tas triecienspēks. Sukuts bija galvenais kontrolieris pār finansēm. Gailis jau sēdēja Ministru kabinetā premjera krēslā.
Zaiga bija tāda šerpa pret mani, viņa negribēja, ka es tur iesaistos, bet es to uzbūvēju jeb iekodēju. Tur vēl līdz šim brīdim atrodas kinoteātris. Mums bija ne tikai tas, bet arī modes skates, kur zem skatuves bija izvelkamas fūres, tur teatralizētus uzvedumus varēja taisīt – cirku. Bet lielākā uzmanība bija uz restorānu. Tā kā tur pirms tam bija kaut kāda remontmehāniskā darbnīca, kaut kādas virpas tur stāvēja, kad ienācām, tas deva iespēju domāt. Nu, tur būs “špuktelīts”, tur – “zakuska”, un kas tur vēl būs. Un es liku iemontēt griestos, sienā, grīdā riņķus, lai tur var nostiept troses, lai var cirku taisīt, un tā arī bija.
1995. gadā to atklāja, un Sukuta “Arsenālam” tur notika performances. Telpa dzīvoja. Protams, uz galda ķēķis bija neparasts – tur bija Čaplina zābaka šņores kā makaroni, Monro kafeja un kūkas, servīze. Es prasīju, lai man būtu precīzi tādas gapelītes… Tas viss pārvērtās par tādu, nu, teātri. Tas viss bija domāts, lai telpa, kurā mēs esam, darbotos. Nevar tik daudz runāt [iedzer – red.]. Tur jau tas gājiens, ka es biju ar visu ķermeni tur iekšā. Pētīju, kādi ir mums bijuši restorāni Latvijas laikā, bet vēl vairāk – man vajadzēja kino paviljonu. Un tas pirmais kino, ko vajadzēja rādīt, bija ne vairāk, ne mazāk kā “Meistars un Margarita” – Volanda atbraukšana uz Rīgu, ierašanās Rīgā. Es jau biju pietiekami gudrs, biju papētījis Bulgakovu. Nu, Sukuts to atbalstīja, sākām strādāt. Mums bija iecerētas septiņas vai deviņas sērijas – filmas. Es sāku rakstīt scenāriju – tas viss notiktu paviljonā. Tādā lakoniskā vietā tur bija Ješua, tur bija Poncija Pilāta balkons, tur bija koks, operteātris, kur tā darbība notiek Maskavā, mums bija kā kabarē. Vajadzēja galveno objektu, kur viss sākās – vajadzēja Berliozam nogriezt galvu.
Nu, tur bija Barona iela, kur tramvajs, bet tā vieta ir tur tālāk. Tad mēs braucām ar Sukutu pie tāda Zālīša – tramvaju trolejbusu priekšnieka Rīgā, cienījamos gados. Mums līdzi bija viens otrs konjaks. Mēs sakām – mums vajadzētu sliedes pagriezt tur no Barona ielas uz to mazo ieliņu garām, jo mums būs filma un... “Nē, vai jūs traki!” Glāzīte pēc glāzītes – pirmais galā, ņem otro. Mums to mazo nogriezni tikai… Pēc laika Zālītis: “Nu kas tad tur! Remonta darbi! Visu laiku to nevajadzēs?” Nē, tikai uz filmēšanu. Mums bija viss, mēs strādājām kā tādi huligāni.
Un atkal – atkal tā telpa, kura bija ļoti funkcionāla, domāta konkrēti kino, restorānam, kļuva par, es negribētu teikt – muzeju, bet telpa šajā gadījumā tika izmantota kā lokāciju rinda, kur varēsim uzņemt filmu. Blumbergs bija mākslinieks, es rakstīju scenāriju. Tagad pavasarī šim restorānam bija 25 gadi.
Līdz notika, kā dzīvē notiek, – 1997. gadā man vakarā piezvana Ilmārs Blumbergs un piedāvā rekonstrukcijas projektu Raiņa un Aspazijas mājā Majoros. Viņš saka: “Es nevaru, es strādāju pie “Aīdas”, man ir milzīgs projekts, un arī ilgi teātrī neesmu bijis. Bet tu zini Raini, ej.” Man piezvana muzeja direktors [Ivars] Zukulis, ka vajag.
Un te ir brīdis, kad es sāku ieiet muzejā pa īstam, nevis tikai ar atsevišķiem gadījumiem. Es aizbraucu uz Majoriem pie Astrīdas Cīrules, teicu – padzīvošu divas trīs dienas, gribu saprast, kas tā par māju, kas tur ir, kas nav. Viņa man izstāstīja, kur ir Aspazija, kur Rainis, kur Anniņa.
Un es sapratu, ka tur viss ir grīstē – nekādas patiesības tur nav. Ka tas nav memoriālais muzejs, bet kaut kāds izdomājums. Ka viss tur ir, nu, apzināti sačakarēts. Bet kas man ir? Man ir telpas. Turpat istabiņā uz tādas šauras kušetītes pārgulēju. Kas tad man, es biju tik daudz pieredzējis gulēt tur, Ļeņingradā, pagrabos, pa bēniņiem, tad – kas man negulēt tur. Bet es gāju un redzēju – tas nav tā un tas. Bibliotēka – tā nekad te nav bijusi. Aspazijas istabiņa bija tai dārza mājiņā, nu pieņemsim, ka tur ir gulta. Kāpēc te ir Anniņas istabiņa? Viņa bija ķēkša, kur ķēķa padarīšana. Es sāku to visu ņemt pie sirds. Nu labi, ir Raiņa veranda. Pirmkārt, Rainis šīs telpas īrēja kā vasarnieks. Pirmajā stāvā bija citi. Tāpat kā ar Baznīcas ielu – tas jau bija īres nams. Viņam bija tikai istabiņa, jo viņam jau vajadzēja naudu!
Bet es tās trīs dienas tur padzīvoju un lasīju Raiņa piezīmes, un tā sākās Rainis. Es aizbraucu atpakaļ mājās uz Volmāru, un, tāpat kā daudziem, arī man mājās bija Raiņa 25 sējumu izdevums – un es sāku lasīt. Es izlasīju visus šos sējumus. Es saprotu un zināju jau to kā režisors, ka viss slēpjas oriģinālā. Tu nevari noskatīties Čehova “Trīs māsas” kā filmu un taisīt uzvedumu. Tur viss tas slēpjas. Un es to biju ielāgojis Ļeņingradā, kur bija daži izcili skolotāji, ārpus institūta, – viņi lika man lasīt, es dzirdēju, kā viņi runā.
Izlasot Raini, es sapratu, ka neviens to Raini nav lasījis, ka Rainis ir neapgūts. Es atceros, ka, strādājot par naktssargu, iestudēju dažas izrādes un viena no tām bija Lorka (kādas 50 izrādes mēs nospēlējām Smiļģa zālītē). Tad bija Kokto “Cilvēka balss” – vienas aktrises izrāde. Tur spēlēja Marina Janauss, Blumbergs noformēja, Haralds Sīmanis dziedāja. Tās bija fantastiskas sajūtas muzejā, kur tu nedrīkstēji pabīdīt to Smiļģa beņķīti. Bet es tāpat pabīdīju, un telpa atdzīvojās. Es rēķinājos ar tiem gleznojumiem, kas tur bija, – [Jānis] Osis, Indulis Zariņš – sūdīgi gleznojumi vai nē (ne par to), bet tie bija, un man bija jārēķinās.
Kad Blumbergs atnāca, viņš teica: “Nu, kas te par pašdarbību? Man pie pašdarbniekiem jānāk?” Es: “Beidz, beidz, tā pašdarbība ieies vēsturē.” Drāmas teātrī biju iestudējis vienu izrādi, man bija striķa gals palicis pāri. Teicu – novelc to striķi uz skatuves. Bet viņš paņēma to striķi un novilka, iesēja vienu sarkanu lupatiņu, bet gala sienā nolika tādu divdiega pelēcīgi baltu līķautu. Iešķēla un atvēra logu, kurš bija uz skatuvītes. Un tai logā, tieši kā tagad, tāds nomācies – tad sniga, tad lija, aizvakar bija rudens, un visa tā sajūtu gamma nospēlēja tajā muzeja telpā. Es visu to ielāgoju – no vienas puses, es taisu izrādi, no otras, man ir muzejs, man ir kaut kādi aizliegumi, un muzejs kļuva par glābiņu.
Tad ar Lorkas izrādi mēs braucām uz Talsiem, Cēsīm, Valmieru, bet tikai muzejos. Es izlēmu, ka rādīšu tikai muzejos, man cits nekas neinteresē. Un tad jau manas akcijas, performances un izrādes muzejos – tās mēs šodien neizrunāsim, bet es to minu, lai aizskartu to, kā es iegāju ar savu ķermeni, ar savu domu – kā es iegāju muzejā.
Un tad, kad jau es biju tik dūšīgs, kad uzbūvējām krogu, kinoteātri – bankrotējām, bet tas bija izdarīts! Līdz pat šim brīdim es skatos, ka brīnišķīgais ovālais spieģelis, ko es atradu vienā antikvariātā, – tas vēl tur ir. Es redzu savus āķus, riņķus – tie tur ir. Lete, bufete, ko es braucu pasūtīt Jelgavā vienam koka meistaram, – tā ir tā lietu atmiņa par to dzīvi.
Pagāja laiks, es gribēju sakārtot savu dzīvi. “Arsenāls” jau sāka “piegriezties”, es gribēju doties uz Novosibirsku. Naudas jau pēc būtības nebija. Viltīgais blēdis Sukuts jau ne velna nemaksāja. Kad Gailis vēl bija, viņš uzbūvēja pareizu shēmu – viņš maksāja. Tev vajadzēja labi strādāt – viņš paaugstināja algu. Un tas viss lika domāt.
Tad bija milzīga katastrofa. Altajā gribējām ar Sergeju uztaisīt filmu par vecticībniekiem, meklējām lokācijas. Atgriežoties no kalna Altajā, notika nelaime – ar Sergeju un viņa sievu cietām ārkārtīgi smagā katastrofā. Mēs braucām uz Novosibirsku savākt aktierus un filmēt, bet notika, kas notika. Netālu no Novosibirskas bija notikusi avārija – Gazele bija saskrējusies ar armijas ZIL, un bija pārsista benzīna rezerves bāka. Mēs ietriecāmies, un tā aizdegās. Mūs pārmeta pāri, sadega sieviete – mūsu finanšu direktore – jauna krāšņa 30-gadīga sieviete. Mēs tikām iesprostoti aizmugurējā sēdeklī. Zaldātiņi mūs izvilka ārā salauzītus, cik vien var. Režisors ar sievu bija apdeguši. Man labi, ka tā uguns neieskrēja bārdā, tad jau būtu sadedzis, protams. Un redz’, šī traģēdija deva tādu lielu “luftpauzi”. Operācija pēc operācijas Novosibirskā, tad Rīgā. Divi trīs gadi palika ne šur, ne tur.
Tad Sukuts atkal, blēdis, piezvana. Viņam bija tāds niķis zvanīt pa naktīm vai vēlu vakarā. Tas bija 2004. gadā. Saka: “Tu nodarbojies ar muzejiem, tu visu par muzejiem zini. Mēs ar Gaili esam vienojušies, ka būvēsim Ķīpsalā Lipkem muzeju. Tu zini, kas ir Lipke?”
IZS: Bet tajā brīdī Majoru projekts jau bija izgāzies?
VJ: Labi, es atgriezīšos pie Majoru projekta, kas iesākās 1997. gadā. Tas bija liels, brīnišķīgs projekts. Es lasu Raini, lasu ilgi, un saprotu, ka nekas, ko es esmu redzējis, mani nesaista. Es taču esmu kino režisors, scenogrāfs, un viss tas kopā man… Es taču nebūvēšu, ko es nezinu, bet es būvēšu, ko zinu. Man ir krogs, man ir teātris, tātad es būvēšu pēc savas sapratnes un līdzības. Es parādīšu [velk ārā no mapēm projekta dokumentus – red.].
RS: Jansona kāršu kava – redz’, kur rakstīts “Tadenava”.
VJ: Jā, tas jau ir vēl cits projekts. Bet pagaidām ir šis projekts, saucās “Memoriāls ģēnija nāvei”, tas ir 1997. gadā. 1998. gadā Māra Zālīte ievietoja žurnālā “Karogs” šo tekstu, un tad sākās.
Sākās ar to, ka es iesniedzu projektu Ivaram Zukulim, un Zukulis pieņēma. Arī Māra Eņģele bija manā pusē. Bet bija arī uzreiz opozīcija. Tā bija Gundega Grīnuma, viņa vadīja Raiņa sekciju Rakstniecības muzejā. Nu viņa bija pilnīgi pret. Viņai pakļautībā bija kādi pieci cilvēki – demisionēja, visa grupa aizgāja prom no muzeja. Sākās karš. Tad, kad jau bija publicēts “Karogā”, tad sākās ne pa jokam.
IZS: Bet vai nauda, ja projektu pieņemtu, bija un tas arī tiktu realizēts? Vai tas vēl bija ideju laiks?
VJ: Nē, tur bija uz robežas. Zukulis nav mazsvarīga persona šajā lietā. Ja es atnācu 1997. gadā, tad viņš – kādā 1995. gadā no Cēsīm. Viņš tur bija karalis. Vispirms strādāja Jāņa skolā par direktoru, es viņu pazinu. Viņš arī Ļeņingradā kaut ko studēja neklātienē vai kursos. Viņš bija daudz ko paveicis Cēsīs. Saveda kārtībā muzeju, atvēra to stalli, kur izstādes. Viņš tāds spēcīgs bija ar saviem “blatiem”. Un viņam piedāvāja nākt uz Rīgu.
Bet, kā jau tas dzīvē notiek, – Rīgā viņš nav pirmais puisis ciemā, Rīga ir ar savu vēsturi, ar savām attiecībām, un, neskatoties uz to, ka viņš bija enerģisks, nenoliedzami, viņš nevarēja izsisties līdz naudai. Viņš nebija Gailis, viņš bija Zukulis. Un viss, ko viņš darīja, – viss sabruka.
Bet pirms tam viņš teica – tavas idejas ir brīnišķīgas, un viss būs, – un es strādāju. Viņš mani arī pieņēma uz pusslodzi. Viss tur bija kārtībā. Bet diemžēl tas viss tika apstādināts. Gāja 1997., 1998., 1999., 2000. gads, katastrofa 2001. gadā, un es visu laiku vēl turos, turos pie muzeja, bet projekts nevirzās uz priekšu. Ir izstrādātas zinātniskās lapas, man mājās viss ir, ko tur darīt, bet nevirzās projekts uz priekšu. Bet tai pašā laikā es domāju – man ir jāstrādā. Bet Zukulis kā valsts iestādē tomēr centās arī maksāt. Pēc ārkārtīgi daudzām tikšanās reizēm un diskusijām, strīdiem, sapratām, ka naudas nav.
Tad es saku – taisīsim Tadenavu. Ja te ir memoriāls ģēnija nāvei, būvēšu memoriālu ģēnija bērnībai. Es braucu uz Tadenavu, tur ir Māra Valtere, tur es arī pavadu kādas 2–4 dienas un pētu un skatos. Atbraucu atpakaļ un saku: “Zukuli, tur visi tie sūdi jāizmet ārā.”
Es aizbraucu un redzēju, ka tā visa ir falsifikācija. Rainis tur nekad nedzīvoja, bet blakus – Varslavānos. Mana sieva ir no blakus mežsarga mājas Varslavānos. Man bija cits stāsts. Es teicu: “Māra, kāpēc tu neizmet ārā visus tos šūpulīšus? Rainis tādā šūpulītī negulēja.” Protams, es lasīju, tāpat kā par Majoriem.
Majoros es atradu [ideju] caur bedri – bedri, kura vēlāk nonāks šeit. Man nevajadzēja bibliotēku kā tādu. Es jau biju izlasījis par Burtnieku zemūdens pili, ka tur nogremdētas grāmatas – visādi ruļļi – un ka tur ir Spīdola, kādas tur ir gaismas, ko tur redz.
Es sāku Raiņa sistēmā domāt – kā tur būs [rāda projektu –red.]. Es teātrī parasti sāku izrādes no ielas. Ierosināju, ka mums būtu Majoros jāsāk ar ceļu – uzaicināju Blumbergu, kurš pie “Aīdas” strādāja un pārspēlēja to projektu man. Es teicu: “Es tevi arī izmantošu – tev jāuzbūvē taka. Spieķi, tev jāuzmodelē spieķi – no Majoru stacijas spieķu ceļš, kur Astrīda varēs izlikt paziņojumus, kas notiek muzejā.” Smējāmies kā traki, bet mēs arī strādājām. Divus spieķus arī uzbūvējām – tas pats blumberģiskais līkais cilvēciņš.
Saliku palīgu sarakstu – režisors jau nestrādā viens. Man būs Blumbergs, Mailītis, [Gļebs] Panteļejevs, ja vajadzēs komponistu – Pēteris Vasks, bet līdz tam netika. Trīs spēka zari. Caur šauro koridorīti bija jānonāk pa vītņu kāpnēm lejā bibliotēkā – jāizrok bedre un jānogremdē bedrē. Atstāt kā vienīgo artefaktu to pasta kastītes dēlīti. Rainis uz tā dēlīša bija rakstījis kāpās, tad palielinājumā varētu redzēt, kā tie raksti tur krustojas – “Pūt vējiņi” vai “Jāzeps un viņa brāļi”. Jāatstāj tikai viens artefakts, viens objekts. Viena telpa, kas ir jāsaglabā, – tā ir veranda. Ir fotogrāfijas – guļ Rainītis. Tas ir oriģināls. Bet priekšmetu man vajag vienu – dēlīti.
Pie ieejas jābūt arī likteņa stabam, to es pasūtīju Panteļejevam. Melns krauklis, balta kaija, pretmeti, – tā ir tā sistēma, kas manā projektā aprakstīta. Tad vajadzēja atrisināt to bedri – tā būtu ideju jūra, to vajadzēja darīt Mailītim.
IZS: Kas jums maksāja par šo darbu?
VJ: Man?
IZS: Visiem jums? Jūs idejojāt, taisījāt skices, rakstījāt, lasījāt?
VJ: Nevienam neko nemaksāja.
IZS: Jūs vienkārši idejas vārdā to darījāt?
VJ: Praktiski, jā. Es domāju, ka Blumbergam par tiem diviem spieķiem kaut ko samaksāja. Sākās tādi interesanti darbi. Noskaņu vajadzēja radīt. Bija tur Raiņa spieķis un kas, bet es teicu, ka ar tiem mēs nekrāmēsimies. Mailītis nāca ar spožu ideju – spoguļu sistēmu ar Raiņa tekstiem. Telpā logi ir atvērti, it kā smiltis, it kā roidas. Rainim bija no Sāls jūras atvests, to palielinājumā taisīt. Vējš un trokšņi, lai tas apmeklētājs dabū to sajūtu. Mailītis uzbūvēja tādu kambarīti, kas no šīs lielās idejas ir palicis pāri Majoros.
IZS: Kā gadījās, ka presē parādījās kritika par šo ieceri? Izrādās, vēl pat nebija apsolījuma, ka to visu būvēs, bet kritika jau iebilda, kaut tā bija tikai ideja?
VJ: Nu kas viņi bija, kas iebilda? Te viņi visi ir [rāda sarakstu – red.]. Viņi jau neuztvēra ideju un nevarēja pieņemt, ka tas tiek radīts memoriālajā muzejā, kā viņi tajā laikā saprata… Saulcerītes Vieses komentārs, ko viņa atsūtīja Zukulim 1998. gadā – “Dažas atzīmes par Viktora Jansona projektu Raiņa un Aspazijas memoriālā muzeja vasarnīcas rekonstrukcija” –, kur viņa atzīmē, ka tas ir Viktora Jansona kā autora projekts, tam nav sakara ar memoriālo muzeju – lai būvē kaut kur citur. Bet viņa nav tāda, kā citi, kuri ar cirvi nocirta, kas uzrakstīja “Jansoniādei muzejos – nē!”
Viktors Hausmanis, akadēmiķis, Viesturs Vecgrāvis, [Inguna] Daukste-Silasproģe, Janīna Kursīte, kura tagad sēž parlamentā. Tas ir 1998. gadā, kad parakstās kā Staļina laikā parakstījās prāvās. Tas pats tonis. Lilija Dzene, Ieva Kalniņa utt. Miervaldis Polis – kas viņam lika parakstīt to? Saulcerīte Viese. Tā bija banda, kas vērsās pret šo ideju. Jo es pieskāros Rainim. Es biju izlasījis Raini, jopcvairazarārā! Es Majoros prezentācijā teicu – es izlasīju, atšķirībā no jums.
Un tad “Literatūrā un Mākslā” parādījās “Nevienam es Rīgu nedošu” – teksts par patvaļīgu Raiņa interpretāciju utt. Viktoru Jansonu – ne akadēmiķi, ne valdes locekli, ne vadošo pētnieku, – nodot tautas tiesai, Doma laukumā kraujot sārtu un uzspridzinot tiltu pie Cēsīm, lai tādi Jansoni no Valmieras netiktu uz Rīgu, un, visbeidzot, brīdinātu Latvijas provinci no iejaukšanās Rīgas lietās un to mūžam pastāvošajā kārtībā. Parakstījās biedru grupa utt.
Un tad nāca Tadenava. Un atkal es izstrādāju projektu – “izmetu ārā ratiņu un šūpulīti”.
IZS: Kurā gadā tas bija?
VJ: 1998. gadā.
IZS: Tad jau uzreiz pēc Majoriem.
VJ: Tūlīt pēc tam! Braucu uz Tadenavu, jo es biju sapildīts pilns ar Raini. Man visi paziņas teica: “Tev tak galva pilna ar Raini. Nu met tak projām to – neņemies! Dzīvo kā cilvēks, priekš kam tev vajadzīgs Rainis?” Bet es biju spītīgs.
Bet vēl par Majoriem. Te es domāju, kādam jābūt tam muzejam – laikmetīgam muzejam [rāda attēlus – red.]. Es domāju, ka tā bija liela kļūda, ka to nerealizēja. Tas būtu ne mazāk jaudīgs kā šis muzejs [Žaņa Lipkes memoriāls – red.]. Te, protams, ir apakšteksts – ebreju glābšanas moments, kas to līkni paceļ vēl augstāk.
Piemēram, jautājums par bibliotēku. Bibliotēka atradās dārza mājiņā zem Raiņa un Aspazijas istabām. Ko es piedāvāju – ka to bibliotēku jālikvidē, bet, izejot cauri Blumberga “Ēģiptes ceļam”, jānonāk šādā telpā. To būvētu Panteļejevs, bibliotēkas vietā uzbūvētu mākslas objektu – pretmetu, Aspazijas un Raiņa pretmetu – un iebūvētu spirāles trepes uz Raiņa un Aspazijas istabām.
Protams, ka nepieņēma. Es gāju uz to, ka memoriālais muzejs balstās nevis uz konkrētiem artefaktiem un lietām, bet ka tas jārada kā mākslas priekšmets. Arī iekštelpa, sākot ar Jomas ielu, vārtiem, ieeju, pa trepēm uz augšu utt. Tāds bija mans priekšlikums.
Tadenavā jau kļuva vēl striktāka [šī pieeja – red.]. Tad es lasīju un mēģināju saprast, kā tas ir, – kāds vispār ir cilvēks. No Raiņa bērnības nav saglabājies vispār nekas – nav ne krūzītes lauska, ne drēbju gabaliņš, krustiņš, nekas nav saglabāts. Nu kā uzbūvēt to bērnības sajūtu?
Man saka, lūk tur ir tas baznīcas kristāmtrauks. Es saku, jā, bet tas nepieder muzejam, tas jāatgriež baznīcai, tas ir uz laiku paņemts, noglabāts, paldies, bet paturēt nevaram. Jā, tur Rainis tika kristīts, bet baznīcā tika kristīti tūkstošiem bērniņu, kur tā pilīte tika uzpilināta uz galviņas. Rainis jau nekas nebija, viņš bija bērniņš – tāds pats kā tūkstošiem bērnu.
Tātad nekā nav. Un tad, kad es prasīju, kā tad būs, es balstījos uz Raiņa unikālo pierakstu – “Dagdas skiču burtnīcām”. Visu, kas saistās ar saules ritu, – kā viņš atceras bērnību. Viņš neko citu neatceras – viņš atceras, kā viņš šeit bija trīsgadīgs četrgadīgs puisītis. Kā saule apiet mājai apkārt – paskatieties, kā ir uzbūvēta šī māja, – kā caur slēģiem veidojas gaismas sieti, ko viņš piemin. Kā viņš redz vakara sauli, kā viņš rīta sauli redz. Rādīt sajūtu, kas tur ir aprakstīta.
Un vai viņš vispār ir dzimis no Kriša un Dārtas? Varbūt viņa nemaz nav. Rainis ir kontaktā ar kosmosu, viņš jau nav Džordano Bruno, bet viņš ir tuvu tam. Viņš ir pētījis Pēterburgā modernās zinātnes – kosmoloģiju, zvaigznes, astroloģiju, un viņš to ir pārņēmis un savos pēdējos dzejoļos iekodējis.
Un tad es saku – mums ir jāuzbūvē atkal muzejs, kurā nekā nav, tikai šī sajūta. Uzbūvēsim tos slēģus tā, lai, ienākot tiem pionieriem, viņi redz rīta sauli, dienas, kā veidojās sieti – tas, kas te muzejā ir, kad mēs nākam iekšā. Tur ir putenis, saules stari – kad ir saulīte, kad ir nomācies, kad sniegs ieputina iekšā.
Bet tās lietas – tās neder! Liksim Blumbergam, lai viņš uz tām sijām noglezno savu ornamentu – blumberģisko ornamentu –, istaba ir tukša. Ejiet iekšā – tur ir manteļskurstenis, tas ir noārdīts. Mēs neatjaunosim, bet aicināsim Pēteri Martinsonu ar to izsmalcināto keramiku, porcelānu, lai viņš uzbūvē to manteļskursteni un saliek savu porcelānu iekšā vairākos līmeņos, stāvos – tā būs tā sajūta. Mēs radīsim mākslas darbu.
Vecajā mājā, jautāju, vai tur ir pagrabs? Nav, bet ir otrajā (kreisajā) pusē. Tad es aicināju Zukuli, un mēs braucām uz Tadenavu un rakām ārā, jo kolhoza laikos tas pagrabs bija aizbērts ar granti. Izrakām. Brīnišķīgas velves, kādu nedēļu mēs rakām.
Tad es saku – te mēs varēsim radīt. Tas bija muzeja sākums – es izdzīvoju muzeja telpu, to sajūtu. Man vajadzēja saprast, kā tas cilvēks ienāk, jo mēs nevaram vairāk izstāstīt, kā izstāsta no pirmās līdz pēdējai klasei par Raini, ja vispār kaut ko stāsta. Mēs nevaram. Iedosim to sajūtu – bērnību, un tad varbūt sapratīs, kā veidojas tas stāsts.
Un ļoti svarīgi ir uzrakstīt – uzrakstīt šo projektu, šo stāstu, šo pārdzīvojuma stāstu un tad iedot māksliniekam – vai tas būtu Blumbergs, man vajadzēja Bussi, Pēteri Martinsonu. Ne jau Jansons būvē. Bet es biju sitamais, peramais zēns. Ļoti interesanti, ka, piemēram, Saulcerītes Vieses tekstā, neviens nepiemin, cik labi vai slikti ir izdarījis Blumbergs vai Mailītis, vai Panteļējevs, bet sit mani. Bet es nekur neesmu vainīgs, es neko nedarīju, es uzrakstīju tikai vārdiņus.
IZS: Jūs gribējāt konceptuāli mainīt memoriālā muzeja būtību.
VJ: Es vispār nezināju, kas ir memoriālais muzejs.
IZS: Viņi zināja?
VJ: Viņi zināja, velli, ko! Jā! Bet es gribēju uzbūvēt muzeju, es gribēju saprast šo Raini, lai visu laiku neņirgājās par viņu, lai pret viņu izturas ar lielu cieņu. Nav neviens priekšmetiņš, nav lauska, nav krustiņš. Dzīve ir ļoti jokaina, dzīve aiziet un neatstāj neko.
Nav vairs tas priekšmets, nav nekā, un tad Rainis – iedomājies, ko viņš izdara – caur visu traģisko, trimdām un tā – pēkšņi viņš atceras! Un tur palīdzēja ne jau Aspazija. Tā viltīgā Mēnesmeitiņa Kliģere no Maskavas bija atsūtīta, lai viņu savaņģotu, lai viņš brauc uz Maskavu. Un tur bija kaut kas, ko viņš uzdzird kā no sievietes, – jo Aspazija jau nebija sieviete, viņa bija zvērs. Viņa bija kaislīga – viņa laida pa kreisi, bija uzbudināta – viss bija brīnišķīgi, bet Rainim vajadzēja Doriņu, to pirmbūtni. To nevainīgo pirmbūtni, kam viņš pieskārās pupu galiņam vai staklītei, – to viņam vajadzēja, un tā velna Kliģere to nospēlēja. Apmānīja, bet radīja Rainī to ģeniālāko – viņš atcerējās bērnību.
Es uzrakstīju savā koncepcijā, ka viņa – Dārta (tas ir mammas vārds, un tēvs bija Krišs) – dzemdināja Rainīti, bet viņu apsēkloja kritušais eņģelis. Nu kā lai rainisti mani pieņem? Ne jau tikai rainisti – vispār! Bet kritušais eņģelis ir reāls. Vai tad Dēmons, par ko rakstīja Ļermontovs, viņam ir irreāls? Viņš ir tikpat reāls kā irreāls. Un Rainis ir šīs sugas pārstāvis. Man gribējās, ka Raini nenoniecina, bet paaugstina. Iet to bībelisko ceļu, kad Mozus paaugstināja, Dievs paaugstināja čūsku pēc tā brīža, kad viņi – visa viņu cilts – nolādēja Dievu. Iet pretējo ceļu, vai ne.
Otrā intervijas daļa turpinājumā.
Interviju sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs
Foto: Raivis Sīmansons