30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Creative Museum saruna ar leģendāro scenogrāfu un režisoru Viktoru Jansonu. II daļa

Ar šo interviju divās sērijās domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šī laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados vai pat agrāk, pieredze nozarē ir vismaz trīskārt ilgāka.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai – pārejas paaudzei ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

Muzeja studiju doktors Raivis Sīmansons

 

Sarunas otrā daļa

 

Viktors Jansons: Un tad 2004. gadā, kad beidzies ir kārtējais “Arsenāls”, zvans no Sukuta. Es atbraucu uz Rīgu, un viņš man to izstāsta. Rīgā bija tāds kā noslēguma pasākums “Arsenālam”, neatminu, kurā vietā bija rauts, – satiekos ar Gaiļa kungu, mēs runājam, esot man piedāvājums, ka jābūvē.  

Es neko nezinu par Lipki – tur plāksne, Kīpsala… Es saku, nu kāpēc vajag muzeju? “Nu,” viņš saka, “es dzīvoju Ķīpsalā, vajadzīgs ir kultūras objekts. Tā kā jau plāksne ir izlikta, būtu forši, ja mēs šeit uztaisītu ne ta muzeju, ne ta ko.”  

Un tad sākās. Es saku, ka izlasīju 25 Raiņa sējumus, man ir “Dagdas skiču burtnīca”, es iemācījos to no galvas, es varu lasīt no galvas šos dzejoļus un sajust to viņa kosmisko sajūtu. Arī grāmata “Tālas noskaņas zilā vakarā”. 

Bet kas tad ir te? Te nekā nav. Es atceros kaut ko no mammas stāstītā – mamma dzīvoja kara laikā Rīgā, apprecējās ar vienu vīru, tad pašķīrās. Mamma stāstīja, ka četrdesmitajā gadā viņa… Tā sākās tā domāšana, izlasīt neko nevarēja. Nu, bija viens raksts par Lipki, bet tas neko man nedod.  

Bet mammas stāstītais palika atmiņā – četrdesmitajā gadā ienāca krievi, četrdesmit pirmajā ienāca vācieši. Tad atvēra publikai, iedzīvotājiem, Stūra māju ar Čeku. “Nu,” mamma stāsta,  “es tur gāju skatīties ar draudzenēm un paziņām, tāpat kā visa Rīga gāja skatīties un stāvēja rindā, un tur ir asinis un matu kušķi, un renes, kur novada asinis. Es gaidīju bērniņu – pirmo bērniņu.” Viņa negāja uz operu klausīties mūziku, viņa gāja skatīties to. Tālāk – 1941. gads, viņa dzīvoja uz Lielvārdes ielas, tad gāja uz Biķernieku mežu skatīties bedres, kur šūpojās vēl… Protams, ka bērniņš izkrita. Pazaudēja bērniņu.  

Jā, un papam, tam otrajam vīram, bija tāds paziņa Harijs, kurš arī piedalījās žīdu šaušanā. Viņš nāca pie mums uz māju, mans paps iedzēra, un kara laikā dabūt šņabi – zinām arī ar Lipki saistītus stāstus – cik tas ir sarežģīti. Bet viņiem deva divus polšus – vienu pirms un otru pēc. Tiem šāvējiem. Atnāk ar to polšu un sēž, un saka – nu ja, kā tos žīdus tur šāva, nu visgrūtāk tos bērnus nošaut, jo tie ķeras kājās un kliedz. Tāds bija stāsts – tik daudz es zināju par žīdu šaušanu. Un ka bija jau labi tie žīdi miera laikā – tur tāda bode un tāda. Bet neko vairāk. 

Protams, kaut ko es zināju. Arī Ļeņingradā mana kursa biedrene bija no Rēzeknes. Dzimta bija no Rēzeknes, kur žīdus izšāva, bēga uz Baltkrieviju. Tādas maņas, bet tas nebija mans lauks, es neiedziļinājos. Un te – vajag uzbūvēt muzeju! 

Un te vajag uzbūvēt. Ne no kā. Nu, atnācu šeit, izskatīju. Kaut kāda būdele tur Ārijai [Lipkei], tas šķūnītis pilns ar visādām raidām, neko tur nesaprotu. Neko nesaprotu. 

Nu labi, tad sākās ceļojums. Man ir vajadzīga informācija. Gailis un Sukuts iedeva mašīnu, lai izbraucu uz Dobeli, Miltiņiem. Izstaigāju tās vietas, vēl trīs mājas – tur vēl kāds ir dzīvs. [Vilnis] Didrihsons – mākslinieks, es viņu pazinu, viņš noformēja grāmatas. 

Labi, atkal lielā tūre pa Eiropu, braucam uz Berlīni, uz Amsterdamu – Annas Frankas muzeju. Uz Parīzi – Holokausta muzeju. Un ir tā jokaini – tu maldies, tev nav nekā, kam pieķerties, un, kad nav, kur pieķerties, tev nav priekšstata. 

Man ir jābūvē muzejs, bet kādi ir artefakti? Nekādi. Tad es sēdēju šeit, tajā vasaras būdelē, – grāmatas un roidas. Tas, kas ir muzejā, ir no turienes. Atnāk Ārija: “Nu ko tu, Viktoriņ, ar tiem sūdiem, tos visus vajag dedzināt kopā.” Es saku: “Ārija, es paņemšu tos.” “Nu kas tad tas – pasta kvītes, ko tās…” Bet tās ir vienīgās liecības. Un es saliku to puzli. Es saliku to sistēmu kopā. Kardiogrammas lenta.  

Es jau biju pietiekami gudrs – es sapratu, kas ir muzejs. Tā mana skola ar diviem Raiņa muzejiem, nu tā ir pamatīga izpēte, apziņa, ka var citādi. Ka tev nevajag tos priekšmetus, ka var bezpriekšmetu sistēmu – tas man ļoti palīdzēja. 

Praktiski es jau gāju pēc iestrādātas sistēmas, un es nedomāju par muzejiskām lietām – par arhīviem vai kā jūs strādājat ar dažādām lietām un dokumentiem. Mani tas viss neinteresēja, man arī nebija vajadzīgs, es gāju patiešām tā, kā Viese raksta, – viņš jau kā mākslinieks, kā režisors būvē to muzeju. Tā es arī to Lipkes muzeju… Bet bija vajadzīgi kaut kādi rosinājumi, un tie rosinājumi nemaz nebija tik daudz.  

Pirmais, ko es ieraudzīju Parīzē Holokausta muzejā, Ebreju muzejā, – ārkārtīgi svarīgu lietu – vienkāršu dēļu būdu. Un es jautāju, kas tas ir? Tā ir sukka [sukkah – ebreju val.], patvērums uz laiku. Kad, lūk, Mozus veda [cilvēkus] cauri tuksnesim, viņiem vajadzēja kādu cilvēcību – viņi sāka jukt prātā, viņi bija netīri, slimi, ar utīm, viņi kliedza, juka prātā, četrdesmit gadus, johaidī! Mozus prasa, lūdz, ko darīt, kā savākt cilvēkus. Izdomāja ļoti ģeniālu gājienu – pateica viņam priekšā, inspirēja viņu ar ideju – uzbūvējiet būdu no dēļiem. Visparastāko, un tad, kad jūs vakarā nonāksiet uz naktsguļu, būvējiet tā, lai ir izjaucama. Lai katrs vecis paņem vienu dēli (kas tad tur!), un no rīta jūs nesat, un tad uzbūvēsiet to būdu. Jūs ieiesiet tur 10–12 cilvēki, būs daudz tādas būdeles. Uzlieciet galdu arī no dēļiem, to, kas būs, to ēdīsiet – vai nu ķirzaku, vai čūsku. Bet izdariet tā – uzzīmējiet tur mākoņus, upīti, putnus, tur iekštelpā. Un jums radīsies ilūzija, ka apkārt ir dzīvā pasaule, tā kā kino. Apbrīnojama ideja. No ārpuses izskatās štruntīgi. 

Mums jau te lepni no ārpuses ar to melno krāsu. Parīzē, kad es skatījos, un Jad Vašem tā būdele tāda štruntīga, raupjiem dēļiem, nu galīgi, bet iekšā – palmas, ilūzija par reālo dzīvi. Ģeniāls izgudrojums – gan teatrāls, gan kinētisks. Sukka. To es paņēmu no Parīzes. 

Kā lai uzbūvē visu šo objektu? Jautājums – kā atrast to akmentiņu? Tāpat kā teātrī – tu lasi lugu, lasi Šekspīra “Hamletu”, “Otello”, lasi “Trīs māsas”, lasi “Indrānus” un tu neko nesaproti. Nu kā? Tev ir jāizveido tā telpa, darbības telpa, kur divas trīs stundas darbosies tēli, darbosies aktieri. Tev ir jāatrod tas “klikš”. Es meklēju atbildi vienā vietā, otrā. Nav.  

Es eju uz krodziņu. Regulāri. Es dzīvoju uz Ormaņu ielas, gandrīz blakus Āgenskalna tirgum. Tur dzertuve, krodziņš, kur bomzīši, apkārtējie klaidoņi sapulcējas, man ļoti patika. Un es vienmēr tur gāju iedzert alu. Pamatā es sēdēju viens pats, veči jau ielāgoja, ka es ne ar vienu nesarunājos. Nu bet man vajadzēja atrisināt šo lietu. Lipkes muzejs – neko nezinu. Viņš dzer, vecāks par mani, es piesēžos. Jautāju: “Tu zini, kas ir Lipke?” Viņš nesteidzas ar atbildi, viņš iemalko. Ā, tas žīdu glābējs! Es gan viņus neglābtu.” “Kāpēc?” Atkal malks. “Tu neko nezini! Mani 1949. gadā izsūtīja uz Sibēriju, izdzīvoju. Ja nebūtu māsiņa palīdzējusi, ar mizām mani baroja…” “Kāds sakars ar to,” jautāju, “1949. gadā visi žīdi Rīgā bija izšauti, izvesti. Kāds sakars, un tevi jau neizsūtīja žīdi, tevi krievi izsūtīja.” “Jā…” “Tad jau tev būtu jāšauj krievs.” “Nē! Es viņus nešautu, bet žīdus jā.” “Kāpēc?” “Es nezinu, kāpēc…”

Un šī atbilde man bija ļoti nozīmīga. Vēl vairāk – viņš pieceļas no galda, iet ārā, atgriežas atpakaļ pusceļā un saka: “Ej mājās un izlasi O. Henrija darbu “Kurus ceļus izvēlēties”.” Nu jau tas piedāvājums vien! No veča, kas neskuvies. 

Un es atnāku uz būdu šeit un atrodu to grāmatu. Tā sajūtu gamma, kā tas veidojas. Un tajā grāmatiņā, “Riņķa kvadratūrā”, tā ir ietverta – riņķis un kvadrāts, tāds Leonardo da Vinči  cilvēks. Un tas sāka mani rosināt.  

Un es izlasu – kāds tad ir notikums? Divi fermeri, kā O. Henrijs raksta, brīnišķīgi satiek, labi satiek. Iet ciemos,  viens audzē aitas, otrs vēršus. Bet negadījuma pēc notiek tā, ka viens nošauju otra suni, domādams, ka tur vilki vai kas. Sākas – tu nošāvi manu suni?! Fermerim suns ir tikpat kā Dievs, svarīgākais! Un es sāku sekot līdzi tai intonācijai. Tagad viņš nošāva manu suni! Netīšām? Nē! Jopzarārā, es nošauju kalpu. Ak tā, tu man nošauj kalpu, tad es nošauju divus. Tad nošauj dēlu, meitu, sievu, un sākas karš. Mēs paliekam divi – kurš uzvarēs? 

Un es to bildi redzu. Redzu, kā jābūt. Kas tad ir – vai tad izprovocēja to glābšanu? Vācu laikā nemaz tik slikti nebija Rīgā – radiofons strādāja, opera bija. Labi, pārtika bija uz kartītēm. Bet tagad arī tu nedrīksti iziet pēc desmitiem, un līdz pieciem no rīta ir komandantstunda, viss jau notiek tāpat. Labi, es iegādājos šņabīti ātrāk, bet viss jau notiek. Un es sāku sekot nevis tam romāniņam, bet tam stāstam, kā Lipke šeit uzvedās. 

Jo, kad ir palikuši divi, vienam ir jāuzvar – viņš skrien, viņam jāiet meklēt, kur ir palicis tas nāburgs. Losandželosā – kur var bez izglītības, bez skolas, bez amata prasmes, viņš jau nav vairs aitu, vēršu gans. Varbūt tirgū? Jā, viņš var būt ostā, nest kaut ko, likt kaut ko. Jā, viņš aiziet uz tirgu un ierauga – nes maisu. Kaimiņš pagriežas un viņu ierauga. Metas bēgt, otrs viņu noķer – tas ir autora gājiens, ka viņš nenožmiedz vai nenosit viņu. Tieši pretēji, viņi apņem viens otru. Lūk, tas happy end, tas žests,  ka viņi  savienojas kā cilvēki, noņem nost naidu, noņem slepkavības, noņem to nost. Man ļoti patika šis rosinājums. 

Tad cits rosinājums. Tas bija mans garīgais tēvs, arhimūks Ambrozijs. Es viņam jautāju: “Nu kā, garīgais tēv, kas ir Lipke?” “Nu kas viņš tāds ir?” “Cilvēkglābējs viņš ir?” “Nē! Es tev izstāstīšu vienu “priču” – līdzību, kā to dara Bībelē, svētajos rakstos.” 

Jauns puika, padsmit gadi – viņš aizgāja uz tuksnesi, atteicās no visas šīs reālās dzīves. Daudzi gāja uz tuksnesi. Uzcēla savu torni, stabu, kolonnu un ierīkoja sev vietu kā ligzdu. Kāpēc? Nu tāpēc, ka viņš varēja dienā nokāpt lejā, bet pa nakti tur bija hiēnas un čūskas. Un nāca svētceļotāji ar prasībām, lūgumiem, jautājumiem, un viņš atbildēja. Visa mūža garumā viņš neko citu neredzēja – viņam atnesa pārtiku – ūdeni un maizīti. Un nu viņš vairs nevar uzkāpt un nevar nokāpt, viņš ir vecs. Gaida savu nāvi, bet viņam ir nemiers. Viņš grib, lai Dievs viņu ieceļ svēto kārtā. Taisnīga prasība – viņš ir tikai lūdzies no rīta un vakaros, un dienas vidū un neko nav grēkojis. Nevienu nav nogalinājis. Un tajā brīdī notiek kaut kāda… Dievs atsūta eņģeli. Un eņģelis nāk ar vēsti no Dieva un saka: “Dievs nevar izpildīt tavu lūgumu. Viņš nevar tevi paaugstināt svēto kārtā. Tu neesi pelnījis.” “Nu bet kā? Es taču kalpoju, man nav bijusi sieva, bērni, nekas.” “Nē, Dievs paaugstina citu. Ej pilsētā N, klauvē pie tām un tām durvīm, tās atvērs, un tu ieraudzīsi to cilvēku, ko Dievs ir paaugstinājis svēto kārtā.” 

Un aiziet un klauvē pie tām durvīm ar pēdējiem spēkiem. Un iznāk šausmīgs ģīmis, purns. Noaudzis ar bārdu, glāžainām acīm, ieguļas stenderē. “Ko tev vajag?” “Nu,” šis svētais vīrs stāsta, “tu esi paaugstināts svērto kārtā,” un metas ceļos. “Ko tu dari, veci, celies augšā!” “Dievs tevi ir paaugstinājis.” “Ko viņš muld, viņš neko nezin! Tu zini, kas es esmu? Es esmu slepkava, izvarotājs, zaglis, laupītājs, es biju bandas vadonis. Es izlaupīju baznīcas, dievnamus, klosterus.” “Bet viņš tevi ir paaugstinājis, tā ir patiesība.” Tajā brīdī tas vecis, iegūlies stenderē, līgojas un līgojas un skatās kaut kur… “Ā, es atceros. Tas bija toreiz, kad es biju bandas vadonis un mana banda bija gatava izvarot visas tās mūķenes, izlaupīt, nogalināt. Es iestājos durvīs un pateicu – nē, jūs neaizskarsiet šīs būtnes!” Varbūt par to, ka vienreiz dzīvē izdarījis Dievam patīkamu darbu. Vienreiz dzīvē. 

Un tas bija otrs gadījums. Es mēģinu atkal salikt kopā – kas ir Lipke? 

Tad es aizbraucu uz Berlīni, uz Ebreju muzeju. Brīnišķīgā Cilli [Cilly Kugelman], man patīk viņas vārds – Cilli –, direktora vietniece lielā muzejā… kā sauca to arhitektu?

Raivis Sīmansons: Lībeskinds [Daniel Libeskind]. 

VJ: Lībeskinda muzeja direktora vietniece. Viņa uzcienā ar kafiju. Stāstu, kā tas ir. Jautāju – kas ir Lipke? Cilvēkglābējs? Nu, Kristus ir cilvēkglābējs, vai viņi līdzīgi? Viņa tāda dāma… “Beidziet, Lipke nav ne tālu pielīdzināms. Viņš ir cilvēks. Tikai cilvēks. Viņam ir savas vājības. Meklējiet vājības.” 

Un es atkal sapratu – viņš ir tikai cilvēks, viņš neko nav izdarījis tādu… Viņš bija šeftmanis. Un tad es sāku šifrēt vaļā – viņš te strādā ostā, tas ir viens. No papīrīšiem, ko es te atradu, no fotogrāfijām, saprotiet, – viņš pie lepnas mašīnas tiek, vai tur viņam ir tāds mikro autobusiņš. 1929./1930. gadā viņš dabū tiesības, viņam ir motocikls, viņam ir viss. Kur tu tāds ostas strādnieks baigi krutais, kur tu dabūji to naudiņu? 

Es lasu, ka viņš ir izūtrupēts. Viņš dzīvo – par kādu naudu? Es skatos to fotogrāfiju, pasi. Autobusa pasi. To viņš ir nopircis. Tātad tur vajadzēja paņemt kredītu bankā. Viņš turpat to arī pārdod pēc īsa laika. Viņš avīzē “Ostas Vēstnesis” saka, ka ir kontrabandists. Viņam vai nu jāsēž cietumā cik tur gadu, vai jāmaksā 800 lati. Tā tak milzīga nauda! Tas nav vienkārši par brīvu. Jā, viņš ir aptinis špices apkārt un kofeju nes. Dabīgi – cilvēks  kā cilvēks. Tak jāpalīdz Johannai dzīvot un bērniem! Un tad tas bija atkal jaunums, tas gājiens. 

Tas ir tikai cilvēks – ar savām vājībām, ar savu šefti, savu gudrību. Jā, viņš zina, ka jāieliek ir polšs kabatā kara laikā. Es jau stāstīju, ka tēvs bija dzērājs, viņam vajadzēja. Šņabis – tā bija zelta vērte. Tas ir šņabis – vai tie bija krievi, vai žīdi, vai vācieši – visur tā bija andele. 

Un atkal es pamazām iekļuvu tajā Lipkē. Man nebija, kur lasīt, tie stāstiņi par piecdesmit cilvēkiem… Tas ir stāsts, un tad tu sāc saprast, kā jābūvē muzejs. Es nevaru uzlikt te to, kas te nav. Var jau salikt fotogrāfijas, bet atkal – ir tikai noskaņa. 

Tas ceļš. No peldētavas, no baseina – kad tu ej pa to bruģīti. Nebija bruģītis, un man labāk patika, ka nebija bruģis, bet bija tas grants ceļš. Viņš jau neveda pa šo ceļu, jo te ir apkārt mājas, viņš no Daugavas puses veda caur dārzu. Tur jau bija viss Lipkes dārzs.  

Lietas sāk ar tevi sarunāties. Tu izej cauri, un atkal – jāuzbūvē muzejs, memoriāls kā mākslas priekšmets. Tu izej cauri – tur būs kāds zirnekļtīkls, kāda muša vai, kā es rakstu, – Ārijas rudais kaķis. Tu ej, un tur tādi sieti – tie ir tie paši sieti, kas Rainim bija. Es jau biju sapildīts ar to. Man vajadzēja bedri. Es jau biju to bedri izdomājis. Nu, tur bija citāda bedre. Un atkal ir bedre, un jo tālāk es gāju, jo varēju piedāvāt saviem kolēģiem – Sukutam un Gailim, un producentiem, un brīnišķīgajai arhitektei. 

To, kas notiek šeit un kā tas ir uzbūvēts, – to jūs redzat. Es sāku 2004./2005. gadā, tas negāja tik viegli, šķiet, tikai 2011. gadā to atklāja. Ilgi gāja. 

IMG_2879.jpg

Nu tāda bija tā mūsu dzīve. Ārkārtīgi blīva un interesanta. Gribu tikai atgādināt, ka, tāpat kā dievnamu tu nevari vairs izārdīt, tā nevar izārdīt šo. Var nojaukt pilnībā, bet te viss ir atrisināts caur šo – neko. Gribējās jau tur, ienākot iekšā koridorā, kaut kādu veco avīzi vai kara laika zīmi, vai ko… Tikai tad sapratu, ka nevajag. Kad [Jēkabs] Nīmanis jau sāka tur to skaņu partitūru būvēt. Neko nevajag. Es domāju, ka labi atrisināja to bedri. Es pat domāju, ka tās lāviņas pat nevajadzēja. Zaiga tur uzlika tās lāviņas, tās nebija manā garā [smejas – red.], bet tur ir tā Johannas balss, tā bedre. Viņa iegūla kā tāda metafora – bedre. 

Nevis, kā taisīja to filmu… Nepatīk man tā filma, “Tēvs Nakts”, nepatīk, ka tur kakā tai spainī, – fui, ku riebīgi! Man ir tīra ideja.  Un tad cilvēks nonāk pie tās augstākās sajūtas, ka viņam neko nevajag. Labi, viņš paklausās – vai tas ir vācu, vai franču, vai ivritā, tas “klausulis”, – viņš iziet, viņam neko nevajag. Telpa tā kā bēniņi, tikai salikts kārtīgāk, lai būtu tās 2–5 zīmes katrā pieturā. Tā ir kustība, kas bija svarīga, – lai viņš noliecas. Viņš pat to neapzinās, bet viņš ir noliecies pret to galdu. Man šķiet, ka mums tas izdevās.

Un tagad, kad bija tas jaunais projekts… kā tas saucās?

RS: Drosmes māja.

VJ: Es klausos pa televizoru, un rāda, ka šo muzeju pie Strēlnieku pieminekļa… kā sauc muzeju?

RS: Okupācijas muzejs.

VJ: Sauc... 

RS: Nākotnes nams.

VJ: Es – johaidī, te ir glābēju nams vai māja – Drosmes māja, un tur – Nākotnes nams. Lūk, es izstāstīju.

RS: Tagad šis stāsts pieder arī mums. Liels paldies!

 

Interviju sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Attēls: Kristīne Matīsa un Augusts Sukuts. Arsenāls. Kādas ķecerības vēsture, Arsenāls, 2009

 

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora vietniece attīstības darbā | Museologist, Deputy Director of the Medicine History Museum

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD