30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Baibas Teteres saruna ar Pēteri Korsaku

Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”. 

Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados vai pat agrāk, pieredze ir vismaz divtik ilga.

Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.

Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

Latvijas Fotogrāfijas muzeja (LFM) trīsdesmitgade jau atzīmēta iepriekšējā gadā. Savas darbības laikā muzejs ekskluzīvi pievērsies fotogrāfijas medijam, jo īpaši Latvijas fotogrāfijas vēstures pētniecībai un tās popularizēšanai, kā arī centies apzināt aktuālo laikmetīgajā fotogrāfijā.

Skatoties Baltijas jūras reģiona kontekstā, kā arī plašāk Eiropā, fotogrāfijai veltīts muzejs nav pašsaprotama vienība, kas būtu atrodama katrā valstī. Katra muzeja izveide ir individuāls stāsts, kas vēsta par fotogrāfijas organizāciju un personību ieguldījumu šāda muzeja tapšanā. Piemēram, Fotogrāfijas muzejs Šauļos, kas dibināts 1973. gadā, lielā mērā tapa, pateicoties jauna fotožurnālista Antana Diļļa (Antanas Dilys) entuziasmam. Vēl agrāk – 1969. gadā – durvis vēra Somu fotogrāfijas muzejs, kas bija vecākais fotogrāfijai veltītais muzejs Eiropā, un to izveidoja vairākas somu fotogrāfijas organizācijas.

Aicināju uz sarunu Pēteri Korsaku, lai uzzinātu LFM priekšvēsturi un muzeja izveidi jau 1990. gadā.  

Baiba Tetere

1_Peteris Korsaks.jpgPēteris Korsaks Rīgas Rātslaukumā 2001. gada vasarā. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva.

Baiba Tetere: Ar savu aktīvo darbību tu esi popularizējis fotogrāfijas vēsturi un tās izpēti jau vairākas desmitgades. Tavs un tavu kolēģu entuziasms vainagojies arī ar vairāku fotogrāfu paaudžu lolotu, tomēr nerealizētu sapni – izveidot Latvijas Fotogrāfijas muzeju. Kāds ir tavs sākums fotogrāfijā un fotogrāfijas vēstures pētniecībā? 

Pēteris Korsaks: Kopš bērnības esmu aizrāvies ar fotogrāfiju. Pēc Otrā pasaules kara dabūju pirmo fotokameru. Sāku fotografēt draugus, skolas biedrus un kaimiņus. Vēl tagad ir saglabājušies negatīvi! Kad pārcēlos uz Rīgu, iestājos fotoklubā “Gamma”. Ar savām fotogrāfijām piedalījos izstādēs. Kopš 1975. gadā sarīkoju fotogrāfijas vēstures izstādi “Fotogrāfijas attīstība Rīgā no 19. gadsimta otrās puses līdz 1940. gadam” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā [RVKM],  savu fotogrāfa darbību nomainīju ar fotogrāfijas izpēti. Visus brīvos brīžus pēc darba veltīju fotogrāfijas vēstures pētniecībai. 

BT: Lūdzu, pastāsti, kā tu nonāci muzeju vidē? 

PK: 20. gadsimta 70. gadu sākumā RVKM paspārnē bija organizācija “Muzeju draugu klubs”. Es tur iestājos. Iepazinos ar esošajiem biedriem, kuru pamatnodarbošanās bija ļoti atšķirīgas, bet visu grupu vienojošais virziens bija interese par vēsturi. 

BT: “Muzeju draugu klubs”? Kā tas darbojās? Kā tur varēja iestāties?

PK: Es vairs neatceros, kā varēja iestāties “Muzeju draugu klubā”. Domāju, ja kāds ļoti vēlējās, tad bija iespēja iestāties. Bija vadītāja – laikam Olga Loginova, bet es precīzi neatceros. Maijā bija tradīcija kluba biedriem fotografēties kopbildē. Klubā notika aktīva pētniecība, un tie, kuri kādu materiālu savāca, nodeva to RVKM kā dāvinājumu. 1973. gadā RVKM bija jubileja. Šajā laikā no muzeja bija aizgājis fotogrāfs, un mani palūdza viņu aizvietot. Neilgu laiku darba apvienošanas kārtā strādāju kā fotogrāfs RVKM. Piedalījos RVKM jubilejas izstādes dokumentēšanā un šajā laikā iepazinos ar RVKM izstāžu mākslinieku Kurtu Fridrihsonu [1911–1991]. 

2_Kurts Fridrihsons un Ruta Caupova.jpgMākslinieks un ilgadējs Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja mākslinieks Kurts Fridrihsons un mākslas zinātniece Ruta Čaupova. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva.

BT: Kāds bija “Muzeju draugu kluba” darbības virziens? Kādās kluba aktivitātēs piedalījies tu?

PK: Katrs biedrs pētīja sev tuvu vēstures tēmu. Es izvēlējos pētīt fotogrāfijas vēsturi, kaut arī līdz brīdim, kad pievienojos klubam, nekādas zināšanas šajā jomā nebiju ieguvis. Paralēli šajā laikā es biju arī iestājies fotoklubā “Gamma”, kas atradās Rīgas Skolotāju namā [B.T. – Jura Alunāna ielā 7]. Raksturojot padomju laika fotoklubu sistēmu, jāatzīmē, ka klubi organizēja jau pieredzējušu fotogrāfu lekcijas un darbu skates, kā arī mākslas zinātnieku uzstāšanos. Piemēram, atceros, klubā “Gamma” apmeklēju Ilmāra Apkalna [1931–1997], Gunāra Janaiša [1934], Egona Spura [1931–1990] autorvakarus. Un tā arī ataicināja Liepājas fotogrāfu Jāni Lādīti [1930–2011] pastāstīt par savu fotogrāfijas vēsturisko priekšmetu kolekciju. Viņš jau kādu laiku bija sācis krāt vecās fotokameras un fotogrāfijas, kas glabājās Lādīša studijā, sauktā par “Ūķi”. Redzot šos vēsturiskos priekšmetus un klausoties stāstījumā, kas mani ļoti ieinteresēja, radās doma veidot fotogrāfijas vēstures izstādi Rīgā. “Muzeju draugu klubā” biju iepazinies ar RVKM darbiniekiem, kas iedrošināja uzrunāt muzeja direktori Līviju Blūmfeldi [B.T. – RVKM direktore no 1970. gada līdz 1987. gadam]. Vērsos ar jautājumu, vai varu organizēt muzejā fotogrāfijas vēsturei veltītu izstādi? Direktore deva savu piekrišanu un izstādei atvēlēja telpu muzeja foajē, kas tūlīt seko, ienākot pa galveno ieeju.

BT: Lūdzu, pastāsti vairāk par izstādes “Fotogrāfijas attīstība Rīgā no 19. gadsimta otrās puses līdz 1940. gadam” veidošanu. Izstādi atklāja 1975. gadā, un tā publikas apskatei bija pieejama veselu gadu. Šo izstādi arī var uzskatīt par Latvijas Fotogrāfijas muzeja (LFM) aizsākumu.

PK: Pēc RVKM direktores Līvijas Blūmfeldes piekrišanas un atbalsta izstādes veidošanā es sāku vākt eksponātus. Apzināju Viļa Rīdzenieka [1884–1962] mantojumu, kas atradās viņa atraitnes un meitas rīcībā. Jāatzīmē, ka 60. gados vairākas viņa fotogrāfijas muzejs jau bija iegādājies. Tāpat sazinājos ar Roberta Johansona [1877–1959] meitu. Tiekoties un apzinot esošo materiālu, es lūdzu šīm kundzēm uz izstādes laiku deponēt manis izvēlētos priekšmetus – fotogrāfijas un fotokameras. Tā es ieguvu diezgan daudz eksponātu no fotogrāfu tuviniekiem. Priekšmetu apjoms bija tik liels, ka gandrīz nepietika vietas RVKM ierādītajā izstādes telpā. RVKM mākslinieks Kurts Fridrihsons ar lielu sajūsmu par eksponātiem veidoja fotogrāfijas vēstures izstādes noformējumu.

Izstādes veidošanas procesā saskāros ar šādu problēmu – fotogrāfu dzīvesstāsti nebija zināmi. Neviens līdz šim sistemātiski nebija veicis fotogrāfijas jomā strādājošo apzināšanu un informācijas apkopošanu. Tikai RVKM darbiniece Lidija Tauriņa bija uzrakstījusi biogrāfisku aprakstu par Vili Rīdzenieku. Izstādes tapšanas laikā muzejā strādāja studentes Mado Strautmane un Silvija Voite. Viņas sāka apkopot informāciju par manis savākto materiālu. Tad arī muzejnieku aprindās nāca atklāsme, ka fotogrāfijas mantojums ir atstāts novārtā jeb nav uzkrāts un pētīts. Jau pēc izstādes centos šo situāciju labot, apzināt fotogrāfijas mantojumu starp vēl dzīviem fotogrāfiem vai to radiniekiem, arī čakli ievācu informāciju arhīvos. 

Izstāde bija pirmais vēsturiskais apkopojums par fotogrāfijas attīstību Latvijā. Bija ļoti liela interese ne tikai no plašākas sabiedrības jeb apmeklētājiem, bet arī muzeju darbinieki saskatīja fotogrāfiju kā pašvērtību un līdz ar to – nepieciešamību fotogrāfijas vēstures izzināšanā. Tāpēc RVKM nodibināja Fotogrāfijas vēstures nodaļu, kur Silviju Voiti iecēla par vadītāju. 

3_1975.gada izstade RVKM_Egons Spuris.jpgFotogrāfs Egons Spuris vēro izstādes “Fotogrāfijas attīstība Rīgā no 19.gs. otras puses līdz 1940. gadam” ekspozīciju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā 1975. gadā. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva. 

BT: Kā izstādi pavadošs izdevums ir arī jāpiemin 1985. gadā izdotais “Latvijas fotomāksla: Vēsture un mūsdienas”.  

PK: Jau izstādes veidošanas laikā nevarēja atrast Latvijas fotogrāfijas vēstures uzziņu materiālus, jo nekas nebija publicēts. Kādā enciklopēdijā atradu dažas rindas par Mārtiņu Bucleru [1866–1944], kur bija minēta viņa sarakstītā grāmata “Fotogrāfija”, kas izdota 1904. gadā. Nekāda plašāka apkopojuma nebija ne par Bucleru, ne kādu citu fotogrāfu. Pa kripatai vairāku gadu garumā uzkrāju materiālu un informāciju. Atskatoties jāpiemin vēl kāda būtiska pazīšanās un draudzība – ar mākslas vēsturnieku Pēteri Zeili [1928–2020]. Viņam bija savs vārds un ietekme padomju laika aprindās. Zeile sarunāja, ka varētu uz manis savāktā izstādes materiāla bāzes apkopot un publicēt grāmatu. Viņš arī sarunāja ar izdevniecību “Liesma” par grāmatas publicēšanu. Es turpināju darbu arhīvos un bibliotēkā, lai atbildētu arī uz tādiem pamata jautājumiem – kādi ir sākumi fotogrāfijai Latvijā, kad Latvijas sabiedrība pirmo reizi ieraudzīja fotoattēlu, kādi fotogrāfi ir darbojušies? Man par lielu pārsteigumu vācu laikrakstā Rigasche Zeitung bija jau atrodama informācija par fotogrāfijas izgudrojuma patentu 1839. gada augustā jeb ar dažu dienu nobīdi no aktuālajiem notikumiem Parīzē. Arī pirmie fotogrāfu vārdi un uzvārdi bija atrodami laikrakstos. Šajā laikā dominēja ārzemju jeb ceļojošie fotogrāfi no Rietumiem, kā Bodo de Grandini [Bodo de Grandini], Domeniko de Robiāni [Domenico de Robbiani, 1795–1889] u. c., kuri īslaicīgi atvēra dagerotipijas darbnīcas, caurbraucot uz Pēterburgu vai Maskavu. Skatījos arī plašāk – ārpus Rīgas robežām – un atklāju, ka fotogrāfija strauji izplatījās visā Latvijas teritorijā. Noteikti jāmin pilsētas – Jelgava, Cēsis –, bet arī lauku apvidos zemnieki papildus lauksaimniecībai aizrāvās ar fotogrāfiju un piepelnījās ar šo arodu. 

1985. gadā iznāca grāmata, kuras izdošanai es biju iniciators un lielā mērā satura radītājs, bet mans vārds uz vāka nemaz neparādījās. Noformējumu veidoja Gunārs Janaitis, un es jau ieraudzīju gatavu grāmatu. Pēterim Zeilem ir liela nozīme, bet bija pieaicināti arī citi autori – Māra Lazdiņa, Sergejs Daugovišs, Gunārs Janaitis, Atis Skalbergs un Ivars Bušmanis. Grāmata aizkavējās par vairākiem gadiem, jo man bija kāda iecere… Es draudzējos ar tēlnieci Valentīnu Zeili [1937], kura tajā brīdī bija emigrējusi uz Franciju. Viņa nevarēja izturēt padomju režīmu un to pameta. Es Valentīnu uzaicināju veidot Žozefa Nisefora Njepsa [Joseph Nicephore Niepce, 1765–1833] un Luija Žaka Mandē Dagēra [Louis-Jacques-Mandé Daguerre, 1787–1851] medaļas. Es biju iecerējis šīs medaļas ievietot grāmatas ievadā. Tā kā Valentīna Zeile bija ignorējusi padomju varu un aizbraukusi, grāmata kavējās. Beigu beigās medaļas arī tika iekļautas grāmatā. 

Šodien kolēģi fotogrāfijas vēstures pētniecībā var man pārmest, ka nav veikta tik dziļa izpēte un nav plašāk izvērsta. Es gribu atgādināt, ka sākums nav tik viegls, ja tu sāc no nulles. Nebija iespējas sekot kādam paraugam, jo plauktā nestāvēja grāmata par fotogrāfijas vēsturi Latvijā. Atskatoties uz savu veikumu grāmatā, tikai tagad es varētu papildināt faktoloģisko informāciju par provinces fotogrāfiem utt.

4_foto Janis Erdmanis_foto vestures gramata.tifGrāmatas “Latvijas fotomāksla: vēsture un mūsdienas” prezentācija un diskusija fotoklubā ‘Gamma’ 1985. gada 26. septembrī. No kreisās grāmatas autori: Sergejs Daugovišs, Gunārs Janaitis, Pēteris Korsaks, Atis Skalbergs. Foto: Jānis Erdmanis.

BT: Kā turpinājās tava darbība muzeju nozarē?

PK: 80. gados es strādāju Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un iecerēju izstādi par lauku teritorijā strādājošiem fotogrāfiem. Kā šie fotogrāfi dokumentēja lauku iedzīvotāju dzīvi un darbu 20.–30. gados? Šīs izstādes veidošana saskārās ar padomju cenzūru. Beigu beigās tikai vienu fotogrāfiju izņēma. Mani pārsteidza cenzūras izvēle, jo domāju, ka neatļaus plašākai publikai izrādīt Staburaga un Pērses ūdenskrituma fotogrāfijas. Tomēr problēma bija ar rakstnieka Jāņa Sārta [1905–1980] portretu. Fotogrāfija bija patiesi skaista – Sārts kā lauku rakstnieks sēž lauku mājas interjerā pie galda plikām kājām un raksta, netālu nolikts gramofons… Ļoti efektīga fotogrāfija. Rakstnieku 1945. gadā tiesāja par pretpadomju aģitāciju un izsūtīja uz labošanas darba nometni. Pēc soda izciešanas viņš atgriezās Latvijā un publicēja savus darbus. Nekad nedomāju, ka Sārta portrets būtu problemātisks, jo viņš taču savu sodu izcieta pirms daudziem gadiem un viņa darbus publicēja jau padomju Latvijas periodā. Šis gadījums parādīja cenzūras un padomju sistēmas nekonsekvenci – publiski persona bija legalizēta, bet joprojām atradās stingrā pārraudzībā. Izstādi atklāja 1985. gadā kā veltījumu Krišjāņa Barona 150 gadu atcerei. Izstādē ar atlasītām fotogrāfijām parādīju latviešu zemnieka dzīves stāstu – no šūpuļa līdz kapam. Lauku strādnieku ikdiena – no pavasara sējas līdz ražas novākšanai. Varētu teikt, padomju laika kontekstā izstāde pievērsās buržuāziskās valsts cilvēka dzīvei.

5_Brivdabas muzejs_izstades atklasana.tifIzstādes “Darbs. Cilvēks. Vide. 20.gs. pirmā puse” atklāšana Latvijas Etnogrāfijas brīvdabas muzejā 1985. gadā. No kreisās: Pēteris Korsaks, dramaturgs Gunārs Priede. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva.

6_Brivdabas muzejs_foto Vilnis Auzins.tifIzstāde “Darbs. Cilvēks. Vide. 20.gs. pirmā puse” Latvijas Etnogrāfijas brīvdabas muzejā 1985. gadā. No kreisās: kinorežisors Hercs Franks, Latvijas Etnogrāfijas brīvdabas muzeja direktors Juris Indāns, divas nezināmas personas, kinorežisors Aivars Freimanis, Pēteris Korsaks. Foto: Vilnis Auziņš.

BT: Vai, šo izstādi veidojot, veici deponējumus no citiem Latvijas muzejiem?

PK: Brīvdabas muzeja izstādē 1985. gadā materiāls tika deponēts no citiem muzejiem, no visas Latvijas. Izstādes veidošanas periodā es devos komandējumos un varēju iepazīties ar Latvijas muzeju krājumu fotogrāfijas materiālu. Veicu arī tādu kā identificēšanas darbu, jo daudzu muzeju darbinieki nevarēja noteikt datējumu fotogrāfijām vai fotogrāfijas veidu. Muzeju darbinieki nepārzināja dažādos agrīnos fotogrāfijas procesus – kas ir ambrotips, kas ir dagerotips? Tad es no visiem muzejiem deponēju priekšmetus uz izstādes laiku. 

BT: Vai var teikt, ka pēc 1975. gada fotogrāfijas vēstures izstādes RVKM un arī, skatoties plašāk, citi Latvijas reģionu muzeji sāka pievērst fotogrāfijas medijam pastiprinātu uzmanību un komplektēt krājumā?

PK: Jā, mani apmeklējumi novadu muzejos raisīja arī darbiniekos lielāku interesi par fotogrāfiju. Es domāju, tas ir atkarīgs arī no paša cilvēka. Piemēram, varu minēt, ka Cēsu Vēstures un mākslas muzeja speciāliste Māra Baķe ir daudz paveikusi, lai apzinātu fotogrāfiju. Nāk prātā arī Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieki. RVKM jau Klāras Radziņas [B.T. – RVKM direktore no 1987. līdz 2020. gadam] vadībā sāka iepirkt fotogrāfijas priekšmetus, kas būtu topošajam Latvijas Fotogrāfijas muzejam. RVKM uzturēja sakarus ar atzītu fotogrāfu – Viļa Rīdzenieka, Roberta Johansona, Eduarda Gaiķa [1881–1961] u. c. – radiniekiem un pamazām veica iepirkumus. Kad bija tik tālu, ka bija jau izvelētas Latvijas Fotogrāfijas muzeja telpas Mārstaļu ielā 8, Klāra Radziņa mani aicināja strādāt muzejā ar vārdiem: “Tu visu šo esi ievārījis, tad vai nāksi arī strādāt?” Es teicu: “Protams, ka iešu.” Tomēr, kad jau veidoju jaunā muzeja ekspozīciju, tad RVKM neko nedeva, bet deponēja. Pa šo laiku fotogrāfija RVKM krājumā jau bija novērtēta kā muzeoloģiska vērtība. LFM sākām ar pirmo numuru reģistrēt paši savus eksponātus. 

BT: Ideja par fotogrāfijas muzeja izveidi aizsākas jau 20. gadsimta sākumā, kad Mārtiņš Buclers saskata nozīmi fotogrāfijas vēstures materiālu sistemātiskai uzkrāšanai un popularizēšanai. Pastāsti, kā Latvijas Fotogrāfijas muzeja ideja dzima un realizējās.

PK: Pēc 1975. gada izstādes fotogrāfijas muzeja ideja pamazām attīstījās. 80. gadu beigās Vecrīgā norisinājās plaša restaurācija, Alfrēds Rubiks [B.T. – Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs no 1984. līdz 1990. gadam] bija atvēlējis māju Mārstaļu ielā 8 kādam no muzejiem, bet šis pretendents bija atteicis. Klāra Radziņa, kā jau darbīga dāma, redzēja iespēju tur veidot Latvijas Fotogrāfijas muzeju. Jau vēlāk – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā – atklājās, ka ēka ir privātīpašums, un tas ļoti sarežģīja īres maksas jautājumu. Ar 1990. gada 1. septembri es uzsāku darba gaitas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Vēl īsi pirms tam – 1989. gadā – ar Silviju Voiti taisījām izstādi izstāžu zālē “Arsenāls” par Latvijas 20. gadsimta 20.–30. gadiem. Šī izstāde bija veltīta fotogrāfijas 150 gadu jubilejai. Izstādē iekļāvām materiālus gan no RVKM, gan manis savāktā, gan no citu privātpersonu arhīviem. Atsaucība un interese bija ļoti liela, cilvēki stāvēja rindā, lai izstādi aplūkotu. Šajā laikā jau varēja izstādīt neierobežotu tēmu priekšmetus, cenzūras laiks bija beidzies. Viļa Rīdzenieka atraitne un meita RVKM nodeva 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas dalībnieku grupas fotogrāfiju, kas ilgus gadus ar bailēm bija glabāta.

7_Arsenals_Peteris Korsaks pie plakata.jpgPēteris Korsaks iekārtojot izstādi “Latvijas laiks: Fotogrāfijai – 150” izstāžu zālē Arsenāls 1989. gada rudenī. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva. 

8_Arsenals_Astrida Meirane_Aivars Kalvans.jpgIlggadēja Latvijas Fotogrāfijas muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotogrāfe Astrīda Meirāne un Aivars Kalvāns iekārtojot izstādi “Latvijas laiks: Fotogrāfijai – 150” izstāžu zālē Arsenāls 1989. gada rudenī. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva.

9_Arsenals.jpgIzstādes “Latvijas laiks: Fotogrāfijai – 150” ekspozīcija izstāžu zālē Arsenāls 1989. gada rudenī. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva. 

10_Arsenals_plakats.tifIzstādes “Latvijas laiks: Fotogrāfijai – 150” plakāts. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva. 

BT: Kāds bija sākums Latvijas Fotogrāfijas muzeja darbības periodā 90. gados? 

PK: LFM biju zinātniskais līdzstrādnieks. Mums jau no LFM sākuma izveidojās ļoti saliedēts un draudzīgs kolektīvs. Jāsaka, ka muzeja darbinieku atalgojums bija ļoti mazs. Es zinu, daži LFM darbinieki strādāja papildu darbus, lai varētu izdzīvot. Iespējas muzejam piesaistīt finansējumu bija visai ierobežotas, jo vēl neeksistēja Valsts Kultūrkapitāla fonds. 90. gadu sākumā Kultūras ministrija izsludināja konkursu. Es iesniedzu projektu “Latvijas lauki – nācijas šūpulis”, kurā pamatoju, ka lauku vide piedzīvo lielas pārmaiņas, kuras būtu lieliski saglabāt fotogrāfijas veidolā. Iesniegums bija veiksmīgs un ar saņemto finansējumu bija iespējams iepirkt fotogrāfijas LFM krājumam. Piemēram, no Liepājas fotokluba biedra Elmāra Heniņa ieguvām agrīnā padomju laika kolhoza darba dokumentāciju. 

BT: Pēteri, pastāsti, kā tu veidoji LFM ekspozīciju? Kāda bija tava koncepcija?

PK: Muzejs bija jāveido no nulles. Mani vairāku gadu pētījumi un komandējumi muzejos un pie fotogrāfiem un viņu radiem palīdzēja veidot muzeja ekspozīcijas saturu. Muzeja ekspozīcijā deponējām priekšmetus arī no citiem Latvijas muzejiem. Man bija saglabājušies pieraksti, kur komandējumos pa Latvijas muzejiem atzīmēju fotogrāfijas vēstures vērtības, un atlika tikai LFM fondu glabātājai Veltai Kašs palūgt, lai veic deponējuma procesu. 

Sāku ekspozīciju ar fotogrāfijas agrīniem procesiem – dagerotipiju un ambrotipiju. Ekspozīcijas veidošanas laikā – 90. gadu sākumā – vislielākais dagerotipu krājums bija RVKM. Tos tad mēs deponējām. Tikai pēdējā laikā var uzzināt jaunu informāciju par Latvijas teritorijā eksistējošiem dagerotipiem. Piemēram, dagerotipus glabā Liepājas muzejs, kā arī vairāki privāti kolekcionāri un Latvijas Valsts vēstures arhīvs. LFM ekspozīcija atspoguļo fotogrāfijas tehnikas hronoloģisko attīstību. Ekspozīcijai piemeklēju raksturīgākos katra fotogrāfijas procesa attēlu piemērus. Atsevišķos stendos veidoju tematiskas sekcijas, piemēram, vienā ekspozīcijas daļā ar atlasītiem fotoattēliem atspoguļoju latviešu zemnieka dzīvi no šūpuļa līdz kapam. Liela muzeja vērtība ir VEF “Minox” kameras un inventāra materiāls, kam arī atvēlēta īpaša vieta ekspozīcijā. Ekspozīciju noslēdzu ar Viļa Rīdzenieka dramatisko Pētera baznīcas torņa degšanas dokumentāciju 1941. gada 29. jūnijā. 

Latvijas Fotogrāfijas muzeja pamatekspozīcijas dizainu un izpildījumu veica Kurts Fridrihsons ar savu komandu. Es sakomplektēju priekšmetus un izliku secību, bet mākslinieku komanda to visu dizainiski izkārtoja. Vēl tagad LFM pamatekspozīcija ir daļēji saglabāta, kā to noformēja Fridrihsona grupas mākslinieki.

BT: Īpaša vieta tavā pētniecībā ir atvēlēta VEF “Minox”. Vai vari pastāstīt vairāk?

PK: Pirms sāku savu izpēti vēl padomju laikā, par VEF “Minox” klīda daudz leģendu un izdomājumu. Es uzzināju, ka VEF “Minox” izgudrotājs Valters Caps [1905–2003] ir dzīvs un dzīvo Šveicē. Liels gandarījums bija viņu uzņemt Rīgā un LFM 2000. gadā. 

11_Valters Caps.jpgPēteris Korsaks un Valters Caps Latvijas Fotogrāfijas muzejā 2000. gada vasarā. Foto no Pētera Korsaka personīgā arhīva. 

BT: Savā pētnieciskajā darbībā tu jau salīdzinoši agri uzsāki kontaktu veidošanu un fotogrāfijas materiāla apzināšanu ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī aiz tās robežām. Jau padomju laikos veici saraksti ar trimdas latviešiem, kā arī citu tautību pārstāvjiem, kuri starpkaru periodā piedalījās Latvijas fotogrāfijas dzīvē. Manuprāt, tas ir liels ieguldījums Latvijas fotogrāfijas vēstures pētniecībā, jo starpkaru aktīvā fotogrāfu paaudze bija vai nu cienījamā vecumā, vai jau mirusi. Vismaz tev izdevās sazināties ar aizgājēju ģimenēm un apzināt fotogrāfijas mantojumu. 

PK: Sākotnēji es dabūju fotogrāfa Augusta Upīša [1906–2004] adresi Amerikā un sāku ar viņu sarakstīties. Vēlāk, 1988. gadā, Latvijas Kultūras fonds man piešķīra Spīdolas stipendiju par ieguldījumu fotogrāfijas vēstures izpētē. Stipendija sedza manu ceļojumu un vizīti pie Augusta Upīša Amerikā 1990. gadā. Jau pēc manas atgriešanās veidoju visu trīs brāļu Upīšu izstādi Kara muzejā Rīgā. Augustam bija vecākie brāļi Pēteris [1896–1976] un Valdemārs [1904–1986]. Visi brāļi fotografēja – vecākais brālis Pēteris Pirmajā pasaules karā bija armijas fotogrāfs. Vēlāk pievērsies augļu koku un dekoratīvo augu selekcijas darbam un, braukājot pa Latviju, arī fotografējis ainavas. Savukārt vidējais brālis Valdemārs bija atzīts krāsaino tūrisma pastkaršu fotogrāfs. Daudzu citu svešumā mītošu fotogrāfu izstādes organizējām LFM, piemēram, Helēnas Hofmanes [1931–2011], Borisa Mangolda [1919–2015], Jāņa Ligera [1917–1993], Bruno Rozīša [1914–1986] u. c. Daudzu minēto fotogrāfu arhīvi pilnākā sastāvā vai kā atsevišķi priekšmeti nonāca LFM krājumā. 

 12_Augusts Upitis_izstade Kara muzeja.jpgFotogrāfu Pētera Upīša, Valdemāra Upīša, Augusta Upīša un Alvja Upīša izstādes atklāšana Latvijas Kara muzejā 1990. gadā. Alvis un Augusts Upīši. Foto: Māra Brašmane.

BT: Pastāsti par slaveno pirmo datoru LFM!

PK: 1990. gadā es iepazinos ar fotogrāfu Borisu Mangoldu Amerikā. Viņš palīdzēja sagādāt šo datoru. 

BT: Pēteri, tu esi tik daudz paspējis apzināt un paglābt fotogrāfijas arhīvus. Vai tu vari minēt kādu arhīvu, kurš diemžēl ir gājis zudībā?

PK: Jau pieminēju Valdemāru Upīti, kurš bija veiksmīgs skatu pastkaršu fotogrāfs. Starpkaru periodā ainavas fotografēja un pastkartes izdeva arī Krišjānis Vīburs [1901–1995]. Tagad strādāju un apkopju viņa biogrāfiju. Esot pensijā, ir daudz vairāk laika pētniecībai, jo muzejā ir jāvada ekskursijas un citi darbi. Tātad, Vībura pastkartes ir plaši pārstāvētas Latvijas muzejos un arhīvos, bet maz ir saglabājušās viņa fotogrāfijas no trimdas laikiem. Sazinājos ar trimdas sabiedrību, lai uzmeklētu Vībura fotogrāfijas, jo viņš daudz fotografējis sabiedrisko dzīvi tur. Meklējumi nav bijuši veiksmīgi. Vībura fotogrāfa darbība trimdā nav pārskatāma, jo nav saglabājies pilns viņa arhīvs vai viņa fotogrāfijas mantojums ir izkaisīts un neapzināts.

BT: Kā tu raksturotu muzeju nozari pēdējos 30 gados?

PK: Es domāju, ka Latvijas muzeji ir ļoti bagāti ar kultūras vērtībām. Par to esmu pats pārliecinājies, braukājot un apzinot fotogrāfijas mantojumu. Mūsdienu tehnoloģijas paver lielas iespējas dažādot fotogrāfijas vēstures vēstījumu, piemēram, LFM ekspozīcijā ir iespējams redzēt filmu par VEF “Minox” izveidi. Jauniešus filma uzrunā. Arī muzeju sadarbība ir veiksmīgāka un dinamiskāka. Tāpat izpratne par fotogrāfijas konservācijas un restaurācijas nepieciešamību ir aktualizējusies. 

 

Interviju sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Baiba Tetere

Vizuālās kultūras pētniece, kopš 2001. gada regulāri ir organizējusi fotogrāfijas izglītības un mākslas projektus. Lektore Rīgas Stradiņa universitātē kopš 2016.gada. 

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD