Vienvakar radu starpā sākām pļāpāt par to, cik svarīgi mūsdienās cilvēkam ir kaut ko redzēt, kaut kur pabūt, kaut ko piedzīvot un ka pēdējos kovidgados mūsu ģimenē šai ziņā iestājies galīgs apsīkums. Attīstījām tālāk šo domu ar tēzēm, cik ļoti mēs tomēr esam atkarīgi no vizuāliem iespaidiem, – esamība ir vizuāla, lielākā daļa kultūras ir vizuāla; redzēt nozīmē ticēt, pieredzēt, identificēties un tamlīdzīgi. Un jo vairāk vīna tika patērēts, jo kļuvām dziļdomīgāki.
Šajā sakarā man prātā ienāca smieklīgs gadījums, ko esmu pati piedzīvojusi. Patiesībā man tas vienmēr licies vairāk sirreāls, smieklīgs tas šķiet citiem. Sajūtas ir tik dīvainas, ka brīžiem apšaubu, vai tiešām tas tā ir noticis.
Ap 2008. gadu, kad mana meita bija kādu gadu veca, ciemos atbrauca vīra radiniece un pavēstīja, ka abas ar mammu esot pieteikušās ekskursijā uz Ignalinas atomelektrostaciju, ko organizējot viņu mazpilsētas dārzeņu audzētāju biedrība “Tomātiņš”. Faktu par manas meitas dzimšanu es pieminu tikai tāpēc, lai būtu saprotams, ka iecere par dalību ekskursijā nebija viegli realizējama, taču es burtiski aizdegos. Biju pilnīgi pārņemta ar šo ideju. Man vajadzēja redzēt Ignalinu! Pieliku pūles, lai noorganizētu meitas pieskatīšanu, pārvarēju savas ģimenes pretestību un nesapratni un pieteicos ekskursijai. Es stāstīju citiem, ka braukšu uz Ignalī-ī-īnas atomelektrostaciju. Izrunāju to tā īpaši skaidri, klausījos pati savā balsī un biju svētku gaidās. Mana jaunās māmiņas vēlme redzēt atomelektrostaciju bija absolūti neadekvāta un nepārvarama realitāte, kas pārmāca visu citu. Tā laikam bija brīdinājuma zīme, kas man deva mājienu par topošā brauciena absurdo raksturu, bet tobrīd es to vēl nesapratu.
Ekskursijas dienā sākām pulcēties stacijas laukumā pie pasta ēkas. Īsti neatceros, kas bija mani līdzbraucēji. Protams, vīra radinieces, bet pārējais “Tomātiņa” sastāvs ir saplūdis vienā kopīgā tēlā. Jau ekskursijas sākumā nācās noklausīties pagaru tirādi par rīdziniecēm, kas nejēdz samaksāt par ekskursiju tā, kā tas ir paredzēts. To uz sevi neattiecināju, jo no konteksta nebija saprotams, kā tad īsti izpaužas pareizā maksāšana.
Beidzot, nokavējot laikam kādu stundu no pasludinātā ekskursijas sākuma, bijām gatavi izbraukt un devāmies Skaistkalnes virzienā. Apmēram zināju, kur ir Ignalina, tāpēc izvēlētais virziens likās ne tas taisnākais ceļš, bet tobrīd vēl nesatraucos. Pēc laika tika pasludināta pirmā apstāšanās pie Skaistkalnes baznīcas. Sākumā nebiju apmierināta, jo todien es ikvienu objektu varēju uztvert tikai kā kavēkli ceļā uz atomelektrostaciju, bet pamazām “pavilkos”.
Atklājās, ka zem baznīcas ir ļoti interesantas kapenes. Varbūt ne ļoti interesantas, bet, precīzāk sakot, vienīgās kapenes, kuras esmu redzējusi. Mazie baronu bērneļu ģindenīši vaļējos sarkofāgos, mežģīņu kleitās tērptās sievas, ar kaut ko sarkanu (okeru?) nokaisītā kapeņu grīda. Sāku justies sirreāli, jo, kad tev pašai ir mazs bērns, nav iespējams neuztvert nāvi personiski. Vēl pie tam, strādājot muzejā, biju pieradusi pie zināmiem principiem attiecībā uz cilvēku mirstīgo atlieku eksponēšanu, tāpēc redzamais šķita kā kāda nereāla patvaļība, toties iespaidīga.
Nepārprotams trauksmes zvans nozvanīja, kad pēc baznīcas apskates ekskursanti izkārtojās divās garās rindās pie mazmājiņām – kaut kādiem trekniem lakstiem un suņuburkšķiem pusaizaugušā pļavā –, pļāpāja, pīpēja un nekur nesteidzās. Daži stājās rindā otru reizi. Bet galvenais – nevienam, pilnīgi nevienam, nelikās, ka mēs nevajadzīgi tērējam laiku. Visi bija pilnībā apmierināti. Pāri notikumam savilkās tāda kā garlaicības un tūļības sajūta, kas vairs neatkāpās. Sāku nervozēt.
Bija jau ap vienpadsmitiem dienā, kad izbraucām no Latvijas. Varbūt bija ap vieniem, kad iebraucām atpakaļ. Tas notika tā – pēc Skaistkalnes iebraucām Lietuvā, tad šoferīši ierosināja pagaru diskusiju, vai izkāpt un aplūkot kaut kādu alus darītavu Lietuvas pusē, bet, tā kā “Tomātiņa” vairākums bija sievietes, tad tika nolemts diskusiju pārtraukt un doties taisnā ceļā uz Rokišķiem šopingā. Rokišķos, cik atceros, bija kaut kāds panīkums – vai nu bija brīvdiena, vai kas cits, bet nekāda lielā iepirkšanās tur neiznāca. Devāmies tālāk. Tur, kur Lietuvā otrpus robežai ir Ilūkste, spontāni tika pieņemts lēmums iebraukt atpakaļ Latvijā un aplūkot kādu paglītu mūra baznīcu. Tā bija aizslēgta. Dažas no dārzkopības entuziastēm metās uz tuvējām mājām, lai atrastu kādu vietējo, kas var baznīcu atslēgt, bet neveiksmīgi.
Tobrīd biju jau tikusi galā ar pirmo mizantropijas lēkmi, skatījos uz saviem līdzbraucējiem un nesapratu, vai un kādēļ notiekošais tikai man liekas idiotisks. Visi pārējie izturējās tā, it kā viss noritētu pēc kaut kādas iepriekšējas vienošanās, par kuru man nekas nebija zināms.
Beidzot, atmetuši cerības tikt baznīcā, pirms tam dūšīgi visi četrdesmit pabradājuši pa baznīcas dārzu, kur bija daudz kaut kādu mazu zilu puķīšu, sakāpām autobusā un iebraucām atkal Lietuvā. Es beidzu svīst aiz uztraukuma un uz kādu brīdi uzelpoju brīvāk.
Parasti es ekskursijās no izdzīvošanai nepieciešamā komplekta ņemu līdzi tikai naudu un varbūt kādu augli vai kaut ko tikpat kalorijām trūcīgu. Mani līdzbraucēji bija rīkojušies pilnīgi pretēji un bez pārtraukuma ieturējās jau kopš iekāpšanas autobusā. Tikai tagad saprotu, ka varbūt “Tomātiņš” lietoja arī kaut ko stiprāku. Tas vismaz izskaidrotu to īpašo omulību, kas valdīja. Starp viņiem un klasiķu aprakstītajiem 19. gadsimta sākuma ceļotājiem, kam katrā braucienā lielos kurvjos bijušas līdzi pat vārītas olas un ceptas vistas, atšķirība bija tikai tāda, ka šeit kurvju vietā bija folija un čaukstoši maisiņi. Sāku just izsalkumu. Iztēlē redzēju mazus, stilīgus lietuviešu krodziņus ar cepelīniem un alu, un varbūt kādu gabalu šakoša. Nebija saprotams, kādēļ tāds sapnis bija tikai man vienai.
Bada sajūta padarīja mani enerģisku. Kad viss autobuss draudzīgi izlēma apstāties pie skaista ezera un atpūsties, es jau biju tā uzvilkusies, ka gāju pie šoferiem, lai noprasītu, kas īsti notiek. Johaidī, kad beidzot mēs brauksim uz Ignalinu?! Tas taču bija ekskursijas mērķis! Atradu viņus pie autobusa bagāžas nodalījuma. Apstulbu. Abi bija paņēmuši MAKŠĶERES un nepārprotami vēlējās doties ezeriņa virzienā. Es, protams, traucēju. Viņi neko nezinot. Neatceros, ko vēl viņi man teica. Arī “Tomātiņš” uz mani noraudzījās nu jau ar aizkaitinājumu – es ne tikai nebiju samaksājusi gaidītajā formā, bet man arī nebija līdzi pārtikas un es pastāvīgi izteicu iebildumus. Atbilstoši viņu loģikai, laikam likos nesaprotama un kaitinoša.
Pagāja daudz laika, pirms mēs devāmies atkal ceļā. Daži bija peldējušies, sauļojušies un izskatījās visai apmierināti. Stāvvietas apstādījumos bija ierušinātas olu čaumalas un citi kompostējamie atkritumi. Arī es savu ābolu biju jau apēdusi un nonākusi apātijā.
Mani līdzbraucēji toties turpināja būt omulīgi. Viņi visu laiku čaloja savā starpā un sasaucās. Braukšana cauri maziem lietuviešu miestiem ar dzelteni vai brūni krāsotām mājiņām un noraudzīšanās uz mājiņām piegulošajiem dārziem, kas no autobusa augstumiem bija labi pārskatāmi, tos burtiski sajūsmināja. Kā man tika apgalvots, tas esot ārkārtīgi interesanti. Kopš tā brīža savu stāvokli un noskaņojumu man bija grūti aprakstīt.
Vēl pēc dažiem desmitiem kilometru dārzkopji ieraudzīja skatu torni – vientuļu torni lauku vidū – un vienprātīgi nolēma apstāties. Viņi uzkāpa tajā tornī. Visi. Un tas bija ilgi, jo nedrīkstēja kāpt vairāk nekā noteikts cilvēku skaits. Es nekāpu. Biju tuvu asarām. Tur bija arī kāda dzīvojamā māja. Viņi visi aizgāja arī līdz tai mājai. Goda vārds! Un tikai tad mēs braucām tālāk.
Vēlā pēcpusdienā dažiem no “Tomātiņa” aktīvākajiem biedriem tomēr sāka likties, ka ekskursijai kaut kā pietrūkst, un viņi pulcējās ap šoferīšiem, bakstīja ar pirkstu kartē un skaļi apspriedās, ko vēl varētu aplūkot. Es atkal ņēmu vārdu un ieteicos, ka varbūt varētu aizbraukt uz Ignalinu. Mans ierosinājums tika uztverts klusējot. Pēc tam galvas atkal pagriezās pret karti, un beigās vairākums izlēma par labu kādam bišu un koka skulptūru muzejam, uz kuru bija jābrauc pa tik šauriem meža celiņiem, ka vairākas reizes tika skaļi apspriests, vai vērts turpināt ceļu. Bet, tā kā lielais autobuss mežā nekur nevarēja apgriezties, tad nekas cits neatlika, kā braukt uz muzeju un apgriezties tur. Muzejs laikam bija slēgts, jo tā bija pirmdiena, un mēs vienkārši tur klīdām. Varbūt kāds mums beidzot atslēdza arī muzeja telpas, bet man par to nav palikušas nekādas atmiņas. Mani līdzbraucēji mēģināja izlikties, ka ir apmierināti, bet bija redzams, ka galu galā viņus ir piemeklējusi nepadarīta darba sajūta, tāpēc beidzot tika stingri pateikts – nu, laižam uz to Ignalinu! Sāka jau krēslot.
Ignalinas atomelektrostacijai mēs pabraucām garām pustumsā. Dega pa kādai retai spuldzei. Vienprātīgi tika pieņemts lēmums no autobusa neizkāpt, bet doties uz Daugavpili. Kad es saku “vienprātīgi”, tad, protams, domāju vienprātību starp tiem ļaužiem, kuri vispār bija iesaistīti lēmumu pieņemšanā.
Daugavpilī es pusnopietni apsvēru, vai nekāpt laukā un neiet uz vilcienu, bet nebija spēka. Sāpēja vēders. Nespēju skatīties vairs uz “Tomātiņu”, bet identificēties ar domām par mēģinājumu pašai kaut ko izlemt, panākt, uzņemties iniciatīvu bija pārāk grūti. Vēlāk es vairākkārt sapņoju, ka stāvu uz perona Daugavpils–Rīga vai esmu ceļā uz peronu, vai šķērsoju sliedes, un, kaut gan nekad neiekāpu vilcienā uz Rīgu, tajos sapņos vienmēr bija kaut kas neizskaidrojami foršs. Absurds.
Pusnaktī biju mājās.
Interesanti, ka tad, kad stāstīju citiem par šo braucienu, man ticēja. Kā var noticēt kaut kam tik sirreālam?! Tu tam netici pat tad, kad redzi un piedzīvo.
Foto: Agnese Neija