Agnese Neija. Augstskolu kolekcijas Latvijā. Daugavpils Universitātes muzejs

Daugavpils universitātes kolekciju vēsture šķiet viena no spilgtākajām, jo, manuprāt, gan cieši savijusies ar Latgales vēsturi un Latgales atmodu, gan arī spilgti pārstāv 20. gadsimta sākumā Jāņa Grestes (1876–1951) proponēto domu par skolu muzeju kalpošanu mācību procesa vajadzībām.[1] Ideja, ka muzejs ir līdzeklis izglītībai, ir plaši pārstāvēta šajā laika posmā. Tā, kādā 1925. gada Saeimas stenogrammā varam izlasīt, ka deputāts Kārlis Dēķens (1866–1942) sūkstas, ka salīdzinājumā ar Lietuvu Latvija pārāk maz iegulda izglītības budžetā un, kaut arī augstskolas saņemot lauvas tiesu, tad naudas esot tik un tā pārāk maz: “Trūkst ne tikai telpu, trūkst arī mācības līdzekļu. It sevišķi tas sakāms par muzejiem: Vācu privātais Herdera institūts atrodas šinī ziņā labvēlīgākos apstākļos nekā mūsu valsts universitāte, jo Herdera institūtam lietošanai pieejams Doma muzejs, bet mūsu universitātei nav lietošanā neviena tāda muzeja.”[2]

Daugavpils Universitātes kolekciju vēsture ir īpaša ar to, ka šeit nav mantotā retumu kabineta vai idejas par retumu kabinetu, līdz ar to kolekciju veidošanas koncepts ir izteikti funkcionāls un 20. gadsimta 20. gados arī izteikti nacionāls. Augstskolas veidošanās sākuma posmā uzsvars tiek likts uz mācību līdzekļu kolekcijām, līdztekus vācot etnogrāfiskos priekšmetus, kā arī 19. un 20. gadsimta mijas grāmatas un dokumentus. Augstskolas kolekcijas – tādas, kā tās iepazīstu no preses materiāliem un izdevumiem, – manuprāt, ir Latgales 19. gadsimta otrās puses atmodas ideju pārmantotājas. 

Pēc sarunas ar universitātes muzeja vadītāju Sergeju Kuzminu secinu, ka mūsdienās fokusā ir augstskolas vēsture kā universitātes, arī pilsētas un reģiona, popularizētāja un ka ģeogrāfiski tā vairāk attiecināma uz Daugavpili, mazāk – uz Latgali kopumā.[3] Un, kad Daugavpils Universitāte apgalvo, ka tās muzejs ir dibināts tikai 1993. gadā,[4] tad es uzlūkoju to kā apliecinājumu sapratnei par muzeja jēdzienu, jo augstskolas savāktās kolekcijas, protams, ir daudz senākas. 

Tagadējās Daugavpils Universitātes pirmsākumi ir 1921. gadā dibinātā četrgadīgā Valsts vidusskola, kas 1922. gadā tika pārdēvēta par Skolotāju semināru, bet 1923. gadā – par Daugavpils Valsts skolotāju institūtu ar piecgadīgu mācību programmu.[5] Pieņemu, ka augstskolas kolekciju rašanās saistāma jau ar pirmās mācību iestādes izveidošanos, un tās ir kolekcijas, kuras kalpo izglītības procesa nodrošināšanai – minerālu un iežu paraugi, herbāriji, fotoattēli, arī skolēnu radītie mācību uzskates līdzekļi. Tomēr pirmo kolekciju skaitā bijušas arī vēsturisku artefaktu kolekcijas. Tā, izdevumā “Latgolas pagōtne” lasām: “1926. godā Latgolā pi videjom un pamata skūlom jau pastōvēja vairōki muzeja rokstura prīkšmatu sakūpōjumi. Daugavpilī, skūlōtōju institutā beja sastōdeita archaiologisku, vēsturisku un etnografisku prīkšmatu kolekcija. Pādejūs godūs, pasateicūt instituta direktores V. Seiļs pyulem, seviška vēreiba beja grīzta uz etnografisku eksponatu skaita palelynōšonu. Instituta skūlōtōjs, mōkslinīks O. Kalējs, savōce skūlas muzejam īvārojamu vītejūs latvīšu izstrōdōjumu kolekciju. Ar 1933. godu šaidu eksponatu skaits pīauga leidz taidim apmārim, ka mynātō goda 17. novembrī instituts varēja atklōt latvīšu tautas mōkslas izstōdi. Izstōdeits beja ap 900 eksponatu nu Dīnvydlatgolas pogostim. Daugavpilī pastōvēja vēļ nalels seņlītu krōjums vaļsts vydsskūlā.”[6] Rodas iespaids, ka šo kolekciju veidošanā institūts uzņēmās tobrīd vēl neesošā Latgales muzeja funkcijas, taču šobrīd šo kolekciju muzeja īpašumā vairs nav.

Informācija par šo izstādi atrodama arī Daugavpils Valsts skolotāju institūta darbības pārskatā 1921.–1936. gadam, kur detalizētāk uzrādīts priekšmetu skaits: “Starp izstādītiem priekšmetiem sastopami galdauti (50) un dvieļi (70), apbrīnojamiem rakstiem izausti, 140 cimdu pāri un 200 jostas rāda nepārspētu rakstu un bagātīgu krāsu salikumu.” Sevišķi izcelta bija Latgales podniecība. “Pirmatnīgs svaigums kā formas, tā raksta veidojumā jo sevišķi redzams keramikas nodaļā. Ja gribam runāt par mūsu nākamo keramiku, tad bez šaubām viņai par pamatu var būt tikai Latgales zemnieku darinātie “pūdi un bļūdas”. Par izstādi dzīvi interesējās vietējā latviešu sabiedrība. Te var redzēt īsti latvisko, kas dažbrīd šeit Daugavpilī, tautību mistrojumā, liekas, ir pazudis. Izstādi apmeklēja arī Pieminekļu valdes inspektors.”[7]

Šādu kolekciju pastāvēšanu apliecina arī fakts, ka, 1934. gadā nodibinoties Latgales centrālajam muzejam Rēzeknē (tagadējā Latgales Kultūrvēstures muzeja priekštecim), Daugavpils skolotāju institūta vadītāja Valerija Seile (1891–1970) 1938. gadā deponējusi vai nodevusi dāvinājumā jaunajam muzejam dokumentus un grāmatas (vienību skaits nav norādīts).[8]

Kas attiecas uz mācību līdzekļu kolekcijām, tad, saskaņā ar 1921.–1936. gada Daugavpils Valsts skolotāju institūta darbības pārskatu, jau 1923. gadā Latvijas skolas desmit gadu jubilejas izstādē piedalījās arī skolotāju institūts. Izstādīja tikai nedaudzus eksponātus – tādus, kuri pēc iespējas vispusīgi attēlo institūta darbību un kuru transportēšana bija vienkāršāka (praktisko stundu konspektus, praktisko stundu apspriežu un novērtēšanas protokolus, referātus, dažādas diagrammas un interesantākos audzēkņu pagatavotos mācību līdzekļus). Pirmā patstāvīgā institūta audzēkņu darbu izstāde sarīkota 1927. gadā. Izstādītie priekšmeti iekārtoti piecās nodaļās: vēstures, dabas zinību un ģeogrāfijas, ķīmijas un fizikas, zīmēšanas un rokdarbu. Plašākās esot bijušas zīmēšanas, dabas zinību un ģeogrāfijas nodaļas.[9]

1930. gadā Latgales atbrīvošanas desmit gadu atceres svētku laikā institūts piedalījās Latgales skolu izstādē Rēzeknē. Par institūta eksponātiem šai izstādē izdevumā “Latgolas škola” esot bijuši lasāmi tikai atzinīgi vārdi un detalizēts mācību līdzekļu uzskaitījums: “te ir daudz kas novērojams, ko vēlāk skolas darbā skolotājs pats ar panākumiem var pielietot”, – zīmējumi, ornamenti, “4000 lentes burvju lukturim”[10], kino uzņēmumi, vairāk nekā 400 mikroskopa preparātu, darba burtnīcas, pašu pagatavoti Montesori autodidaktiskā materiāla komplekti u. c.[11]

Muzeja veidošanās neapstājās arī padomju okupācijas laikā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas elektroniskajā resursā “periodika.lv” var atrast pa rakstam par jaunu “muzeju” – kolekciju – veidošanu Daugavpilī. Tā, 1958. gadā laikraksts “Padomju Daugava” stāsta par Daugavpils Pedagoģiskā institūta Dabaszinību fakultātes studentiem, kas organizē Zooloģisko muzeju – senlaiku dzīvnieku skeletu paliekas, taureņu, citu kukaiņu, kā arī dažādu jūras dzīvnieku kolekcijas. Muzeju plānots papildināt ar jauniem eksponātiem, kurus studenti sagatavos vasaras prakses laikā – putnu ligzdām, izbāztiem putniem un grauzējiem. Muzejs pieejams arī citu skolu audzēkņiem.[12]

1971. gadā laikraksts “Avangards” ziņo, ka Daugavpils Pedagoģiskā institūta agrobioloģiskajā stacijā atvērts Botānikas muzejs. Tā kolekciju veido materiāli par augu pētījumiem, kurus izdarījuši studenti un pasniedzēji, dažādi vietējo augu herbāriji, fenoloģiskie apraksti, skolotāju pieredzes apskati, televīzijas stundu stenogrammas, 15 studentu referāti un 76 pasniedzēju publicētie darbi.[13]

Kā jau minēju, šodien Daugavpils Universitātes muzejs glabā savu mācībspēku un studentu piemiņu, materiālus, kas saistīti ar augstskolas vēsturi. Arī šeit, līdzīgi kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes gadījumā, kolekcijas kā mācību procesa nodrošinātājas vairs netiek akcentētas. 

Var secināt, ka augstskolu kolekciju attīstības vēsturē izšķiramas vairākas fāzes – kolekcijas mācību vai pētniecības nolūkiem, augstskolas vēstures materiālu kolekcijas, memoriālas vai personību piemiņas kolekcijas, plašākai publikai domāts muzejs, zinātnes vēstures muzejs. Jāatzīmē, ka pāreja no vienas formas uz otru noteikti nav uzlūkojama kā progresa vai profesionalitātes sastāvdaļa. Daļēji to ietekmē funkcionalitātes izmaiņas – paplašinoties citu mācību līdzekļu pieejamībai mūsdienās, samazinās vēsturisko kolekciju kā mācību līdzekļu nozīme. Pieaugot prasībām vēsturisko kolekciju saglabāšanai, iespējams, daļa no tām nonāk citu muzeju krātuvēs. Likumsakarīgi, ka tikai pašas augstskolas var izstāstīt kādam savu vēsturi un saglabāt tajās strādājošo personību piemiņu, tomēr šajā ceļā katra augstskola saliek savus akcentus.