Agnese Neija. Augstskolu kolekcijas Latvijā. Latvijas Universitāte

Dažādu augstskolu vāktās vai mantotās kolekcijas, kas kādā vēsturiskā brīdī pārtapušas par muzejiem, ir varbūt vissarežģītāk pētāmā Latvijas muzeju daļa, jo tās lielā mērā ir sabiedrībai neredzamas un to juridiskais statuss nav viegli saprotams. Pat vairāk – domāju, ka plašākai sabiedrībai ir grūti uztverama šo muzeju misija jeb, vienkāršākiem vārdiem, nav saprotams, kas ir šo muzeju saturs, un publiskajā telpā tie šķiet sadrumstaloti un grūti pieejami.

Tikai viens no manis turpmāk aplūkotajiem augstskolu muzejiem šodien atrodams akreditēto muzeju sarakstā – Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzejs, kas ar 2017. gada 1. jūliju nodots Rīgas Stradiņa universitātes muzejam, kurš savukārt ir akreditēts kopš 2015. gada.[1] Tādēļ lielākoties par savu kolekciju saglabātību, pieejamību un izmantošanu ir atbildīgas vienīgi pašas augstskolas.

Jāuzsver, ka šajos rakstos par savu mērķi neuzskatu konkrētu kolekciju likteņu izsekošanu, tomēr, ieskicējot šo seno kolekciju sarežģītos dzīvesstāstus, centīšos noskaidrot, vai šeit ir iespējams kāds muzeoloģisks vai citāds vispārinājums. 

Jautājums par muzeju augstskolas paspārnē ir kompleksa tēma, kas liek meklēt atbildes uz jautājumiem, kas ir kolekcija, kas – muzejs, kādas ir augstskolas muzeja/kolekcijas funkcijas, kā tās mainījušās laika gaitā u. c. Atbildot uz šiem jautājumiem, nākas abstrahēties no Muzeja likumā definētā, jo skatījumu uz muzeju/kolekciju ietekmē arī augstskolu teorētiskā autonomija. Un vēl būtu labs jautājums: kas augstskolām piederošo kolekciju likteņus šodien nosaka vairāk – tradīcija, publiskā muzeja attīstības ceļš vai pašas augstskolas aktuālā informatīvā un komerciālā realitāte?

Lielākā daļa augstskolu muzeju ir dibināti kā kolekcijas, un tos bija plānots izmantot kā mācību līdzekļus un/vai pētnieciskiem nolūkiem, vai arī tie ir šādas pētniecības rezultāts. Šajā sākotnējā posmā šo muzeju koncepcijā bija no iepriekšējiem gadsimtiem pārmantotā doma par kolekciju kā retumu/vērtību kabinetu, kas pieder tam, kas pats ir zināšanu nesējs. Tuvāk mūsdienām tie sāk stāstīt arī pašas augstskolas rašanās un attīstības stāstu. Mūsdienās dažas no minētajām kolekcijām uzrāda tendenci transformēties par “parastajiem” muzejiem Muzeju likuma izpratnē, kuru funkcijas un uzdevumi ir plašāki – tie ir vairāk sociāli orientēti un izdzīvo kopā ar citiem Latvijas muzejiem visas attīstības tendences un izaicinājumus. Vēl jāuzsver, ka augstskolu muzeji nereti savām funkcijām pievieno arī personību piemiņas muzeju funkciju, gan glabājot savu pētnieku piemiņas lietas, no kurām galvenā nereti ir attiecīgā kolekcija, gan vēstot par attiecīgās personības devumu zinātnes vai augstskolas dzīvē.

Kāds no šiem muzejiem, kas radušies kā kolekcijas, varbūt iet citādāku vai īpatnējāku attīstības ceļu, taču interesanti, ka ne visi augstskolu muzeji ir orientēti uz pētniecību un ir gatavi uz zinātnes vēstures vispārinājumu, proti, analizēt un interpretēt savas kolekcijas zinātnes vēstures kontekstā. Protams, spilgts izņēmums šeit ir Latvijas Universitāte (LU), kas pie tam ir vienīgā augstskola, kas līdztekus zinātnes vēsturei pretendē arī uz jaunām atziņām muzeoloģijā,[2] bet rakstu krājums “Zinātņu vēsture un muzejniecība” konstatējams jau no 2001. gada.[3]

Jāsaka, ka augstskolu muzeji paši ļoti labi saprot, ka starp muzeju un kolekciju ir atšķirība, un izvēlētā apzīmējuma lietojums vienmēr ir nozīmīgs tajā nozīmē, ka augstskolas respektē mūsdienās pastāvošo muzeja definīciju. Tā, Latvijas Universitāte uzsvērti savu krājumu lielākoties sauc par kolekcijām, bet Daugavpils muzejs uzskata, ka ir dibināts tikai 1993. gadā, kaut arī tā kolekcijas ir daudz senākas. Ar to es gribu teikt, ka augstskolām ir vairāk vai mazāk izteikta stratēģija attiecībā uz saviem muzejiem/kolekcijām, un tās seko līdzi muzeju jēdziena attīstībai un formulē savu attieksmi, kaut gan kādi nopietnāki nolūki attiecībā uz šiem muzejiem/kolekcijām publiskajā telpā nav tik viegli nolasāmi. Plašākā Latvijas kultūras ainavā tie ir gandrīz nemanāmi, un mani tiešām interesētu – vai šodien tie ir nozīmīgi šajās augstskolās studējošajiem, vai joprojām tiek izmantoti kā mācību līdzekļi un kāda šodien ir to misija? Vai līdz ar to nozīmes mazināšanos studējošo vidū palielinās to nozīme plašākai sabiedrībai? Vai šīm kolekcijām ir nozīme Latvijas mērogā un zinātnes vēsturē pasaules mērogā un vai tās ir pietiekami aizsargātas?

Tagad, kad esmu pateikusi būtiskāko, varu ķerties pie atsevišķām detaļām, un vieglākais ir sākt ar vēsturi. Līdz Otrajam pasaules karam Latvijā pastāvēja jau vairāki augstskolu muzeji/kolekcijas, piemēram, gan tagadējā Daugavpils Universitātē, gan tagadējā Latvijas Universitātē (līdz 1923. gadam – Latvijas Augstskolā). Domājams, tie aktīvi sāka veidoties uzreiz pēc Latvijas valsts izveidošanas: Latvijas Universitātes muzejs – 1919. gadā, bet Daugavpils – 1923. gadā. Jāatzīmē, ka LU bija arī tās priekšteča – Rīgas Politehniskā institūta – kolekciju pārmantotāja.

Kaut arī šajā laika posmā dalījums starp kolekciju un muzeju pastāvēja, domājams, tā jēga bija cita. Kāda tā bija? Tam skaidrojumu es nekur neesmu atradusi. Iespējams, atšķirība slēpās kolekciju apjomā un nozīmīgumā attiecībā pret konkrēto zinātnes nozari. Visādā ziņā, tolaik jēdzienu “muzejs” lietoja daudz plašākā nozīmē un attiecināja arī uz to, ko mēs šobrīd sauktu tikai par kolekciju. 

Šodien tīmeklī ir viegli atrodami dažādi raksti un pat izdevumi, kas diezgan detalizēti izstāsta par dažādu tagadējās Latvijas Universitātes kolekciju un muzeju rašanos. Tā kā es meklēju senāko muzeju un kolekciju uzskaitījumu, tad izmantoju vienkāršāko, un tas ir Ludviga Ernesta Adamoviča (1884–1943) raksts “Latvijas Universitātes izveidošanās”, kas publicēts 1938. gadā,[4] kurā lasām, ka pie atsevišķām LU fakultātēm nodibināti palīginstitūti, kuru starpā tiek minēti arī muzeji un kolekcijas. Riskēšu šeit ar garāku uzskaitījumu, kurš, manuprāt, ir ļoti interesants, jo labi ilustrē senāko kolekciju nozīmi izglītības un Latvijas zinātnes tapšanas procesā. 

Tā, pie Arhitektūras fakultātes pastāvējis Pieminekļu arhīvs (materiāli par Latvijas būvniecību un būvniecības pieminekļiem), ģipša moduļu kolekcija, tēlotājas ģeometrijas moduļu un paraugzīmējumu kolekcija, būvvielu kolekcija, būvkonstrukciju kolekcija un fotolaboratorija.[5] Fakultātes muzejs izveidots īsi pirms Otrā pasaules kara. 

Pie Filoloģijas fakultātes pastāvējis Mākslas muzejs, kuru līdz 1928. gadam vadījis profesors Jānis Ernests Teodors Felsbergs (1866–1928), tad profesors Francis Aleksandrs Balodis (1882–1947), bet Adamoviča raksta tapšanas brīdī – profesors Boriss Vipers (1888–1967). Tas izveidots, apvienojot Mākslas kabinetu ar Austrumu filoloģijas kabinetu, kas sākumā bijis Baloža vadībā. Mākslas muzejā glabājušās ģipša nolējumu, diapozitīvu, vērtīgu monētu un izdevumu kolekcijas, kā arī Ēģiptes pieminekļu un Latvijas senlietu paraugu kolekcijas un grieķu un romiešu mākslas oriģināli.[6]

Kā Inženierzinātņu fakultātes palīginstitūts 1937./1938. gadā minēts Ģeodēzijas institūts (1924–1940) profesora Alvila Buholca (1880–1972) vadībā, sākumā ar nosaukumu – Ģeodēzijas kabinets. Ģeodēzijas institūtam tolaik bijušas Zemākās un Augstākās ģeodēzijas nodaļas un Ģeodēzijas muzejs.[7]

Lauksaimniecības fakultātes palīgiestādes: Augkopības, Biškopības, Būvniecības, Dārzkopības, Entomoloģijas, Fitopatoloģijas, Laukkopības, Lauksaimniecības mašīnu, Lopkopības, Mežu bioloģijas, Mežkopības, Mežu taksācijas un ierīcības, Mežu izmantošanas, Saimniekošanas mācības, Zivkopības un Medniecības kabineti; Kūdras, Augsnaszinības un lauksaimniecības ķīmijas, Mikrobioloģijas, Mežu tehnoloģijas, Piensaimniecības, Rūgšanas tehnoloģijas un Zootehnikas laboratorijas. Izmēģinājumu un pētījumu iestādes: izmēģinājumu un praktisku darbu saimniecība Vecaucē, pētīšanas saimniecība Rāmavā, mācību un izmēģinājumu virsmežniecība Lielaucē, kontroles, izmēģinājumu un tīrkultūru stacija. Muzeji: Augsnas muzejs, Kūdras tehnoloģijas muzejs un Mežu izmantošanas muzejs. Kolekcijas: augu slimību, entomoloģijas, mežkopības, zootehnikas, mežu bioloģijas, augkopības un rūgšanas tehnoloģijas.[8]

Visbagātākā izskatās Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte, kuras palīginstitūtu starpā bijis Ģeoloģijas un paleontoloģijas institūts (dibināts 1925. gadā), tā vadītājs līdz 1935./1936. mācību gadam bijis profesors Ernsts Krauss (1889–1970). 1926. gadā pie institūta nodibināts Latvijas ģeoloģijas muzejs,[9] plašākai publikai atklāts 1929. gada 29. septembrī Baznīcas ielā 5 (17. un 18. dzīvoklī). Muzejā novietoti ap 10 000 dažādu priekšmetu, kas atrasti dažādos Latvijas apvidos un dziļumos, daudzas fotogrāfijas, kartes, profili utt.[10]

Teoloģijas fakultātes palīginstitūtu starpā minēta gaismas bilžu kolekcija un Reliģijas vēstures muzejs.[11] Bijušais Teoloģijas fakultātes mācībspēks un fakultātes muzeja pārzinātājs Eduards Zicāns (1884–1946) uzsvēris profesora Imanuela Bencingera (1865–1935) nopelnus “vispārējās reliģijas vēstures un Israela reliģijas vēstures zinātņu” nodibināšanā Latvijas Universitātē. Pēc viņa teiktā, Bencingers arī licis pamatus Teoloģijas fakultātes mācību līdzekļu kolekcijām un Reliģijas vēstures muzejam, kam “viņš dāvinājis vairākas bilžu kolekcijas un 28 Palestīnas kultūras vēstures priekšmetus”.[12] Gluži negaidot Bencingera nopelnus atzīst arī mūsdienu Vikipēdija šķirklī “Profesora Imanuela Bencingera privātkolekcija Latvijas Universitātes Bibliotēkas krājumā”[13].

Mehānikas fakultātes palīginstitūti 1938. gadā bija: Materiālu pārbaudīšanas institūts, Mašīnu pētīšanas institūts, Elektrotehnikas institūts, Materiālu izmēģināšanas stacija, Elektriskās pārbaudes un graduēšanas laboratorija, Tehnoloģijas laboratorija, Benzīnmotoru un automobiļu laboratorija, Fotogrāfijas laboratorija, Siltumtehnikas kabinets, Mehānikas darbnīca. Starp tiem minēts arī Tehnoloģijas muzejs. Jāatzīmē, ka no konteksta saprotams, ka šī katedra tagad darbojas Rīgas Tehniskajā universitātē (RTU).[14]

Medicīnas fakultātē 1938. gadā darbojies: Anatomijas institūts (profesora Jēkaba Prīmaņa (1892–1971) vadībā), Fizioloģijas un fizioloģiskās ķīmijas institūts, Vispārējās patoloģijas institūts, Patoloģiskās anatomijas institūts, Farmakoloģijas institūts, Higiēnas institūts, Iekšķīgo slimību propedeitiskā klīnika, Ķirurģiskā propeideitiskā klīnika, Iekšējo slimību klīnika, Iekšējo slimību hospitālā klīnika, Ādas un venērisko slimību klīnika, Bērnu slimību klīnika, Nervu slimību klīnika, Tieslietu medicīnas institūts, Centrālais rentgenoloģijas un radioloģijas institūts, Acu slimību klīnika, Ausu, deguna un kakla slimību klīnika un Zobārstniecības institūts ar Žokļu klīniku. Tāpat pie fakultātes pastāvējis Anatomijas muzejs, Ķirurģijas muzejs un mulāžu kolekcija Ādas un venērisko slimību klīnikai.[15]

Veterinārmedicīnas fakultātes palīginstitūti: Anatomijas, Patologanatomijas, Higiēnas, Hipoloģijas, Ķirurģijas un Speciālās patoloģijas un terapijas kabineti; patoloģijas anatomijas, anatomijas, ķirurģijas, higiēnas un hipoloģijas kolekcijas; Ķirurģijas, Terapijas un Mazo mājkustoņu klīnikas; Anatomijas un Patoloģijas anatomijas muzeji; Anatomijas, Patoloģijas anatomijas, Animālo uzturvielu izmeklēšanas un Bakterioloģiskās laboratorijas; ārstniecības vielu noliktava un kaltuve.[16]

Pie Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes palīginstitūtiem minēta Preču zinātņu laboratorija un muzejs.[17]

Nav precīzi skaidrs, kāds bijis šo kolekciju transformācijas ceļš cauri laikam. Tā, Felsberga vadītais, pie Filoloģijas fakultātes pastāvējušais Mākslas muzejs mūsdienās ir transformējies par LU Vēstures kolekcijām[18], taču, saskaņā ar citiem avotiem, Felsberga kolekcijas daļas ir arī LU Bibliotēkas krātuvē.[19]

Adamoviča minētais Preču zinātņu muzejs, kurš sākotnēji bijis Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, mūsdienās ir iekļauts Latvijas Ķīmijas vēstures muzejā, kurš tapis LU un RTU sadarbības rezultātā.[20] Šis muzejs sevī sintezējis arī memoriālu saturu – Gustava Vanaga (1891–1965) darba telpas – un glabā arī citu zinātnieku (Vilhelma Ostvalda (1853–1932), Paula Valdena (1863–1957), Mārtiņa Eduarda Straumaņa (1898–1973) un Alfrēda Ieviņa (1897–1975)) personību piemiņu.

Vienas no senākajām kolekcijām – Zooloģijas kolekcijas – sākotnēji atradušās Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, kur bijis Sistēmiskās zooloģijas institūts un Salīdzinošās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūts.[21] LU tīmekļa vietne skaidri pasaka, ka šo kolekciju pamatā sākotnēji bija no Rīgas Politehniskā institūta pārņemtās kolekcijas. Tas pats sakāms arī par LU Ģeoloģijas kolekcijām, kas satur Rīgas Politehnikuma profesora Kārļa Bruno Dosa (1861−1919) vākumu. Šodien LU Ģeoloģijas kolekcijas ir tās, kas 1929. gadā tika dibinātas pie Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes.[22] Kad notikusi nosaukuma transformācija no muzeja uz kolekcijām – nav zināms.

Iepriekš minētie Medicīnas fakultātes muzeji un kolekcijas šodien daļēji apskatāmas LU Cilvēka patoloģijas kolekcijā.[23] 1950. gadā nodibinoties Rīgas Medicīnas institūtam, var pieņemt, ka dažas no šīm kolekcijām nonākušās arī tā rīcībā. 1990. gadā tas pārdēvēts par Latvijas Medicīnas akadēmiju, bet 1998. gadā – par Rīgas Stradiņa universitāti,[24] kuras satversme apstiprināta 2002. gadā.

Savukārt Veterinārmedicīnas fakultātes, tāpat kā Lauksaimniecības fakultātes, muzeji un kolekcijas nonāca tagadējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes īpašumā.

LU muzejs turpināja papildināties arī pēc kara, padomju okupācijas periodā. 1959. gadā nodibināja toreizējās Latvijas Valsts universitātes (LVU) Skaitļošanas centru kā pirmo Baltijā un ceturto bijušajā PSRS. Šodien tā materiālus glabā LU muzejs. Tā ekspozīcijā apskatāma pirmo ESM (elektroniskā skaitļojamā mašīna) kolekcija.[25]

Viens no jaunākajiem veidojumiem LU muzeja paspārnē ir Frīdriha Candera (1887–1933) un Latvijas astronomijas kolekcija, kas tur nonāca pēc Frīdriha Candera memoriālā muzeja slēgšanas 2004. gadā, kurš savulaik bija Latvijas PSR Vēstures muzeja filiāle. Tajā iekļauti profesora Friča Blumbaha (1864–1949), profesora Kārļa Šteina (1911–1983), Latvijas Astronomijas biedrības un tās vadītāja Matīsa Dīriķa (1923–1993), astronoma Leonīda Rozes (1925–2009) dokumenti un fotoattēli.[26]

Kopumā padomju okupācijas periodā, kā atzīmē LU muzeja kādreizējā direktore (no 1986. gada) Irēna Ondzule, daudzas no “LU vēsturiskajām vērtībām tika iznīcinātas, nozagtas, izvazātas vai, labākajā gadījumā, nonāca valsts mūzeju fondos”. Padomju varai LU muzejs neesot bijis vajadzīgs, jo saistījies ar “buržuju un nacionālistu” kultūru. Neliela interese par universitātes vēsturi radusies tikai 60. gadu otrajā pusē, kas ietekmējusi vēsturisko materiālu vākšanu un toreizējās Latvijas Valsts universitātes izstāžu tematiku. 1967. gadā universitātē atklāja pirmo tematisko izstādi, kas bija veltīta augstskolas vēsturei. Tā kļuva par sabiedriskā LVU vēstures muzeja aizsākumu. Kā uzsver Ondzule, “Diemžēl, dažu atbildīgu darbinieku nolaidīguma un nevīžīguma dēļ attiecībā pret savu vēsturi, ļoti daudzi šīs izstādes materiāli līdz mūsdienām nav saglabājušies”. Tā kā padomju okupācijas periodā LU vēsture no 1919. līdz 1940. gadam tika noliegta, tad “Līdz mūsdienām LU ir izdevies saglabāt galvenokārt dabas attīstības vēstures vērtības, jo tās nebija pakļautas partiju un šķiru interesēm. Bieži vien cieta kolekcionāri un pētnieki, kurus pakļāva aizmirstībai, taču palika viņu savāktie herbāriji, minerāli, dzīvnieku un putnu izbāzeņi, preparāti un citi materiāli”. Visas šīs vēsturiskās vērtības centās saglabāt daži entuziasti, kuriem tomēr, kā atzīst Ondzule, “trūka mūzeja darba speciālistu zināšanu”. Tikai līdz ar Latvijas Trešo atmodu atdzima ideja par LU kultūrvēsturiskā muzeja izveidošanu,[27] kaut arī pirmās idejas visu LU fakultāšu muzeju un kolekciju apvienošanai tika izteiktas jau 20. gadsimta 30. gados, kad LU Teoloģijas fakultāte ierosināja izveidot vispārēju kultūrvēsturisko muzeju Latvijas Universitātē. Toreiz ideja netika īstenota, jo starp fakultātēm nebija vienprātības.[28]

Toties 1988. gadā LU Padomē tika pieņemts lēmums par LU muzeja izveidošanu, un 1990. gadā tika izveidots vienots LU muzejs ar sešām filiālēm – LU Vēstures muzejs, Zooloģijas muzejs, Ģeozinātņu muzejs, Skaitļošanas un tehnikas muzejs, Botānikas muzejs un Pedagoģijas muzejs. Turpmākajos gados šiem muzejiem pievienojās Frīdriha Candera kosmosa izpētes muzejs un Cilvēka patoloģijas muzejs, bet par sadarbības partneri kļuva Latvijas ķīmijas vēstures muzejs. Šobrīd Latvijas Universitātes Zinātņu un tehnikas vēstures muzejs darbojas kā Latvijas Universitātes mācību zinātniskās pētniecības un kultūrizglītības struktūrvienība, kas mērķtiecīgi sakārto, uzglabā un prezentē materiālus, saistītus ar Latvijas Universitātes dažādu zinātņu nozaru vēsturi.[29]

Kā atzīmē Ondzule, “Savā pastāvēšanas laikā Latvijas Universitāte ir saglabājusi ap 715 000 ūnikālu dabaszinātņu, technikas un vēstures priekšmetu, dokumentu un citu vēsturisku materiālu. To vidū īpaši nozīmīgas ir vairākas eksotisko kukaiņu, gliemju un tropisko putnu kolekcijas”.[30] Atbilstoši krājuma apjomam un dabaszinātņu kolekciju vērtībai LU muzejs ieņem redzamu vietu visā Baltijā, bet atsevišķām kolekcijām, piemēram, Nolkena (Johans Heinrihs Vilhelms fon Nolkens, 1813–1898) Eiropas tauriņu kolekcijai (ar 28 000 vienībām), ir nozīmīga vieta pasaules zinātnē. LU muzejs glabā vērtīgus herbārijus, kuri ir iekļauti starptautiskajā kodu reģistrā Index Herbariorum un kuriem ir piešķirts kods “RIG”.[31] 1992. gadā Latvijas Universitātē no Kjū Karaliskā herbārija Lielbritānijā atgriezās Otrā pasaules kara laikā evakuētā herbārija kolekcija. To bija paglābis dabaszinātnieks Nikolajs Malta (1890–1944). Bagāta ir arī Ģeoloģijas muzeja kolekcija, kurā ietilpst izcilā paleontologa Valtera Grosa (1903–1974) noteiktie un aprakstītie materiāli.[32]

Tāpat Latvijas Universitāte ir mantojusi vairākas senas ēkas, kuras ir 19. gadsimta arhitektūras pieminekļi. Vecākā un galvenā LU ēka atrodas Rīgā, Raiņa bulvāri 19. Tajā ir saglabājies unikāls vēstures piemineklis – karceris. Pašreiz tas ir otrs vecākais šāda veida augstskolu vēstures liecinieks Baltijā. Šajā ēkā ir saglabāti arī citi mākslas pieminekļi – 17. un 18. gadsimta ēku portāli. [33]

Kāda ir kopējā sajūta, pētot iepriekšminēto kolekciju likteņus? Pirmkārt, iespējams, romantizēta apjausma par ārkārtīgi aktīvu, pilnvērtīgu zinātnes un sabiedrisko dzīvi Latvijā un arī zinātņu vēstures it bagātīgo izpēti Latvijas Universitātē. Otrkārt, apjausma, ka tas, par ko savulaik iestājās Jānis Stradiņš (1933–2019), – vienotas zinātņu vēstures popularizēšana[34] – kādā atsevišķā muzejā Latvijā nav tapis. LU pētījumu šajā jomā ir pietiekami daudz, taču bez plašākas pieejamības un bez populāras interpretācijas plašākai publikai.

Mana trešā sajūta ir nedrošība. Interesanti, ka, pārlasot šo rakstu pirms sūtīšanas redaktorei, ielūkojos populārajā pārdošanas portālā “SS.LV”. Tur sadaļā “Vēsturiskas relikvijas” tika piedāvāts iegādāties priekšmetu, kas savulaik piederējis tagadējai Latvijas Lauksaimniecības universitātei. Pievienoju attēlu. Laba cena, un tas ir tikai ģipša modelis.

Kā jau minēju sākumā, no augstskolu muzejiem tikai Rīgas Stradiņa universitātes muzejs ir akreditēts. Tam tiek izvirzītas prasības kolekciju saglabāšanai, tas piedzīvo sava darba un kolekciju saglabātības novērtējuma kontroles, un tam ir pienākums savas kolekcijas digitalizēt. Kas notiek un kādā stāvoklī atrodas LU un citu Latvijas augstskolu vēsturiskās kolekcijas, mēs nezinām. 

Sērija tapusi ar VKKF atbalstu

Grafiskais dizains: Edvards Percevs