Diskusijā par Mērijas Grīnbergas balvas piešķiršanu nevar neiesaistīties. Ir vērts kaut vai tikai katram pašam sev atbildēt, ko mēs sagaidītu no jauna apbalvojuma ieviešanas, kādas vērtības un kādu stratēģisku redzējumu tai būtu jāpārstāv.
Iesākt šo ierakstu vēlos ar atvainošanos Annai Jurkānei, ap kuras vārdu savijies šis notikums; mēs neapšaubām viņas nopelnus. Šeit ir runa pavisam par ko citu – stratēģisku redzējumu uz balvu kā tādu; balvu kā sabiedrisku atzinību; muzeju sabiedrības iekšēju vēlmi kļūt demokrātiskākiem un aiziet no gadu desmitiem tradicionālās anonimitātes, un tam pretēji – vilšanos, ko sagādāja idejas nonivelēšana. Starp citu, man ļoti patīk pati ideja par šādas balvas iedibināšanu, uzskatu to par pēdējā laika vienu no tiešām labākajām Latvijas Muzeju biedrības oriģinālajām idejām ar lielu potenciālu, ja vien tā turpmāk spēs iegūt patiesi demokrātiskas aprises (gribētos zināt arī idejas autoru un iepazīties ar balvas nolikumu).
Mērijas Grīnbergas balvas piešķiršana, kuras nolikumā, saskaņā ar medijos atspoguļoto, uzsvērtos vārdus, ka tā piešķirama kādam, “kurš ar savu nesavtīgo darbu ir veicis būtisku ieguldījumu muzeja vērtību saglabāšanā un popularizēšanā”, ir grūti savienot ar tās piešķiršanu kāda muzeja vadītājam, ja ņem vērā ekskluzīvo situāciju, kurā tie var un drīkst atrasties, pat neraugoties uz sava darba kvalitāti, atalgojumu, kas vairākkārt pārsniedz ierindas muzeja darbinieka atlīdzību un cita veida sistēmas atbalstu. Runāt par nesavtību, manuprāt, šeit ir nevietā pat tad, ja muzeju vadītājs patiesi ir darījis daudz vairāk un gudrāk kā viņa līdzbiedri. Šeit iezīmējas tā pati izpratnes atšķirība, kas gadījumā ar Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” akceptēto meža izciršanu – starpība starp formālo lietu uztveri un uztveri pēc būtības. Vai patiesi kādam Mērijas Grīnbergas personības devums un nopelni latviešu kultūras vērtību saglabāšanā asociējas ar ekskluzīvu, sistēmas atbalstītu, labi nodrošinātu un stabilu vadītāja pozīciju? Balvas izveidotāji esot iedvesmojušies no Kristīnes Želves filmas “Mērijas ceļojums”. Vai patiesi? Vientuļā, sistēmas atstumtā, taču vērtības apliecinošā Mērija; tieši kurš no balvas kandidātiem atbilst šo tēlu pārstāvošajai idejai?
Manuprāt, šī potenciāli varētu būt demokrātiskākā balva nozarē, kas beidzot ļautu akcentēt nozares rūpi pašai par saviem cilvēkiem un novērtēt katra individuālo devumu kultūras mantojuma laukā. Šeit būtu īstais brīdis izvilkt ārā tik bieži negatīvā nozīmē pieminēto misijas apziņu, saistīt to ar konkrētu darba rezultātu un padarīt par muzejnieka karjeras sastāvdaļu, akcentēt individuālu devumu un darbošanos kopības labā kā demokrātiskas sabiedrības priekšnoteikumu. Protams, plašāka sabiedrība to tā varbūt neuztvers, taču muzejniekiem balvas piešķiršana ir skaidrs signāls par stagnatīvu, iepriekš jau gadu desmitiem realizētu drīzāk refleksu, nevis stratēģiju.
Izlasīju Latvijas Muzeju padomes 2019. gada 9. maija sēdes protokolu, kurā spriests par balvas piešķiršanu. Ļoti iepriekšparedzams. Šeit vispār nav notikusi diskusija par balvas būtību, par stratēģisku redzējumu. Muzeju padomes locekļi gluži vienkārši ieteikuši sev tuvas personālijas: Aija Fleija ieteikusi Annu Jurkāni, Jānis Garjāns – Agritu Ozolu, Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma – Krājuma nodaļas vadītājas Indras Vīlisteres kandidatūru. Tieši tik vienkārši.
Manuprāt, balvas izvirzītājiem būtu jābūt nevis Muzeju padomei, bet pārējiem kolēģiem, nevalstiskajām organizācijām, varbūt arī muzeju darbinieku ģimenes locekļiem un sabiedrībai kopumā. Nevaru šeit nepieminēt apbalvojumu “Laiks Ziedonim”, kas jau atkal pierāda, ka privātās iniciatīvas Latvijā spēj sniegt mums zināmu demokrātijas paraugstundu.
Kas būtu mani balvas kandidāti? Varbūt tādi cilvēki kā Bērzgales novada Antona Rupaiņa muzeja vadītāja Olga Pekša, kuru gan personīgi nepazīstu, bet kura ar niecīgu pašvaldības atbalstu visus šos gadus ir nodrošinājusi muzeja darbību, ir aktīva un pamanāma, noteikti sava pagasta un muzeja patriote. Tāpat piekrītu Inetai Zelčai-Sīmansonei, ka balvas nominante varētu būt Elīna Kalniņa, kuras klusā balss ar pārliecinošu noteiktību un profesionalitāti izskan visas Latvijas mērogā nu jau vairākus gadus ar tādu intensitāti, kādu spēj nodrošināt viena cilvēka motivācija un iespējas. Kādēļ gan nepiešķirt balvu Žaņa Lipkes dibinātājam Mārim Gailim, kura personīgā iniciatīva un redzējums radījis daudzos aspektos izcilāko muzeju Latvijā?
Beigsim piešķirt balvas paši sev! Ir 21. gadsimts, gandrīz 30 gadi pagājuši kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, piecpadsmit gadi kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Ir laiks ieraudzīt muzejus kā demokrātiskas vērtības pārstāvošas institūcijas visos līmeņos.
Attēls: www.kinoraksti.lv