Ja pasaulē ir tēmas, kuras var apzīmēt ar pēkšņi aktuāli kļuvušo vārdu savienojumu “neredzamās zonas”, tad, manuprāt, tās ir tēmas, kas saistītas ar bērniem. Ja vegāni, feministes, dzīvnieku aizstāvji, homoseksuāļi, antirasisti un citas grupas saņem tomēr pietiekami daudz institucionāla atbalsta sava pasaules skatījuma iedzīvināšanai, tad bērni ir mūsu sabiedrības neredzamā zona. Mūsu sabiedrībā bērni nerunā, tie netiek aicināti izteikties, mēs bērnus neredzam un esam pret tiem kritiski, un ļoti bieži – šokējoši vienaldzīgi. Mēs bērnus izmantojam. Mums ir daudz institūciju, produktu, pasākumu un profesiju, kas vēlas nopelnīt, izmantojot bērnu auditoriju, un ļoti maz pasākumu, kas interpretē šo auditoriju vai dod iespēju tai runāt. Izstādes, ekspozīcijas, kuru galvenais varonis ir bērns, neapšaubāmi uzreiz piesaista uzmanību (un to ir tik maz!). Vēl pie tam ir būtiska atšķirība, vai stāsts ir par to, ko kārtējo reizi pieaugušie domā par bērnu, vai kaut kādā mērā tiek ļauts runāt viņiem pašiem. Manuprāt, tieši kultūra var spēlēt ļoti lielu lomu mūsu attieksmes maiņā, iedzīvinot visus tos jaukos dokumentus, kas sarakstīti bērnu tiesību aizstāvībai.
Tādēļ, ja Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs būtu pieteicis tēmu modes vēsturē, es visticamāk būtu to ignorējusi, taču izstādes “Bērnu pasaule. 18.–20. gadsimts” (izstādes kuratori Aleksandrs Vasiļjevs, Irēna Bužinska) pieteikums ar bērniem galvenajā lomā lika man izšķirties par muzeja apmeklējumu. Mana galvenā interese bija, vai muzejs, interpretējot modi, spēs šo tēmu padarīt sociāli nozīmīgu šodienai, par cik mode neapšaubāmi ir sociāla parādībā, vai šīs tēmas interpretācija ļaus runāt pašiem bērniem, jo parasti jau pat radikālo pusaudžu modi rada pieaugušie cilvēki, un vai šī tēma kaut kādā mērā var palīdzēt sabiedrībai dažādās nozīmēs saskatīt bērnu.
Viens no interesantākajiem šīs izstādes elementiem izrādījās virtuāls – ekskursija kopā ar Aleksandru Vasiļjevu, kas tiek piedāvāta muzeja mājas lapā. Līdzīgs pavadījums ir arī citām A. Vasiļjeva izstādēm, kas nodrošina iespējami pilnīgu izstādes saturošo zināšanu pārnesi. Vienlaikus tas ir lielisks muzeoloģisks eksperiments, kas beidzot ļauj ieraudzīt laiku, kas nepieciešams vienas izstādes pilnīgam apmeklējumam un izgaršošanai, aptuveni 1,5–1,8 stundas. Un tas ir fantastisks piedāvājums, ja ņem vērā A. Vasiļjeva personību. Es apbrīnoju A. Vasiļjeva kolekcijas plašumu, viņa aizraušanos, nodošanos priekšmetam, prasmi aplūkot apģērbu kontekstā ar gadsimta sociālajiem, politiskajiem notikumiem, sasniegumiem zinātnē. Šo personību raksturo plašs redzesloks un tolerance pret cilvēku. Mani reti kad ieinteresē kosmopolītisks pasaules skatījums, taču A. Vasiļjeva gadījumā tāds realizējas savā labākajā formā. Viņš nojauc robežas starp valstīm, pilsētām, kontinentiem, režīmiem. Atliek tikai laiks, cilvēks un mode. Kultūra. Pat tādu politiski sarežģītu vēstures posmu kā PSRS pastāvēšana autors veiksmīgi integrē kopējā modes mijiedarbības un attīstības likumsakarību ainavā. Un izrādās, ka arī mēs Padomju Savienībā esam valkājuši cariskās Krievijas ģimnāzijas stila skolas formas un Šērlijas Templas stila kleitas. A. Vasiļjevs labi strādā ar savu apmeklētāju pašapziņu – mūsu pieredze kļūst nozīmīga un vērā ņemama. Un, kā jau katrā autora produktā, arī šajā izstādē saskatāma šī ļoti krieviskā paklanīšanās vietējai publikai, tradīcijai un kolorītam, kas izpaužas gan apspēlējot universālveikala “Bērnu Pasaule” tematiku, gan ievietojot izstādē Tatjanas Sutas stilizēto tautas tērpu. Ņemot vērā A. Vasiļjeva izstāžu pieredzi, jāsecina, ka tās kļuvušas par Latvijas muzeju pievienoto vērtību, un pat mums tik mīļā padomju etnogrāfija modes vēstures interpretācijā vairs neliekas apnicīga.
Uz šodienu izstādes autors skatās ar sarkasmu un nelielām skumjām. Izstādes hronoloģiskās robežas ir 18.–20. gadsimts, kas nepieprasa mūsdienu interpretāciju, un tādu šeit arī neatradīsiet. Izstādes kontekstā bērns ir objekts, par kuru reflektē pieaugušie, un šis process ir veltīts pieaugušo intelektuālai baudai un izziņai. Pasaule ir, bērnu tikpat kā nav. Es labprāt būtu izstādē redzējusi elementus, kas man vismaz radītu ilūziju, ka bērni ir klātesoši un mēs viņus redzam, kaut vai tikai tādā mērā, ka būtu papildus domāts par šīs apmeklētāju auditorijas piesaisti. Izstādes sociālais zemteksts tādējādi, manuprāt, ir nevis izstādes kontekstā piesauktā franču filosofa Žana Žaka Ruso tēze par bērniem kā topošām personībām, bet faktā, ka bērnu pasaulē nekas nav mainījies, “Bērnu pasaule” ir telpa ar absolūtu pieaugušo dominanci.
Attēlā: Universālveikala «Bērnu pasaule» galvenā ieeja ar kustīgo leļļu skatlogu, 1960. gadu vidus