Raksts tapis izdevniecības “Neputns” izdotā albuma “Maigās svārstības” iznākšanas kontekstā (sast. S. Krastiņa), iezīmējot Jāņa Mitrēvica profesionālo veikumu sākot ar 2000. gadiem un Dd studio dibināšanu, kas turpināja būt nozīmīga tālāk darbošanās kultūras jomā un savas identitātes definēšanā “Latvijas vizuālās mākslas kultūrainavā”.
2000. gadā viena no muzeju pasaules aktuālajām ziņām attiecās uz faktu, ka Ventspils novada Vēstures un mākslas muzeja rīkotajā ideju konkursā par Ventspils pils sabiedriskās zonas un muzeja ekspozīcijas 1. kārtas “mākslinieciski dizainisko” risinājumu uzvarējis J. Rozentāla Rīgas mākslas koledžas Atbalsta fonds (projekta vadītāji – Edgars Vērpe un Jānis Mitrēvics).[1]
Kā secināms no Mitrēvica teiktā Dd studio jubilejas izdevumā, lai šo pasūtījumu varētu veikt, bija vajadzīga juridiska persona, kas spētu slēgt līgumu ar Ventspils muzeju, un tā tapa Dd studio,[2] kas neapšaubāmi un uz visiem laikiem paliks muzeju vēsturē kā pirmais muzeju ekspozīciju un digitālo produktu ražošanas uzņēmums, kas iedibināja jaunu profesiju, pavēra ceļu sekotājiem un ļāva formulēt muzeju ekspozīciju un digitālo produktu ražošanas standartus un projektu vadības metodes.
Ventspils muzeja ekspozīcijas tam laikam unikālākā daļa bija “digitālais muzejs” – ekspozīcija tika digitāli paplašināta, muzeja krājumu un muzeja stāstu varēja iepazīt virtuāli, tāpat dažādus citus uz ekspozīciju attiecināmus materiālus. Īpaši ekspozīcijai tika radīti vēsturiski “fona trokšņi” – zirgu pakavu klaboņa, cilvēku sasaukšanās, vargāna melodija; gaismas sensori ļāva vitrīnās iedegties gaismai tad, kad pie tām pienāca apmeklētāji. Muzejā tikai izveidots suvenīru kiosks, telpa bērnu aktivitātēm,[3] un laikam kādu gadu vēlāk tapa arī krogs “Melnais sivēns”. Viss minētais uz citu Latvijas muzeju fona tolaik padarīja šī muzeja apmeklējumu par supermodernu.
Divtūkstošo gadu sākumā, laikā, kad Latvijas muzejos tikai parādījās pirmie datori, Dd studio jau piedāvāja plašu digitālo iespēju klāstu ekspozīcijām – ne tikai kā tehnisku risinājumu, bet pilnvērtīgu ekspozīcijas dizaina sastāvdaļu un ekspozīcijas satura atklāšanas veidu. Pirms Dd studio tādu produktu nebija, un nebija arī intereses savienot muzeju stāstus ar digitālajām tehnoloģijām. Tādēļ 2001. gadā, kad notika Ventspils pils jaunās ekspozīcijas atklāšana, tā kļuva par ievērojamu notikumu nozarē, vēl jo vairāk tādēļ, ka gandrīz uzreiz kļuva skaidrs, ka muzeju pasaulē Dd studio ir pieteicis ambīcijas palikt – palikt dārgi un kvalitatīvi. Fakts, ka pastāv uzņēmums, kas grasās nodarboties tikai ar ekspozīciju un citu muzeju produktu radīšanu, bija gandrīz revolucionārs tajā aspektā, ka iezīmēja muzeju pasaules nenovēršamās pārmaiņas – digitālo tehnoloģiju, profesionāla dizaina, izklaides un arī visu līmeņu komercializācijas ienākšanu muzejos, kas muzejniekiem, protams, bija grūti pieņemama, jo nāca vienlaikus ar citām “revolūcijām” – atteikšanos no muzejiem kā zinātniskā darba veicējiem un spiedienu apmeklētāju pieejamības nodrošināšanai. Muzeju pārtapšanā no tempļiem par forumiem Mitrēvics lielā mērā pretendēja noteikt ne tikai, kādi būs šī foruma digitālie risinājumi un izaugsme, bet arī kopējais stils – katram projektam atšķirīga, individualizēta mākslinieciska dizaina manifestācija, kurā maz nojaušams kāds viens rokraksts.
Tas, ka galvenokārt Dd studio darbojās ārpus Latvijas, lika mums – Latvijas muzejniecībai – lepoties, sak, paši vēl nevaram atļauties, bet šis ir mūsu standarts. Lielā mērā tieši Dd studio noteica, ka šis jaunais standarts ir nepieciešams, noteica tā kvalitātes līmeni un, protams, arī izmaksas un izveides metodes. Viņš pierādīja, ka muzeji var būt un ir nozīmīgi pasūtītāji šajā tirgū, un pavēra ceļu citiem māksliniekiem un citām profesijām sadarbībai ar muzejiem un kultūras institūcijām.
Jaunais ekspozīcijas standarts bija uz apmeklētāju vērsta scenogrāfija ar dažāda līmeņa digitāliem interaktivitātes elementiem, kuru piedāvājums un kvalitāte laika gaitā diezgan strauji mainījās, un nevar nepateikt, ka Dd studio prata mainīties tiem līdzi. Līdz ar viedtālruņu attīstību, zūdot dažādu digitālu ierīču nozīmei, arī Dd studio pakāpeniski atteicās no tā, kas muzejos jau bija kļuvis par digitālu hiperaktivitāti, un vienā no pēdējiem projektiem – Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā (2020) – dažādu digitālu ierīču jau ir pavisam maz, toties tās ir labi pārdomātas un kvalitatīvas, un, kaut arī vērstas tikai uz izklaidi, toties ar labi nojaušamu zemtekstu par tādu kā digitālu intermeco starp visnotaļ nopietnas ekspozīcijas daļām.
Protams, ka atceros vēl citus projektus, kas savulaik izraisīja muzeju pasaules viļņošanos. Piemēram, viens no tiem – biogrāfiskais multimediju disks par Aleksandru Čaku (2004). Ceļu uz šī diska izdošanu Aleksandra Čaka muzejs uzsāka gandrīz uzreiz pēc Ventspils muzeja ekspozīcijas panākumiem. Tas bija viens no pirmajiem muzejiem, kas uzskatīja, ka digitālās tehnoloģijas var tam palīdzēt satura atklāsmē. Tieši mazais Čaka muzejs, nevis kāds no lielajiem, bija Latvijas muzeju pasaulei pilnīgi jauna produkta pasūtītājs un ieviesējs. Tā tapšanā visai asprātīgi bija novērtēta skolēnu aizvien pieaugošā interese par tolaik jaunajām tehnoloģijām, kuras tad savukārt spētu ieinteresēt arī par Čaku.
Pirmajam multimediju diskam sekoja citi – par Ojāru Vācieti (2006), "rainis_2005.lv" (2006), savukārt 2008. gadā iznāca biogrāfisks multimediju disks par Imantu Ziedoni – projekti, kas šodien jau izraisa smaidu par mūsu toreizējo digitālo naivitāti, taču vienlaikus arī vēlmi, lai tajos ietvertais saturs turpinātu būt pieejams arī šodien, kad gan audio, gan video diski jau kļuvuši par mūsu digitālo pagātni.
Apkopojot iepriekš teikto, gribu secināt, ka Mitrēvics Dd studio personā ir atklājis sevi kā muzeju pasaules novatoru, modernistu, taču ne tikai. Muzeji šajos 20 gados ir mainījušies, un Dd studio līdz šim ir spējis novērtēt izmaiņas un mainīties tām līdzi.
Pie tam – es teiktu, ka Dd studio intuitīvi izjutis katras muzeja kolekcijas vai muzeja unikalitāti, tādēļ viņu radītie ekspozīciju “stāsti” savstarpēji nav līdzīgi. Mitrēvica tradicionālais rokraksts ir šī rokraksta neparedzamība.
Tādejādi daudzas lietas, kas šobrīd kļuvušas par muzeju ikdienu, Dd studio izdarīja pirmie un paveica to ļoti pārliecinoši. Viņi paši domā, ka katru projektu uzlūkojuši kā mākslas darbu. Mēs, muzejnieki, domājam, ka viņu darbošanos var apzīmēt kā interpretatīvo dizainu – digitālu un vizuālu ekspozīciju saturisko nozīmju konstruēšanu.
Attēls: RSU Anatomijas muzeja ekspozīcija no Dd studio arhīva