2019. gada 9. maijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notikusī domnīcas Creative Museum organizēta konference “Demokratizējot muzejus. Pārvaldība un publiskā kvalitāte” nozares problēmās iesaistītam klausītājam neradīja īpašus pārsteigumus un bija uzskatāma par likumsakarīgu turpinājumu tēmas attīstības kontekstā, par kuru rakstījām jau pagājušajā gadā, piemēram, Raivja Sīmansona intervijā ar bijušo Igaunijas Kultūras ministrijas valsts sekretāru un biedrības Creativity Lab dibinātāju Ragnaru Sīlu. Taču man patiesu profesionālu gandarījumu sagādāja tas, ka beidzot sācis realizēties jautājums, kuru domnīca jau ilgstoši virzījusi un kas, mūsuprāt, varētu radīt būtiskas kvalitatīvas izmaiņas muzeju nozarē.
Kā to savā prezentācijā “Elastību meklējot: ieceres izmaiņām Muzeju likumā” konferences dalībniekiem atzīmēja Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš, domnīca jau divus gadus ir lobējusi muzeju pārvaldes izmaiņu jautājumus. Patiesībā nevis divus gadus, bet jau kopš 2012. gada esam runājuši par šķēršļiem muzeju kvalitātes nodrošināšanā, kas saistās ar muzeju kā valsts tiešās pārvaldes iestāžu pārvaldības modeli. Pat vēl agrāk – jau 2009. gadā – Raivis Sīmansons Lesteres Universitātē izstrādāja diplomdarbu par tēmu “Pārmaiņu menedžments Latvijas muzejos” (Change Management in Latvian Museums). Tātad septiņi gadi ir termiņš, kurā tāda nevaldības organizācija kā Creative Museum spēj iekustināt kādu jautājumu tādā nozarē, kāda ir muzeju nozare. Par konferences tēmu varat klausīties arī Inetas Zelčas Sīmansones, LR Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieka Ulda Zariņa un Rundāles pils muzeja direktores Lauras Lūses sarunu š.g. 13. maija Latvijas Radio 1 raidījumā “Kultūras Rondo”, kas veltīts tēmai “Veiksmīgākais publiska muzeja pārvaldes modelis Latvijā nākotnē”.
Kas atteicas uz konferences tēmu – pārvaldes reforma, kārtējā Muzeja likuma maiņa, pilotprojekts “Rundāles pils muzejs” – tā, protams, atstāja aiz kadra vēl milzum daudz saistītu jautājumu: kuri būs tie muzeji, kas sekos Rundālei, kādi būs rezultāti, kāda būs pārējo muzeju perspektīva u.t.t.? Nav noslēpums, ka Latvijā mēs spējam piebeigt jebkuru reformu (veselības aprūpes sistēma, nodokļu sistēma, tagad izskatās, ka arī izglītība), daudzu ieceru rezultāti pie mums viegli pārvēršas savos pretmetos, tādēļ ikvienam šeit ir bažas, vai arī muzeju pārvaldes sistēmas izmaiņas neizgāzīsies, proti, nespēs radīt to efektu, kādu sagaidām – muzeju finansiālās neatkarības iegūšanu, elastīgu menedžmentu, pakalpojumu kvalitātes pieaugumu, efektīvus ieguldījumus infrastruktūrā, terminētos darba līgumus muzeju vadītājiem, muzeju konsultatīvo/atbalsta/uzraudzības padomju veidošanos... un manas īpašās gaidas: es ceru pieredzēt, kā demokratizējas muzeju personālvadība, ka līdz ar darba tirgus liberalizāciju notiktu tas, ko citās nozarēs dēvē par karjeru, bet kas muzeju nozarē pastāv kā žēla parodija.
Skaidrs, ka paredzamās izmaiņas Muzeju likumā neatrisinās visas problēmas, šajā jautājumā konferencē par to valdīja vienprātīgs viedoklis. Tas, ko mēs kā domnīca vēlētos redzēt, ir darbs pie kompleksām izmaiņām nozarē ar pēdējās mērķtiecīgu iesaistīšanos un to mēs, diemžēl, neredzam, pat ja runājam par muzeju vadītāju līmeni. Mani šeit visvairāk uztrauc Latvijas Muzeju padomes, Kultūras ministrijas Muzeju, arhīvu un bibliotēku nodaļas, bet plašākā nozīmē arī visas Kultūras ministrijas nevēlēšanās iniciēt darba grupu veidošanu tālākai pārvaldes reformas ideju izstrādei, ko saredzu vienlaikus gan kā efektīvāko veidu izmaiņu definēšanai, gan arī nepieciešamā demokrātiskā procesa nodrošināšanai. Jau vairākkārt pārvaldes institūcijām Latvijā ir licies, ka tās noteikti zina labāk, bet pēc dažiem gadiem atkal kāds brauc un pamāca “atpalikušos skolēnus”, un arī atbildību par kļūdainiem lēmumiem neviens neauzņemas.
Kādēļ 2008. gada ekonomiskā krīze Igaunijā bija iemesls realizēt muzeju pāreju uz fondu (nodibinājumu) statusu, bet Latvijā – ierauties drošā stūrītī? Toreiz mēs likvidējām Muzeju valsts pārvaldi, likvidējām varbūt ne tik pārdomāti pieņemto valsts aģentūru statusu (un muzeju vadītāju terminētos darba līgumus līdz ar to), apvienojām muzejus un spērām drošu, milzīgu soli atpakaļ uz tiešās pārvaldes institūcijām, kas varbūt pat nemaz nebūtu izrādījies tik slikti, ja vien kādam būtu bijis redzējums un skaidra stratēģija, kā šo formu veiksmīgi izmantot likuma ietvaros. Interesanti, ka gadu gaitā, piemēram, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir spējusi augt savās funkcijās un nozīmībā un arī Nacionālais kino centrs ir spējis izmantot šo juridisko formu produktīvi un uzaudzēt savu kapacitāti un autoritāti. Tas nozīmē, ka ne tikai forma ir šķērslis muzeju sekmīgākai attīstībai. Kas tad? Šeit būtu vieta labai profesionālai diskusijai, kura, diemžēl, neseko. Tādēļ par muzeju nozares demokratizāciju šobrīd vēl joprojām varam runāt tikai kā par vēlamo modeli.
Foto: Didzis Grodzs