15.06.2020. Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā iniciēja “Drosmes mājas” sarunas ar izglītotājiem, vēsturniekiem, pilsētplānotājiem, arhitektiem, tūrisma, viesmīlības un radošo industriju pārstāvjiem par jauna pilsoniskās sabiedrības izglītības centra nepieciešamību Latvijā, kas būtu muzeja ēkas, bet galvenais – muzeja ideju un darbības – paplašinājums.
Kas tad īsti šeit notika, kā es to saskatu? Mēs šeit redzam muzeju jomā nebijušu ziedošanas akciju. Žaņa Lipkes memoriāls gan jau ir uzcelts par ziedotāju naudu, taču tās lielākoties ir privātpersonas, kuras ar vienu no memoriāla dibinātājiem Māri Gaili saistīja personīgas attiecības vai līdzīga izpratne par vērtībām. Šoreiz ir citādi. Gadu gaitā memoriāls ir attīstījis savu publisko darbību. Palielinājies ne tikai apmeklētāju skaits, bet arī kvalitatīvie rādītāji – ir potenciāls un arī pretenzijas darboties plašāk, ietekmīgāk, radīt iespējas un atbalstu demokrātiskām iniciatīvām, izglītībai, meistarklasēm, ideju apmaiņai. Un kas gan var labāk kalpot kā indikators šāda centra nepieciešamībai kā sabiedrības atbalsts šāda centra izveidei?
Es lietoju apzīmējumu “nebijusi ziedošanas akcija”, kaut gan mums ir Okupācijas muzeja pieredze, kas līdz 2018. gada 4. septembrim Nākotnes namam bija ziedojumos piesaistījis 2 107 376,60 eiro. Tā trimdas sabiedrības saliedētība un vērtību kopība, kas atklājās Okupācijas muzeja panākumos, vai uz to mēs varam cerēt "Drosmes mājas" gadījumā? Diskusijā izskanēja apgalvojums, ka Latvijas sabiedrībā ziedošanas tradīcijas nepastāv. Tomēr gribu tam oponēt. Mums ir lieliski piemēri ar www.ziedot.lv; 90. gados notika masveidīga ziedošana dažādu kultūras un mākslas pieminekļu saglabāšanai (kurš zina, kur tā nauda palika?). Taču domāju, ka grūti būtu apstrīdēt faktu, ka, lai Latvijas sabiedrība kaut kam ziedotu masveidīgi, ir nepieciešama vērtību kopība un, nebaidīšos teikt, arī politiska vai sociāla kopība. Domāju, ka Žaņa Lipkes memoriālam jau bija vajadzīga drosme, lai pieteiktu šādu ziedošanas kampaņu un konfrontētu sevi ar faktu, kāds tad būs rezultāts.
Kas šeit ir interesants? Būtībā ar šo akciju Žaņa Lipkes memoriāla komanda piesaka plašākas pretenzijas ietekmēt sabiedrību un, nenoliegsim, arī paziņo par savas darbības acīmredzamu politizāciju, kas gan jau visu laiku bijusi vērojama memoriāla darbībā. Cik nu esmu lasījusi muzeoloģisko literatūru, tas tiek neviennozīmīgi vērtēts, sākot ar atzinumu, ka muzejiem nemaz nav iespēju darboties ārpus kāda politiska ietvara, un beidzot ar norādi uz potenciālu garīgās autonomijas un vērtību zaudējumu.
Ko grib Žaņa Lipkes memoriāls? No pasākuma norises tas nebija īsti nolasāms. Bija jūtams, ka jaunās mājas idejiskais satvars vēl neskaidrs, un tādēļ arī vairāki citi no tā izrietoši jautājumi, līdz ar to pirmdienas pasākumā ikviens bija aicināts izteikt idejas, viedokli, gaidas. Teiktajā (diskusijas pieejamas ierakstā) bija konstatējami pat diametrāli pretēji viedokļi. Arī sapratne, ka jēdzieni “demokrātija” un “drosme” var tikt dažādi interpretēti.
Ko es domāju? Iesaistīties politikā muzejam ir risks. Ikviens no mums ir pieredzējis, kā, iesaistoties politikā, zaudē prestižu līdz tam sabiedrībā cienīti cilvēki, bet šeit to grasās darīt vesela organizācija! Tā riskē gan pastāvīgi būt kādam opozīcijā, vairot neapmierinātos, gan izbaudīt finansējuma trūkumu. Tamlīdzīgi izaicinājumi visdrīzāk kļūs par izaicinājumu arī darbinieku profesionalitātei un pieredzei. Un šoreiz es nerunāju par muzeoloģisku profesionalitāti.
Pastāv arī cita veida riski, kuru kontekstā sabiedrība noteikti gribētu dzirdēt skaidras atbildes, proti, vai “Drosmes māja” spēs būt forums, kur, kā to labi formulēja Iveta Ratinīka, “ir gaidīts arī jaunais konservatīvais”? Vai tur būs gaidīts arī tas, kurš atbalstīs obligāto militāro dienestu? Vai arī jau pastāv tādi viedokļi, kas šeit netiks apspriesti? Līdz šim Žaņa Lipkes memoriāls ir diezgan skaidri paudis savas simpātijas politiski kreisi liberālām idejām. Negribētos, lai turpmāk mūsu muzeoloģiski politisko spektru pārstāvētu divi sabiedrībā redzami pretpoli, kura vienā galā ir Okupācijas muzejs, bet otrā – “Drosmes māja”.
Manā skatījumā būtu lieliski, ja “Drosmes māja” kļūtu par mājvietu un atbalsta bāzi dažādām pilsoniskām iniciatīvām – no koku aizsardzības līdz pilsētplānošanai un pat dažādām politiskām iniciatīvām. Lai gan Latvijā laikam visi jautājumi kaut kādā punktā kļūst politiski. “Drosmes mājā” mēs varētu izglītoties, kā noorganizēt piketu, iniciēt izmaiņas normatīvajos aktos un vispār – nestāvēt malā.
Es domāju, ka Žaņa Lipkes memoriāls var lūgt naudu no sabiedrības, taču gaidīt politisku “pasūtījumu” visticamāk dažādu stipri kreisu ideju aizstāvībai būtu politisks naivums, ko, manuprāt, esošā izglītības ministre Ilga Šuplinska klausītājiem ļoti labi lika manīt. Demokrātisks virziens, kurā strādāt, ir tādas vides radīšana, kur varētu norisināties konkurence par šādu finansējumu, bet man neradās pārliecība, ka visiem runātājiem šī nianse ir saprotama.
Īstenībā katrā no diskusijas sadaļām man kaut kas patika, taču viena no monolītākajām daļām bija arhitektūra. Tā nešaubās un nelūdz piespēlēt idejas, tā pārliecinoši zina, ko vēlas, tai ir lieliski runātāji/speciālisti, un tomēr viņu paveiktais šķiet nevis maz, nē, bet nācis ar tik lielām grūtībām un pretreakciju, ka ir skaidrs – pārvarēt kaut kādu politiskās debilitātes inerci ir grūtāk, nekā pārliecināt plašāku sabiedrību par savām idejām. Vai tas notiks arī “Drosmes mājas” gadījumā?