Ielūkojoties Creative Museum arhīvā, sapratu, ka gada summu neesmu rakstījusi kopš 2020. gada. Sanāk, ka šis ieraksts patiesībā dēvējams par “gadu” summu. Kas ir raksturīgs šim laikam? Mana ainava veidojas samērā kaleidoskopiska. Nozare ir mainījusies, manas prioritātes ir mainījušās, muzeji ir mainījušies. Mana motivācija teikt publiski kaut ko par muzejiem ir sarukusi. Dažkārt prātā risinu monologus par muzejiem, vēsturi, kultūru, laiku. Šīm domām piemīt seriālu īpašības – iet bieži, risinās turpinājumos, bet gals nav saredzams un izdomājams…
Muzeji
2023. un iepriekšējos gados mana saskarsme ar muzejiem bijusi visai margināla, ja neskaita to, ka pusi no 2023. gada piedalījos kāda muzeja akreditācijas procesa sagatavošanā, kurš gan vēl nav beidzies. Realizējoties visām šī muzeja iecerēm, esmu pārliecināta, ka tas taps par jaunu “pērli” vai “pērlīti” Rīgas muzeju panorāmā, un tikai tādēļ šim darbam piekritu. Domāju, ka nepārspīlēju. Kopumā profesionālā dzīve mani šobrīd ved pavisam citā virzienā.
Pēdējos gados kādu savu resursu daļu veltīju muzeju vēsturei, un īpaši personību piemiņas muzeju vēstures izpētei, lai gan iepriekš uzsāktais darbs 2023. gadā “uzkārās” divu iemeslu dēļ, ieskaitot to, ka tam neizdodas piesaistīt finansējumu.
No dalības kādā ekstravagantā privātā projektā arī esmu atteikusies. Ne jau tā tieši atteicos, bet izrādīju apzinātu pasivitāti, ļāvos intuīcijai un attālinājos. Bet varbūt tas bija 2022. gadā? Pieminu to tikai tādēļ, ka projekts jau sākotnēji, manuprāt, bija uzsākts nepareizi, un tas noveda pie tā iestrēgšanas vēlākajos posmos. Tas manī atsvaidzināja atziņu, cik svarīga ir kritikas klātesamība, lai cik tā kādam būtu nepatīkama vai dārga.
Par manu tiešo saskarsmi ar muzejiem iepriekšējā gadā(-os) ar to arī viss būtu pateikts.
Kovids
Pēdējos gados muzejus ir ietekmējuši vairāki globāli notikumi – Covid-19 pandēmija, karš Ukrainā un “Skola 2030”. Kovids un postkovids man pierādīja, ka bez muzejiem es varu ļoti labi iztikt, īpaši bez mūsdienīgajām scenogrāfijām, dizaina, pseido iekļaujošajiem komunikācijas projektiem un visa tā, kas iepriekš šķita muzeju profesionalitātes nepieciešama sastāvdaļa, nemaz nerunājot par suvenīru veikaliem. Tas, kas man pietrūka, bija saskarsme ar īstu – autentisku – priekšmetu. Tādēļ nav nejauši, ka tolaik pastiprināti sāku pirkt antikvārus, etnogrāfiskus vai vienkārši vintāžas priekšmetus. Tie man izraisīja visplašāko emociju un attieksmju gammu, ieskaitot pašironiju. Zinu, ka daudzi jutās līdzīgi, jo šo tirgu vēroju. Piemēram, Facebook norisa reālajai pandēmijai paralēla – porcelāna – pandēmija. Šodien tikai vienas populārākās “porcelāna” grupas dalībnieku skaits sociālajā tīklā Facebook sasniedzis 25,8 tūkstošus cilvēku. Un, cik man zināms, Rīgā ir viens muzejs, kas šo lauku ļoti labi spēja novērtēt un izmantot cilvēka un priekšmeta grūti definējamās attiecības profesionāli – Rīgas Porcelāna muzejs. Daži citi, kas arī pamanījuši šo porcelāna viļņošanos, manuprāt, reaģējuši diletantiski.
Otra lieta, kas man pietrūka, bija saskarsme ar īstu muzeju – ēku, kurai ir sava arhitektūra, tradīcijas, noskaņa, aura, korporatīvā kultūra – sauciet to, kā gribat. Muzejs muzejā. Muzejs kā mājvieta un manas iepriekšējās pieredzes sastāvdaļa. Es sapratu, ka tādu muzeju, kuru man pietrūkst, patiesībā ir maz. Pat tie, kas iepriekš mums ar meitenēm bija likušies labi, tagad šķita, kā minimums, jau “redzēti”, un varbūt vienīgi Rīgas Biržas apmeklējums šajā laikā man lika ievilkt nāsīs muzeja gaisu un nodomāt, ka būtu jāatnāk biežāk.
Muzeju pārliecināšanu, ka šiem diviem aspektiem būtu pievēršama lielāka uzmanība, es vairs neuzskatu par savu hobiju.
“Skola 2030”
Cits muzejus ietekmējošs apstāklis vai apstākļu kopums ir krietni plašāks, un tā ir bēdīgi slavenā kompetenču izglītība, pie kuras Izglītības un zinātnes ministrija turas ar sektantisku degsmi. Tās ietekme lielā mērā nosvītro to, ko iepriekš esmu uzskatījusi par labas ekspozīcijas sastāvdaļām. Muzejiem ir jābūt gataviem, ka to tuvākās nākotnes apmeklētājs būs kultūras, vēstures, arī latviešu valodas un literatūras un daudzu citu zinātņu analfabēts. Un tam būs sekas. Vienkāršākās no šīm sekām ir tādas, ka muzejiem ir atkal lielā iespēja kļūt par izglītotājiem. Pat ne iespēja, bet pienākums, jo neviens cits, izņemot viņus pašus, vairs potenciālo apmeklētāju neizaudzinās. Visām laika līnijām un hronoloģiskajam stāstījumam atkal ir laiks atgriezties muzejos. Valodas, vēstures, literatūras un kultūras “ābece” ir muzeju šodienas uzdevums un iespēja. Plašs skatījums savukārt ir nepieciešamība, ar kuru pamatot savu eksistenci. Tajā pašā laikā gudras interpretācijas zaudē savu nozīmi, jo diez vai kāds būs spējīgs tās uztvert.
Mazliet sarežģītākas sekas ir tās, ka daļai muzeju būs jāpierāda savas tiesības pastāvēt sabiedrībā, kurā, piemēram, tādas personālijas kā Andrejs Upīts ir svešvārdi. To, kas šobrīd notiek skolās, spēj saprast tikai tie, kuru bērni ir attiecīgajā vecumā, tādēļ pastāstīšu kuriozu atgadījumu no sava pusaudža skolas piedzīvojumiem. Laikā, kad mums Latvijā sākās pieminekļu kari, manas meitas iepriekšējā literatūras skolotāja klasei teica apmēram šādi – jā, esot tādi rakstnieki kā Andrejs Upīts un Vilis Lācis, bet viņa par tiem nekā nestāstīšot, jo tie esot slikti cilvēki un tādas zināšanas viņiem nebūšot vajadzīgas. Mēs smējāmies, burtiski viena otru iedunkādamas par šo – diemžēl kārtējo – aplamību. Skolotājas teiktā nobeigums par zināšanu nevajadzīgumu ir semantiski ietilpīgāks, nekā sākumā šķiet. Viss, ko skolotāji šobrīd skolās stāsta, ir vērsts nevis uz to, lai tiktu saņemtas un nodotas zināšanas, bet tikai uz to, lai bērni pēc iespējas labāk nokārtotu kāda līmeņa pārbaudījumus. Vērtību kategorijas kļūst aizvien primitīvākas. 2023. gada devīto klašu pārbaudījums latviešu valodā, kurā tika saņemti ne tie spožākie vērtējumi, tika gatavots visa gada garumā, mācīts no galvas un slīpēts. Tajās 30 biļetēs, ko savulaik mācījāmies uz saviem eksāmeniem, mūsu bērni saņemtu nulli, jo viņi visu gadu gatavoja tikai vienu biļeti. Tādēļ tuvākajā nākotnē varētu rasties jautājums, vai daudzi muzeji mums ir vajadzīgi kā atsevišķas institūcijas. Galu galā, Andreju Upīti var glabāt Rakstniecības un mūzikas muzejs, bet Krišjāni Baronu – Latvijas Nacionālā bibliotēka. Tātad – glupi apmeklētāji un saasināti izdzīvošanas draudi ir mana prognoze muzejiem, tikko darba tirgū nonāks kompetentā paaudze.
Vēstures filozofija
Karš Ukrainā ir rosinājis un stimulējis daudzas sabiedrībai sen nepieciešamas lietas – pašaizsardzību, latviskošanu, pāreju uz izglītību latviešu valodā, cita starpā arī padomju kolaboracionisma nosodījumu. Vēstures filozofiskās izpētes iespējas – tas ir tas, ko bagātīgi piedāvā šis laiks. Vai muzeji uz to kaut kā reaģēs?
Aplūkosim, piemēram, Alvja Hermaņa paziņojumu, ka, iespējams, slavenākā Gunāra Bindes fotogrāfija – ar Eduardu Smiļģi – netiks atjaunota uz Jaunā Rīgas teātra sienas. Ko es par to domāju? Lasu Facebook, un man ir daudz, ko domāt. Cilvēki ļoti vēlas, lai visas domas būtu izdomājamas līdz galam. Lai visas atziņas pēc iespējas būtu vispārināmas. Lai būtu pilnīgi skaidrs, kas ir balts un kas ir melns – kā šodien, tā nākotnē. Man pašai arī patīk šis kontrasts, bet vai tiešām visas domas ir izdomājamas, vai visas beidzas ar spriedumu? Varbūt atbilde uz šo jāmeklē loģikas, nevis vēstures laukā? Smiļģa portrets man ļoti patika. Neko daudz nesaprotu no teātra, bet fotogrāfija ir lieliska. Bija. Smiļģis uz ēkas sienas bija šī teātra identitāte. Tas vēsturiski bija Smiļģa teātris. Smiļģim ir nopelni latviešu teātra vēsturē. Smiļģis pie visām varām pratis tikt novērtēts. Ģēniji vajadzīgi visām varām. PSRS tuvināšanās biedrības priekšsēdētājs? Hm, hm… Hermaņa ierosinātajā ne jau nu diskusijā, bet skandālā par šo ir ārkārtīgi daudz taisnības – arī par tiem 95 procentiem kultūras darbinieku, kuri nemēdz ne par ko izteikties, jo nevar zināt, kāds viedoklis būs pieprasīts rīt. Šādi gadījumi manā prātā mēmi šķetina sarunu par laiku, vēsturi, varu, kultūru, atcerēšanos un aizmiršanu.
Smiļģi noņems, bet pilnīgi noteikti viņš paliks vēstures sastāvdaļa, cauraudis latviešu teātri, savu laiku, izaudzis no latviešu sabiedrības. Ja vēl pieskaita Bindes radošo enerģiju, kas ielikta tajā fotogrāfijā… Binde ir radījis apsēstā, fanātiķa bildi, kurš piesaista ar iracionālu ticību savām spējām un misijai. Bet tas nebūt nenotiks ar citiem kolaboracionistiem – upīšiem un lāčiem –, jo visas domas nav vispārināmas. Viena atziņa nav patiesa visos gadījumos un nerada vienas un tās pašas sekas. Kas ir atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim. Jautājums tikai, kurš ir kurš.
Pēdējo gadu notikumi, ieskaitot karu Ukrainā, sniedz bagātīgu vielu pārdomām, kuras gan saistībā ar atmiņu institūcijām, cik man zināms, neviens nepēta, bet ceru, ka vismaz fiksē savās kolekcijās. Cik interesanti būtu pēc gadiem lasīt šīs dokumentētās Facebook ziņu plūsmas!
Rezumējums? Pats vienkāršākais: pēdējos gados vērojama fokusa maiņa dažādos mērogos – no privātiem līdz institucionāliem.
Foto: Andreja Upīša piemineklis, avots: memorialiemuzeji.lv