Agnese Neija. Hiršenhofa. II daļa

Raksta turpinājums

Kāpēc viņi aizbrauca? 

Tas, ko esmu iemācījusies nu jau apmēram desmit gadu ilgā dzimtas vēstures pētniecības procesā, ir atziņa, ka savā šodienas situācijā mēs nevaram vērtēt notikumus un laiku, ko neesam paši izdzīvojuši. Mēs nevaram šodien vērtēt nedz muižu dedzināšanu 1905. gadā, nedz vācu minoritātes zaudēšanu 1939. gadā, ja vien notikumi neskar tādu ētikas kategoriju, ko var apzīmēt ar vārdiem “cilvēcības zaudēšana”, kas vienmēr paliek nemainīga, un attiecināma, piemēram, uz holokaustu. 

No šodienas viedokļa raugoties, Hiršenhofa mums liktos mazs, kičīgs pagastiņš ar savu atšķirīgu vācu valodu, ģērbšanās stilu, paradumiem. VKKF visticamāk dāsni piešķirtu viņiem līdzekļus savas identitātes saglabāšanai, un mēs vasarās ceļotu uz turieni ziņkāres mākti. 20. gadsimta sākumā vēl spilgtā atmiņā bija baronu laiki, vācu kolonistiem piešķirtās privilēģijas, latviešu ģimeņu pārvietošana no dzimtas īpašumiem. Domāju, ka to var iztēloties, ja salīdzinām ar pēckara laika Rīgu, kad “atbrīvotajos” dzīvokļos ar jauno saimnieku tiesībām un privilēģijām apmetās padomju militārpersonas. Tādēļ es nepieņemu to paššaustīšanos, kas pēdējā laikā vērojama attiecībā uz mūsu “vainu” vācu minoritātes zaudēšanā. Diezgan skaidrs ir viens aizbraukšanas iemesls – vienotība ar vācu kultūrtelpu, arī ar ģeopolitisko telpu. Secināms, ka tālaika presē notikusi arī garāka diskusija par “vāciešu stāvokli” un iespējamo lojalitāti jaunajai valstij.[1] Jau tādas diskusijas pastāvēšana vien liecina, ka jautājums nebūt nebija viennozīmīgs. Un patiesībā tas ir pat sarežģītāks nekā divu karojošu armiju ierakumi. Vienā pusē šeit ir jaunā Latvijas valsts, kur vācbaltieši ir viena no minoritātēm ar līdzvērtīgām tiesībām (un tikai!), otrā pusē ir tā ideoloģija, kas pārstāv vācbaltiešu gadsimtiem ilgās privilēģijas Baltijā, trešajā pusē – jaunās Hitlera Vācijas spiediens paplašināt savu ietekmi, bet ceturtajā – draudi no Padomju Krievijas.

Iršu kolonijas vācieši pārsvarā nav vēlējušies iekļauties latviešu sabiedrībā, kaut arī latviešu valodu zinājuši. Tieši pretēji – tie vienmēr vēlējušies turēties savrup un uzskatījuši sevi par kaut ko sociālā statusa ziņā atšķirīgu, labāku nekā vietējie latvieši. Liepkalnes draudzes baznīcu grāmatās viņi izdalīti atsevišķi no latviešiem, ieraksti veikti pārsvarā akurātā, glītā rokrakstā, viņu sievas dēvētas par kundzēm. 

Ģenētiskā piederība vācu tautai un piederība vācu kultūrtelpai visā 19. un 20. gadsimta pirmajā pusē patiesi tika uzskatīta par kaut ko labāku, tādu priekšstatu uzturēja ne tikai vācbaltieši paši, bet arī latvieši. Apliecinājumu tam varu atrast savas ģimenes arhīvā, piemēram, Voldemāra Simona audžumāte ļoti lepojās, ka Voldemāram ir “vācu asinis”, taču no saskarsmes ar jaunajiem “radiem”, kuru Rīgā nebija mazums, regulāri vairījās, un tas nebija saistīts ar adopcijas fakta slēpšanu. Voldemāra audžutēvs bija valsts ierēdnis. Pēc bērna adopcijas līdz pat Otrajam pasaules karam viņš strādāja provincē un atgriezās Rīgā tikai pēc vāciešu repatriācijas. 

Par citiem aizbraukšanas iemesliem var izteikt pieņēmumus vai arī attiecināt tos tikai uz kādu daļu no kolonijai piederīgajiem. Tā, nenoliedzami, kolonisti 19. gadsimtā sāka izjust ekonomisku spiedienu, un patiesībā daļai no viņiem sociālais statuss bija ja ne gluži zems, tad, teiksim, neadekvāts viņu priekšstatam par vāciešiem kā augstāku sociālo šķiru. Lielākā daļa Iršu kolonijas iedzīvotāju bija trūcīgi amatnieki ar neskaitāmiem bērniem, kuriem augošā industrializācija atņēma iztikas līdzekļus; kā zemkopji viņi bija vāji, un tas viss savijās nespējā atrast savu vietu jaunajā, kā tobrīd šķita, zemkopju valstī. Tādēļ jau 19. gadsimta sākumā kolonisti sāka pamest Hiršenhofu un meklēt iztikas līdzekļus visā pārējā Latvijā, īpaši masveidīgi Rīgā. Daudzu Simonu kapavietas atrodamas Lielo kapu reģistrā, apbedījumi pārsvarā veikti 19. gadsimta otrajā pusē.[2]

Ja sākotnēji Simoni Iršu Dvēseļu revīziju dokumentos un baznīcu grāmatās raksturoti kā “saimnieki”, tad, sākot ar 19. gadsimta pirmajiem gadu desmitiem, jau dominē dažādu amatu apzīmējumi – audējs, mežsargs, kariešu meistars. Arī Elfrīdas Simones ģimene pameta Hiršenhofu – nav zināms, kad. Viņas tēvs Henrihs Oskars Simons (dz. 28.03.1878.) savam tēvam – kariešu meistaram Georgam Ādamam Simonam (Georg Adam Simon, dz. 1845) – bija trešais dēls. 19. gadsimta beigās karietes laikam vairs nav sevišķi pieprasītas, tādēļ līdz ar laulāto draudzeni Annu Evu Emmu (dz. 08.04.1884.) un sešiem bērniem Heinrihs Oskars 20. gadsimta sākumā atrodams Rīgas Doma draudzes locekļu sarakstos. Kā dzīvesvieta norādīts Matīsa ielas viņais gals – Nr. 99 – tipisks Rīgas strādnieku rajons. Ģimenes galvas nodarbošanās nav norādīta, taču Elfrīdas Simones nodarbošanās adopcijas dokumentos minēta kā mājkalpotāja.

Izskatot ierakstus vietnē periodika.lv, man nav radies iespaids, ka 20. gadsimta 30. gadu presē būtu notikusi kāda nelāga kampaņa pret kolonijas vācbaltiešiem. Tieši pretēji – aizbraucēji raksturoti kā trūcīgi cilvēki, mūsu kaimiņi, piemēram, laikrakstā “Daugavas Vēstnesis” atrodam pat viņiem veltītu atvadīšanās sveicienu: “Novēlam viņiem vislabāko, jo latvietis, kā jau minēju, ar tiem sadzīvo draudzīgi, aizņēmās viens no otra darba rīkus, lauksaimniecības mašīnas sēklas, labību un t. t.”[3]

Taču, protams, neviens tolaik šo aizbraukšanu nenožēloja, un uz vāciešu atstātajiem zemes īpašumiem bija milzīgs pieprasījums.

Jebkurā gadījumā visi, kas to vēlējās, varēja Latvijā palikt. Manā paralēlklasē mācījās kolonistu Rātfelderu un Hauku pēcteči. Mūsu mājā dzīvoja Gangnusi. Rātfeldere pat neslēpa, ka ir vācu izcelsmes, mums kopā notika fizkultūra. Domāju, ka Latvijā bija ievērojams skaits vācbaltiešu, kuri nedevās uz savu etnisko dzimteni un nebūt nebija vēlāk pakļauti lielākām represijām no padomju okupācijas varas iestāžu puses kā paši latvieši. Kā bija patiesībā? To es, protams, nezinu, jo arī pati padomju vara nebija konsekventa savu represiju dāļāšanā. Kaut kur lasīju, ka šī nenoteiktība patiesībā bijusi viens no veidiem, kā izraisīt bailes un pakļaušanos. Visādā ziņā pagaidām nekur neesmu uzdūrusies tādam dokumentam, kas apliecinātu, ka būtu pastāvējis kāds rīkojums – vērsts īpaši pret Latvijā palikušajiem Iršu kolonijas vāciešiem. Mēģinot atrast internetā 1941. un 1949. gadā deportēto sarakstus Latvijas Nacionālā arhīva informācijas vietnē[4], atkal jau traucē ierobežotās meklēšanas iespējas, kas pieļauj meklēšanu tikai pēc konkrētiem uzvārdiem vai pagastiem, taču neļauj pārlūkot, piemēram, visu apriņķi vienlaikus. Ja nu tomēr izvēlamies “Madonas apriņķis; Liepkalne; Irši”, tad 1941. un 1949. gadā neatrodam nevienu ar vācbaltiešiem raksturīgo uzvārdu. Savukārt izsūtīšanās no 1945. līdz 1953. gadam varam atrast trīs cilvēkus no Iršu pagasta – Špacu Liliju Jēkaba meitu (dz. 02.22.1915.) un brāļus – Špacu Arnoldu Alfona dēlu (dz. 03.08.1940.) un Špacu Frīdrihu Alfona dēlu (dz. 1938).

Tā kā pdf formātā ir pieejams arī atsevišķs saraksts izsūtītajiem “vāciešiem”, tajā beidzot atrodu arī iršeniekus, vairākums no tiem dzimuši jau Rīgā. 

 

Kultūra

Tas, kas mani pārsteidz, cik maz pēdu kolonisti atstājuši vēsturē, bet varbūt – cik maz tās ir apzinātas un identificētas kā šai kopienai piederošas. Uzsākot pētījumu, man radās iespaids, ka kolonija vispār nav atstājusi nekādu ietekmi Latvijas kultūrā. Kaut arī daudzi no kolonistiem ieguva izglītību un izveidoja veiksmīgu karjeru, vēlāk tie tika identificēti tikai kā “vācieši” vai “vācbaltieši”, neakcentējot saikni ar īpato izcelsmes vietu. Piemēram, arī krievu dzejnieka Jevgeņija Jevtušenko (dzimis Gungnuss, Евгений Евтушенко) tēvs ir iršenieks – vācbaltietis ģeologs Aleksandrs Gangnuss. 

Linda Šmite romānā norāda uz kolonistu šauro prakticismu, no kā varētu atvasināt domu par ekonomiskajiem imigrantiem, kas nav tendēti uz izglītību, kultūru, integrāciju vietējā sabiedrībā. Izskatot LU LFMI Latviešu folkloras krātuves materiālus, es atradu tikai vienu kolekciju, kas saistās ar Iršu koloniju – Elfrīdas Luces (iespējams, Lutz) 1925. gada folkloras vākuma 25 vienības.[5] Ir arī Alvīnes Rīters 1939. gadā pierakstītais vienas dziesmas teksts, kuru esot dziedājis kāds kolonists, kas interesanti – dziesmā ir balto matu pieminējums.

Mēs bijām divi māsiņas, tī viena bij’ tī lustīga, tī viena bij’ tī lustīga, tī otra gauži raudāj’.

Aiz durvīm stāv smuks puisitis un ķemmē savus galvus un ķemme savus galvus un mazgā baltus mutus.

Ja Dieviņš mums būs nolikšan, tad jāiesam mēs kopā

Mēs abi jaunas cilvēkas, mes varam maizu pellot.

Savādi, bet atsauci uz to vairs nevaru atrast. Un tas ir ļoti raksturīgi šobrīd pastāvošajām neveiklajām meklēšanas sistēmām. Tā vietā atrodu vēl pāris Iršu kolonijas pieminējumu, piemēram, 1970. gada ekspedīcijā pierakstīto: “No Ērgļiem nav tālu Iršu kolonija – vesels pagasts pāri par 100 saimnieku. Tie bija vācieši, viņi runāja šausmīgā valodā, izveidoja paši savu dialektu. Mājām nebija nosaukumu, bet Nr., sauca par saimniekiem. Par Iršu “kolonistiem” dažādas anekdotes:

“Kolonistam” pie mājas aug skaisti koki, oši. Reiz viņš stāsta: “Es guļ’ iekš to sav gult un klausās. Pie man log viens putniņš tā skaist dzied – čīk čāg, čīk čāg, čīk, čāg! Otra rīt skatās – div oš pagalam! Nozāģet!””[6]

Latvijas Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā ir viens priekšmets, kas attiecināms uz Iršu pagastu. – 19. gadsimta otrās puses cūku plaucējamā sile, kas meklējama Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā.[7] Priekšmets nav sīkāk raksturots, nav saistīts ar kādu stāstu, toties uzzinām, ka gatavots no dēļiem.

2017. gadā apgādā “Zinātne” ir iznācis Gata Ozoliņa sastādīts Ērgļu novada folkloras kopojums, kur esot šis tas atrodams par Iršu vāciešiem, taču šajā laikā grāmatu nevaru iegādāties.

Arī Elfrīda Simone mums nav atstājusi gandrīz nekādu “kultūras mantojumu”. Es neko nezinu par viņu. Vienīgais, ko atskārtu, lasot Arta Pabrika eseju, – mūsu ģimenē jau vairākās paaudzēs ir pazīstams ēdiens ar nosaukumu Komm morgen wieder, kas būtībā ir plānās pankūkas ar gaļas pildījumu un, protams, gogelmogelis, kuru gatavojām bieži. Atšķirībā no Arta Pabrika minētās pankūku receptes, mūsējā saturēja norādi, ka pildījums gatavojams tikai no subproduktiem, starp kuriem noteikti bija jābūt vārītām plaušām. Lieki laikam aprakstīt, ka tas mums bērniem atgādināja kādu šausmu stāstu un padomju laikos nemaz nebija izpildāms, jo plaušas nekur nepārdeva (vismaz es neatceros) un nemaz nezinājām, kā tādas izskatās. Tagad gan laikam varētu pamēģināt.

Bez pašas kolonijas galvenais centrs, ap kuru noritēja kolonistu dzīve un kas saglabājies gandrīz katrā no nostāstiem par koloniju, bija Liepkalnes baznīca. 

 

Atklātne. Liepkalnes Evanģēliski luteriskā baznīca

Oriģināla glabātājs: Latvijas Nacionālā bibliotēka[8]

Man radies iespaids, ka kolonistu vairums bija dedzīgāki kristieši, nekā parasti ir latvieši, taču to apgalvot, protams, neriskētu. Vēl pirms dažiem gadiem, kad apciemojām Iršus, baznīca bija bēdīgā stāvoklī. Tomēr pati baznīca, visa apkārtne, vecie kapi šķita pievilcīgi – traģiska poētisma apgarota vieta. Kapsētā joprojām bija saglabājies čuguna krusts ar padzisušu uzrakstu Peter Simon 1835–1906. Toreiz nešķita saprotami, vai tiešām nav nevienas ieinteresētas organizācijas, kas varētu uzņemties baznīcas saglabāšanu, atjaunošanu vai vismaz drupu konservāciju, kā tas notiek citviet Latvijā? Vai patiesi mums tā nav vajadzīga? Iespējams, tieši Liepkalnes baznīca visvairāk iemieso situāciju ar Iršu vāciešu atstāto mantojumu Latvijai. 

Visi manā rīcībā esošie Simonu kristību, nāves un laulību ieraksti saistāmi ar Liepkalnes mācītāja Karla Frīdriha Štolla (Stoll Karl Friedrich) vārdu. Viņš strādājis Liepkalnes draudzē līdz 1905. gadam, kad revolūcijas apstākļos Koknesē 1905. gada 26. novembrī vietējo zemnieku sagūstīts, – fakts, par kuru saglabājies nopratināšanas protokols un pēc kura ieraksti ar mācītāja vārdu baznīcu grāmatās vairs neparādās.[9] 1906. un 1907. gadā kristību ierakstos minēts mācītāja vikāra Ernesta Stanges vārds.[10]

Hiršenhofā bijis paradums, bērnam piedzimstot, saņemt kristību no kāda no t. s. baznīcas aizbildņiem, piemēram, 1883. gadā tas bija kantors Dekkerts (Deckert), 1884. gadā tas bijis viens no kolonijas saimniekiem Karls Asmuss (Carl Asmus), 1893. gadā baznīcas aizbildnis Hempfers (Hempfer), 1894. gadā viens no baznīcas aizbildņiem bijis uzvārdā Simons[11], 1897. gadā – Erhards, 1907. gadā – Jirgens (Jürgen), daudzviet darbojušies paralēli. Mācītājs vēlāk šādu bērnu baznīcā svētījis un tādējādi kristību leģitimizējis. Varējuši, protams, arī mācītāju aicināt uz mājām vai kristīt tikai baznīcā, sastopami arī šādi ieraksti. 

Štolls Karls Frīdrihs (dz. 30.08.1803.–19.04.1904.), mācītājs

Šifrs: LVVA, 233. f., 4. apr., 1170. l., 36. lp.

LNB sērija A: portreti[12]

Kā dažādu valodas dialektu un valodas īpatnību apjūsmotājai man radies iespaids, ka viena no lielākajām kultūras vērtībām, kas piemita kolonistiem, bija viņu īpatnā vācu valoda. Tā atšķīrās ne tikai no valsts vācu valodas, bet arī Latvijā dzīvojošo citu vācbaltiešu valodas. Artis Pabriks savā pētījumā, lai ilustrētu šo savdabību, atsaucas uz bijušā kolonista Arvīda Rātfeldera veidoto vārdnīcu. Diemžēl šīs valodas skanējumu mēs vairs nevaram izbaudīt, kaut gan es neatmetu cerības, ka varētu atrasties kāds gadsimta sākuma skaņu ieraksts. Visādā ziņā ielūkošanās Kinofotofonodokumentu digitālā arhīva lappusēs man neko nedeva, kaut gan nav izslēgts, ka meklēšanas funkcija vienkārši neparedz šādu identificēšanu. Jāatzīmē, ka manā ģimenē vācu valodas prašana jau vairākās paaudzēs bijusi kaut kas obligāts, kas attiecībā uz pēckara paaudzēm praksē gan realizējies samērā vāji. Arī Voldemārs Simons savas mātes valodu, visticamāk, zinājis vai vismaz mācījies, par cik saglabājušās grāmatas un vārdnīcas ar viņa ierakstiem.

Kā pazīstamiem amatniekiem iršeniekiem būtu vajadzējis atstāt savas pēdas mūsu materiālajā kultūrā. Šis virziens ir rokams. Kolonistu gatavotās lietas, iespējams, ir atpazīstamas un sameklējamas Latvijas muzejos. Arī manis pašas kolekcijā ir aizdomīgs 18. gadsimta beigu “naudas skapis” no Piebalgas apkaimes ar savādu neatšifrējamu, nesaprotamu un galēji nomelnējušu ierakstu svešvalodā, par ko liecina burta x izmantojums. Varētu vērsties pie Cēsu, Ogres, Madonas vai Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, varbūt vēl citiem, lai noskaidrotu, vai to krātuvēs nav priekšmetu, kuru piederība saistāma ar Iršu koloniju. 

Tomēr raksta sākumā minētais būtu paviršs spriedums, jo būtībā Latvijā jau nav vairs pašas kopienas, kam svarīga “saruna par savu pagātni”, kas spētu apvienot visu izkaisīto materiālu komunikācijai par bijušo un tā restaurācijai. Saku “izkaisīto”, jo, kā norāda Artis Pabriks, aiz robežām ir publicēti vairāki atmiņu darbi, iespējama noteikti būtu vēl atlikušo dzimtu arhīvu materiālu un ar kolonijas dzīvi Latvijā saistīto priekšmetu apvienošana. 

2013. gadā nodibināta biedrība “Hiršenhofas mantojums”, kuras plānos ir Iršu kolonijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un izpēte. Biedrība rūpējas par vienīgās saglabājušās vācu kolonistam Georgam Rātfelderam piederošās (uz 1939. gadu) lauku sētas Nomaļi (bij. Nr. 18 un 18a) atjaunošanu un nākotnē, iespējams, sāks apzināt šo kultūras mantojumu, lai integrētu mūsu kopējā Latvijas vēsturē.

 

Kādi viņi bijuši?

To, protams, mēs vairs nezinām. Apkopojot visu lasīto, par galvenajām kolonistu iezīmēm var minēt īpatnēju, latviešiem svešu praktiskumu, muzikālas dotības un tieksmi uz muzicēšanu, necenšanos pēc izglītības, bet prasmi priecāties, svinēt svētkus, jautru dabu un noteikti arī zināmu radošumu, kas vienmēr pavada amatniecību. Acīmredzama ir arī vēlme palikt savā kārtā, savā kopienā, savas šķiras apziņa. 

Daļēji to pierāda arī Simonu dzimtas pētījums – neesmu konstatējusi nevienu gadījumu, kad Simoni būtu precējušies ārpus savas kopienas. Nezinu, vai Voldemārs Simons bija muzikāls, bet muzikāli bija viņa bērni, mazbērni un mazmazbērni. Pārdēstīts latviešu ģimenes pēc izglītības badīgajā augsnē, Voldemārs Simons kļuva par mikrobiologu – uzrakstīja disertāciju, bet nepaguva aizstāvēt, strādāja Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā. Spēlējot Latvijas Universitātes bioloģijas fakultātes teātra pulciņā iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri un, kā teiktu šodien, patērēja kultūru, proti, interesējas par literatūru un mākslu. Bija vienpatis un nerunīgs, mīlēja dabu un makšķerēšanu. Nēsāja hūti. Smēķēja pīpi. Vienatnē laivoja, brauca ar plostiem. Kādā no šādiem makšķerēšanas braucieniem, lietojot nepietiekami novārītu upes ūdeni, saslima un dažu dienu laikā infekcijas slimnīcā mira 32 gadu vecumā.

Vietnē periodika.lv, kas patiesi uzlūkojams kā bagāts resurss pētniecībai, ir daudz informācijas, kas raksturo Hiršenhofu un tās iedzīvotājus. Pārsvarā radušies, tieši saasinoties politiskajai situācijai Eiropā un jautājumam par vāciešu repatriāciju, attiecināmi uz 1936.–1939. gadu. Tādēļ šeit vēlos iekļaut garāku, valodā un izteiksmē sulīgu fragmentu no 1915. gadā tapušas publikācijas laikrakstā “Zemkopis”, kurai nebūtu iespējams pārmest politisku nomelnošanu. Protams, iršeniekus tā labi gan neataino, tā teikt – saimniecisks negatīvisms, taču 2020. gadā es to uztveru ar vajadzīgo humora izjūtu. Ir vērtēts citādais. Autora vārds – Būmaņu Pēteris – visticamāk, ir pseidonīms.

“Sākot no 1906. g. bieži lasām laikrakstos par vācu kolonistu ieplūšanu Baltijā (sevišķi Kurzemes daļā), kur viņu cilts brāļi – baroni – ar sviedriem vaigā pūlas tos iegrozīt labākās vietās kā par meža sargiem, māju rentniekiem un gruntniekiem u. t. t., lai tādā kārtā tos pārvērstu par pastāvīgiem Baltijas iedzīvotājiem, caur ko stiprinātu savas pozīcijas. Saprotams, ka pretīgo latviešu “bauri” nu padzina no tēvu tēvu mājam, kur viņa senči lauzuši pirmos celmus, plēsuši pirmos tīrumus, cēluši ēkas u. t. t. Dzirdam, ka šiem vācu kolonistiem celtas skolas, tos sūta uz Vīciema mežsargu skolu u. t. t. laikam lai izglītībā tie vietējos pārspētu, pat būtu tiem par paraugu. Ka tie kādreiz latviešiem būs par kultūras nesējiem, par tādam lietam lai nesapņo, to visspožāki pierāda Iršu kolonija Vidzemē, kura jau 150 gadus še pastāv, bet visā kultūras gaitā latviešu “bauriem” ir pakaļ palikuse. Ceru, ka nebūs lieki, ka par šiem “kultūrtrēģeriem”, viņu ienākšanu un nometināšanu, viņu dzīvi, ierašām, izglītību, māņticību u. t. t, kādu vārdu še minēšu, jo varbūt kurzemnieki vēl nezina, ka Baltijā jau šāda kolonija tik ilgi pastāv. [..] 

Aplūkosim īsumā dažus vēsturiskus faktus par vācu kolonistu nometināšanu Vidzemē un viņiem dāvātiem atvieglinājumiem. 4. decembrī 1762. g. ķeizariene Katrīna II izdod manifestu, pēc kura visām ārzemnieku tautībām, izņemot žīdus, tiek visžēlīgi atļauts nomesties uz dzīvi visā Krievijas valstī, kā arī tiek atvēlēts visiem izbēgušiem Krievijas pavalstniekiem atgriezties atpakaļ savā tēvijā. Manifestā apsola katram ienācējam labpatikšanu un žēlastības parādīšanu. Pēc tam 22. jūlijā 1763. gadā valdošam Senātam dotā ukazā ķeizariene izsaka cerību, ka ārzemnieki, kuri jau iesākuši nākt uz Krieviju, “redzēdami mūsu gādību šajā ziņā, vēl lielākā mērā nāks”. Šajā nolūkā ķeizariene nodibināja ārzemnieku aizgādniecības kanceleju, par kuras prezidentu iecēla grāfu Orlovu. Tai pašā dienā iznāca manifests, pēc kura katram ārzemniekam atļauts Krievijā uz dzīvi nomesties pēc patikšanas, kaut kurā guberņā. Manifestā pievestas visas tiesības un atvieglojumi, kādi ārzemniekiem tiks piešķirti, un spertie soļi to atvieglināšanai pārcelties un ierīkoties jaunā dzīves vietā, kuriem pašiem priekš tam nav līdzekļu (viņiem pat deva ceļanaudu). Vislielākos atvieglinājumus piešķīra tiem, kas ar savu nodarbošanos un zināšanu varēja veicināt rūpniecības, sevišķi fabriku, un tirdzniecības uzplaukšanu. Krievijā pārnākušam ārzemniekam vispirms bij jāpaziņo, ar ko tas grib nodarboties, un pēc tam jāpieņem Krievijas pavalstniecība. Žēlastības gadiem beidzoties (ap 30), ārzemnieku ienācējiem jāmaksā bez kādas grūtības parastie nodokļi un jāpilda zemes dienesti, kā visiem mūsu pavalstniekiem.

Turpat 22. jūlijā 1763. gadā manifestam pielikts svabadu un nomešanai derīgu vietu, resp., zemju saraksts, kurā ievietoti Krievijas guberņu neapdzīvotie zemes gabali.

Bet pēc trim gadiem, 10. maijā 1766. gadā, iznāca ukazs ģenerālgubernatoram Brounam, kurš skan: “Mēs esam ievērojuši, ka no neapdzīvotām kroņa “gakam” (tukšiem zemes gabaliem) Vidzemē, kā robežās saejošās Hiršu un Helfreichu muižas ir gandrīz tukšas un tikai viņu ceturto daļu zemnieki apdzīvo, kādēļ arī ar tik maz ļaudīm nevar tikt apstrādātas; tāpēc Mēs esam atraduši par derīgu abas šis muižas atvēlēt par nomešanās vietu no jauna iz Vācijas izbraukušiem arāju kārtas ļaudīm [..].” Rīcība šajā nometināšanas lietā tiek uzdota Vidzemes ekonomijas ģenerāldirektoram Stakelbergam, kuram norādīts: ar kolonistiem noslēgt tādus kontraktus, kuri tiem nedotu nekādas priekštiesības par Saratovas kolonistiem, bet, ja iespējams, tad dažas tiesības vēl pamazinātu. – “Šajās Vidzemes muižās dzīvojošus zemniekus pārvest uz citu muižu neapdzīvotiem zemesgabaliem un viņu pāriešanu pēc iespējas tiem atvieglināt; šo muižu arendatoriem tūliņ uzsacīt un tiem par gandarījumu aizrādīt, ka šās rentes zemesvietā viņiem par nenodzīvotu laiku tiks doti citi zemes gabali, un pēc paraduma pienākošo meliorāciju (atlīdzību par labošanu) kā arī sēklu tiem tūliņ izdot no Mūsu kases. Šo visu pavēlam bez kādas vilcināšanās izpildīt, ka lai uz turieni pārceltie kolonisti nepaliktu ilgi bez vietām un varētu vēl izlietot savā labā šā gada zemkopības laiku.” Šo ukazu izpildot, Vidzemes ekonomijas ģenerāldirektors Stakelbergs 21. novembrī 1766. g. ar iz Vācijas ienākušām ārzemnieku ģimenēm noslēdza līgumu, no kura svarīgāko še īsumā minēsim:

1. pantā minēts: ka kolonijai atvēlētās kroņa Hiršu un Helfreichu muižas tiek atdotas ar visām muižas un zemnieku zemēm tādā kārtā, ka lai kolonija valdītu par šām zemēm pilnīgi viena pate un neviens no iedzimtiem pavalstniekiem nelietotu un nevaldītu ne par kādu viņu daļu, ka arī lai kolonija iegūtu minētos zemes gabalus mūžīgai lietošanai uz īpašuma tiesībām un tie paliktu par tādiem, kamēr kolonija izpildīs kontrakta nosacījumus.

2. p. Zem katras ģimenes sevišķas saimniecības tiek nodalītas 30 desetīnas jeb, pēc Vidzemes mēra, 60 mucas vietas, no kurām 30 mucas vietas var piedalīt tīrumiem, 10 – pļavām, 10 – mežam un pārejās ēkām un ganībām.

3. p. teikts, ka tiem, kas dabū kārtīgi koptu zemi ar kādām ēkām, tiek doti priekš viņu saimniecību ierīkošanas 4 atvieglošanas gadi; tiem, kuri dabū pusi iekārtotas un otru pusi neiekārtotas zemes ar kādām ēkām, tiek doti 6 atvieglinājuma gadi, citiem, kuri dabū vāji iestrādātas un 2/3 vai 3/4 neiestrādātas zemes, tiek doti 8 atvieglojuma gadi, un beidzot tiem, kuri dabu neietaisītu zemi, tiek doti 9 atvieglojuma gadi.

4. p. minēts, ka ēkas jābūvē ar dažādiem ietaupījumiem, lai neiznāktu pārāk dārgas, kas viegli panākams caur to, ka būvmateriāls, baļķi un akmeņi dabūjami kolonijas robežās bez maksas.

5. p. teikts, ka kronis aizdod naudu uz desmit gadiem bez procentiem priekš ēku celšanas, lopu un zemkopības rīku iegādāšanas. 

6. p. noteikts, ka aizdoto naudu kolonisti var un drīkst izlietot tikai priekš savu saimniecību ierīkošanas, bet ne priekš cita nolūka.

7. Tāļāk minēts, ka visiem kolonistiem par aizdota kapitāla drošību un pēc 10 gadu notecēšanas trīs termiņos kronim galīgi nolīdzināt – jābūt visiem solidāriem. Bez tam kolonisti apsola visu to mantu, ko viņi par aizņemto naudu iegādās, pareizi uzrādīt, veselu paglabāt, ka arī nepielaist mantas samaitāšanos, pazušanu un atsvešināšanu, lai tās būtu kronim par zalogu līdz tam laikam, kamēr nebūs atmaksāts aizņēmums.

10. Kolonisti ir atsvabināti no visiem citiem kroņa nodokļiem, kā arī no dažādām neparedzētām nodošanām, kā zaldātu kortelēšanas, šķūtēm, stacijas un pasta nodokļiem un dažādas provijanta došanas. Turpretim jāpilda visas uz zemes gulošas klaušas, kā ceļu taisīšana, mācītaja un skolotāja uzturēšana, kā arī baznīcas un mācītaja muižas ēku labošana, jo šās klaušas, uz vairākām pie draudzes piederošām muižām izdalītas, koloniju maz apgrūtina.

11. Kolonijai tiek uzdots pievienoties pie Liepkalna baznīcas un sevišķas baznīcas nebūvēt, ka arī neturēt sevišķa mācītāja.

13. Upēs un ezeros, kuri atrodas vaj tek caur kolonijas robežām, kolonistiem ir brīv zvejot un izlietot viņu ūdeņus pēc patikšanas bez taksē noteiktas maksas, cik šai zemei uz tam tiesības bez skādēšanas kaimiņiem.

13. Krogu tiesības patur kronis, bet uz norentēšanu priekšroka kolonijai.

14. Hiršu un Helfreichu muižu dzirnavas un noderīgas dzirnavu vietas arī patur kronis, kolonijai tikai ir priekšroka uz viņu lietošanu un būvēšanu, uz ar ekonomiju noslēgtiem rentes līgumiem.

15. Bet par to kolonistiem atļauts savās robežās iznīcināt visus plēsīgus zvērus un putnus, kā arī šaut un ķert visus cilvēka uzturā derīgus dzīvniekus, ievērojot pie tam, pēdējā gadījumā, vietējos nosacījumus un atturoties no medīšanas perēšanas laikā, t. i., no apriļa līdz augusta sākumam. Briežus un stirnas medīt stingri aizliegts.

17. Dēļ iekšējas kārtības uzturēšanas kolonisti izvēl no sava vidus vecākus, fochtus jeb šulcus, kā arī viņus nesauktu, kuri pārrauga koloniju un atbild par viņas rīcību.

18. Katrā gadījumā nav brīv nedz pašam saimniekam, nedz viņa manteniekam mantoto zemesgabalu nedz pārdot, nedz ieķīlāt, nedz apgrūtināt ar parādiem, nedz vispārīgi viņu sadalīt – jaunā kolonijā, visam jāpaliek viņas pirmā sastāvā.

19. Pārkāpuma lietās kolonisti padoti vispārīgām tiesu instancēm – līdzīgi ar citiem pavalstniekiem.

Tādi ir īsumā saņemot Hiršu kolonistu pirmie kontrakta noteikumi, kas noslēgts 21. novembrī 1766. gadā. Kontrakts izgatavots 4 pēc satura vienādos eksemplāros, un viens no viņiem Oranienbaumā no visiem kolonistiem parakstīts, kamēr 3 pārējie eksemplāri parakstīti no Viņas Ķeizariskas Majestātes ekonomijas galvenā direktora, apzēģelēti ar Ķeizariskās ekonomijas zēģeli un izsniegti kolonistiem.

Pēc kolonijas 63 gadu ilgas pastāvēšanas un iedzīvotāju skaita ievērojamas pieaugšanas, daudzas kolonistu ģimenes lūdza vietējo valdību atmērīt viņiem citu jaunu kroņa zemi; tas tomēr netika ievērots, tādēļ ka pēc guberņas zemes mērnieka izskaidrošanas kolonistu zemes gabalu lielākā daļa esot patiesībā lielāki, nekā kontraktā nosacīts. Bez tam arī puse kolonistu zemes stāvēja vēl nekultivēta, jo kolonisti nerūpējās ne par purvaiņu un zemu vietu nosausināšanu, nedz arī par zemes tīrīšanu no koku saknēm. Vēlāka kolonijas zemes mērīšana tika izdarīta uz tādu pat nosacījumu pamata, kādi pēc Visaugstākā Ukaza no 10. marta 1869. g. noteikti priekš Vidzemes kroņa muižu zemnieku zemēm, kuras atrodas kroņa tiešā pārziņā. Jaunās kolonistu zemju regulēšanas un novērtēšanas iznākumi 18. martā 1874. gadā Visaugstāk apstiprināti un pēc tam izpildīti caur regulēšanas aktu izdošanu kolonistiem. Regulēšanas aktes kolonistiem izdeva 1875. gadā. “Visas uz zemes gulošas nastas un nodokļi tagad kolonistiem jāizpilda un jāmaksā tāpat, kā Kroņa muižu zemniekiem. Viņu atvieglojumi tagad ir: svabadība no zaldātu kortelēšanas, viņu šķūtēšanas, pasta būvēm un uzturēšanas."

Visgalvenākais kolonistu atvieglojums, svabadība no rekrūšu došanas, atkrita ar vispārējas karaklausības likuma izdošanu, uz kura pamata Vidzemes guberņas karaklausības komisija 13. jūnijā 1874. g. nolēma, ka kolonistiem jāizpilda karaklausība uz vispārīgā pamata. 

Hiršu un Helfreichu kolonijas ir pilnīgi savienojušās – “sakusušas” un sastāda tagad vienu veselu zem nosaukuma “Iršu kolonija”. Kolonisti tāpat ka viņu kaimiņi – latvieši – dzīvo viensētās (atsevišķās mājās): biežāk apdzīvotas vietas ir pazīstamas zem saviem īpašiem nosaukumiem, tā, piemēram, “Īstie Hirši”, kuri sastāda kolonijas centru, Boland, Lutchof, “Jaunā Kolonija”, Semidene, Vigante. Visa kolonija sakopota vienā diezgan plašā pagastā, ar pastāvīgu pagasta valdi, tiesu u. t. t. Draudzes darīšanas pievienotas, kā jau minēju, pie Liepkalnes baznīcas.

Zemkopības ziņā kolonistiem no latviešiem vēl daudz kas jāmācās; šie ļaudis nav spējuši atmest savas līdz atnestās ārzemes parašas un piesavināt latviešu zemkopja centības un darbības garu. Agri celties un krietni strādāt nav kolonistu paradums. Kad latviešu strādnieks nosvīdis spriguli vadzī kar, tad kolonists gulēdams vēl tikai apgriežas uz otriem sāniem.

Ir pareizi, ka vācietis neciena zemkopību; viņš mīļāki “andelējas” ar jēriem, lopiem, ādām, ratiņiem, konfektēm, baltmaizi u. t. t. gada tirgos, nekā nodarbojas gar saimniecību. Tāpēc tad arī ar visu labo zemi un labvēlīgiem apstākļiem vācu kolonists savā “kulturtreģera” gaitā ir tāļu palicis pakaļā saviem kaimiņiem – latviešu “bauriem”. Latvietis saimniecībā ieved jaunus zemkopības rīkus, sēj mākslīgos mēslus, nododas ar interesi ienesīgai lopkopībai. Turpretī kolonists vēlā pavasarī iziet tīrumā ar savu “spīļaini” arklu un koka savu ecēšu, ierušina kaut kādi ar skubu dažu graudu un steidzas uz gada tirgu ar savu “šefti”. No amatiem kolonisti visvairāk piekopj ādu ģērēšanu, sedlenieku darbus, podniecību, krēslu pīšanu u. t. t. Amatniecībā un tirdzniecībā ar viņiem nespēj sacensties pat izmanīgais piebaldzēns. Tuvējā apkārtnē nepaies neviens gadatirgus, kur kolonists nebūtu ieradies ar ādu, zirglietu, loku, riteņu un slieču vezumu. Tāpēc tad arī uz pazīstamiem gadatirgiem pircēji ierodas no tālienes, sevišķi pie kolonistiem iepirkt pastalu ādas u. c. lietas. Caur tirdzniecību daži tomēr tapuši turīgi, kaut gan mājas parasti uz beidzamo nolaistas, jo nav jau vaļas tur pūlēties. 

Tirdzniecība ir galvenākā kolonistu nodarbošanās, tad nāk amatniecība un visbeidzot zemkopība. Rudeņos kolonisti gadatirgos sapērk vecus zirgus par ādas cenām un tos garām rindām dzen uz Iršiem. Tur tos visus nokauj un ar gaļu baro cūkas, kuras ap Ziemas svētkiem jau nobarotas brangu brangas, un tad tās ved uz Rīgu, Cēsīm u. c. Nokauto zirgu un liellopu ādas izģērē un pārdod latviešiem vasaras gada tirgos. [..]

No sabiedriskas dzīves un dažādiem gara baudījumiem, kā teātriem, koncertiem, jautājumu izskaidrošanas vakariem u. c. kolonisti ne sapņot nesapņo; tiem nav ne mazākās zināšanas par biedrošanās nozīmi, un tāpēc arī tiem nav nevienas biedrības. Nav viņiem nekādas intereses gar ārpasauli un sabiedrības dzīvi, visa viņu dzīve un cenšanās ietilpst šauri egoistiskās maka interesēs. Arī laikrakstus uz viņu galdiem neieraudzīsi, jo tos lasīt tiem nav vaļas un, kā jau teikts, ārpasaule tiem arī nerūp.

Vienīgie viņu tautiskie izpriecas svētki ir vasarā “zaļumu balles” un ziemā tās pašas ar zirga gaļu uzbaroto “cūku bēres”, kuras pavada vienos alkohola plūdos. Īsts kolonistu paradums ir taisīt lielas “cūku bēres”, uz kuram ielūdz ne vien radus, bet arī cilts brāļus kaimiņus. Vecie tad mielojas ap gaļas podiem un dzer “sīvo”, kamēr jaunie pie harmoniku skaņām dejo. Visa šī dzīra iet līdz otras dienas vakaram, pie kam nereti šādās “cūku bērēs” viesi apēd mājastēvam visu ziemas pavalgu. Bet ko darīt, kas nespēj “cūku bēres” sarīkot, tas nav īsts kolonists, un vai nu nabadzības dēļ parašu un lepnību zaudēsi? Žūpošana “cūku bērēs” resp. šo tautisko svētku svinēšana bieži velkas no Miķeļiem līdz Ziemas svētkiem, kamēr visu kaimiņu cūkas “nobērotas”. Daudzreiz šādas “cūku bēres” ir par lielu labumu garnadžiem. Tā, piem., laikrakstos bij ziņots, ka tikmēr, kamēr viesi kādā mājā “lustīgi” mielojušies, zagļi izčiepuši visus tās dienas kautos veprus, skaitā 3, apm. 100 rubļu vērtībā. [..] 

Pret izglītību kolonisti izturas gluži vienaldzīgi. Pie tādas garīgas panīkšanas savu daļu ir vainīgi skolotāji, kuri nemaz nerūpējas par kolonistu gara gaismu. Jau ap 1890. gadiem vietējais tautskolu inspektors kolonistu skolas atrod diezgan sliktā stāvoklī. Pēc viņa novērojumiem, kaut gan visi kolonisti prot lasīt un rakstīt, tomēr viņu izglītības stāvoklis ļoti zems, aprobežots tikai ar Lutera ticības prasībām, pie kuras kolonisti pieder [..]. 

Ilgu laiku kolonisti turējās noslēgti no latviešiem, ar uzpūtību turēja sevi par kaut ko augstāku, kuram būtu necienīgi pīties ar dumjo “latviteri”. Arī latvieši uz kolonistiem noraudzījās ar skaudību un nenovēlību kā uz nepatīkamiem svešniekiem. [..] Atturība pret latviešiem, kāda valdīja līdz 1905. g., sāk zust, un kolonists ar latvieti sāk arvien vairāk saprasties [..]. To pierādīja 1905. gads, kurā gan kolonisti vairāk izturējās pasīvi, bet līdzi juta latviešu centieniem, vai mazākais nebij starp viņiem nodevēju, kādi mēdza atrasties starp pašu tautiešiem latviešiem. Pēdējā laikā viņi seko latviešiem, pat sāk piedalīties pēdējo biedrībās. [..]

Caur ārzemnieku nometināšanu Vidzemē, valstij no tiem nav nekāds labums cēlies, bet gan zaudējumi; pirmkārt, apbalvoti dažādiem atvieglojumiem tie vairāk nekā 100 gadus kronim netika devuši ne nodokļus, ne rekrūšus, un, otrkārt, pašiem vietējiem iedzīvotājiem vairojoties, ir pienācis zemes trūkums, tā ka daudzi ir spiesti atstāt savu dzimteni un tēviju un izceļot ne vien uz Iekš-Krieviju, bet pat ārpus Krievijas, piem., uz Ziemeļ-Ameriku, Brazīliju u. c. [..] kultūras ziņā uz vācu kolonistiem liktas cerības izrādījušās veltīgas.”[13]

Iespējams, visvairāk iršenieku reputāciju ir sagrāvis Andrejs Upīts ar savu kolonijas aprakstu un notikumiem romānā “Zaļā zeme”, ko gan šeit sīkāk neminēšu, īpaši tādēļ, ka latvietim nekad nav par lieku pacilāt “Zaļo zemi” pašam. 

Visvairāk uzticos Anšlava Eglīša apcerējumam par Iršu vācu koloniju, kurā ir gan vācu mīlestība pret savu dzimteni, gan izsmiekls par mantas kārajiem latviešiem, kas saskrējuši Iršos, uz aizbraucēju lietu lētumu cerēdami. Eglītis savu apceri noslēdz ar vārdiem: “Ar šīs kolonijas repatriāciju izbeidzas kāda ļoti īpatnēja Latvijas vēstures epizode.”[14] Šim izteikumam pilnībā piekrītu. 

 

Izskaņa 

Lieta, ko vēlos atzīmēt nobeigumā, gluži vienkārši tādēļ, ka neredzu tai vietu sākumā, kaut arī tam tā vairāk piederētos, ir atruna, ka šis ieraksts ir tapis vēl pirms vietnes periodika.lv pandēmijas laika izraisītās “brīvlaišanas” un mana viedokļa tapšanā nav piedalījušies daudzi tādi avoti, kas, iespējams, tagad ir pieejami.

Nelieku punktu, vienkārši – šoreiz pietiek.