Agnese Neija. Īsais kurss muzeoloģijā – ķecerīgs draivs muzeju tradīcijas nākotnē

14.09.2020. Ķīpsalā Žaņa Lipkes memoriālā norisinājās domnīcas Creative Museum rīkotais pasākums “Muzeju tradīcijas nākotne”, kas auditorijai tika prezentēts kā “īsais kurss muzeoloģijā” un sastāvēja no sešām dažādu tēmu lekcijām. Netērēšu laiku, lai aprakstītu lektorus un viņu piedāvāto skatu uz aktualitātēm muzeju tradīcijā. Teikšu tikai, ka pasākuma galvenās vadlīnijas – starpdisciplinaritāte, laikmetīgums, aktuāli praktiski pamatoti jautājumi un atbildes, pretstatot vai konsolidējot Latvijas un ārzemju muzeju piemērus, – viss ļoti raksturīgs Creative Museum profesionālās domāšanas praksei.

Raivis Sīmansons lekcijā “Muzeju tradīcijas pirmsākumi un kolekcionēšanas vēsture” aktualizēja muzeja definīciju un izpratni par muzeju izmaiņām tuvākā un tālākā pagātnē. Daļa muzeju profesionāļu uzskata, ka ir laiks laikmetīgam definīcijas atjauninājumam, līdz ar to vērojama lielāka nepieciešamība iekļaut šodien aktuālus jautājumus. Vienlaikus Raivis arī atzīst, ka nezina, kā tiešākā veidā iekļaut lielāku šodienu. Varbūt tas, ko mēs saucam par “mūsdienu profesionālo sabiedrību”, ir pārāk daudzšķautņains lielums, un vienošanās par vienota satura un stila formulējumu ir kļuvusi neiespējama, īpaši tāpēc, ka arī esošā 2007. gadā pieņemtā muzeja definīcija satur daudz vēl neizmantotu iespēju.

Raivis piedāvā, un tas sasaucas arī ar manu refleksiju par muzeju praksi, runāt par muzejiem atvērtākās kategorijās, definējot muzeju kā tikai daļu no patlaban akreditācijas prasībās noteiktajām muzeja funkcijām, bet varbūt pat paplašinot kādu daļu no šīm funkcijām un tādejādi padarot muzeja jēdzienu tuvāku kultūras institūcijas jēdzienam. Iespējams, arī no kādas daļas atsakoties – mana interpretācija. 

Baibas Vanagas lekcija “Muzeju provenanses pētījumi”, kas bloga formātā pirmo reizi tika publicēta 2013. gadā, šķita ļoti interesanta no tā viedokļa, ka parāda, kādā līmenī darbojas muzeji ārzemēs, ka to uzmanības fokusā ir jautājumi, kas Latvijas muzeju praksē joprojām ir reti, bet profesionālas diskusijas vispār, šķiet, neesmu dzirdējusi. Vēl joprojām mums ir muzeji, kas pieņem krājumā “melno” arheologu nelikumīgi iegūtus priekšmetus (zinu, ka ir), priekšmetus ar neskaidru pagātni un nenoskaidrotām īpašumtiesībām. Labi atceros gadījumu no 2011. gada, kura apraksts vēl joprojām atrodams internetā

“Šī gada oktobrī Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja krājums tika papildināts ar vērtīgu ikonu kolekciju (45 vienības), kuras konfiscētas muitā. Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvalde bez maksas tās nodevusi muzejam.

Rīgas speciālisti veikuši kvalificētu ikonu ekspertīzi, kuras laikā noteikts, ka ikonas ir 18.–20. gs. kultūrvēsturiskais mantojums un to kopējā vērtība ir apmēram 12 tūkstoši latu.

Muzejs izsaka pateicību Valsts ieņēmumu dienestam par atbalstu krājuma komplektēšanā ar interesantiem muzejiskiem priekšmetiem.”

Neatceros dzirdējusi, ka Latvijā kāds muzejs būtu nodarbojies ar mērķtiecīgu savas kolekcijas priekšmetu vēstures noskaidrošanu un turklāt Latvijas muzejiem nav pieejami finanšu līdzekļi, lai nokārtotu šaubīgu priekšmetu īpašuma tiesības.

Dainas Auziņas priekšlasījums “Mūsdienu kolekcionēšana”. Interesanta lekcija īpaši saistībā ar domnīcas iekustinātajiem intelektuālo īpašumtiesību jautājumiem. Kam pieder un kā pierādāmas autortiesības uz tetovējumiem? Tas ir jautājums, kas vien būtu veselas diskusijas vērts. Kurp vēl mūs novedīs autortiesību attīstība, un uz ko vēl potenciāli var pieteikt autortiesības?

Dainas stāstījums man liek atskārst, ka šodien mēs lielā mērā pieejam kolekcionēšanai tāpat kā pagātnē, proti, priekšmetu mēs uzlūkojam kā ilustrāciju kaut kam – zinātniskam stāstam, laikmetam. Bet vai tas ir pareizi? Jo šāda pieeja drīzumā pārpludinās mūsu krātuves ar tipveida masveidā ražotiem priekšmetiem. Nikolauss fon Himzels kolekcionēja sava laika raritātes, savukārt mākslas muzeji kāpj pa virsotnēm. Vislielākais apjukums laikam ir vēstures un dizaina muzejiem, kas teorētiski var kolekcionēt jebko. Vai varbūt mūsdienās jāorientējas uz dzīvesstāstiem, atmiņām? Tomēr Dainas stāsts par panku kultūras priekšmetu kolekcionēšanu vieš optimismu – ir muzeji, kas noteikti zina, ko dara.

Mana dīvainākā atziņa no šī pasākuma – pasaulē ir par daudz muzeju, tas man kļūst skaidrs, kad kaleidoskopiskā ātrumā lektori maina muzeju nosaukumus, attēlus, pieredzes, priekšmetus, stāstus. Un kādā brīdī es atslēdzos no lekcijām, lai klusībā reflektētu par savām sajūtām. No nu jau milzīgā muzeju daudzuma izriet spiediens uz progresu, jo tikai tā globālā sabiedrība var atļauties šo gigantisko metienu. Mēs vēlamies muzejus padarīt iekļaujošus, pieejamus, identitāti formējošus un vēl nezin kādus, jo mums ir izmisīgi vajadzīga atdeve, un tādejādi mēs neapšaubāmi tos padarām par mūsu ekonomiskās un sociālās dzīves daļu.

Varbūt muzeji ir vienkārši bizness? Noteikti sociāls un kultūrā orientēts, bet bizness. Tas balstās uz likumā un dažādās definīcijās noteikto bezpeļņas statusu – tas patiesībā ir pēdējais bastions, kas neļauj tiem saplūst ar citām pelnošām vai drīzāk – ekonomisko atdevi radošām – institūcijām. Varbūt daudzās diskusijas muzeju sakarā veidojas no nespējas atklāti atzīt muzejus par biznesa sastāvdaļu un aktuālākajai muzeju tradīcijas fiksācijai muzeju definīcijā vajadzētu konstatēt gan sabiedrības nepieciešamību pēc šī biznesa, gan mūsu liekulību attiecībā uz nespēju formulēt savu mērķi? Piemēram, ar ko atšķiras biznesa struktūra mazpilsētā, kas spēj attīstīties tikai uz projektos piesaistītā finansējuma rēķina, maz pelna un kuras ražotni var apmeklēt interesenti, no pašvaldības muzeja mazpilsētā, kas arī attīstās, tikai pateicoties projektiem, un arī nopelna apmēram tikpat, cik jau pieminētā biznesa struktūra, un NVO mazpilsētā, kas arī nodarbojas ar kaut ko un rīkojas tieši tāpat kā pirmie divi? Vai atšķirība nav tikai finanšu avotos, projektu nosacījumos un maksājamo nodokļu pozīcijās, un, protams, definīcijās? 

Muzejiem ieslīgstot ekonomikas zonā, likumsakarīga kļūst arī to atstumšana no tā, ko mēs uzskatījām par oficiālo nozares pārvaldi, - stratēģiju un vadlīniju nevajadzība, konsultatīvo organizāciju darbības imitācija un diemžēl arī savstarpējā sadarbība. Varbūt mūsu gadiem ilgā nožēla par nozares vienotības nepastāvēšanu ir pilnīgi lieka, jo, kā jau biznesa struktūrām, katram muzejam ir sava niša, katrs piedalās konkurencē par patērētāju un finansējumu? 

Ekonomiskajā aspektā aizvien lielāku nozīmi iegūst piesaistītais finansējums, politiskais lobijs, apmeklētāju skaits (ko visvieglāk var pārvērst vai iztēloties ekonomiskās kategorijās) un, protams, spēja radīt pievienoto vērtību, proti, nevis atdot piesaistīto finansējumu tāpat vien, bet apgrozīt to, palielināt, vienvārdsakot – nopelnīt. “Muzeji, kas pelna” – šim vārdu savienojumam Latvijā jau sen ir maģiska ietekme, un nav nejauši, ka tieši tie muzeji, kuri atbilst šai formulai, tiek uzskatīti par nozares līderiem.

Kas notiek īstenībā, un vai tiešām mēs esam iedomājušies, ka globālā kapitāla uzvaras gājiens var mūs neskart? Vai mums vajag tam pretoties? Bet varbūt labāk mesties mārketinga studijās? 

 

Foto: Didzis Grodzs

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist