Par vienu no kaislīgāk apspriestajiem Latvijas simtgades projektiem mūsu ģimenes un draugu lokā izvērtās Kristīnes Želves režisētā dokumentālā spēlfilma „Mērijas ceļojums”, kur pilnīgam noliegumam un kritikai jauniešu vidū sekoja arī garas diskusijas un interesanti konstatējumi, tādēļ šis ieraksts par to.
Jāsaka, ka Latvijas muzeju pasaule jau ir piedzīvojusi pašas stāstīto stāstu pārlikšanu, pārstāstu vai daļēju izmantojumu citos mākslas formātos, lielākoties literatūrā. Pirmās, kas nāk prātā, ir Luīzes Pastores sērijas „Mākslas detektīvi” grāmatas vai Ineses Zanderes „Puika ar suni”, Jura Zvirgzdiņa „Muzejā iespīd mēness”. Kopumā tos raksturo vēršanās pie bērnu auditorijas, ko muzeji īpaši labi vēl neprot uzrunāt. Citādāk ir ar kino. Līdz šim esam redzējuši pārsvarā filmas, kur muzeji piedalījušies ekspertu lomās, vai filmas, kuru galvenie varoņi ir paši atstājuši liecības par sevi, un muzeji dalījušies ar viņu darbiem vai pētniecības rezultātiem. Savukārt filmas „Mērijas ceļojums” pamatā ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja glabātais stāsts, kas papildināts ar jauniem pētniecības materiāliem. Tādējādi, cik varu atcerēties, šis ir līdz šim pilnīgākais muzeju (Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja) krājuma izmantojums, kuram transformācijas procesā piešķirtas papildu kvalitātes.
Pārsteidzoši likās, ka muzeja stāsts tiek pārņemts, izmantojot arīdzan muzejiem tipiskas stāsta metodes – daudz gadskaitļu un faktu, nopietnību izteiksmē, dinamikas trūkumu, vērtību hiperbolizāciju, interpretāciju, pētniecību. Līdzīgi kā muzeji, arī filma izvēlas izmantot laika līniju, kuru gan atbilstoši drīzāk literārajai tradīcijai hronoloģiski salauž, kas šķietami sadrumstalo emocionālo vēstījumu. Bet, no otras puses, šķiet attaisnojami, ja ņemam vērā, ka stāsta pamatā ir Mērijas Grīnbergas vecākās personisks vēstījums.
Par filmas būtiskāko kvalitāti es uzskatu Mērijas Grīnbergas stāsta ietērpšanu plašos, paralēlos laika un telpas kontekstos – kara sagrautā Eiropa, padomju armijas ienākšana, notikumu interpretācija Mērijas Grīnbergas vecākās dienasgrāmatās. Mans favorīts ir izcilais vēsturisko dokumentālo kadru izmantojums un skrupulozais darbs to atlasē. 1937. gada Pasaules izstādes Parīzē dokumentālo kadru dēļ vien bija vērts apmeklēt šo filmu, savukārt padomju vīriešu skūpsts nu jau laikam uz visiem laikiem ir ieņēmis vietu manas ģimenes jauniešu kino šausmu kadru hrestomātijā.
Par filmas lielāko trūkumu es uzskatu tradicionāli muzejiskajiem stāstiem raksturīgo garlaicību izteiksmē un pašas Mērijas personības atveidojumu. Filmas sākums, kuram skatītāju, īpaši jauniešu, auditoriju teorētiski būtu „jāpaņem” ar savu krāsainību un jāieinteresē tēmā, šķiet sastindzis laikā, bet tad sāk neglābjami „vilkties” caur muzeju krātuvēm un ekspozīcijām, kas uzreiz sašaurina filmas potenciālo mērķauditoriju.
Salīdzinājumā ar nesen skatītās režisores Ināras Kolmanes filmas „Bille” varoni Mērijas Grīnbergas tēlā nav nekā aizrautīga, brīnumaina, mēs neredzam īpatnas, oriģinālas sievietes pasauli vai vismaz kādu mājienu uz to. Mērija šķiet drūma, personīgajā un profesionālajā dzīvē neveiksmīga, lielākajai skatītāju daļai noteikti liksies arī, ka garlaicīgu darbu strādājoša un beigās arī slima sieviete, kas visu mūžu nodzīvojusi komunālajā dzīvoklī kopā ar māti. Skatītāju, īpaši jauno skatītāju, iespējas identificēties ar muzeju nozares pozitīvo varoni ir līdzvērtīgas nullei („izskatās pēc vīrieša un smēķē”). Savukārt, lai to apbrīnotu, man kā skatītājai pietrūkst Mērijas Grīnbergas pašas apliecinājuma par savu motivāciju, darbības pamatojuma.
Līdzīgi kā tas nereti Latvijas kino raksturīgi, piemēram, Lindas Oltes režisētajā dokumentālajā filmā „Nora” nevajadzīgie inscinējumi ar Dārtu Daneviču, arī filmā par Mēriju ir gana daudz, manuprāt, nepamatotu iestarpinājumu. Pilnīgi nevietā šķiet filmas beigu kadri ar 1973. gada Dziesmu svētku gājienu ar tam laikam raksturīgajām tautas tērpu stilizācijām, laiku, kas būtībā ir tiešs pretmets abu Mēriju Grīnbergu vērtību pasaulei un interesei par autentisku un oriģinālu latviešu tautas tērpu. Bet varbūt tā tas arī ir domāts? Filmas izstieptais sākums ar ekskursiju Latvijas muzejos, pēc kuriem Mērijas māte sāk savu dienasgrāmatu ar vārdiem, ka „tās nu ir beigas”, šķiet sasaucamies ar beigu kadriem un apliecinām, ka tās nu tiešām ir beigas. Vai tas tā ir?
Neatbildēti jautājumi varbūt ir šīs filmas raksturīgākā iezīme, kam, iespējams, ir ilgtermiņa pozitīvs efekts. Piemēram, man netop skaidrs, vai šī filma ir glaimojoša Latvijas muzejniecībai. Mērijas drūmais tēls, nodevīgie pārējie 19 „muzeju darbinieki un arhivāri”, kuri paliek anonīmi (tik raksturīgi muzeju pasaulei!) un kuru aizbraukšanai neieskanas neviens attaisnojuma vārds, atkal un atkal piesauktā misijas apziņa. Plašākā skatītāju auditorijā, manuprāt, šī filma kultivē tos priekšstatus par profesiju, no kuriem muzejnieki labprāt vēlētos izvairīties.
Visvairāk jautājumu rodas par pašas Mērijas Grīnbergas motivāciju veikt šo darbu un par to, cik tas vispār bija reāli iespējams vientuļai jaunai sievietei kara plosītajā Eiropā. Un būtībā uzmanīgs skatītājs saprot, ka par šo braucienu mēs joprojām nezinām neko – ne Mērijas motivāciju, brauciena norisi un pārdzīvoto vai represiju iemeslu, ne ko vairāk par zaudētajiem un atgūtajiem Latvijas muzeju priekšmetiem u.c. Filmas veidotāju uzmanības fokusā ir laikmetu maiņa, ģimenes katastrofa un stāstītāju interpretācija.
Sižeta līnija, kas provocē skatītāju refleksiju, ir Grīnbergu-Grosvaldu ģimenes loma atainotajos notikumos. Vide nozīmē visu vai vispār neko? Cik liela ir inteliģences spēja un motivācija uzņemties sociālu atbildību vēstures gaitā? Mums ir Bille, kas nevēlas būt Sibilla, bet vēlas būt Vizma – viena no daudzām, un mums ir Grosvaldu ģimene, kuras bērni vēlas būt Džo un Mērija un kuras pompozais krāšņums atgādina Romanovu dinastijas parādes bildes. Inteliģences loma nesenās vēstures gaitā ir tik dažāda un diskutējama, un kaut arī K. Želve Mērijas veikumu attēlo kā likumsakarību ģimenes vērtību kontekstā, vai tas tāds ir?
Mana mīļākā sižeta līnija ir Grīnbergu astoņu istabu dzīvokļa transformācija laika kolīzijās. Šajā filmā tā ir vienīgā, kas dod mājienu attiecībā uz to, ka latviešiem tomēr piemīt humora izjūta. Tad jau mēs izdzīvosim.
Foto: Agnese Zeltiņa