Agnese Neija. Jēkabpils novadpētniecības muzeja izmēģinājumu rezultāti augstas ražas izaudzēšanā

Iespējams, ka tieši padomju okupācijas periodā meklējamas saknes šodienas sadrumstalotajai un grūti saprotamajai novadpētniecības darba organizācijai Latvijā. Kā secināms no 40.–80. gadu preses materiāliem, novadpētniecības darba galvenie veicēji tolaik bija dažāda mēroga pulciņi un interešu kopas, kuras varēja būt piesaistītas gan muzejiem un bibliotēkām, gan kultūras namiem, skolām un kolhoziem. Darba veicēji bija gan skolēni, gan pieaugušie. Rajonu muzeji veica metodisko darbu, glabāja atrastos materiālus un liecības un rīkoja novadpētniecības izstādes. Tika ieteikts katram pulciņam savu darbu koncentrēt uz vienu konkrētu tēmu, kuru pētīt padziļināti.[1] Teorētiski tika pieļauts, ka novadpētniecības darbu veic arī individuāli interesenti, un bija pat atsevišķi novadpētniecības korespondenti, tomēr, manuprāt, tas notika vairāk tādēļ, lai legalizētu faktu, ka atsevišķi, vairāk vai mazāk neatkarīgi strādājoši novadpētnieki negrasījās iesaistīties nekādos pulciņos un, ja netiktu uzraudzīti, sazin ko varētu izpētīt, kas neiekļautos padomju okupācijas varai izdevīgajā vēstures pētniecībā.

Lai arī iestrādes novadpētniecības darbam pastāvēja jau pirms Otrā pasaules kara, pa īstam novadpētniecības darbs vai vismaz tas, kas okupācijas apstākļos tika uzskatīts par novadpētniecības darbu, Latvijas PSR plašāk attīstījās tikai 50. gadu sākumā. Tas secināms kaut vai tikai no pieejamo preses materiālu daudzuma. 50. gadu sākumā atbilstoši vārdam “novadpētniecība” vietnē periodika.lv atrodami vien daži desmiti ierakstu, kamēr 50. gadu beigās tie jau ir vairāki simti. Protams, ka viss novadpētniecības darbs tolaik tika atbilstoši ideoloģiski noformēts – “pazīsti savu dzimto zemi”, “mana dzimtene PSRS” u. tml. Ievērojama daļa no šī darba tika veltīta “sarkanajai” pagātnei, komunisma cēlāju sava laika tagadnei un sabiedriskā darba nepieciešamībai kopumā, kas, ja mēs atmetam ideoloģisko ietvaru, šodien liekas ļoti simpātiska. Tāda kā Lielā talka, kas notiek regulāri. Pie tam novadpētniecības darbs tika saistīts arī ar citām sabiedriskās dzīves un kultūras jomām, piemēram, tieši novadpētnieki mēdza izstrādāt jaunus tūrisma pārgājienu maršrutus. Nostaigājot noteiktu kilometru skaitu, varēja iegūt nozīmīti “PSRS tūrists”, un, kā saprotams, nostaigājot vēl vairāk, varēja kvalificēties pat noteiktai sporta klasei.[2] Nav ne jausmas, vai tā patiesi arī notika.

Novadpētniecība tika saistīta arī ar tautas daiļrades sekmēšanu un izzināšanu, māksliniecisko pašdarbību un pat agronomiju.[3] Tagad šķiet savādi lasīt, ka padomju periodā acīmredzot bija normāli, ka muzejs nodarbojas arī ar ražas audzēšanu savos izmēģinājuma lauciņos, – ar to presē slavens bija tā laika Jēkabpils muzeja direktors Arnolds Štokmanis – fakts, ko nevarēju atturēties pieminēt virsrakstā.

Pedagogs un novadpētnieks, ilggadējs Jēkabpils vidusskolas skolotājs un Jēkabpils Novadpētniecības muzeja direktors, “Jēkabpils vēstures tēvs” Arnolds Bruno Štokmanis (17.08.1895.–18.12.1970.) ir savdabīga un maz zināma personība Latvijas muzeju vēsturē, iespējams, tādēļ, ka nav gandrīz nekādu plašāku mūsu muzeju vēstures pētīšanas tradīciju un muzeju vēsture Latvijā nav kļuvusi par kultūrvēstures sastāvdaļu. Tikai 2003. gadā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” publicēja pirmo nopietnāko rakstu[4] par Štokmani, kura viens no autoriem ir kultūrvēsturnieks, akadēmiķis, bijušais Brīvdabas muzeja speciālists Saulvedis Cimmermanis. Savu novadpētnieka karjeru Štokmanis uzsāka jau pirmās brīvvalsts laikā. 1920. gadā viņš, būdams vēstures skolotājs, nodibināja Jēkabpils skolā Dzimtenes senatnes pētīšanas pulciņa muzeju. Tā materiāli vēlāk kļuva par pamatu Jēkabpils novadpētniecības muzeja (dib. 1941) krājumam, kas pēc atbrīvošanas no skolotāja darba 1949. gadā kļuva par Štokmaņa vienīgo darba vietu. Cimmermanis viņu vērtē kā vērienīgu muzejnieku, kas sekoja līdzi muzeju attīstības tendencēm citviet pasaulē un, spriežot pēc iepriekšminētā par izmēģinājumu lauciņu darbību, uztvēra novadpētniecību ļoti plaši. Muzeja Dabas nodaļā tika iekārtots arī neliels botāniskais dārzs. Muzejam bija Mākslas nodaļa, pie kuras savukārt darbojās mākslas studija – keramiķi, koktēlnieki, gleznotāji. Kā vēstures skolotājs Štokmanis praktizēja “stundu muzejā” un uzskatīja, ka tāda atsver piecas sešas klases stundas.[5]

Daudzu Jēkabpils muzeja iniciatīvu sākums meklējams Štokmaņa idejās, izteiktās īsi pēc Otrā pasaules kara. Piemēram, tāda ir toreizējā Jēkabpils novadpētniecības muzeja Brīvdabas nodaļas “Sēļu sēta” izveide (tagad Jēkabpils vēstures muzeja Brīvdabas nodaļa “Sēļu sēta”). Štokmanis uzskatīja, ka tieši brīvdabas vidē ir jāeksponē seno darba rīku un sadzīves priekšmetu krājumus. 1959. gadā pēc Štokmaņa iniciatīvas par Jēkabpils novadpētniecības muzeja filiāli kļuva Raiņa dzimtās mājas – Tadenava – , un tikai pēc Štokmaņa aiziešanas pensijā 1966. gadā Tadenava pārtapa par toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas muzeja filiāli.

Štokmanis savā muzejnieka darbā prata apvienot abus galvenos darbības virzienus, kas vēl šodien, īpaši saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu, tiek uzskatīti par izaicinājumu Jēkabpilij, – savienot pilsētas vēstures pētniecību ar sēļu apdzīvoto novadu vēstures pētniecību un eksponēt abu virzienu izpētes darbu rezultātus, kaut arī par Sēliju toreiz laikam uzskatīja tikai daļu no vēsturiski šim etnosam piederīgām teritorijām. Tā, 1950. gadā Latvijas PSR Ministru padomes Kultūrizglītības iestāžu komiteja par novadpētniecības muzeja pētniecības apvidu noteica Aknīstes, Jēkabpils, Krustpils, Neretas un Pļaviņu novadus. 

Štokmaņa darbs skolā un muzejā ir guvis atzinību pie dažādiem politiskajiem režīmiem. Jau 1939. gadā viņš saņēma Latvijas Atzinības Krusta ordeni, savukārt Latvijas PSR Ministru padomes Kultūras un izglītības iestāžu komiteja 1947. gada 19. novembrī apbalvoja viņu ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu. 1955. gadā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs piešķīra Štokmanim Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu, bet Latvijas PSR Ministru padomes Personālo pensiju lietu komisija 1961. gadā – personālo pensiju un tajā paredzētos atvieglojumus.[6]

Bez komentāriem.

Tās pašas paaudzes, bet cita tipa novadpētnieks ir vidzemnieks, skolotājs Antons Kārlis Galeviuss (1893–1972), kurš 60. gados novadpētniecības muzeju bija ierīkojis divās savas ģimenes mājas istabās un cieši ticējis ne vien pašai novadpētniecības idejai, bet arī šī darba nozīmīgumam sabiedrībā. Interesanti, ka arī viņam raksturīgs plašs skatījums uz to, kas ir novadpētniecība – ne tikai vēsture. “Visi līdz šim savāktie eksponāti ietilpst piecās nodaļās, ģeoloģijas, dabas, vēstures, etnogrāfijas un ekonomikas. Telpām paplašinoties, tām pievienosies vēl tēlotājas un lietišķās mākslas nodaļas.”[7]

Jāatzīmē, ka tādi novadpētnieki kā Galeviuss presē tika izcelti maz, un tas ir arī saprotams, jo, ko īsti šie entuziasti pētīja, vara nespēja kontrolēt, un arī pati novadpētniecība, attālinoties no pirmskara laika uztveres plašuma, sāka aizvien vairāk koncentrēties uz okupācijas perioda ideoloģisko tagadni. Saskaņā ar Galeviusa testamentu, viņa muzeja krājums tika novēlēts Alojas ciemata darbaļaužu deputātu padomei, un muzejam bija jāpaliek Alojā, kur tas šodien ir daļa no Alojas muzeja.[8]

Kopumā 50. gados daudz tiek domāts par novadpētniecības darba organizēšanu, jaunu muzeju dibināšanu un novadpētniecības darba metodisko pusi, daudz mazāk – par izpētes darba rezultātu eksponēšanu. Īpaša uzmanība tiek pievērsta novadpētniecības darbam skolās un skolēnu iesaistīšanai tajā.[9] 1952. gada presē lasām, ka LPSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūta darbinieki izstrādā Novadpētniecības rokasgrāmatu pionieru pulciņiem.[10] Tiek plānots izdot arī muzeju katalogus. LPSR Vēstures muzejā grasās organizēt republikas vēstures muzeju restaurācijas un “konservēšanas” darbnīcu. Lai sniegtu novadpētniecības muzejiem zinātniski metodisku palīdzību, tiek dibināts zinātniski metodisks birojs. LPSR Kultūras ministrija bija uzdevusi Izdevniecības un poligrāfiskās rūpniecības galvenajai pārvaldei, sākot ar 1958. gadu, izdot «Latvijas PSR muzeju rakstus» un «Latvijas PSR muzeju materiālus».[11] 1960. gada 26.–28. martā notika Latvijas Dabas un vēstures biedrības dibināšanas kongress, kurā starp biedrības būtiskākajiem uzdevumiem minēta arī novadpētniecība, atzīmējot, ka “jāiepazīstina iedzīvotāji ar sava dzimtā novada pagātni, strādnieku un zemnieku revolucionāro cīņu, partizānu un Padomju Armijas karavīru cīņām mūsu rajona teritorijā, jāsekmē ciema padomju, kolhozu, padomju saimniecību un dažādu uzņēmumu vēstures pētīšana un uzrakstīšana”[12].

Taču galvenais, kas jāpasaka, – padomju okupācijas laikā radās daudz muzeju, kuru nosaukumā dominēja vārds “novadpētniecība”, arī pirms Otrā pasaules kara dibinātie muzeji tika pārdēvēti par novadpētniecības muzejiem, tādejādi uzsverot šo rajonu muzeju tolaik primāro funkciju. Tāds ir Valmieras novadpētniecības muzejs (dib. 1959)[13], Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs (dib. 1944), Ludzas vēstures un etnogrāfiskais muzejs (dib. 1938), kas tika pārdēvēts par Ludzas Novadpētniecības muzeju (1945), un tā filiāle – Rēzeknes novadpētniecības muzejs (dib. 1959)[14], Valkas Novadpētniecības muzejs (dib. 1970)[15] un Kuldīgas pilsētas muzejs (dib. 1937.), kas pārveidots par novadpētniecības muzeju 1949. gadā, bet kaut kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārsaukts par Kuldīgas novada muzeju[16]. Interesantas satura transformācijas uzrāda arī tagadējā Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja nosaukuma maiņas. 1925./1926. gadā tas ticis iecerēts kā visa Latgales novada muzejs, 1938. gadā – tiek atklāts kā Valsts vēstures muzeja Daugavpils nodaļa, Otrā Pasaules kara laikā, 1944. gadā, atsāka savu darbu kā Daugavpils Valsts vēstures muzejs, bet no 1945. gada – kā Daugavpils Novadpētniecības muzejs. 1967. gadā, krājumam palielinoties, tas pārtapa par Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeju, kas ir arī šodien.[17] Tādejādi tieši 20. gados muzejam bija visplašākais saturiskais tvērums, kas laika gaitā sašaurināts.

Novadpētniecības muzeju iedalījums visumā atbilda Latvijas PSR administratīvajam iedalījumam, kāds pastāvēja laikā no 1949. līdz 2009. gadam, lai gan atsevišķu rajonu robežas laika gaitā mainījās.[18] Tā, 1950. gadā Latvijā bija 58 rajoni ar rajonu centriem, 1956. gadā – 45 rajoni, bet 1967. gadā – 26 rajoni.[19] Ir nojaušams, ka katrā rajonā kā ideoloģiskajam centram bija jādarbojas arī lielākam vai mazākam novadpētniecības muzejam, bet tas, protams neizslēdza vēl mazāku novadpētniecības muzeju un centru pastāvēšanu pat katrā pilsētā vai ciemā.

1953. gadā parādījās pirmā kritika attiecībā uz novadpētniecības darba rezultātu interpretāciju. Piemērs no raksta, kurš veltīts Ventspils muzeja ekspozīcijai, kurā kāda modra acs bija pamanījusi daudzas, galvenokārt ideoloģiska rakstura, nepilnības, – savāktie materiāli izvietoti bez zinātniska pamatojuma; ekspozīcijās sastopamas rupjas kļūdas; “buržuāziskā objektīvisma tendences”; ievietoti mazsvarīgi materiāli, kuriem ar aplūkojamo tematu tāls sakars; aplūkojamās tēmas apskatītas nepilnīgi, pavirši, neproporcionāli; eksponātiem un materiāliem trūkst pienācīgo paskaidrojumu vai arī tie ir nepietiekami raksturojoši vai nepietiekami zinātniski; trūkst plašāku kontekstu.

Minētā kritika ir arī spožs piemērs attiecībā uz to, kas tad tika uzskatīts par novadpētniecības muzeju galvenajiem mērķiem: “[..] muzeja ekspozīcijas jāpapildina un jāpārkārto tā, lai tās atbilstu darbaļaužu pieaugošajām prasībām, dotu iedzīvotājiem pareizu ainu par novada attīstību un mobilizētu viņus ražīgam darbam komunisma celtniecībā.”[20]

Līdzīgi ir ar Madonas novadpētniecības muzeju. Kāda J. Grauza aizkustinošā naivumā uzreiz pasaka, kādam jābūt novadpētniecības darba, tātad pētniecības darba, rezultātam: “Ikviena novadpētniecības muzeja lielākais un atbildīgākais uzdevums, kā tas jau vairākkārt noradīts, ir ar zinātnisku precizitāti, uzskatāmi un pārliecinoši parādīt dzimtā novada revolucionāro pagātni, spilgti attēlot apspiestās un ekspluatētas tautas centienus pēc brīvības un laimes, cīņu par padomju varu 1917.–1919. un 1940. gadā, pagrīdes kustību Ulmaņa kundzības un hitleriešu okupācijas drūmajos laikos, vareno masu pacēlumu tagad – plašas komunisma celtniecības laikmetā. Kā šos galvenos, svarīgākos uzdevumus veic Madonas novadpētniecības muzejs?”[21]

Bet Madonas novadpētniecības muzejs, izrādās, nav ar vajadzīgo nopietnību pievērsies vēstures pārrakstīšanas darbam un nu tiek kritizēts par “nezinātnisku” eksponātu atlasi ekspozīcijā un padomju “pareizajai vēsturei” nepietiekami veltītu pētniecisko uzmanību. Līdzīgi pārmetumi tolaik skāra daudzus muzejus: “[..] diemžēl, nevaram vēl pilnā balsī apliecināt, ka muzeji kā svarīgs kaujiniecisks ideoloģiskā darba iecirknis izmantotu visas milzīgās iespējas, lai audzinātu cilvēku komunismam. Tukuma, Cēsu, Jūrmalas un vēl daži citi novadpētniecības muzeji, kā arī Rīgas valsts vēstures muzejs pārlieku gausi iekārto ekspozīcijas, kas stāsta par mūsu tautas sasniegumiem pēdējos gados, it sevišķi pēc partijas XXII kongresa.”[22]

60. gados ievērojama muzeju kritikas daļa tika veltīta skolu novadpētniecības darbam, kurš bija nepietiekami zinātnisks un kurā skolēni nepietiekami aktīvi iesaistījās. 60. gados arī beidzot atskārta, ka jaunizveidotie ideoloģiskie centri ir ārkārtīgi līdzīgi un gandrīz nav nozīmes, vai apmeklējat muzeju Kuldīgā, Daugavpilī vai Cēsīs.[23] Tāpat tika pievērsta uzmanība potenciālo pētnieku pasivitātei. Izskanēja ierosinājums akcentēt katra novada atšķirīgo vēsturi. Taču, tā kā tas būtu pretrunā ar “vienotajiem” mērķiem, tad šāda rakstura kritika izrādījās margināla un drīz vien izzuda. 

Mani patiesi ieinteresēja krasā atšķirība, kas pastāv starp memoriālo muzeju un novadpētniecības muzeju darba atspoguļojumu padomju okupācijas laika presē, tādēļ izskatīju arī vēl atsevišķi tādus izdevumus kā “Literatūra un Māksla”, “Karogs” u. c. Laikraksts “Literatūra un Māksla” reti kad pievērš uzmanību novadpētniecības muzeju darbības būtiskākajiem jautājumiem,[24] taču daudz informē par aktuālajām izstādēm un pasākumiem. Mans iecienītais trimdas laikraksts “Laiks” novadpētniecības muzejus nepiemin vispār līdz pat 90. gadu sākumam, kad uz Latviju sāk ceļot trimdas latviešu arhīvi un dāvinājumi, sākas komunikācija ar dzimto pagastu muzejiem. Saturīgākās publikācijas piedāvā žurnāls “Karogs”, taču tās ir burtiski dažas visā padomju okupācijas periodā. Tajās piedāvāts ciešāk saistīt vietējos novadpētniecības muzejus un Zinātņu akadēmijas zinātniskos institūtus. Parādās norādes par atsevišķiem muzejiem, ka “kultūras dzīves atspoguļojumu tur velti meklēsim.”[25]  

Sākot ar 80. gadiem, parādās daži raksti, kas izceļ atsevišķu novadpētnieku devumu, kas nebija parasts. Novadpētniecība okupācijas apstākļos bija kolektīva un/vai institucionāla nodarbe. Tā, 1980. gadā publicēts Jāņa Stradiņa raksts lietuviešu novadpētnieka Joza Šļava (Juozas Šliava) atcerei.[26] 1986. gadā Rimants Ziedonis publicē informāciju par Dundagas pils atjaunošanu, kurā izceļ Jautrītes Freimūtes iniciatīvu un nopelnus.[27] Caurmērā abi vadošie inteliģences izdevumi aprobežojas ar informatīvām ziņām, kas attiecas uz mākslas izstādēm, dzeju un prozu to radītāju un muzeju saskares punktā.   

Es teiktu, ka 70. gados turpinās novadpētniecības kā pētniecības procesa degradācija un popularitātes kritums (ne visur un ne visiem). Bija izveidojusies situācija, kad pat padomu laika presei nav nekā jauna, ko rakstīt, tādēļ nospiedošā daudzumā tiek atkārtotas publikācijas, kuru galvenais vēstījums varētu būt apzīmējams ar tēmturi “Mana dzimtene PSRS”. Tā stagnācija, kas raksturo Leonīda Brežņeva varas laiku PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja amatā, pilnībā var tikt attiecināta arī uz novadpētniecības muzeju dzīvi un uz ilgiem laikiem gan degradēja novadpētniecības darba nozīmi, gan sekmēja attiecīgo muzeju ekspozīciju nepopularitāti. Ak jā, arī patriotiskā audzināšana ieguva nelabu slavu. Turpmāko gadu presi nemaz nav vērts šeit pieminēt, tā ir tik nomācoši vienveidīga, kādas, visticamāk, bija šo “novadpētniecības” muzeju ekspozīcijas. 

Protams, ka muzeji arī pretojās padomju varas uzspiestajām “pētniecības” klišejām. Joprojām veiksmīgi un, es teiktu, pat diezgan intensīvi muzeji turpināja etnogrāfiskās ekspedīcijas, notika daudzu objektu arheoloģiskā izpēte. Rezultātu interpretācija muzeju ekspozīcijās gan vērtējama kā diezgan vienveidīga. 

1987. gada presē pirmo reizi fiksēju mistisko vārdu “pārkārtošanās/pārbūve” attiecinātu uz muzejiem. “Perestroika” kā PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova iesākto valsts ekonomisko reformu turpinājums skāra visas sabiedriskās dzīves jomas un likumsakarīgi nonāca arī līdz muzejiem. Pēdējiem tā kļuva par iespēju runāt par līdzšinējā darba nepilnībām, darba organizāciju un modernizāciju, taču novadpētniecības kā ideoloģiskā ieroča mērķi 80. gadu otrajā pusē vēl tika maz apšaubīti,[28] kaut gan sabiedrības un muzeju uzmanības fokusa maiņa risinājās diezgan strauji. Šeit nozīme bija gan 1987. gadā izveidotajam Latvijas Kultūras fondam,[29] kura politika bija ārkārtīgi nacionāla un lokālās vēstures izpēti un eksponēšanu veicinoša, gan tajā pašā gadā dibinātajam Vides aizsardzības klubam un nedaudz vēlāk (1987) – Latvijas Tautas frontes aktivitātēm. Paradoksāli, ka jaunajā politiskajā un sociālajā vidē atkal tieši novadpētniecība, savas vides pazīšana, pētniecība tika uzskatīta par nacionālo pašapziņu veidojošu faktoru, taču muzeju loma šeit iezīmējās ļoti dažāda. No vienas puses, tie, aizrāvušies ar padomju ideoloģiju, bija zaudējuši savu autoritāti, no otras – tieši, pateicoties muzeju krājumiem un tajos strādājošajiem profesionāļiem, tiem potenciāli piemita lielākā autoritāte runāt par pagātni un tagadnes kultūras realitāti veidojošajām mijiedarbībām un spēkiem. Beidzot, 80. gadu beigās, vismaz publiskajā telpā, muzeji sāka runāt par vietējo vēsturi, caurlūkot savus krājumus, notika atteikšanās no iepriekšējā perioda ideoloģiskajām interpretācijām.

90. gadi iezīmējas ar izteiktu rakstu skaita kritumu presē. Daļēji tas ir saprotami, jo iepriekš tika bezjēdzīgi tiražēts lielais “nekas”. Taču domājams, ka šeit ir nozīme arī novadpētniecības sabojātajai reputācijai un ekonomisko aktivitāšu prioritātei sabiedrībā. Vērojams zināms haoss. Ko grib sabiedrība un kādi būs muzeju uzdevumi tuvākajā nākotnē? Kas tie grib būt un kur saredz savu lomu? Sāk runāt nacionālās minoritātes, “mostas” Latgale un Sēlija, kļūst iespējama dažāda veida aizmirstās vēstures pētniecība un runāšana par to; atjaunojas kontakti ar trimdas latviešiem, muzeji saņem dāvinājumus. Ļoti gaidu Inetas Zelčas Sīmansones interviju sērijas “30 muzejniecības gadi” turpinājumus, lai pilnveidotu priekšstatu, kā tad īsti tas viss notika.

Pieņemu, ka līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu reģionu muzeji zaudēja nepieciešamību realizēt kādu sistēmisku un sistemātisku novadpētniecības darba stratēģiju savā “teritorijā”. Lielā mērā tas noteikti bija saistīts ar komunikācijas darba izvirzīšanos priekšplānā un reģionu muzeju pētnieciskās kapacitātes zaudēšanu, taču domāju, ka viens no mērķtiecīga darba galvenajiem šķēršļiem bija tas, ka vairs nebija īsti skaidra tā teritorija, kas kādam konkrētam muzejam būtu jāaptver, realizējot novadpētniecības darbu. Atkal jau pieņemu, ka tieši šis bija brīdis, kad novadpētniecības jeb vietējās vēstures izpētes un dokumentēšanas darbu (vismaz teorētiski) lielā mērā pārņēma bibliotēkas, kuru teritoriālais noklājums ir blīvāks.

Interesanti, ka atšķirībā no personību piemiņas muzejiem sajūtas par novadpētniecības muzeju pagātni ir pilnīgi citas. Tieši novadpētniecības muzeji daudz pilnīgāk tika iesaistīti padomju ideoloģijas izplatīšanā. Īsā laikā tika radīta sistēma, kas, maskējoties ar novadpētniecību, pilnīgi lika pārrakstīt lokālo vēsturi un radīt sabiedrībai sajūtu, ka tā vienmēr bijusi daļa no padomju telpas – teritoriālas, komunikatīvas, etniskas u. tml. Vara īpaši atbalstīja novadpētniecības muzeju dibināšanu. Par tiem tikpat kā nebija nekādu diskusiju – vajag vai nevajag. Tie daudz mazākā mērā bija saistīti ar inteliģences centieniem paturēt savu nacionālo kultūras telpu. Taču paradoksāli, ka šodien, lai nu kā ir gājis ar personību piemiņas muzejiem, tieši padomju laikā dibinātie novadpētniecības muzeji ir kļuvuši par stabiliem muzeju nozares spēlētājiem, tomēr saistībā ar lielo ideoloģisko lomu pagātnē daudziem no šiem muzejiem ir nācies grūti atrast savu neatkarības laika telpisko un saturisko identitāti. Interesanti būtu palūkoties uz reģionu muzejiem šādas vēsturiskās pēctecības kontekstā. 

Notikušās transformācijas labi reprezentē muzeju arhitektūra – padomju okupācijas perioda samocītās muzeju ēkas un vide gan fiziskā, gan garīgā nozīmē nav tik viegli atjaunojamas. Tomēr pozitīvi ir jāvērtē tas, ka tolaik tika radīts visu Latviju aptverošs muzeju tīkls ar atbilstošu infrastruktūru, kas gadu gaitā noteikti savācis ievērojamas materiālas un nemateriālas vērtības un uzkrājis ievērojamu pieredzi komunikācijā ar apmeklētāju un kam noteikti ir izveidojušās arī savas novadpētniecības tradīcijas. 

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs