Agnese Neija. Kā definēt muzeju ilgtspēju?

Pēdējā laikā aktualizētais jēdziens “ilgtspēja” attiecībā uz muzejiem mani ieinteresēja kā teorijas un prakses sadures vieta. Lai kā mēs šo jēdzienu aplūkotu, kādu saturu tajā ietvertu, cik skaistas frāzes ap to savītu, tā patiesā nozīme atklājas praktiskajā lietojumā un jēgā, un refleksijai par to tad arī veltīts šis ieraksts.

Ievadam 

Pirmo reizi kāda muzeja ilgtspēju man nācās raksturot 2013. gada Žaņa Lipkes memoriāla pirmreizējā akreditācijā, kurā mēs pretendējām saņemt akreditāciju uz pieciem gadiem. Ja arī pirms šā notikuma biju lietojusi jēdzienu “ilgtspēja”, tad drīzāk kā skaistu vārdu, kas labi izskatās projektos un citos plānošanas dokumentos. Lipkes muzeja gadījums to padarīja reālu, jo privāta muzeja attīstībā pareizas stratēģijas formulēšana nodrošina muzeja pastāvēšanu un finansiālu valsts atbalstu. Toreiz, atbildot uz jautājumu, šo jēdzienu saistīju ar muzeja nepieciešamību sabiedrībai, tā dibinātāju un darbinieku motivāciju, uzsākto pētniecības darbu. Otrajā akreditācijas reizē 2018. gadā, kad Lipkes memoriāls pretendēja iegūt akreditāciju uz desmit gadiem, lietai bija jāpieiet vēl nopietnāk, jo jau iepriekš saņēmām noraidījumu tik ilgai aktreditācijas idejai ar pamatojumu, ka nespējam nodrošināt muzeja ilgtspēju – finansiālu un idejas pārmantojamību. Tieši tad, domājot par varbūtējiem šā jautājuma formulējumiem un iztēlē modelējot dažādas situācijas, man nācās secināt, ka ilgtspēja, vismaz Latvijā, nevar tikt saistīta ar finansiāliem apsvērumiem, jo, kā pierādīja 2008. gada ekonomiskā krīze, kad pat valsts muzeji zaudēja ievērojamu sava finansējuma daļu, nav faktoru, kas Latvijā spētu nodrošināt jebkā finansiālu ilgtspēju. No šīs ievada daļas secināms, ka jēdziens “ilgtspēja” mūsu apziņā un plānošanas dokumentos vairāk saistās tieši ar ekonomisko stabilitāti un finanšu pietiekamību darbības nodrošināšanai ilgstošā laika periodā.

Vislielāko ilgtspēju muzejs var nodrošināt, panākot atsevišķa likuma par sevi pieņemšanu. Tāds likums, piemēram, ir Okupācijas muzejam, un no sarunām ar kolēģiem zinu, ka vēl citi muzeji vēlētos vairāk vai mazāk analoģisku likumu pieņemšanu. Okupācijas muzeja likuma mērķis ir sekmēt muzeja darbību, īpaši saistībā ar muzeja atrašanos ēkā Strēlnieku laukumā 1, tas definē muzeja un valsts vai pašvaldības attiecības. Kā secināms, ilgtspēja šajā gadījumā saistīta ar valsts un muzeja attiecībām, muzeja piesaisti konkrētai vietai vai, precīzāk, ilgstošām muzeja tiesībām uz konkrētu ēku.

Kas tad īsti ir ilgtspēja? Semantiskā jēga – ilgi spēt? Gandrīz kā dzīvot, saistīts ar laika jēdzienu un izdzīvošanu. Kā dzīvot? Kas ir tās vērtības, uz kurām balstīties? 20.–21. gadsimtā šī jēdziena aktualizācija ir notikusi vides problēmu un vides ilgtspējas kontekstā. Ar aizrautību tiek uztverta doma par muzeju iesaistīšanos ilgtspējīgas vides veidošanā – zaļš, ekoloģisks (lai ko tas arī nozīmētu), neizmanto vienreizējas lietošanas traukus, taupa papīru. Taču, protams, ilgtspējas saturā mēs varam iekļaut arī citus aspektus – finansiālus, saglabāšanas motivācijas, sabiedrības iesaistīšanās. 21. gadsimta ilgtspēja ir atsevišķa zinātne, par kuras eksistenci muzeji visbiežāk pat nenojauš.[1]

Interesanti, ka muzeju ilgtspējas jēdziena definējumā potenciāli iekļaujamās vērtības varētu nežēlīgi ātri un mūs izsmejoši mainīties. Vēl dažus gadus atpakaļ globalizācija (cita starpā kolekciju un darba spēka mobilitāte) bija jēdziens, kas saistījās ar visu progresīvo, šodien tas izklausās pēc ekoloģiska drauda. Dinamiska izstāžu un ekspozīciju prakse patērē ievērojamus resursus un rada daudz atkritumu. Vai muzeju vēlme piesaistīt pēc iespējas vairāk apmeklētāju, piedāvājot arvien jaunus produktus, nav gluži vienkārši patērētāju sabiedrības uzvedības modeļa veicināšana?

Mums nāksies pārskatīt katru savu domu un centienu, un būs maz vērtību, uz kurām varēsim paļauties. Kāds būs tās ilgtspējas saturs, par kuru domāsim un kuru centīsimies iekļaut jēdziena definējumā, vai centīsimies runāt par universālu ilgtspēju, kā tas darīts Brundtlandes ziņojumā (Brundtland report), Apvienoto Nāciju organizācijai 1987. gadā definējot ilgtspējīgu attīstību kā tādu, kas nodrošina sabiedrības šā brīža vajadzības, nesamazinot nākamo paaudžu iespējas. Šis ziņojums tiek uzskatīts par pirmo dokumentu, kas definē ilgtspējīgu attīstību, tomēr, ņemot vērā iekšējās pretrunas, kas saistās ar praktisku tā piemērošanu, ir izskanējuši ieteikumi kā atbilstošāku lietot jēdzienu “līdzsvarota attīstība”, tādejādi norādot, ka ilgtspējīgas politikas realizācijā vides, ekonomikas un sabiedrības intereses var sadurties tādā mērā, kas padarītu neiespējamu kādu ilgtspējas aspekta ilgtspēju.

Kā jau minēju, lai arī kā ilgtspējību nodrošinošus var aplūkot daudzus sabiedrības un muzeju darbības aspektus, patlaban lielā mērā notiek ilgtspējas jēdziena attiecināšana uz vidi, tādēļ laikam nav nejauši, ka tieši vides aizsardzības dokumentu uzskaite mums zināmā mērā ilustrē un palīdz saprast, kā notikusi ilgtspējas jēdziena saturā iekļaujamās domāšanas attīstība.[2]

Mērogi un problēmas

Vai muzejiem maz ir/var būt sava atsevišķa ilgtspēja? Vai arī sava vieta mums jādefinē, runājot par kultūras mantojuma ilgtspēju, vai vismaz par teorētisko arhīvu, bibliotēku un muzeju kopējo ilgtspēju? Vai mums muzejos būs atsevišķa vides ilgtspējas politika līdztekus, piemēram, krājuma komplektēšanas politikai, vai arī veiksim jau esošo politiku izvērtējumu atbilstoši vides un ilgtspējas kritērijiem un kādi tie būs? Vai arī pareizāk būtu veikt abas darbības? Sarežģīti. Un kas būs tas, kas piespiedīs mūs to darīt, publicēs ticamus kritērijus un izstrādās kopēju stratēģiju?

Lielākā daļa sabiedrības dzīvo no sējas līdz jaunai sējai; no 1. janvāra līdz 31. decembrim, no atvaļinājuma līdz atvaļinājumam, no akreditācijas līdz akreditācijai, nemaz nerunājot par to, ka stratēģiska, tālredzīga domāšana vispār nav cilvēku raksturīgākā pazīme. Pat ja mēs spēsim vienoties par muzeju ilgtspējas jēdzienā iekļaujamo saturu, izvēlēsimies domāšanas mērogu, lielas problēmas sagādās ētika. Mēs gribēsim būt sociāli atbildīgi, un mūsu motivācija, likumā noteiktais muzeja definējums un daudzi citi faktori savā starpā konfliktēs. Vai mums pietiks prasmju un profesionalitātes atrisināt ilgtspējas politikas potenciālos konfliktus, radot līdzsvarotas darbības kompromisa modeli? 

Meklējot rakstos, mēs varam atrast “Pārdomu dokuments. Ceļā uz ilgtspējīgu Eiropu līdz 2030. gadam” (2019), par muzejiem konkrēti tur nav neviena vārda, taču starp faktoriem, kas spēj veicināt pāreju uz ilgtspēju, ir minēta mūžizglītība, kas spēs veidot ilgtspējas kultūru. 

Nobeigums

Tā arī nespējot atrast savu vietu tandēmā ar izglītības saturu skolās, ar radošajām industrijām vai integrācijas politiku valstī, muzejiem ir visas iespējas kļūt par ilgtspējas kultūras veidotājiem, ja ņem vērā entuziasmu, ar kuru paši muzejnieki ir uztvēruši savu pieaugošo atbildību par “zaļā muzeja” ideju. Vai zinājāt, ka Vikipēdijā jau ir atsevišķs šķirklis green museum? Pavisam svaigs, atjaunināts 2020. gadā, turklāt saturiski pat ļoti labs.

Ir skaidrs, ka mēģinājumi definēt ilgtspēju novedīs mūs pie arvien pieaugošām prasībām pēc starpdisciplināras izglītības, stratēģijas maiņas, muzeju plānošanas politiku maiņas, intensīvākas sadarbības un komunikācijas prasmju attīstības, kaut vai tikai runājot par tehnoloģiju attīstību izglītības un pieejamības nodrošināšanu digitālajā vidē. 

Ko man nozīmē ilgtspēja? Tā ir atbildība par savu rīcību šeit un tagad; spēja un prasme interpretēt pašiem sevi – pieredzi, metodes; noteikt mērogus; reflektēt par nākotni. Pagaidām.