Tēmas pieteikums, protams, ir samērā spekulatīvs, jo jau sākotnēji ietver sevī tēzi, ka muzeji nav gatavi bērnu auditorijai. Bet varbūt ir? Ja mēs palasām dažādas interneta vietnes[1], tad varam atrast daudz pozitīvas pieredzes, par negatīvo pārsvarā joprojām runājam ne publiski. Visādā ziņā šoreiz mazliet vēlos aizstāvēt muzejus, skaidrojot, kādēļ bērnu auditorija ir nopietns izaicinājums muzejiem.
Mana vēlme vest bērnus uz muzeju savulaik nebija saistīta ar manu izglītību un darbošanos kultūras jomā, tā izauga no garlaicības, atsakoties no depresīvās nepieciešamības bezgalīgi riņķot ar ratiņiem pa parku. Uzsākot to darīt sevis pašas dēļ, visai drīz sapratu: lai arī muzejiem nav profesionāla piedāvājuma bērniem, tomēr muzeja apmeklējums lieliski spēj tiem atklāt to, ko es sarunās ar bērniem dēvēju par “pasaules daudzveidību”. Jāsaprot, ka bērnu dzīve lielākoties noris visai ierobežotā telpā – mājas, bērnudārzs, skola, parks. Muzejs šajā gadījumā var kļūt par vietu, kas atklāj, ka pastāv citas dzīves telpas, priekšmeti, attiecības, pat ja mēs nedomājam par to, ka pašam muzejam ir savs vēstījums, kuru tam būtu jāvēlas atklāt arīdzan bērnu auditorijai. Tādēļ es muzeju apmeklējumu ar bērniem pēdējo padsmit gadu garumā varu dēvēt tikai par pozitīvu. Pavisam citāda aina veidojas, ja mēs sākam profesionāli vērtēt muzeju piedāvājumu vai arī ja mēs vērtējam nevis “citādo telpu”, bet faktu, ka katram muzejam ir savs vēstījums, kuru tas pretendē nodot savam apmeklētājam, šajā gadījumā – bērnam vai ģimenei.
Jāsaka, ka apzīmējums “bērni” ir visai plašs. Tajā varam iekļaut gan zīdaiņus, gan teju jau pieaugušus cilvēkus. Dažkārt lietojam precizējumu “pusaudži”, lai nodalītu bērnus līdz apmēram 12 gadu vecumam no vecākiem bērniem. Šī atšķirība ir būtiska, ja tu tiec konfrontēts ar nepieciešamību pārģērbt bērnam autiņbiksītes, pabarot bērnu, iebraukt muzejā ar ratiņiem. Šeit jāizdara vēl tāda atruna, ka, beidzoties kādam viņu pašu bērnu vecuma posmam, vecāki pārstāj vērtēt uzlabojumus/izmaiņas, kas notikuši tajā. Piemēram, man nav pat nojausmas, cik ērti šodien ir bērnam nomainīt autiņbiksītes muzejā, jo man tas gluži vienkārši vairs nav aktuāli.
Tādēļ attiecībā uz muzejiem pastāv nereti diametrāli pretēji viedokļi: “muzeji ir ļoti interesanti bērniem” un “tur vienkārši nav ko darīt” – un starp šiem poliem apmeklētājs ieliek visu – ērtības, formu, saturu, attieksmi, pat garastāvokli.
Ekonomiskā situācija
Muzeju attīstībā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vairākkārtīgi notikuši tādi muzeju juridiskas formas meklējumi, kas ļautu muzejiem veidot finansiāli veiksmīgāku darbības modeli, ļaujot tiem pelnīt un arī paturēt pašu nopelnīto, un līdz ar to arī paraudzīties uz savu potenciālo mērķauditoriju komerciālā aspektā. Jāuzsver, ka vēl līdz šim tāda nav atrasta, kaut gan šobrīd nozares profesionāļi liek lielas cerības uz muzeju kā valsts tiešās pārvaldes iestāžu iespējamu pārtapšanu par valsts kapitālsabiedrībām, līdzīgi kā, piemēram, teātri. Tomēr pagaidām vairums muzeju necer nopelnīt pietiekami pat ar pieaugušo auditoriju, kur nu vēl ar bērniem, tādēļ motivācija bērnus/ģimenes uzlūkot kā atsevišķu mārketinga mērķauditoriju ir visai zema. Domāju, ka muzeji vispār pievēršas bērnu auditorijai tikai tādēļ, ka pastāv publisks un profesionāls spiediens to darīt, un tikai retais no muzejiem tiešām nopelna ievērojamu savu līdzekļu daļu, strādājot ar bērnu/ģimeņu auditoriju. Nav nejauši, ka tādi muzeji, kuri to spēj (Turaidas muzejrezervāts, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, Rīgas Motormuzejs), vienlaikus piedāvā arī pievilcīgākos pasākumus un vidi ģimenēm. Tomēr, pat ja muzeji, tā teikt, atrotītu piedurknes, lai sasparotos nopelnīt, izmantojot bērnu auditoriju, nedrīkst aizmirst, ka par demokrātiskāko, sociāli un muzeoloģiski progresīvāko tiek uzskatīta bezmaksas ieeja bērniem muzejos, kas vērtējama arī kā nākotnes pieprasījumu veidojoša. Tādēļ muzeju komerciāla orientācija uz bērnu auditoriju nav uzlūkojama tāpat kā tas būtu klasiskajā tirgus situācijā, tomēr muzeji drīkstētu ņemt naudu par ekskursijām, meistardarbnīcām, lekcijām, nodarbībām bērniem, dzimšanas dienu ballītēm, un tas joprojām paliek milzīgs, maz izmantots tirgus. Sarežģīti.
Dārgi
Pasākumu, dizaina un vides pieejamības radīšana dažādām mērķgrupām neizbēgami ir dārga, un nevar muzejus vainot, ka no tās nabadzības, kurā tie dzīvo, nav iespējams radīt to profesionālo, daudzveidīgo, mūsdienīgā dizainā ietērpto piedāvājumu, kādu mēs kā sabiedrība sagaidām; to nedara pat organizācijas, kuru tiešais mērķis ir mārketings un peļņas gūšana. Tikai vides pieejamība vien ir pietiekami dārga, lai pat lielveikalos mums būtu grūti atrast bērniem pieejamas ērtas tualetes, iespēju nomazgāt rokas, pabarot bērnu. Vairāk vai mazāk ir izkarota iespēja iekļūšanai ar ratiņiem, kaut gan atceros, ka mana bērna ratiņi tomēr vietām nevarēja izbraukt tās ejas, kas tiem bija paredzētas, pārtinamie galdiņi bija daudz par mazu mūsu ģimenes bērniem, un laiks, kad ģimenei ir nepieciešama šī īpašā pieejamība, vismaz pirms 12 gadiem bija fizisks murgs.
Jāsaprot arī, ka, runājot par muzejiem, šī dārdzība sevi uzreiz neatpelna un nekad neatpelna finansiāli. Taču mēs redzam, ka muzeji, kas pie tā nopietni strādā, drīz vien kļūst par nozares līderiem un tādējādi piesaista sev auditoriju, arī iespēju gūt lielāku profesionālu, politisku vai ekonomisku atbalstu sev, kā mēs to redzam ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas piemēru.
Pieprasījums
Pat ja mūsdienās ir aizvien vairāk tādu ģimeņu, kas apmeklē muzejus, domāju, ka pieprasījums joprojām ir pārlieku mazs, lai muzeji īpaši piedomātu par atbilstošu piedāvājumu. Skolas bērniem, viņu vecākiem un skolotājiem, ja vien muzeju apmeklēšanas paradums nav ģimenes tradīcija, nereti ir visai maza sapratne par muzejiem, to daudzveidību un varbūt pat nošķīrumu no citām izklaides vietām, kuras arīdzan lieto muzeja vārdu. Šobrīd šo situāciju nedaudz labo Latvijas skolas somas pasākumu pieejamība, taču nacionālās kultūras telpas iepazīšanai un tās vērtību apguvei būtu jābūt stabilākai izglītības sastāvdaļai ilgtermiņā. Būsim godīgi – lielākā daļa vecāku neapmeklē muzejus, un ar to viss ir pateikts.
Profesionālisms
Ja līdz šim šajā ierakstā centos pateikt, ka pastāv objektīvi apstākļi, kādēļ kaut kas ar muzeju piedāvājumu bērniem vēl nav tā, kā mēs gaidām, īpaši, salīdzinājumā ar valstīm, kuras esam apceļojuši, un muzejiem, ko redzējuši citviet, tad šeit jāapstājas. Tas, ko mēs esam tiesīgi pārmest muzejiem, ir pašiem sava piedāvājuma profesionāla izvērtējuma trūkums. Esmu bijusi neskaitāmos muzejos un muzeju pasākumos bērniem, un labs piedāvājums, manuprāt, veido tikai apmēram desmit procentus no kopējā, iespējams, pat mazāk. Un, tā kā kaut kādu iemeslu dēļ iecerētie pasākumi netiek profesionāli sagatavoti un izvērtēti, joprojām muzeji izvirza prasības vecākiem pašiem uzņemties komunikatīvo funkciju starp muzeju un bērnu. Un ko gan apmeklētājs ar bērniem var gaidīt no muzejiem, ja lielākā muzeju organizācija atļaujas publicēt, piemēram, šādu “profesionālu” viedokli: “Vecākiem ir jāstrādā ar saviem bērniem, un muzejiem jāstrādā ar pieaugušajiem.”
Tādēļ muzeju attieksmi pret pašu radītajiem bērniem un ģimenēm domātajiem produktiem nereti var raksturot kā neiedomājami aprobežotu. Situācijā, kad uz muzeju nepieciešamību radīt produktus bērniem iedarbojas neliels mūsdienīguma spiediens un akreditācijas prasības, noved pie tā, ka šādi produkti bērniem tiek radīti ķeksīša pēc, un uz papīra šis ķeksītis var izskatīties pat ļoti pievilcīgs. Tā dažus gadus atpakaļ mārketinga kampaņa kādā muzejā aicināja bērnus uz tikšanos ar pazīstamu mākslinieci. Jutos lepna piesakoties, jo domāju, ka varēšu savam bērnam parādīt vienu no savas skolas laika mākslas dzīves lielajām personībām, taču pasākums izrādījās pilnīga izgāšanās tajā nozīmē, ka tai pilnīgi trūka mērķa un profesionāla satvara. Domāju, ka pazīstama mākslinieka aicināšana uz pasākumu ar apmeklētājiem, loģiski nozīmē ļaut ielūkoties šajā personībā, kaut ko dot no sevis tiem cilvēkiem, kas sanākuši īpaši personības dēļ. Šeit bērni stundas trīs sēdēja uz ledainas grīdas un savā nodabā zīmēja tieši tādus zīmējumus, kādus būtu zīmējuši pie sevis mājās. Mākslinieces dotais uzdevuma formulējums bērniem mākslinieciskā haosā ik pēc pusstundas mainījās, kas daudzus bērnus samulsināja tā, ka tie vispār pārstāja darīt jebko vai zīmēja to, ko bija apguvuši zīmēšanas stundās skolā vai pulciņos bez saistības ar netveramo tēmu, kura patiesībā bija, teiksim, klišejiska. Vecāku centieni panākt, lai bērni vispār atrastu, ar ko šeit nodarboties, tika nikni apkaroti no mākslinieces. Uzzīmēto pārsvarā neviens bērns nevēlējās paturēt, un tie visticamāk uzreiz nonāca miskastē. Šis pasākums atklāj novēroto citviet: labas idejas netiek profesionāli izstrādātas – tām trūkst mērķa, darbības scenārija, laika, apstākļu un mērķauditorijas izvērtēšanas, testa fāzes, procesa izvērtējuma, netiek strādāts ar “kļūdu labojumu”, gandrīz nekas netiek izvērtēts attiecībā pret muzeja misiju tiktālu, lai nonāktu arī līdz labam pakalpojumam. Un visa pasākuma pieredze netiek ņemta vērā, radot nākamo.
Kādu laiku atpakaļ biju uzaicināta vērtēt tāda muzeja ekspozīciju, kurš patiesībā bija izstrādājis ļoti labu piedāvājumu bērniem, taču, ak vai, telpa varēja apkalpot labi ja desmit bērnus, tātad, būtībā drīzāk ģimenes ar bērniem, nevis klases. Jāņem vērā, ka šī nosacītā ģimene apmeklētu muzeju tikai sestdienā (svētdienā tas ir slēgts), dienā to teorētiski varētu apmeklēt tikai sešas ģimenes, ja apmeklējums ilgst stundu, un šajā laikā telpā nevarētu ienākt citi apmeklētāji, par ko īsti nebija padomāts. Lieli līdzekļi un laba ideja šeit palika plašākai auditorijai nerealizēta, jo viss nebija izdomāts līdz galam.
Plašāks konteksts
Galvenā lieta, ko šeit vajadzētu pateikt, ir tas, kas jāatceras gan muzejiem, veidojot piedāvājumu bērniem, gan vecākiem un bērniem, kas gatavojas apmeklēt muzejus. Katram muzejam Latvijā jābūt savai misijai, proti, tam stāstam, ko viņi glabā un par kuru tam ir pienākums komunicēt ar apmeklētāju; arī vecākiem un bērniem ir jāprasa, lai viņiem saprotamā valodā un saprotamiem līdzekļiem tiktu stāstīts šis pats stāsts, nevis muzeju apmeklējums reducētos uz pasākumiem ar pārģērbšanos, spēļu spēlēšanu, zīmēšanu u.tml. Turklāt šim stāstam jābūt ļoti interesantam, jo “interesanti” ir dominējošais pozitīvais apzīmētājs labam muzeju produktam bērniem. Tieši tik vienkārši. Un šeit nav pietiekama atruna, ka muzeja tēma ir pārlieku sarežģīta, lai to izstāstītu bērnam. Lai uztaisītu labu ekspozīciju vai pasākumu bērniem, kuru ierobežo bērniem uztverams laika sprīdis, faktu daudzums, dizains utt., muzeju profesionāļiem ir jādomā ļoti plaši. Vai spējat iedomāties, piemēram, tādu Latvijas Kara muzeja ekspozīciju bērniem, kas ar kādu 5–7 “pieturu” palīdzību skaidrotu, kas ir karš noteiktā laika periodā? 10.–12. gs. – atbilstošs attēls, daži ieroču paraugi; karadarbības atainojums (animācija vai grafika). Interesanti būtu parādīt bērnam, ko nozīmē uzvara un uzvarētājs (vergi, lopi, sudrabs, pārtikas rezerves, arī vairāk piekritēju tā vadoņiem, augstāks sociālais statuss, valsts vai cilts uzplaukums), attiecīgi zaudētājs šādā karā. Varētu ietvert aktuālas blakusparādības – slimības, vides piesārņojumu, pilsētu un valstu, teritoriju panīkumu, arī pozitīvās lietas – zinātnes un tehnoloģiju attīstību, cilšu un teritoriju apvienošanos vai tml. Protams, šāda ekspozīcija nevarētu un nedrīkstētu apiet humānos aspektus – cilvēku ciešanas, cerības, varbūt pat nāvi. Un kā ar kultūru – tā sabrūk, rodas vai izmainās?
Vai, piemēram, Rundāles pils? Ir skaidrs, ka vienmēr pastāvēs muzeju kategorija, kas nekad nevarēs integrēt “bērnu sadaļu” savā dizainā. Un, pat ja teorētiski to varētu Kara muzejs, interjera muzejiem tas īsti nebūtu iespējams. Taču, iespējams, būtu interesanta atsevišķa ekspozīcija bērniem, kas dizaina mākslas vai multimediju valodā pastāstītu, kas ir pils kā sociāli ekonomisks fenomens, kādēļ tāda vispār vajadzīga, kas bija pils cēlāji (vietējie zemnieki un amatnieki), cik salīdzinoši vajadzēja naudas pils celtniecībai (iztēlē redzu animāciju, kur vesela novada gadu budžets tiek salīdzināts ar izdevumiem pils celšanai), kur ņēma naudu (tuvība valdošajām aprindām, valsts izlaupīšana), kas ir dižciltība, aristokrātija (nē, ne jau nu zilās asinis, bet kā no zirgu puiša var kļūt par hercogu), kā pat netīra nauda spēj piesaistīt tīru, augstu mākslu? Milzums interesantu aktuālu un mūsdienīgu pavērsienu var iekļaut šādā mazā ekspozīcijā, ja vien mēs domājam pietiekami plaši.
Protams, vienmēr paliek atklāts jautājums, kādēļ muzeji nav gatavi bērnu auditorijai, un tam iespējams arī kultūrā sakņots skaidrojums. Bērniem nav sociālās atmiņas un tādēļ tie nespēj sniegt savu pienesumu mūsu sarunā par pagātni, tomēr tie spēj uzdot pareizos jautājumus un ar apbrīnojumu svaigumu un tiešumu paskatīties uz mūsu interpretējamiem faktiem, ja vien mēs esam gatavi sadzirdēt.