No visiem domnīcas šajā pavasarī pieteiktajiem tematiem šī, 11. aprīlī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rīkotā diskusija “Skolas soma un izglītības reforma” man, iespējams, ir saturiski vissvešākā tieši tā iemesla dēļ, ka pašiem muzejniekiem nav iespēju to vērtēt. Turklāt es jau tradicionāli pārstāvu viedokli, ka Latvijā visiem valsts un pašvaldību muzejiem būtu jābūt bezmaksas, tādēļ muzeju iesaistīšanos programmas “Latvijas skolas somas” piedāvājumā es uzskatu par daļēji (ciktāl tas neattiecas uz ceļa izdevumu apmaksu) diezgan bezjēdzīgu, labākajā gadījumā starpposmu virzienā uz bezmaksas apmeklējumu.
Pati Latvijas skolas soma, manuprāt, ir izveidojusies par ļoti labu zīmolu. Apvienojot vienā piedāvājumā gandrīz visas valstī pastāvošās kultūras patēriņa iespējas un piedāvājot patērētājiem kā milzīgu nacionālās kultūras grozu, ar šo zīmolu, man šķiet, ir noticis vēl tas fenomens, ko pazīst tirgzinības speciālisti, – tas trāpa uz kaut ko nedefinējamu un tā ietekme izplatās lavīnveidīgi. Būtībā daudz kas no šī piedāvājuma jau arī iepriekš bija pieejams un daudz kas pat bija bezmaksas, bet Latvijas skolas somas mārketings ir licis sabiedrībai no jauna paraudzīties uz savām kultūrpatēriņa iespējām, apzināties to kvalitāti un daudzveidību Latvijā un piedalīties. Vienlaikus tas nodrošina arī zināmu kultūrpatēriņa kā darbības regularitāti.
Manas tālākās pārdomas par tēmu vairs nav tik skaidras un raksturīgas, varbūt pat ar šizofrēnisku dalīšanos starp manu kā muzeoloģes viedokli, mani kā personību un mani kā mammu. No profesionālā viedokļa man pašai nav iespējams izvērtēt kādu no skolas somas pasākumiem: neesmu bijusi, piedzīvojusi, kaut gan nojaušu, ka tur vēl daudz ko var vēlēties.
Daudz lielākas iespējas ir vērtēt Latvijas skolas somu kā vecākam. Pirmām kārtām iespējams vērtēt, kā muzeji komunicē ar potenciālo patērētāju par savu piedāvājumu, un šeit, pamatojoties uz dzirdēto, bija jāsecina, ka vairāk par jau zināmo excel tabulu nekas nav izdomāts. Auditorijā bija dzirdami vārdi facebook un instagram, bet diez’ vai tā varētu būt nopietnība, jo visi nav sociālo portālu lietotāji, savukārt skolēni līdz noteiktam vecumam nemaz nedrīkst veidot savus sociālo tīklu profilus, turklāt par feisbuku jaunatnes interese ir ļoti neliela. Nedomāju, ka uzreiz būtu jāveido arī mobilās aplikācijas vai mājas lapas, taču man kā mammai ir jautājums, kādēļ komunikācijai par skolas somu netiek izmantota e-klase, kas taču ir platforma ar vislielākajām iespējām sasniegt potenciālo mērķauditoriju – vecākus, kuri līdz savu atvašu zināma vecuma sasniegšanai ir dažādu kultūras pasākumu apmeklējumu rosinātāji? Turklāt e-klasi pat jaunāko klašu skolēni šobrīd lieto arī patstāvīgi. Tādēļ pamatots šķita auditorijas secinājums, ka skolas un vecāki savā izvēlē pārsvarā balstās uz citu pozitīvās pieredzes stāstiem, nevis salīdzināmu informāciju. Arī mana bērna klase apmeklējuma izvēlē ir balstījusies uz citu ieteikumiem (un, jā, arī viņi gatavojas apmeklēt Ziedoņa muzeju).
Daudz vairāk bažu kā vecākam man šobrīd ir par to, ka Latvijas skolas somas saturs un mērķi ir zināmā pretrunā ar jauno izglītības saturu. Skolas somas mērķi ir ļoti nacionāli: “Programmas mērķis ir nodrošināt Latvijas skolas vecuma bērniem un jauniešiem valsts garantētās izglītības iegūšanas ietvaros iespēju klātienē pieredzēt Latviju, izzināt un iepazīt Latvijas vērtības, kultūrtelpu un attiecības dinamiskā un jēgpilnā darbībā, tādējādi spēcinot piederības sajūtu un valstisko identitāti.”
Savukārt nacionālās kultūrvides (literatūra, māksla, dizains, vēsture, teātris u.c.) iepazīšana izglītības satura kontekstā, īpaši jaunā izglītības satura kontekstā, manuprāt, nav tik mērķtiecīga. Vienota skatījuma uz nacionālo kultūras mantojumu šeit neredzu vispār; piedāvājums, vismaz piektās klases līmenī, manuprāt, ir fragmentārs, bez mērķa sniegt sistēmiskas zināšanas. Tādēļ tad, kad mēs vērtējam izglītības satura spējas veidot muzeju potenciālo patērētāju, man rodas iespaids, ka tās nav pietiekamas, lai neteiktu, ka tās nav identificējamas vispār. Šāda sasaiste nebija redzama arī abu [Kultūras un Izglītības un zinātnes] ministriju pārstāvju pretrunu pilnajos izteikumos par mūsdienās diezgan pašsaprotamām muzeja funkcijām un muzeja potenciālu būt izglītības procesa dalībniekam.
Tādēļ, vērtējot jautājumu par Latvijas skolas somu un izglītības saturu, vājā vieta šeit, manuprāt, ir izglītības saturs, pati skolas soma ir ļoti laba ideja un labs piedāvājums sabiedrībai. Tas, kā man mazliet pietrūka šajā diskusijā, ir pieredzes izvērtējums, būtu gribējies dzirdēt vairāk skolotāju, skolēnu un pašu vecāku viedokli – to cilvēku viedokli, kuri būtībā ir reālie izglītības un kultūras satura patēriņa veidotāji.