Korsika smaržo! Tāda laikam paliks mana spilgtākā atmiņa no šī ceļojuma, kad divu nedēļu garumā, mirkstot sviedros, lietū, saulē un vējā, izbaudot temperatūru no sešpadsmit līdz gandrīz četrdesmit grādiem, ar velosipēdiem mināmies cauri Corsica, kā salinieki paši sevi dēvē, vai Corso, kā tos dēvē franči, nobraucot vairāk nekā 600 km un apceļojot visas galvenās Korsikas pilsētas, sākot ar Bastia, taču izlaižot Korsikas ziemeļu “pirkstu”, tad turpinot ar Calvi, Ajaccio, Bonifacio, Porto Vecchio. Apmetot loku, Bastijā atkal sēdāmies prāmī un devāmies uz Milānu, lai no turienes ar lidmašīnu atgrieztos Latvijā.
Un, protams, es nevarēju noturēties, lai kaut ko par šo visu neuzrakstītu.
Komunikācijas kultūra
Biju izlasījusi internetā pieejamos Korsikas ceļojumu aprakstus, kur minēts par atturīgajiem un mazliet mežonīgajiem korsikāņiem, kas joprojām piekopj vendetu un cerībā trāpīt ienaidniekam sašauj ceļazīmes un piemētā ar patronu čaulītēm ceļmalas. Blēņas. Korsikāņi ir ārkārtīgi komunikabli un laipni. Pat cilvēks bez franču valodas zināšanām ar viņiem var lieliski saprasties. Korsika ir piemērs tam, ka motivācija izšķir visu un ne visu mēs varam regulēt ar likumiem un noteikumiem, piemēram, satiksmi, kuru es gribētu minēt kā manā skatījumā spilgtāko komunikācijas izpausmi.
Autobraucēji salā ir ārkārtīgi uzmanīgi, ko nosaka ceļu bīstamība kalnu rajonos. Apdzīšanu un ātruma pārsniegšanu kā manevrus redzēju tikai dažas reizes un pārsvarā vairāk apdzīvotajā un tūristu pārpildītajā salas dienvidu galā, nevis ziemeļos. 98% korsikāņu brauks aiz tevis (riteņbraucēja, kurš pārvietojas ar 10–15 km/h) pat vairākus desmitus metru, nevis apdzīs, ja vien tu neatskatīsies un nedosi autovadītājam zīmi, ka esi viņu redzējis un esi gatavs palaist garām. Tāpat arī nobraucienos no kalna, kur riteņbraucējs pat gribēdams nevar palaist garām auto, jo apstāties ceļmalās nav iespējams dzelkšņu dēļ, kas varētu sadurt riepas, bet brīvais lidojums ar gandrīz 50 km/h riteņbraucējam neļauj turēties stingri ceļa labajā pusē, auto pacietīgi brauc aiz jums pat pārsimts metrus.
Otra lieta ir tā, ka korsikāņi ir ārkārtīgi motivēti komunikācijai. Korsikā cilvēki skatās cilvēkam acīs un meklē tavā sejā to, kas viņiem arīdzan signalizētu par atvērtību komunikācijai. Pat veikalā, rindai aiz tevis pacietīgi gaidot, sirsnīga saruna ar pārdevēju piecpadsmit minūšu garumā ir normāla. Ja es saprastu franciski, tad noteikti šajā laikā būtu daudz ko uzzinājusi par vietējo sadzīvi un ģimenes apstākļiem. Motivācija komunikācijai ir tas, kas nodrošina panākumus pat saskarsmē ar sveštautiešiem, jo korsikāņi nezina angļu valodu un viņiem nenāk ne prātā to mācīties.
Komunikācija Korsikā ir arī informācijas zīmes ceļmalās. Tās varētu dēvēt gandrīz par simboliskām. No tām var uzzināt gandrīz visu ciemata vēsturi – kurš ko pārdod, kurš piedāvā izmitināt ceļotājus, kādi ciemata iedzīvotāji ir krituši militāros konfliktos u.c. Korsikā laikam gandrīz visi kaut ko pārdod, un katrs var uzzīmēt sava uzņēmuma reklāmu un izvietot ceļmalā, un tam nav nekādu vienotu standartu, jo redzēju pat ar roku zīmētas informācijas zīmes. Un tas ir tik atšķirīgi no Latvijas, kur šāda veida komunikācijai pastāv nebeidzami standarti, atļaujas, saskaņošanas un beigās tā visticamāk kļūst tik dārga, ka ir gandrīz neiespējama. Un vai tas nav simbols komunikācijai vispār?
Ak, jā, un ceļazīmes Korsikā, kur medības ir nacionālais sports, mednieki sašauj.
Ēdiens
Varētu likties, ka latviešiem un korsikāņiem ir ģenētiski kopīgas saknes, jo viss korsikāņu ēdiens mums šķita garšīgs – līdzsvarots, bagāts, bet bez pārspīlējumiem, ļoti svaigs. Ir daudz grilētu produktu, jūras produkti, dažādi ievārījumi, medus, dažāda veida milti – kastaņu, riekstu, aunazirņu (lai kas tie arī būtu). Kas man liek domāt par savām korsikāņu saknēm, ir fakts, ka glāze vīna pie pusdienām ir pilnīgi normāla, ierasta parādība un to var sākt lietot jau ap divpadsmitiem.
Ja aplūko ēdienu kultūras kontekstā, tad ēdiens korsikāņiem ir cieši saistīts ar identitāti. Patiesībā laikam tas ir viens un tas pats. Visa sala ir pārpilna ar uzrakstiem specialities corso un līdzīgiem, kas nozīmē tikai tradicionālo ēdiena piedāvājumu, – nav makdonaldu, kebabu, redzēju tikai pāris sušī ēstuves un tikai lielākajās pilsētās. Korsikānim nekad neienāks prātā nosaukt kādu vietu par “mazo Šveici”, “mazo Parīzi” vai mūzikas festivālu par “Sansusī”. Specialities corso, produits traditionnels un voix corso jeb korsikāņu ēdiens un korsikāņu mūzika ir tā realitāte, kurā salinieki dzīvo un kuru tie acīmredzami vēlas.
Muzeji
Patiesībā neesmu sevišķi čakla muzeju apmeklētāja, tāpēc visā ceļojuma laikā pabiju tikai divos muzejos – Maison Bonaparte un Filitosa, kas ir neolīta laikmeta cilvēku apdzīvota vieta. Godīgi sakot, īpaši daudz muzeju Korsikā vispār nebija.
Maison Bonaparte ir slavenā karavadoņa dzimtās mājas – muzejs ar ļoti ierobežotu darba laiku no 10.30 līdz 16.30, kuram turklāt vēl ir arī pusdienas pārtraukums. Nokļuvām tur dažas minūtes pirms vieniem dienā, kad pie durvīm jau bija sapulcējušies interesenti. Apmeklētāji jau ārpusē tiek sastādīti līdzīgā rindā kā lidostā, kas no ielas atdalīta ar stabiem un auklām, un tālāk viss rit kā pa konveijeru. Pie kases tev jāsamaksā, man pazemojošā kārtā bija jāapliecina, ka esmu no Eiropas Savienības, jāizvēlas audiogids kādā no četrām valodām (ne jau latviešu, protams). Muzejā tika ielaists tikai noteikts cilvēku skaits, pieņemsim, ka tie bija apmēram divdesmit cilvēki. Iekšpusē viss ir nožogots līdzīgi kā ārpusē, apmeklētāji lielā saspiestībā var virzīties tikai pa šaurām ejām, turot pie auss audiogidu, ko visi arī darīja. Mīcīšanās.
Neradās iespaids, ka šajā muzejā varētu atrast kaut ko tādu, ko mēs Latvijā saistām ar mūsdienīgu muzeju vai muzeju, kurš spētu sniegt emocionālu baudījumu. Manā skatījumā tam trūka iztēles un radošuma. Viss šķita tik vienkāršots un mehanizēts, cik vien tas vispār ir iespējams. Napoleona Bonaparta dzīvesstāsta un personības paradoksu pētīšana palika apmeklētāju mājas darbam, muzejs vairāk koncentrējās uz dažiem faktiem, interjeru un ģimenei piederošām lietām vai lietām, kādas varēja būt piederējušas ģimenei. No otras puses, tā bija mana vienīgā iespēja skatīt korsikāņu mājokļa interjeru, mēbeles, stilu, krāsas, noskaņas, tādēļ bija interesanti. Beigās apmeklētāju plūsma mani iespieda tualetē un tad suvenīru veikalā. Ceļojot ar velosipēdu, nav tas labākais paskats – pieputējušais treniņtērps, vēja un sviedru sajauktie mati –, lai ilgi uzkavētos tādā smalkā vietā, kāds ir muzeja suvenīru veikals, tādēļ ātri aizbēgu, ko vēlāk gan nožēloju.
Galvenās izjūtas, ko guvu no Filitosas apmeklējuma, varētu dēvēt par intelektuālu samulsumu, kurš beigās noveda pie tā, ka biju spiesta izlasīt neskaitāmus tekstus internetā, lai ieviestu sevī skaidrību. Patiesībā pats pirmais, ko apmeklētājs redz Filitosā, ir skaista brīvdabas ekspozīcija, kurā ik pa laikam ielaužas arī govis un zirgi no kaimiņu grutsgabala. Mēs redzam daudz masīvu akmens bluķu, bet nezinām, vai tie ir cilvēku veidoti, vai seni ģeoloģiski brīnumi, un kādam nolūkam kalpojuši. Protams, apmēram divus metrus augstie menhiri – seno karavīru atveidi – ir noslēpumaini un skaisti, bet paši nespēj sniegt par sevi informāciju. Būtu labprāt kaut ko izlasījusi vai uzzinājusi, bet nekur nebija nekāda paskaidrojuma, un tāds nav atrodams arī muzeja informācijas vietnē.
Ekspozīcija noslēdzas ar muzeju, kur vairs netiek izmantotas pat četras ES valodas, bet tikai franču valoda, un, ja neesi nopircis stipri dārgo ceļvedi, vari pēc tam meklēt informāciju internetā, lai saprastu, ko tad vispār esi redzējis. Filitosa laikam ir simbols tam, cik tādai “vidējai” eiropietei kā man ir grūti saprast, kas vispār ir Korsika, kas ir tie cilvēki, kas dzīvo salā, un iegūtos priekšstatus ievietot kaut kādā savā priekšstatu pasaulē. Un nebūs lieki pieminēt faktu, ka Filitosa kā muzejs negrasās jūsu priekšstatus padarīt skaidrākus.
Korsika, ja sapratu pareizi, ir vēsturiskas asimilācijas piemērs, kas urda manu ziņķāri. Labprāt būtu gribējusi aprunāties ar kādu vietējo, saprast un salīdzināt, ko tad īsti viņš domā par dzīvi, politiku un kultūru. Biju iedomājusies, ka korsikāņi Francijā ir apmēram tādi kā latgaļi Latvijā – kauls no mūsu kaula –, bet nē. Izrādās, ka ģenētiski korsikāņi ir tuvi vienai no Itālijas pirmtautām. Franči korsikāņiem ir apmēram tā, kā mums lielais kaimiņš Austrumos. Korsikāņu valodai Korsikā šodien nav nekāda oficiāla statusa un tikai apmēram 10% cilvēku norādījuši, ka lieto korsikāņu valodu kā savu pirmo valodu. Nebūs lieki uzsvērt, ka līdzīga diskusija, kāda izvērtusies Latvijā krievu skolu aizstāvībai, Francijā vispār nav iespējama. Kopš 19. gs. Francija mērķtiecīgi un ar panākumiem ir izskaudusi pat savus dialektus (Provansa, Bretaņa), organizējot visu nāciju tikai franču literārās valodas apguvei. No otras puses, korsikāņu nacionālisma izpausmes ir ārkārtīgi kareivīgas. Kopš 20. gs. 70. gadiem ik pa laikam uzliesmo bruņoti konflikti, kas vērsti pret franču administrāciju. 2003. gadā Korsikā notika referendums par lielākas autonomijas piešķiršanu reģionam, kurš ar ļoti nelielu balsu pārsvaru cieta neveiksmi un palika spēkā “republikai lojālas klientu attiecības”. Negribu šeit turpināt savu izpēti attiecībā uz korsikāņu nacionālisma centieniem, katrs pats var par tādiem izlasīt.
Filitosas muzejā, protams, no visiem šiem kontekstiem nav ne vēsts. Ja Latvijas muzejiem mēs dažkārt pārmetam pārlieku zinātniskumu, tad Filitosa informācijas vienkāršības ziņā salīdzināma ar tādu kā disnejlendas tipa muzeju. Es ienācu tajā ar vēlmi uzzināt, kas ģenētiski ir menhiru radītāji, šīs kultūras izplatības areālu un tā ietekmi uz to, ko es redzu Korsikā šodien, un aizgāju vienīgi ar to sapratni, ka franči ir izvēlējušies izvairīties ne tikai no interpretācijas, bet arī no pašiem faktiem, piedāvājot apmeklētājiem vien bērnišķīgu prieku par ainavu un akmens tēliem.
Tieši Filitosā es sapratu, ka mani aizvaino un izraisa nesapratni tas, ka Eiropas Savienībā lielākoties nav kultūras piedāvājuma latviešu valodā. Ja Latvija ir pilntiesīga (!?) Eiropas Savienības dalībvalsts, tad kādēļ man jāizvēlas starp franču, itāļu, vācu un angļu valodām? Ar 21. gs. tehniskajām iespējām, ar pietiekami lielajām ieejas maksām muzejos, ar pieklājīgo muzeju finasējumu un tehnisko nodrošinājumu informācijas piedāvājums visās ES valodās nevarētu būt nekas nesasniedzams. Šis ir motivācijas jautājums. Piedāvājot komunikāciju minētajās četrās valodās, ES “vecās” dalībvalstis dažādu ātrumu Eiropā pilnībā apmierina vajadzību pēc savstarpējas komunikācijas. Domāju, ka ekspozīcijas stāsts visās Eiropas Savienības valodās ir tas ideāls, uz kuru jātiecas arī mums Latvijā; to es dēvētu par ideālu muzeju pieejamību Eiropas Savienības robežās.
Kapu un dārzu kultūra
Kāpēc vispār izlēmu šo tēmu pieminēt? Tāpēc, ka atšķirībā no citām “ārzemēm” Korsikā pirmā uzkrītoši pastāv, un šeit es saskatu līdzību ar Latviju, savukārt otrā uzkrītoši nepastāv. Protams, Korsikā nav Latvijai ierasto lauku kapsētu ar parkam līdzīgiem kokiem un dārziņiem līdzīgajiem kapiņiem. Mirušie Korsikā pārsvarā tiek apbedīti, pamatojoties uz dzimtas piederību. Viena kapliča – viena ģimene –, apmēram kā mums baronu kapi. Kaut gan atceros lasījusi, ka pirmskristietības laikos “kapu kalniņi” Latvijā bija apbedījuma vietas dzimtām un tikai vēlāk kādi no tiem pārtapa par ciemata vai draudzes kapiem. Tādējādi šī salas paraža it kā aizved mūs tālu pagātnē. Rodas iespaids, ka dzimtu kapliču Korsikā ir nesalīdzināmi vairāk nekā baznīcu. Un, kaut arī korsikāņiem, kā jau katoļiem, būtu jābūt ļoti reliģioziem, šis kapliču daudzums man šķita signalizējam, ka patiesībā jau reliģiskie priekšstati šeit tomēr palikuši diezgan senā – dzimtu kultu – līmenī.
Ja Latvijā cilvēki ceļmalā vai, teiksim, kādā ciematā nopērk zemesgabalu, lai būvētu māju, tad salā tas bieži vien ir tādēļ, lai uzceltu kapliču. Tādēļ nereti var redzēt, ka privātmāju rajonā, zemes pleķītī starp privātmājām, ir ierīkota kapsēta. Vairums kapliču ir samērā jaunas vai vismaz labi uzturētas. Interesanti. No otras puses, vietās, kur salas iedzīvotāji bijuši spiesti dzīvot kopā, arī “mūža mājas” ir apvienojušās tādās kā mirušo pilsētās vai ciematiņos. Bonifacio cietokšņa lielāko daļu aizņem tieši šāda kapsēta – daudz dzimtu kapliču vienkopus veido mirušo pilsētu.
Līdzīgi pretmeti rodami arī, ja salīdzina latviešu un salenieku attieksmi pret saviem dārziem. Rodas iespaids, ka salas iedzīvotāju dārzos aug pārsvarā tie paši augi, kas savvaļā, tikai varbūt mazliet vairāk apčubināti, bet tiešām – tikai mazliet –, jo vairumā gadījumu stādījumus var atšķirt tikai pēc tā, ka tiem pievadītas apūdeņošanas caurulītes. Korsikā var pamācīties vienkāršību. Cilvēkiem tur absolūti nerūp, lai koks izaugtu taisns, un tādus tur arī maz var redzēt, zaru izgriešana un lapu un mizu grābšana arī nav īsti salenieku garā, viss ir mazliet džungļiem līdzīgs, aizaudzis un saspiests. Esot salā, ir grūti iedomāties, ka ir tāda vieta pasaulē kā Latvija, kur dārzkopji nolasa no saviem mauriņiem katru lapiņu, stāda puķes rindās un ir patiesi sarūgtināti, ja koki neaug taisni vai kurmis uztaisa zemes čupiņu. Pa Korsikas krūmājiem un dārziem bradā neiedomājams daudzums dažādu dzīvnieku, kas visi atstāj dažādas pēdas un postījumus; baumoja, ka Korsikā pat mājdzīvnieki tiek laisti ganīties pilnīgā brīvībā. Un viss šis jūklis šķiet ļoti aicinošs. Tomēr korsikāņi ir ļoti privātīpašnieciska kultūra. Lopi ir brīvībā, bet visas zemes – iežogotas. Latviešiem otrādi – lopi piesieti, zemes brīvi pieejamas; nu pārsvarā.
Arhitektūra
Nezinu kāpēc, bet zem virsraksta “arhitektūra” man gribas apkopot domas par kultūru vispār. Korsikā es uzskatāmi sapratu, ka tā arhitektūra un kultūra, par kuru mēs sajūsmināmies, kā par konkrētai vietai piederošu, kas veido vietējo kolorītu, kura dēļ mēs vispār izkustamies no mājām, lai kaut ko pasaulē skatītu, tā ir kopienu kultūra un kopienu arhitektūra, kas izaugusi no cilvēku funkcionālas pielāgošanās videi izdzīvošanas vārdā. Šajā arhitektūrā vai kultūrā vispār nav vietas vai tā ir ļoti neliela individuālajai gaumei, un tas veido neatkārtojamo Korsikas “garšu”. Un pretēji – ģeoloģiski plakanākajos un it kā attīstītākajos salas dienvidu rajonos, kur norit aktīva jaunbūvju celtniecība, kur ienāk Eiropas standarti un pēc pludmalēm alkstošie un ekonomiku sildošie ārvalstnieki, baudāmā kļūst ievērojami mazāk.
Protams, garāmbraucējs un vēl jo vairāk – valodas nepratējs – nevar īsti saprast un kur nu vēl pastāstīt citiem, kā ir ar kultūru Korsikā. Tomēr ir daži fakti, kurus varam analizēt. Kultūras mantojums Korsikā tiek izmantots ļoti funkcionāli, piemēram, bieži nācās redzēt senus granīta (?) ceļa stabus, uz kuriem pirmais uzraksts ir tik vecs, ka vairs nav atšifrējams, tam sekojuši vēl daži, iekalti viens virs otra, un kā pēdējais arī šobrīd aktuālais ceļa apzīmējums, piemēram, D81, kuram sekojām vairākas dienas, un tāds izskatās aktuālais ceļa apzīmējums, nevis pēc ES standartiem veidota ceļazīme.
Kultūra šeit patiesi ir dzīva – jūs varat braukt pa ceļu augstu kalnos ap astoņiem no rīta un sajust, ka kādā no šiem vientuļajiem kalnu mājokļiem tādā ceļa posmā, kā apmēram Ludza–Rēzekne, jau iekurta atklāta uguns, nams ir atvērts un varat tur iegriezties paēst brokastis – korsikāņu brokastis –, un “dzīvo” dūmu smarža ir jūtama kilometriem tālu. Savukārt vecpilsētu ielās žāvējas veļa, un neviens nedomā, kā tas izskatīsies.
Bastia ir pilsēta, kurā mēs savu ceļu sākām un turpat arī beidzām. Tur es redzēju sākotnēji nesaprotamu ainu. Vecajās daudzstāvu mājās, nespējām gan noteikt, cik īsti vecas tās ir, katram dzīvoklim ir balkoniņš un uz balkona – maza būdiņa. Sākām minēt. Visfantastiskākā laikam bija teorija, ka korsikāņi tajās vītina gaļu. Beigās tomēr izpētījām, ka šīs piecstāvu, sešstāvu ēkas ir celtas laikos bez ūdensvada un kanalizācijas un mazās būdiņas uz balkoniem ir tualetes, kas ierīkotas vēlāk, un kanalizācijas caurules ziemeļniekam absolūti neiedomājamā veidā stiepjas ēku fasādēm pa ārpusi.
Dzīvās kultūras apstākļi laikam nav nemaz tik spoži pašai kultūrai. Tas ir līdzīgi kā ar Rīgas Lielajiem kapiem – mūs visus fascinē skaistums, kas saistās ar šo lēno bojā iešanu, un tomēr tie sabrūk, sadrūp un izzūd, un jautājums, vai mēs esam gatavi samierināties ar šo faktu? Korsikāņi laikam ir. Vecie mājokļi brūk, ir acīmredzami nevienam nevajadzīgi un neizskatās, kā kāds tur domā par saglabāšanu. Akmens celtnes augstu kalnos laikam ir pārāk mazas, lai to īpašnieki būtu ieinteresēti pārbūvē, varbūt citi iemesli. Varbūt viņi vienkārši dzīvo vēl tādā kā kultūras nevainībā, kur saglabāšana vēl nav apzināta kā eksistenciāla vai identitātes nepieciešamība? Varbūt tā ir vienkārši cita attieksme, visiem jau nav jābūt vienādiem. Un tas ir fascinējoši.
Fotogrāfiju autore Agnese Neija