Beidzot mācību gads ir galā. Pat mūsu ģimene, kuras superpatstāvīgais bērns vispār nemēdza savus vecākus apgrūtināt ar 6. klases mācību vielas apguvi, atviegloti uzelpo. Nevaru izskaidrot, kādēļ pat bez redzamām ar attālināto mācīšanos saistītām problēmām, šis laiks bija tik stresaini nepatīkams. Fakts, ka pusaudzis, kuram atbilstoši vecumam būtu jātiekas ar draugiem, jārunā pretī vecākiem un jāpārsteidz tie ar izaicinošu apģērbu un kaujas krāsojumu, sēž augām dienām pie datora un grāmatām un pamazām iegūst vecišķi prātīgu izskatu, biedē.
Kā jau teicu, mācību vielas apguvē mēs gandrīz neiesaistījāmies. Vienīgais, kur bija nepieciešama mūsu palīdzība, – orientēties grāmatu plauktā un interneta resursos, jo nav noslēpums, ka bērni prot internetā izdarīt ļoti, ļoti daudz, taču mērķtiecīga kvalitatīvas informācijas atrašana pie šīm prasmēm nepieder. Un tā kā mūsu meitas klase piedalās pilotprojektā, kas mācās atbilstoši jaunajam izglītības saturam, tad bija pat vairāki priekšmeti bez vēstures, kur mana palīdzība varēja noderēt.
Iemesls, kādēļ vispār par to rakstu, – es tiku vairākkārt konfrontēta ar to nesakritību, kas veidojas starp mācību saturu, tiem materiāliem, kurus kultūras mantojuma pārvaldītāji ir izstrādājuši it kā adresētus skolēniem, un dažiem citiem interneta resursiem, kas it kā ir izmantojami mācību procesā. Šis laiks man lika uzdot sev jautājumus, kas tad ir tie digitālie resursi, ko bērni var izmantot, un kādēļ laikā, kad tūlīt, tūlīt visi bērni sāks mācīties atbilstoši jaunajam izglītības saturam, šo resursu ir tik maz un tie ir tik maz atbilstoši lietošanai skolēniem? Kā savu uzdevumu šeit veic muzeji, citas kultūras mantojuma institūcijas? Domāju par nesakritībām, kas iezīmējas starp to, kas nepieciešams skolēniem, un to, ko mēs tiem piedāvājam.
Jāatzīmē, ka man bija iespēja ielūkoties arī kādā 9. klases vēstures uzdevumā, kas uzrādīja šo pašu nesakritību. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ attālinātās mācīšanās laiks daudzās ģimenēs izvērtās visai skarbs.
Digitālo resursu pieejamība
Šajā ierakstā es runāju par skolēniem nepieciešamajām zināšanām vēsturē un kultūras mantojumā plašākā nozīmē, kas ietver, piemēram, etnogrāfiju, kultūras personības, kultūras faktus, literatūru, kino, mākslu u. tml.
Ņemot vērā, cik dažādu profilu muzeji mums ir, varētu domāt, ka muzeji vislabāk varētu kalpot kā uzziņas avots augstākminēto zināšanu apguvē. Bet tā nebūt nav. Banāli, bet sāksim atkal ar kopkatalogu. Meklēšana tur patiesi ir viegla arī bērnam, bet ar atrastajiem materiāliem bērns neko izdarīt nevar. Priekšmetu apraksti ir gandrīz bezjēdzīgi, jo reducēti pārsvarā uz priekšmeta tehniskajām kvalitātēm, un, kas ir sliktākais, – attēli nav izmantojami, bet visos skolas uzdevumos attēli ir gandrīz obligāti nepieciešami.
Muzeju izstrādātie materiāli liek izvirzīt versijas, ka 1) vai nu to veidotājiem nav bērnu, 2) vai nav nojausmas, kādas ir skolu prasības bērniem, 3) vai arī muzeji piedāvā mācību vielas apguvei jau iepriekš citiem nolūkiem sagatavotus materiālus, taču visbiežāk – jauc, kas ir pašu izstrādātā piedāvājuma adresāts. Vietnē muzeji.lv atrodams, piemēram, Lienes Johansones apskats “Muzeju piedāvājums skolām un skolēniem”. Nolēmu to mazliet paanalizēt, atbilstoši savai aktuālajai sapratnei par skolēniem nepieciešamo.
Latgales kultūrvēstures muzeja piedāvājums, kas tiek pasniegts kā attālinātās mācīšanās sastāvdaļa, ir ābeces pagatavošana vecākiem kopā ar bērniem. Grūti gan iedomāties vecākus, kuri attālināto mācību laikā papildus sevi gribētu noslogot vēl ar kādiem uzdevumiem, taču, pat ja viņi uz to saņemtos, saite materiālu lejuplādei nedarbojas, kas mani vedina domāt, ka neviens to arī nav izmantojis.
Arī saite, kas piedāvā vecāko klašu skolēniem apgūt materiālu par Latgales kongresu, nedarbojas (sk. http://ejuz.lv/6g9p). Tādejādi saturiski šo piedāvājumu izvērtēt nav iespējams.
Imanta Ziedoņa muzeja piedāvājums – saite darbojas, taču veids, kā tiek uzrunāts lasītājs, liek vēlēties kaut ko vairāk. Diez vai skolēns, atverot saiti un izlasot aprakstu, spēs šeit orientēties, vai tas viņam ir vajadzīgs vai nē. Un kas ir metodika? Verot vaļā norādītās saites, materiāls izskatās sadrumstalots. Sauklis – “Ikvienam, kas vēlas mācīties radošā veidā” – šķiet nekonkrēts. Skolēnu mājasdarbi neparedz dīku materiālu pētīšanu, jo gatavošanās stundām ieilgst līdz vēlai pēcpusdienai. Materiālam jābūt koncentrētam, viegli saprotamam un labi jāsasaucas ar izglītības saturā iekļautajām tēmām. Varbūt šeit pat ir kas labs un vērtīgs, bet tam mani un potenciālo skolēnu jāpārliecina jau pirmajās minūtēs. Šajos materiālos muzejs ļoti daudz stāsta par sevi, saviem projektiem, informācija dublējas ar plašsaziņas līdzekļos izskanējušo un mācību grāmatās jau aprakstīto. Varbūt šis materiāls noder skolotājiem, kaut gan man ir aizdomas, ka “visādās metodikās” tie ir labāk apbruņoti nekā muzeji, bet maz ticams, ka šis materiāls noder skolēniem. Muzeja kinoizstādes “Izgaismot Latviju” veidotāji, ja mēs šo piedāvājumu vērtējam kā virtuālu izstādi, var pamācīties no Latvijas Nacionālā arhīva, ko nozīmē labi strukturēts materiāls. Bālgani zilganā krāsa un acij neierastā burtveidola forma uzliek nevajadzīgu papildu slodzi redzei.
Latvijas Okupācijas muzeja mācību materiāli. Izvēlējos aplūkot vienu, jo uzdevuma tapšanā tieši par šādu tēmu palīdzēju 9. klases skolēnam Paulim. Redzams, ka te vismaz notikusi konsultēšanās attiecībā uz to, kādas ir izglītības satura prasības. Materiāls ir interesants, labi strukturēts. Profesionāls piedāvājums. Diemžēl šis materiāls atbildes nedod viegli, bet liek strādāt ar filmām, avotiem. Skolēnam, kas meklē atbildes, tas piedāvā vēl papildu jautājumus, un tad vēlāk varbūt var gūt daļu atbilžu. Tas būtu pieņemami, ja skolēna patstāvīgā darba izpildes termiņš būtu mēnesis vai dažas nedēļas. Diemžēl mājasdarbi ir jāgatavo uz katru stundu. Okupācijas muzejs arī atklāti pasaka, kam domāts katrs materiāls – darbam klātienes stundās, grupu darbam, tātad tas ir palīgs skolotājam. Materiāls lejuplādējams pdf formātā, tas nozīmē, ka paredzēts izdrukāšanai, kas ir nelietderīgi un īpaši nepiemēroti tieši attālinātajam mācību procesam. Tomēr man un arī skolēniem par prieku Okupācijas muzejs piedāvā materiālus tieši skolēniem, piemēram, “Kā veikt pētījumu”, “Avotu analīze”. Šis ir tas, ko es šī bloga kontekstā dēvēju par “atbildi”.
Interesanti, kāpēc muzeji pārsvarā vairās sašaurināt savas mērķauditorijas un izvēlēties precīzāku komunikāciju?
Dodamies tālāk? Turpat Okupācijas muzeja vietnē pēkšņi ieraugu virsrakstu “Attālinātajam mācību procesam pielāgotās muzeja nodarbības”. Skatāmies, kas ir tur. Izvēlos tēmu “Ebreju vēsture Latvijā un holokausts”. Tā ir darba lapa. Ļoti garš papildmateriālu saraksts un būtībā arī ļoti labs. Tomēr tas noteikti ir palīgs skolotājam, nevis skolēnam, un to es uzskatu par trūkumu. Mūsu izglītības sistēma vispār sirgst ar kompleksu – nespēju sniegt atbildes – vai nu tas būtu visiem saprotams skolotāja skaidrojums klasē, vai mācību grāmatu kvalitāte, vai specializētās, skolēniem domātās mācību vielas apguves interneta vietnes, vai adekvāti un starp dažādiem mācību priekšmetiem samēroti mājasdarbi. Tādēļ pozitīvais varonis attālinātās mācīšanās laikā ir resurss, kas bērnam spēj sakarīgi un īsi paskaidrot būtisko. Protams, bērnam ir jāmāk pašam strādāt, taču jābūtību nevajag jaukt ar realitāti. Jau krietnu laiku vērojama tāda kā “atkratīšanās” no pedagoga klasiskās lomas, sak, nu jāstrādā pašiem, jāmeklē pašiem, aizmirstot ne tikai šīs pamata prasmes iemācīt, bet aizmirstot par skolotāju kā interpretētāju. Varbūt atgriezīsimies senās Grieķijas laikos, kur pedagogs bija tikai vergs, kas pavadīja skolēnu uz skolu?
Atgriežamies pie saraksta. Latvijas Kultūras akadēmijas Rīgas Kino muzejs. Saite nav pieejama (sk. http://ejuz.lv/cgi-sys/suspendedpage.cgi).
Krišjāņa Barona muzejs. Saites adresē redzams, ka tie ir materiāli skolotājiem, lai arī lapas virsrakstā teikts – materiāli skolēniem. Izskatās, ka muzejs pats īsti nesaprot, kas ir šo materiālu adresāts, jo izmantos taču skolēni. Saturu man ir grūti novērtēt. Atveru pdf materiālu par Dainu skapi. Grūti iedomāties, ka tā varētu būt 9. klases mācību viela. Varbūt piektās? Protams, ka tā ir tāda darba lapa, kas, visticamāk, izmantota, lai piedāvātu bērniem noskaidrot, kā ir apgūta ekspozīcija, bet tagad tiek piedāvāta kā materiāls skolotājam. Vēl kāda piezīme par to, kas man nav pieņemams attālināto mācību sakarā, – tas, ko tagad dēvējam par vides ilgtspēju, proti, ievērojamais izdrukājamo materiālu daudzums. Jebkurš materiāls, kas ir palīgs skolotājam, manuprāt, jāsagatavo tā, lai skolēns to var lejuplādēt un lietot kā elektronisku dokumentu. Šeit tas ir iespējams, un pozitīvi, ka par to vispār ir domāts, tomēr elektroniskajās transformācijās šis dokuments zaudē savu izkārtojuma kvalitāti, tādēļ skolotājam vai skolēnam vēl jānodarbojas ar materiāla tehnisku sakārtošanu.
Atverot Raiņa un Aspazijas vasarnīcas piedāvājumu, atkal jau redzam, ka muzejs uzdod jautājumus, nevis sniedz atbildes. Jau teicu, ka to nereti dara arī skolotāji. Šī funkcija muzejam nav jādublē, ja vien netiek izstrādāts jau gatavs materiāls kā palīgs skolotājam, bet tad ir jābūt pārliecībai, ka viņiem tieši tāds materiāls ir nepieciešams.
Nezinu, ko teikt par Carnikavas Novadpētniecības centra “mācību materiālu”, kas atrodams tikai Facebook. Pirmkārt, bērni nemaz nedrīkst lietot sociālos tīklus bez vecāku piekrišanas. Otrkārt, šī paaudze jau vairs nelieto Facebook. Es viņus saprotu. Varbūt šo materiālu varētu raksturot kā muzeja popularizēšanas akciju sociālajos tīklos, bet noteikti ne “mācību materiālu”.
Tukuma muzeja materiāls (sk. http://ejuz.lv/6g9s). Nav atverams. Mēģinu bez punkta. Arī ne. Mēģinu otru saiti. Tas pats.
Materiāla publicētāji acīmredzot materiālu nav pārbaudījuši nedz saturiski, nedz tehniski. Arī muzeji paši nav painteresējušies, kāds tas atspoguļots. Tas daudz ko pasaka.
Aplūkosim citus resursus
Jāsaka uzreiz, ka viens no labākajiem resursiem, ko izmantojām attālinātās mācīšanās laikā, ir vesture.eu. Atšķirībā no citiem, tas beidzot sniedz atbildes – īsas, konspektīvas, izsmeļošas, ar atsaucēm, pēc iespējas vienkāršā valodā. Projekta attīstītājs ir Mg. hist. Artis Buks, kurš uztur šo vietni par saviem personīgajiem līdzekļiem. Ir skaidri definēta mērķauditorija: “Resurss domāts vidusskolēniem un interesentiem kā pamatinformācijas (augstskolu studentiem un pasniedzējiem tas viss jau zināms), kā arī literatūras un avotu uzziņu vietne, Latvijas sabiedrības izglītotības līmeņa celšanai un kā bāzes materiāls vēstures zinātnes pamatu apguvē.” Tieši tā tas arī darbojas.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas paspārnē mums ir Nacionālā virtuālā enciklopēdija. Bērni to tiešām izmanto, bet ierobežoti. Piemēram, “Ar ko raksturīga Staļina laika arhitektūra?” – viens no apmēram 20 jautājumiem 9. klases mājasdarbā. Kaut ko var atrast šķirklī “Arhitektūra Latvijā”. Skolēnam jābūt ar lielu pieredzi, lai meklēšanas sistēmā izmēģinātu dažādus atslēgas vārdus, un visnotaļ zinošam, lai saprastu sarežģīto saturu.
LNB piedāvā ļoti lielu informācijas klāstu, tomēr bērniem tas maz noderīgs, jo viņiem nav iemaņu strādāt ar liela apjoma datubāzēm un zibenīgi izvērtēt – der vai neder. LNB vietnes sadaļa “Lasāmkoks” – piedāvā iespēju attālināti lasīt grāmatas. Laba iniciatīva, taču būtu nepieciešama informācija, lai vecāki var uzzināt par šo iespēju un varbūt visu pieejamo grāmatu sarakstu redzēt vienkopus, nevis šķirstot visas lapas. Saturs, protams, diezgan… veclaicīgs.
Latvijas Nacionālā arhīva piedāvājums. Šeit tāda īsta piedāvājuma skolēniem nav. Ir, protams, virtuālās izstādes, par kurām jau rakstīju iepriekš. Un tās ir pat ļoti labas, jo spēj sniegt atbildes, diemžēl neesmu pārliecināta, ka tās tiešā veidā sasaucas ar izglītības saturu.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vietne. Man sagādāja pārsteigumu, jo atradu tur ļoti labus materiālus, piemēram, bērniem domātu grāmatu par arheoloģiju. Es tikai baidos, ka tik pamatīgu iepazīšanu mūsu izglītības saturs nemaz neparedz. Kas ir arheoloģija, var būt viens no jautājumiem desmit uzdevumu mājasdarbā, un likumsakarīgi, ka skolēnam nebūs iespēju izpētīt tik plašus materiālus, taču, ja tam pietiktu laika, šo es ieteiktu.
Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve – skolēniem nepiedāvā neko. Ielūkojos sadaļā “Dainu skapis”. Tur tas ir, pēc apraksta izlasīšanas noteikti varētu aizpildīt jau minēto Krišjāņa Barona muzeja uzdevumu lapu.
Jāatzīmē, ka ir nepietiekami tikai radīt piedāvājumu skolēniem vai skolotājiem, ir jāparūpējas, lai tas arī parādītos visos meklētājos.
Tāpat piebildīšu, ka es šeit neaplūkoju tādas specializētas vietnes kā uzdevumi.lv, jo, pirmkārt, tās dublē mācību grāmatas saturu, otrkārt, visi mājasdarbi, kas uzdoti skolēniem, paredzēja nesalīdzināmi plašāku zināšanu apguvi, nekā šī vietne var piedāvāt.
Digitālo resursu mārketings/komunikācija
Digitālo resursu veidotāji un bērni runā dažādās valodās. Protams, tā kā nepastāv nekādi pilnvērtīgi mācību resursi bērniem, tad skolēni izmanto to, kas adresēts visiem. Līdz ar to aktuālas kļūst tādas komunikācijas problēmas kā valodas sarežģītība/vieglums, tēmas dažādās dimensijas, loģiski strukturēts saturs u. c.
Cita īpatnēja lieta, kas vispār nav novērtēta pat tajos materiālos, kas adresēti skolēniem un kurus izstrādājuši muzeji, – skolēniem adresētie uzdevumi paredz ļoti lielu pietuvināšanos kādai tēmai, tēma tiek aplūkota ļoti šauri, proti, tik šauri, ka atbilžu meklēšanai internetā būtu jāpatērē neiedomājami liels laika daudzums. Piemēram, 9. klases skolēnam bija uzdevums par padomju periodu Latvijā – bija jāizpilda detalizēta tabula. Viss padomju periods sadalījās Staļina laiks, Hruščova, Brežņeva un, īsti neatminos, vai bija arī pagājušā gadsimta 80. gadu sākums, laikam bija. Kopsakarā ar šiem periodiem vajadzēja raksturot enerģētiku, rūpniecību, lauksaimniecību, arhitektūru, ideoloģiju u. c. Lai pilnvērtīgi aizpildītu šādu tabulu, dažādus resursus vajadzētu studēt krietni ilgu laiku, izlasot varbūt pat 100 dažādu materiālu, bet paturot vien tik daudz, cik var ietilpināt tabulā. Jāatzīmē, ka tas bija tikai viens no četriem uzdevumiem. Tik sīki to aprakstu, lai radītu priekšstatu, cik daudz dažādu resursu skolēnam bija nepieciešams attālināto mācību laikā, jo neviena atsevišķa interneta vietne nepiedāvāja atbildes uz visiem jautājumiem.
Nobeigums
Pirms dažām dienām izskanēja informācija par Izglītības ministrijas plāniem veidot vienotu virtuālu saziņas platformu mācībām. Grūti gan saprast, kādēļ tāda neieciešama. Vai problēma ir komunikācija, vai drīzāk fakts, ka mēs gribām bērniem uzdot jautājumus, bet neesam sagatavojuši veidu, kā viņi varētu iegūt atbildes? Kā mammai man nevienu brīdi attālinātās mācīšanās laikā nešķita, ka problēma ir komunikācija. Skolotāji strādāja lieliski! Bija pieejami saziņai dažādās platformās līdz pat vēlam vakaram. Lasot šīs sarakstes, šķita, ka tās ir kolēģu vai draugu sarunas. Vai nebūtu lietderīgāk uz jau esošo dažādo kultūras institūciju virtuālo platformu bāzes veidot kvalitatīvu, viegli pieejamu, labi strukturētu piedāvājumu skolēniem? Varbūt uz kādu daļu līdzekļu konkursa kārtībā varētu pretendēt kultūras mantojuma pārvaldītāji, lai izstrādātu skolēniem adresētu piedāvājumu?
Attēls: aib.edu.au