Agnese Neija. Kur ir novadpētniecība?

Šī ieraksta virsrakstam noderētu arī citi jautājuma teikumi, piemēram, kas ir novadpētniecība un kas mūsdienās nodarbojas ar novadpētniecību, kāda ir atšķirība starp novadpētniecības darbu bibliotēkās un muzejos vai tml. Vienlaikus tie iezīmē arī aplūkojamo jautājumu loku. 

Novadpētniecība kā jēdziens, kas apzīmē vēstures pētījumu virzienu vietējā mērogā, kompleksu / sistēmisku kāda novada / administratīvas vai vēsturiskas teritorijas izpēti[1], ienāca apritē pēc padomju okupācijas un padomju okupācijas laikā tika aktīvi lietots. Latvijai atgūstot neatkarību, dažviet notika atteikšanās no šī apzīmējuma muzeju nosaukumos un diskusija par šobrīd un nākotnē piemērotāku, apsverot jēdzienu local studies / local history (lokālā vēsture, vietējā vēsture) lietošanu, kā tas notiek citviet Eiropā, taču neuzlūkojot nopietni  atgriešanos pie pirmskara laikā lietotajiem, samērā nekonkrētajiem apzīmējumiem “dzimtenes mācība”  u. tml. 

Ja attiecībā uz atteikšanos lietot jēdzienu “memoriālais muzejs” esmu piesardzīga, atzīstot, ka šis apzīmējums var pastāvēt tur, kur visspilgtāk atklāj personību piemiņas muzeja vēstures, idejas un valodas atmiņas sakausējumu, tad attiecībā uz jēdziena “novadpētniecība” palikšanu vēstures pētniecības apritē esmu skeptiska. Iespējams, ka, pārņemot citviet Eiropā lietotos un iepriekš minētos terminus, tas palīdzētu padarīt novadpētniecību atkal populāru skolēnu un jauniešu vidū un pilnvērtīgi iekļauties novadpētniecības darba mūsdienu prasībās.

Interesanti, ka tīmeklī jēdzienu “novadpētniecība” visbiežāk var atrast saistībā ar bibliotēku darbu, kaut arī Bibliotēku likumā šādu funkciju neatrodu.[2] Mūsdienās, kad vārds “novadpētniecība” pamazām pazūd no muzeju nosaukumiem un misijām, kā novadpētniecības darba veicējas un popularizētājas visbiežāk dzirdamas bibliotēkas, īpaši tādēļ, ka bibliotēku teritoriālais noklājums Latvijā ir blīvāks nekā muzeju noklājums. Tieši ar novadpētniecību, mūžizglītību un vēl dažām funkcijām bibliotēku un muzeju darbs pārklājas. Pie tam – kā novadpētniecības darbu ilustrējošus materiālus bibliotēkas vāc arī priekšmetus, un tādejādi jau šobrīd bibliotēku un muzeju darbs novadpētniecībā dublējas. Tas, manuprāt, vienmēr ir vai nu riskanti, vai izaicinoši – jo iespējams apšaubīt kādas no institūcijām pastāvēšanas lietderību. Bet varbūt to apvienošana nākotnē palīdzētu radīt daudz spēcīgākas kultūras institūcijas?

Zīmīgi, ka tieši bibliotēkas publiski reflektē un pēta arī pašu novadpētniecību kā vēstures nozari, rīko novadpētniecības konferences u. tml.,  tādējādi šajā laukā apsteidzot muzejus, vismaz, ciktāl tas attiecas uz tīmeklī publicētajiem materiāliem. Vai nav tā, ka muzeji ar novadpētniecību nodarbojas aizvien mazāk, bet bibliotēkas – aizvien vairāk? Protams, jau dzirdu, ka muzeju pārstāvji man iebilst, sakot, ka būtībā viss, ko viņi dara, ir novadpētniecība, bet – vai tas tā ir? Protams, arī vismazākais muzejs bez pētnieciskās kapacitātes var nodarboties ar vietējās vēstures materiālu komplektēšanu, atstājot pētniecības procesu lielākām un jaudīgākām institūcijām. Galvenā atšķirība starp novadpētniecības darbu muzejos un bibliotēkās, manuprāt, šobrīd ir tā, ka bibliotēkas novadpētniecībai pieiet sistēmiski, ko nevar teikt par muzejiem. Ko šajā kontekstā nozīmē sistēmiski? Atbilstoši bibliotēku noklājumam, bibliotēkām ir precīzāk definēta izpētāmā teritorija. Novadpētniecības izpētes priekšmets bibliotēkās ir komplekss – tā ir teritorijas vēsture, ģeogrāfija, sociālās kopienas, ģimeņu vēsture, ekonomiskas struktūras u. c. Kā jau minēju, bibliotēkas šobrīd ir tās, kas strādā pie metodiskā darba, cenšas apzināt un risināt novadpētniecības problēmjautājumus. Šeit nevar nepieminēt, piemēram, 2017. gadā izdotās “Latvijas bibliotēku novadpētniecības darba vadlīnijas”[3], kas mums daudz ko pastāsta par novadpētniecības darbu bibliotēku aktualitāšu kontekstā. Un te ir tas, ko domāju, – novadpētniecības darba sistēmiska un sistemātiska plānošana, ieskaitot finanšu resursu plānošanu, sadarbība ar līdzīgām institūcijām – muzejiem, arhīviem u. c., kā arī lauka pārredzēšana. “Nepieciešams noteikt bibliotēkas vietu un lomu kopējā novadpētniecības institūciju un pētnieku sadarbības tīklā, novēršot resursu un pakalpojumu dublēšanos un veicinot sinerģiju kopējas vīzijas un stratēģijas ietvaros[4] .”

Tas, kas man īpaši patīk bibliotēku un novadpētniecības attiecībās, ir skaidrība. Atšķirībā no muzejiem bibliotēkas deklarē novadpētniecību kā prioritāru bibliotēku darba virzienu, kas aptver noteiktu teritoriju, kam ir noteiktas metodes, datu bāzes, digitalizācijas prasības u. c. No minētā secināms bibliotēku nolūks – mūsdienīgs, sistemātisks, sistēmisks un profesionāls darbs novadpētniecības jomā, virzoties uz aizvien lielāku digitālo pieejamību. Tas spētu padarīt bibliotēkas par metodiskajiem centriem, kas nākotnē varētu uzņemties novadpētniecības darba vadību teritorijās: “[..] tieši bibliotēkām ir vislielākais potenciāls kļūt par sava novada novadpētniecības centru.”[5]

Bet, vai tas tā patiesi arī ir, nav tik viegli saprotams. Vai bibliotēku darbs novadpētniecības laukā neaprobežojas tikai ar preses materiālu un jau publicētu izdevumu apkopošanu dažāda veida datu bāzēs? Vai bibliotēkām ir oriģināli pētījumi, vai to darbinieki nodarbojas ar nepublicētu materiālu vākšanu lauka pētījumos? Dažas varbūt arī nodarbojas, taču kopumā šeit aina vairs nešķiet tik profesionāla. 

Muzeju attiecības ar novadpētniecību ir man nezināmas, tās nekur nav definētas, par tām netiek profesionāli reflektēts, tomēr muzeji piedalās novadpētniecības konferencēs, kad vien iespējams. Kaut arī lielai daļai Latvijas muzeju nosaukumā ietverts vārds “novadpētniecība”, spriežot pēc informācijas, kas ietverta to tīmekļa vietnēs, daļa no tiem ar novadpētniecību nodarbojas tikai daļēji – vietnēs nav pieejami novadpētniecības materiāli/kolekcijas, nav arī attiecīgu publikāciju. Jautājums – vai ir pamats muzeju dēvēt par novadpētniecības muzeju tikai tādēļ, ka tas komplektē vietējos materiālus? Kurzemes muzeji lielākoties ir atteikušies no vārda “novadpētniecība” nosaukumā. Interesanti būtu uzzināt to motivāciju.

Kas, manuprāt, abām institūcijām – gan bibliotēkām, gan muzejiem – ir kopīgs – tās, domājams, veiksmīgi spēj komplektēt materiālus, arī sarīkot izstādes, tomēr apšaubāma ir to kapacitāte veikt pilnvērtīgu pētniecības darbu, tām ir maz publikāciju, un arī novadpētniecības materiālu digitalizācija šobrīd ir samērā margināla. Uzkrītoša ir funkciju pārklāšanās, par ko muzeji nerunā, bet runā bibliotēkas.

Lasot iepriekš minētās vadlīnijas, man radās sajūta, ka bibliotēku, muzeju, kultūras namu un citu kultūras institūciju apvienošana nākotnē noteiktos apstākļos, īpaši reģionos, ir ļoti ticama, bet varbūt pat nepieciešama, ja vien tam pastāvētu atbilstoša normatīvā bāze.

 

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs



[1] Grīviņš, Valters (red.) (2016). Novadpētnieka rokasgrāmata. Rīga: Apvārsnis.

[2] Bibliotēku likums (1998). Latvijas Vēstnesis, 167/169, 09.06.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 13, 02.07.

[3] Latvijas bibliotēku novadpētniecības darba vadlīnijas (2017). Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/file/2963519.pdf

[4] Latvijas bibliotēku novadpētniecības darba vadlīnijas (2017). Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/file/2963519.pdf

[5] Latvijas bibliotēku novadpētniecības darba vadlīnijas (2017). Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka. Pieejams: https://dom.lndb.lv/data/obj/file/2963519.pdf


 

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist