Ja Pauls Bankovskis savu 2019. gada 17. septembra ierakstu „Varas varā” sāk ar skaidrojumu, kādēļ kavējies apmeklēt Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādi „Latvijas gadsimts” (projekta vadītāja Irina Zeibārte, dizains H2E, 2018), tad es šo pašu tēmu vēlos sākt ar paskaidrojumu, kādēļ tomēr uzskatīju par nepieciešamu izstādi apmeklēt, proti, tas noteikti ir projekts, kas nedrīkst palikt nepamanīts, īpaši jau profesionālajās aprindās. Jāatzīst, ka šo izstādi apmeklēju divas reizes un mani iespaidi abās apmeklējuma reizēs bija tik atšķirīgi, ka pirmais, par ko šeit jārunā, ir izstādes iekārtojums, tad, kad tas ir jau iepazīts, arī izstādes saturs atklājas vieglāk un citādi.
Dizains
Manā skatījumā šoreiz H2E veikums mums nerāda dizainu, kas funkcionāli kalpotu izstādes satura atklāsmei vai iemiesotu kādu savu ideju, vai arī demonstrētu kādu tādu konceptu, ar kuru tiektos pāraugt pats sevi. Viss, ko ietērpjam vārdā „dizains”, šeit reducējies uz nepieciešamību salikt šo izstādi noteiktās telpās vai kvadrātmetros, tādēļ telpu grupa, kas jau sākotnēji nešķita piemērotākais variants izstādei, kļuvusi vēl grūtāk aptverama un haotiskāka. Latvijas ceļu gadsimta garumā mēs noejam caur šaurām, patumšām ejām, no kurām katrā kāds dzied vai runā vai kaut kas skan. Izstādes saturs sabirst neskaitāmās apakštēmās; saprast, kādēļ kāds priekšmets vai grupa atrodas konkrētajā vietā, sākotnēji liekas neiespējami. Šķietamajā haosā pat Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) izstāžu praksei tradicionāli raksturīgie interjera stūrīši izskatās gandrīz kā miera ostas. Motivācija to radīšanai man gan profesionāli joprojām paliek neizprotama, piemēram, izstādes sadaļā „Latvija – jauncelsmes ideāls” telpā tieši virs bijušā veikala „Sakta” stūra ar skatu uz Esplanādi novietoti divi art deco stila klubkrēsli un grāmatu skapis, kura saturs gan datējams ar daudz vēlāku laiku nekā 1920.–1934. gads. Nav skaidrs, vai šai telpai ir kāda saturiska slodze vai arī tā domāta apmeklētāju atpūtai. Taču, ak vai, – grāmatu skapis ir ciet un durvīm noņemts pat rokturis, tā piešķirot visai telpai smieklīgu, absurdu jēgu, kas ietver sevī gan mājienu uz garīgi slimo iestādi, gan mājienu uz to, ko muzeja darbinieki domā par apmeklētāju disciplinētības līmeni, gan uz faktu, ka ieceres rezultāts ir tiešs pretmets iecerei par lasīšanas stūrīti. Vai arī cits piemērs – kolhoza priekšsēdētāja kabinets. To var atpazīt tikai pēc izstādes apraksta, un tas pat attāli nav līdzīgs reālam kolhoza priekšsēdētāja kabinetam, ko es pazīstu ļoti labi, jo manai vecāmammai bija līdzīgs amats ar atbilstošu kabinetu. Vai scenogrāfija šeit pretendē būt tik spēcīga, lai iemiesotu konceptuālu ideju par kolhoza priekšsēdētāja kabinetu?
Saturs
Izstādei ir divas galvenās satura līnijas – hronoloģiskā simt gadus ilgā Latvijas valsts vēsture un tas, ko mēs saucam par „cilvēciskoto” vēsturi – tēmas, kas vairāk skar civiliedzīvotājus, pilsoņus, latviešus vai cittautiešus atkarībā no laika un notikuma. Katrai no desmit politiskās vēstures sadaļām ir savs autors vai autori un arī satura kvalitāte ir dažāda. Jāatzīmē, ka hronoloģijas pamatā ir likta valsts idejas attīstība, un tā vislabāk manifestējas sadaļās „Ceļš uz Latvijas valsti” un „Latvijas valsts aizstāvēšana”, visvājāk – „Latvija – jauncelsmes ideāls” un „Latviskā Latvija”.
Arī „cilvēciskotās” vēstures stāsti ir dažādā kvalitātē, bet nereti vispār pazūd vai nenolasās informācijas pārbagātībā, kas arī ir izstādes spilgtākais raksturojums. Vairāku tēmu ietilpināšana man šķiet lieka vai tverta pārlieku plaši, vai arī tāda, kas nav dominējošā konkrētā laikā, piemēram, sadaļu „Latvija – jauncelsmes ideāls” raksturo to pašu autoru darbi, kas izstādīti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajās ekspozīcijās, un tādejādi visa tēma šķiet ne ar ko neiezīmīga, nemaz nerunājot par to, ka jauncelsmes ideāls vai jauncelsmes simbols topošajā zemkopju valstī visticamāk nevarētu būt mākslas dzīve. Šeit vērojama zināma nekonsekvence – LNVM izmanto ļoti daudz priekšmetu, vēloties, lai apmeklētājs ar tiem identificējas, turpretim veselu laikmetu valsts dzīvē raksturo ar tās mākslas norisēm, kas sabiedrībai lielākoties ir svešas.
Galvenais politiskās vēstures satura trūkums ir fakts, ka dažviet tas ir galēji vienpusīgs un demonstrē politiski „pareizo” skatījumu, piemēram, izstādes sadaļa „Latviskā Latvija”, kas veltīta, lai mums pastāstītu par Kārļa Ulmaņa laiku, aplūko to tikai kā vadoņa kulta izpausmi un veidota tā, lai uzreiz „atsistu” vēlmi pēc kādas latviskās Latvijas. Uzskatu tik vienpusīgu šā laika interpretāciju par apkaunojošu. Vai mēs neuzlūkotu šo periodu citādi, ja konkrētās Eduarda Krauca filmas vietā, kurā atainots cilvēku gājiens ar nacistu režīmam līdzīgu rokas pacelšanu sveicienā, mēs paskatītos kādu filmu par kārtējās skolas vai pieminekļa atklāšanu Latvijas laukos, Ķeguma elektrostacijas celtniecību, valsts ekonomiskajiem rādītājiem, dzimstības pieaugumu u. tml.? Līdzīga vienpusība raksturo arī citas tēmas, piemēram, padomju periodu, arī tajā satura veidotāji nav atraduši nekā pozitīva (nacionālkomunisms, daudz lauku iedzīvotāju, katrā ciematā bija skola, ambulance un pasta nodaļa, bija daudz kolektīvu svētku un sadzīves tradīciju, kas tagad jau izzudušas).
Izstādē vairākkārt tiek atkārtots – 19. gadsimtā ideja par Latviju bija tikai poētisks ideāls. Vai tiešām? Es to sauktu par sociālu, ekonomisku un kultūras ideālu. Bet izstādes ievada sadaļā līdztekus minētajam „poētiskā ideāla” apgalvojumam ir nolikts brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki” manuskripts, kas taču caurcaurēm runā par zemi, saimniecisko, materiālo. Šeit varam atcerēties arī Andreju Upīti un viņa romānu “Zaļā zeme”, Augusta Deglava romānu “Rīga”, Jāņa Purapuķes garstāstu „Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” un daudzus citus, kas runā par saistību starp latviešu tautu un tās saimniecisko un ekonomisko pamatu – zemi. Varbūt būtu kāds drosmīgais, kurš mums parādītu valsts ekonomisko vēsturi gadsimta gaitā? Šādā kontekstā izstādes veidotāju apstāšanās pie 2004. gada man šķiet saprotama. Ko gan mēs varētu pateikt par šodienu?
Izstādes teksti, kuru īsumu un precizitāti pārsvarā var uzteikt, dažviet izskatās kā ideoloģiski pareizi uzbūvētas frāzes, kas apmeklētājiem viegli iegaumējamas un tamlīdz iesakāmas lietošanai.
Priekšmeti
Interesanti, ka šīs izstādes saturs tā arī neizskaidro, kādēļ bijis nepieciešams 68 muzeju kopdarbs un 1500 muzeju krājuma priekšmetu. Profesionāls skatījums atklāj jau zināmo – šī izstāde demonstrē mums Latvijas muzejus kā pārliecinātus krājējus lielākoties bez konkrētas specializācijas, protams, ar spilgtiem izņēmumiem – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Žaņa Lipkes memoriāls, Rakstniecības un mūzikas muzejs, varbūt arī citi. Man nešķita pietiekami pamatota daļas priekšmetu atrašanās izstādē, piemēram, uzmācīgais daudzums tautastērpu, to stilizācijas, atdarinājumi vai apspēles. Sadzīves priekšmetu daudzums ekspozīcijā – ziepītes un dvielīši – liek saturiski plašajai izstādes iecerei svaidīties nepārliecinošās galējībās. Ko mums stāsta salvetes un matadatas? Neko, izņemot to, ka Padomju Savienībā tās bija vismaz desmit reižu kvalitatīvākas, salīdzinot ar tām, ko tagad var nopirkt Eiropas Savienībā? Vai to izmantošana izstādē raksturo savu laiku? Manā skatījumā ne tā, kā tas piedienētos profesionālam muzejam, un visnotaļ spilgti tas atklājas kontrastā ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja eksponētajiem priekšmetiem sadaļā „Aizlauztā Latvija” – pēckara trūkumā darinātām sieviešu rokassomām vai ūdens sildāmo ierīci, šo priekšmetu stāsts izskan pārliecinoši un skatītājam veidojas priekšstats, ka patiesi redzējis ko unikālu. Izskatās, ka muzeju kopdarbs šeit ir profesionāls koncepts, kas nav slikti, un priekšmetu loģistika, nevis spēja konsolidēt 68 muzeju profesionālās prasmes viena spēcīga stāsta radīšanai. Varbūt būtu vajadzējis apstāties pie mazāka muzeju skaita?
Pozitīvais
Ir vairākas lietas, kuras gribu uzsvērt kā pozitīvas un kuras nedrīkstētu pārmākt iepriekš izteiktā kritika.
Šī izstāde rāda mums ļoti labu, profesionālu LNVM mēģinājumu pāraugt savu līdzšinējo izstāžu praksi. Šeit varu atzīmēt gan izstādes satura pamatā likto interpretāciju, gan tekstu īsumu. Tas nozīmē, ka uzmanība tomēr vairāk bija pievērsta tam, kā cilvēks šo izstādi apmeklēs, nevis tam, ko izstādes veidotāji grib pateikt. Bija vērojama cenšanās sabalansēt dažādos skaņu efektus, un zāles uzraudze man sekoja tikai uz jauncelsmes ideālu fona.
Bija novērojams mēģinājums rādīt mums vēstures un cilvēku likteņu paradoksus, piemēram, Oto Ūdentiņa dzīves gājums – „Apdāvināts, ar teicamu militāru izglītību. Patriots, lieliskas ētiskās īpašības. Enerģisks, akurāts, ļoti centīgs un strādīgs. Disciplinēts, korekts un taisnīgs pret visiem.” Lāčplēša ordeņa kavalieris, 1938. gadā Latvijas armijas ģenerālis, bet jau 1940. gadā okupācijas armijas štāba priekšnieks, kurš veiksmīgi turpināja karjeru tās militārajās institūcijās. Vai arī pēc Neatkarības kara – 1921. gadā – dzimušais Bernhards Babris, kurš divdesmit gadu vecumā brīvprātīgi iestājās Sarkanajā armijā, 1942. gadā 21. novembrī rakstīja vēstuli mātei: „Es vesels kā lauva, un kā lai citādi arī būtu, tik ilgi nokarojis, un tanī beigu cēlienā kauns pat būtu domāt par slimošanu.” 1943. gada janvārī viņš jau bija kritis kaujās pie Staraja Rusas. Tas ir tas, ko es gaidu vēstures izstādes apmeklētājas statusā, – mudinājumu iekšējai refleksijai par to, kas ir vēsture, kādi ir cilvēki, kas to veido, u. tml.
Tieši pateicoties šādiem iekļāvumiem, izstāde raisīja emocijas. Man ļoti patika stāsts par Neatkarības karu, kas beidzot ir cilvēciskots – stāstījums veidots, nevis balstoties uz kauju plāniem un dokumentiem, bet liekot priekšplānā neatkarības ideju, pārliecību par tautas neatkarību, kam jāseko, un šīs idejas ārkārtīgo dzīvesspēju visā laikā, kopš sevi apzināmies un atceramies, – simt gadu, bet, visticamāk, daudz ilgāk.
Interaktīvā karte ar Neatkarības kara pieminekļiem man šķita lieliska, jo dažādās Latvijas vietās izkaisītos pieminekļus, kurus liela daļa sabiedrības pat neatšķir – kādiem „partizāniem” tie īsti celti –, apvieno piemiņas laukā, kas pārklāj visu Latviju un liek uzskatāmi ieraudzīt, ka toreiz tas viss bija citādi un skāra visus Latvijas iedzīvotājus, un arī to, cik lielā mērā esam to visu aizmirsuši un neatkarību pieņemam kā pašsaprotamu.
Savu apogeju izstādes emocionalitāte, iespējams, sasniedz telpā, kur apmeklētāji atstājuši veltījumus Latvijai. Domāju, ka labākie/patiesākie no tiem ir vērti, lai tiktu saglabāti vēsturei. Tajos ir tāda Latvijas mīlestība, kādu ikdienā kautrējamies paust. Iesaku visiem tos izlasīt kā 2018.–2019. gada stāstu par Latvijas valsti.
Kā nacionālam līmenim atbilstošu es raksturotu mēģinājumu tvert pieteikto tēmu plaši un daudzpusīgi, kas īpaši raksturīgs izstādes sākumam, un zināmā mērā arī starpdisciplināri, kas nebūt nav ierasti Latvijas muzejiem. Tēmas interpretācijā ietvertais saturs ļauj skatītājam izmantot zināšanas, kuras viņš par šo tēmu ir guvis no citiem mākslas veidiem – literatūras, mūzikas, tēlotājmākslas; redzējis kaut kur citur vai piedzīvojis paša pieredzē, un to es uzskatu par šīs izstādes profesionālāko kvalitāti, kaut gan man būtu interesanti redzēt vēl arī ekonomisku, kultūrantropoloģisku un/vai dabaszinātnēs balstītu skatījumu.
Jāatzīmē arī, ka informācija par izstādi un atbildības robežām tajā ir viegli atrodama.
Pēcgarša
Nepietiekama. Nejūtos redzējusi izstādi „Latvijas gadsimts”. Laikam vajadzētu izmantot kādu no mēneša pēdējām sestdienām, kad ieeja izstādē ir bez maksas, lai aizietu trešo reizi. Un es neesmu pārliecināta, ka tā ir atzinība, varbūt pozitīvs dzinulis izpētei, taču izstāde „Latvijas gadsimts” man ļāva justies kā daļai no Latvijas gadsimta.