Latvijas Kara muzeja simtgades izstāde, kas pieteikta publiskajā telpā kā “lielākā Latvijā Neatkarības karam veltītā ekspozīcija; lielākais ar vēstures liecībām piesātinātais vizuāli telpiskais stāsts par Neatkarības karu Latvijā” (ekspozīcijas autore: Barba Ekmane; dizains: Dd studio), manā skatījumā ir nevis ekspozīcija, pat ne izstāde, bet drīzāk “sarkanais stūrītis” – saturiski un vizuāli fragmentāras, grūti uztveramas, jau daudzkārt izskanējušas klišejiskas informācijas atkārtojums, kura mērķis drīzāk ir uzrunāt skatītāju patriotiskās jūtas vai pat iniciēt tās, nevis radīt simtgades cienīgu interpretāciju. Propaganda.
Protams, simtgades gadā skatāmās izstādes pretendē runāt par patriotismu, veicināt patriotismu un kalpot noteiktai ideoloģijai, taču pārsvarā mums tas sanāk slikti. Interesanti, ka arī izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā “Valsts pirms valsts. Atbrīvošanās gadsimts 1817–1918” (kuratori: Dr. hist. Jānis Šiliņš, Dr. hist. Mārtiņš Mintaurs, Dr. hist. Vija Daukšte; scenogrāfi: Krista un Reinis Dzudzilo), kas pretendēja runāt par latviešu nācijas un nācijas pašapziņas veidošanos, to paveica tikpat nepārliecinoši.
Domāju, ka nekas tik maz neiedarbojas uz patriotisma jūtu attīstīšanu sabiedrībā kā jau gatavi slēdzieni, frāzes, atkārtošanās, vienpusējs notikumu atainojums. Un otrādi – nekas nebūtu labāks, ja nu mēs vēlētos šādu patriotismu veicināt, kā laba interpretācija, stāsts, kādu, piemēram, varēja vērot muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izstādē “Es (arī) esmu latvietis” Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās, kaut gan es nedomāju, ka muzejiem vispār būtu jānodarbojas ar ideoloģiju, politiku vai kādu vienotu uzskatu propagandu.
Latvijas Kara muzejam pēc izstādes “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā” (autori: Ilze Krīgere, Klāvs Zariņš; ekspozīcijas mākslinieciskais dizains: H2E) bija atlicis neliels solis līdz izcilībai, taču tā vietā, lai analizētu izstādes nedaudzos tehniskos trūkumus un sasniegtu šo izcilību, attiecībā uz ekspozīcijas daļu “Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918–1920” vērojama profesionālā spēles laukuma nepārredzēšana un muzeoloģisku zināšanu trūkums, kas liek domāt, ka augstāk minētās izstādes panākumi drīzāk bija dizaina biroja H2E sasniegums un nevis Latvijas Kara muzeja veikums.
Saturs
Haoss. Militārā vēsture, protams, ir grūta tēma, taču muzejs nav izdarījis neko, lai šo tēmu skatītājam pat nevis vienkāršotu, bet loģiski izstāstītu. Patiesībā nelikās, ka ekspozīcijas pamatā vispār būtu paša muzeja pētniecības darbs, ideja vai doma par mērķauditoriju. Tie paši notikumi, kas savirknēti vēstures grāmatās, šeit vienkārši izlasāmi daudzviet uz pilnīgi nebaudāmiem sarkaniem foniem un, protams, kājās stāvot. Un viss.
Informācijas izvēli es dēvētu par maksimāli fragmentētu. To apliecina gan notikumu pārstāstījums, izmantojot pat dienu hronoloģiju, gan vienā vizuālajā blokā apvienota vēstures informācija, priekšmetu anotācijas un informācija svešvalodā. Ieejot izstādē, skatītājs ir pilnīgi apjucis – paredzētajam apskates virzienam jāved pa labi vai pa kreisi? Ekspozīcijas ievadpanelis uzskatāmi apliecina, ka nedz ideju, nedz kādas interesantas interpretācijas (vismaz es tādu nesaskatīju), nedz jaunas zināšanas šeit nav ko meklēt. Tā pretendē ieliet mums galvās domu, ka esam pelnījuši šo valsti un mums jābūt par to lepniem, lai gan liela daļa Latvijas sabiedrības tieši par “valsti” nav visai augstās domās, kā to pierāda ne tikai kopš 1990. gada pusmiljons miera laikā emigrējušu Latvijas iedzīvotāju, bet arī ievērojama daļa no palikušajiem.[1]
Hronoloģisko stāstījuma principu izjauc citi saistīti stāsti vai, drīzāk, pat ne stāsti, bet tēmu pieteikumi. Tādējādi pat visa hronoloģija nav aptverama kādā vienotā pārskatāmā un apjēdzamā vienībā.
Kā uzmācīga reklāma fonā skan Latvijas himna. Nepārtraukti. Monotoni. Kad es muzejos dzirdu šīs monotonās atkārtojošās melodijas, mana vienīgā asociācija ir ar garīgi slimo iestādēm vai kādām mākslas filmām ar sirreālu, absurdam tuvu saturu. Cenšoties ignorēt šo fonu, skatītājam izmisīgi koncentrējoties, jācenšas saprast, kāda ir dizaina ideja, un jāatrod kāds pieturas punkts, no kura sākt veidot sapratni par tēmu.
Priekšmeti
Tas, ka muzejs ir priekšmeti, ir aksioma, kas pagaidām nav apstrīdēta. Bet es gaidu, kad tas notiks, kaut vai tikai tādēļ, ka visi slēdzieni, pieņēmumi un domas, kas šķiet neapstrīdami kādā laika nogrieznī, kaut kad tomēr tiek apstrīdēti. Visādā ziņā es uzskatu, ka priekšmeti ir viens no muzeju lielākajiem izaicinājumiem, profesionālajiem meklējumiem, mūsu Nacionālā muzeju krājuma vērtības apliecinājumiem un galvenais darbības lauks. Tiem jākalpo nācijai nozīmīgu stāstu atklāšanā un sabiedrības motivācijai reflektēt par savu kolektīvo atmiņu. Taču šajā ekspozīcijā pat tie, kam dažkārt liekas, ka muzeji pārblīvē ekspozīcijas ar priekšmetiem, būs vīlušies, jo priekšmetu ir maz un tie ir tik skopi anotēti, ka tiem praktiski nav nekādu savu stāstu; to unikalitāte, ja nu tāda tomēr būtu, skatītājam paslīd garām neievērota. Visi priekšmeti, cik varu atcerēties, ir tipveida vai tiek pasniegti kā tipveida – ieroči, formas tērpi, zīmotnes; visi līdz spīdumam restaurēti: ieroči izskatās tik svaigi, kādi, domājams, nebija pat tikko pēc ražošanas, formas tērps – kā no šūšanas darbnīcas vai ķīmiskās tīrītavas, bet visas (?) fotogrāfijas un dokumenti ir kopijas. Priekšmetu vietā ekspozīcijā liela slodze tiek piešķirta scenogrāfiskām 3d projekcijām, piemēram, Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada 18. novembrī radīta pēc pazīstamās Viļa Rīdzenieka fotogrāfijas.
Dizains
Nelikās, ka dizains šeit kalpotu jēgas vai zināšanu atklāšanai, izņemot tos pāris monitorus, kur animācija uzskatāmi atklāja, piemēram, lielinieku uzbrukuma apjomu un masveidīgumu Latvijai; šķita lieliski un neticami, ka tikko izveidotie Latvijas militārie spēki spēja kaut kam tik jaudīgam pretoties. Ekrāna apakšējā daļā slīdošais teksts šķita uzrakstīts “vieglajā valodā” – kamēr sagaidi teikuma beigas, sākums jau aizmirsies; šeit noteikti būtu lietderīgāks tāds rakstītā teksta formāts, kas katram lasītājam ļautu veidot savu lasīšanas tempu. Ņemot vērā tēmas sarežģītību, šādai animētai projekcijai būtu jābūt vismaz pāris metru platumā jau ekspozīcijas sākuma daļā ar ērtu krēslu blakus. Atkārtošana esot zināšanu māte, tādēļ atkal jau, ņemot vērā tēmas sarežģītību, nebūtu slikti, ja dažādas ekspozīcijas daļas stāstītu šo pašu stāstu tikai no cita skatu punkta, varbūt tad apmeklētājs, izejot pa durvīm, tiktu savās zināšanās bagātāks. Vienalga, derētu jebkas cits, nevis šīs ekspozīcijas lietišķā, vienlaikus vizuāli agresīvā, bet saturiski statiskā uzmācība.
Atšķirīgie Latvijas Kara muzeja ekspozīciju dizaina kvalitātes līmeņi šoreiz liek uzdot jautājumu arī par muzeja ilgtermiņa dizaina perspektīvu. Pulvertonis – valsts nozīmes arhitektūras piemineklis viduslaiku pilsētas nocietinājuma sastāvdaļa; Kara muzeja ēka – arhitekta Artūra Galindoma 20. gadsimta 30. gadu projekts; muzeja iekštelpu stils – izskatās pēc Staļina laika smagnējā nacionālā romantisma / Ulmaņa laika autoritārisma; pēdējās ekspozīcijas daļas un pieļauju, ka arī citas, katru veidojis cits dizaina birojs, katra no tām ir ne tikai stilistiski atšķirīga, bet pauž dažādu attieksmi pret skatītāju, interpretācijas kvalitāti, bet kopumā muzeja attieksmi pašam pret sevi, kura nekonsekvence attiecībā uz dizainu, liek domāt par līdzīgu attieksmi arī citos ar muzeja darbību saistītos līmeņos. Man ir sajūta, ka muzejiem ir laiks veidot vienotas koncepcijas attiecībā uz to, kā tie izmantos dizainu savas misijas realizācijai un mērķu sasniegšanai.
Vai es jau pieminēju uzraudžu modrās acis? Acīmredzot, lai uzraugu vai uzraudžu sekošana skatītājam nešķistu uzmācīga, šoreiz tās nosēdinātas telpas viduspunktā un savdabīgā vitālā veidā dominē par statisko ekspozīciju.
Pēcgarša?
Ātrāk prom.
Attēli dd.lv