Agnese Neija. Memoriālie muzeji – vēstījuma kvalitāte

Lielākā daļa memoriālo muzeju padomju periodā bija totāli garlaicīgi, to es atceros no saviem skolas gadiem, – parasti tajos bija viena telpa ar īstām vai neīstām piemiņas lietām (ekspozīcijas emocionālā daļa), kas caurmērā šķita diezgan vienveidīgas, un planšetes ar informāciju pārējās telpās (ekspozīcijas zinātniskā daļa). Ne vismazākā informācija tolaik neaizķērās manā galvā, kaut gan es biju īsts “grāmatu tārps”, un, cik spēju atcerēties, arī personiskie priekšmeti nekādu iespaidu neatstāja. Varbūt tādēļ, ka vismaz manos skolas gados priekšroka tika dota tā sauktajiem ideoloģiskajiem muzejiem – Strēlnieku, Revolūcijas, V. I. Ļeņina, Salaspils. Kā interesants fakts atmiņā palika Biķernieku memoriāla apmeklējums, jo šodien daudzviet sastopams uzskats, ka padomju laikā holokausta pieminekļi netika atzīti. Varu apliecināt, ka tā tas nebija. Apmeklējot muzejus, iespaidu atstāja vide, sakoptība – ēkas, daba, noskaņa, koki, īpaši labi atceros mežu ap Annas Brigaderes Sprīdīšiem. 

Liels atvieglojums bija lasīt, ka arī Imants Ziedonis līdzīgi apraksta savu pieredzi ar muzejiem: “Kad es biju bērns, skolnieks, vidusskolnieks, man neviens muzejs netika atstājis ne vismazāko iespaidu [..] Es vēl tagad nevaru izlasīt pie sienām visus tos uzrakstus. Es arī neesmu redzējis, ka to kāds dara. Tādu ekspozīciju muzejā nemaz nevajag.”[1]

Valdīja diezgan vienots šo muzeju ekspozīciju iekārtošanas stils, arī to apmeklēšana notika pārsvarā grupās, tādejādi katram apmeklētājam atsevišķi tapt emocionāli vai intelektuāli uzrunātam šajās ekspozīcijās bija visai maza iespēja. Imants Ziedonis gan norāda vēl uz citu interesantu blakusefektu šiem tradicionālajiem masu braucieniem uz muzejiem, sakot, ka šādas apmeklētāju plūsmas tikai “radot muzejā caurvēju”: “Lielā grupā ne personībai, ne muzeja smaržai nekad netiks klāt. Tāda masveidība kā mums te, tās ir šausmas. Tam nav nekāda efekta – ne ideoloģiska, ne estētiska. Ir jau vēl cita nelaime šai caurskriešanai. Katrai mājai tomēr ir mājas gars, sava emociju un noskaņu gaisotne. Ja dzejnieks pie tā galda ir strādājis, tad tur ir enerģētiskais lauks. Un tie, kuri staigā cauri un kuriem nav rezonanses ar šo lauku, tie izvazā katrs pa drupatiņai no šī domu koncentrāta. Viņi rada muzejā caurvēju.”[2]

Jāsaka, ka memoriālo muzeju problēmas padomju periodā ātri kļūst tradicionālas un ļoti labi apzinātas. Tā laika presē regulāri parādās konstatējumi, ka ekspozīcijas ir garlaicīgas, vienveidīgas, nav zinātniskas, nenotiek pieredzes vispārināšana, jaunu ceļu meklējumi u. tml. Parādās arī muzeju kritika, tiek iezīmēti risinājumi. Regulāri par šiem jautājumiem presē izsakās Līvija Volkova, Arnolds Klotiņš, Saulcerīte Viese un citi. “Vai savas republikas piemiņas muzeju veidošanā mēs vispār atzīstam kādus principus, kādas profesionālas likumības, kuras būtu jāpētī un jāattīsta, kā tas pats par sevi saprotams jebkurā citā nozarē? [..] neviena ekspozīcija netiek atklātībā profesionāli izvērtēta, katrs savās mājās parunājas, cits citu paliela, un viss rit tālāk, kā ritējis jau gadu desmitiem. Varbūt derētu tomēr sākt runāt un rakstīt par būtiskiem kritērijiem ekspozīciju vērtēšanā? Un, meklējot atspēriena punktus, nevajadzētu aizmirst faktu, par kuru jau vairs nestrīdas: muzeja ekspozīcija ir zinātniski pētnieciskā darba rezultāts, izteikts specifiskā mākslinieciskā formā.”[3]

Īpašu satraukumu daļā sabiedrības tolaik raisīja arī barbariskie memoriālo māju “atjaunošanas” procesi, kas daudzviet noveda pie autentiskā iznīcināšanas un vairāku objektu parādīšanās, kuru koncepcija bija “kā būtu varējis būt”. Protams, 60. gadu sākumā, sākoties memoriālo muzeju uzplaukumam, autentisko ēku saglabāšanas centieniem un restaurācijai, nevienam nebija pieredzes, kā tas darāms, neviens nebija bruņots ar mūsdienās pastāvošo izpratni par kultūras pieminekļu autentiskuma vērtību un restaurācijas kvalitāti. Tolaik bieži notika tieši pretēji, un arī domāts tika pretēji – galvenais, lai izskatās īsti. Tādējādi tika iegūtas daudzas “memoriālās” vietas praktiski bez jebkāda autentiskuma, ja vien par tādu neuzskata apkārtējo vidi. Tā, Ģederta Eliasa dzimtās mājas “Zīlēni” tika nojauktas un uzceltas pilnīgi no jauna – pavirši, atkāpjoties no projekta, kaut gan par šo darbu celtniekiem tika samaksāts pēc paaugstināta tarifa – kā restauratoriem. Novērtējot atjaunotās ēkas tehnisko stāvokli, esot atzīts, ka: “Iecerētais gala rezultāts ticis sasniegts un ēka veido vēsturiski telpisko vidi, kāda bija mākslinieka dzīves laikā [..] Uzbūvētā dzīvojamā ēka ir jaunbūves objekts, jo tā pilnībā būvēta no jauna un jauniem būvmateriāliem”[4].

Nekādu novitāšu neredzēja arī memoriālo muzeju ekspozīcijās. Īstos vai iedomāti īstos sadzīves priekšmetus naivi centās novietot tā, it kā rakstnieks būtu “tikko izgājis”. Telpās valdīja pārliecīga kārtība un tāda kā sadzīviski neiedomājama sterilitāte, kaut gan, kā ziņo mans iecienītais Amerikas laikraksts, tam pretstatā viena no tā laika memoriālo muzeju problēmām bija piegānītās trepju telpas, kas Latvijā parādījās līdz ar padomju okupāciju: “[..] pieredze rādot, ka Rūdolfa Blaumaņa, Jaņa Rozentāla un Andreja Upīša memoriāldzīvokļus ir nepatīkami apmeklēt piesušķoto, dzērāju apgānīto un smirdošo kāpņu telpu dēļ”[5].

Ļoti labi situāciju novērtēja muzikologs Arnolds Klotiņš, kurš, apzinoties, ka lielākā daļa memoriālo muzeju ekspozīciju ir vien butaforijas, norādīja, ka šādā gadījumā katram no šiem muzejiem jāmeklē savs unikālais vēstījuma veids. Uz Līvijas Volkovas jautājumu, ko viņš gaida no memoriālā muzeja, kurš nav saglabājies “tīri memoriāls, bet izveidots uz daļēji memoriāla pamata”, viņš atbild: “Ja muzejs atrodas piemiņas vietā, tad gaidu tikai to, ar ko var uzrunāt šī vieta. Skaužamas novirzes te mēdz būt divējādas. No visām malām savākta un īpaši eksponēta informācija, cenšanās pateikt “visu” par atbilstošo objektu atšķaida pašas piemiņas vietas īpašo iespaidu. Neatzīstu, ka muzejam būtu jāaizstāj grāmatu studijās saņemamais. Piemiņas muzejam jāiedarbojas jau zināmas iepriekšējas informācijas kontekstā. Vai arī tas var ierosināt slāpes pēc informācijas. Tāpēc hrestomātiska informācija piemiņas muzejos būtu jāizkārto savrupi, piemēram, jāpaslēpj atsevišķi izšķirstāmos albumos”[6].

Viena no idejām, kā attīstīties memoriālā muzeja ekspozīcijai, bija ietvert personības profesionālo devumu zināmā vispārinājumā, piemēram, Klotiņš ierosina, ka Kārļa Skalbes muzejs pelnītu ekspozīciju par literāro pasaku Eiropas rakstniecības attīstībā, Andreja Jurjāna vai Emiļa Melngaiļa muzejs – par mūzikas folkloras vākšanas darbu Latvijā no senlaikiem līdz mūsu dienām.[7] Tomēr pret šādu ideju radās arī pamatoti iebildumi, un tā nekādi risinājumi netika atrasti. Toreizējā Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietniece lrēna Bākule uzskatīja, ka, “izveidojot Meņģeļos šādu ekspozīciju, tas vairs nebūs memoriālais muzejs, tajā vairs nevaldīs brāļu Jurjānu dzīves elpa. Jo šādas ekspozīcijas uzturēšana prasa papildus ietaises – centrālapkuri, gaisa kondicionēšanu utt., nepieciešams būs celt administratīvo ēku, bet Braku piemērs jau rāda, cik ļoti šāda ēka, šāds svešķermenis traucē muzeja darbu”[8].

Memoriālo muzeju ekspozīcijām par sliktu vienmēr nācis fakts, ka mūsu kultūrvidē priekšmets tradicionāli ir ilustrētājs un atrodas pakārtotā lomā, tas nespēj un nestāsta pats savu stāstu, līdz ar to apmeklētājam nemaz nav pārliecības, ka priekšmets ir autentisks un piederējis personībai. Protams, ir izņēmumi. Taču lielākoties mēs skrienam cauri memoriālo muzeju ekspozīcijām – gar kārtējiem krēsliem, gultām, grāmatu plauktiem –, un mūsos paliek drīzāk iespaids par interjeru, nevis personību. Pie tam nereti šī lietu sterilitāte kļūst par vienīgo vēstītāju. Cik vien varu atcerēties, memoriālajos muzejos trūkst personības balss – neskan mūzika, dzeja, proza. Nebūtu slikti arī kinohroniku vai dokumentālo filmu materiāli. Ja nav talantīga gida stāstījuma, tad var teikt, ka dominējošs kļūst interjers, un parasti tam nepiemīt īpaša oriģinalitāte. Tas – par emocionālo daļu.

Kas attiecas uz ekspozīciju zinātniskumu, tad šeit arī ir visādi gājis. Varētu likties, ka padomju periodā ar to vajadzēja būt visam kārtībā, bet tā nav. Tikai dažos no memoriālajiem muzejiem strādāja literatūrzinātnieki, bija veikti pētījumi un gidiem vienkārši bija, ko teikt. Daļā muzeju planšetēs iekļautā informācija bija avīžrakstu apkopojumi un grāmatu citāti. “Tur, kur nav bijis iespējams dot pārliecinošu stāstījumu ar memoriālo materiālu, nācies izlīdzēties ar tīri mūsdienīgu ekspozīciju, kas sliktākā gadījumā fotoattēlu un dokumentu kopijās ilustrē faktus, ko var izlasīt grāmatā, labākā – sniedz jaunu pētījumu rezultātus.”[9]

Vēl sliktāk gāja ar idejām par konceptuālām ekspozīcijām. Tās nebija gatavs pieņemt neviens. Ekstravagantas idejas gan parādījās tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Arī Līvija Volkova, kas daudz rakstīja memoriālo muzeju kritiku un aicināja meklēt jaunus ceļus, tomēr nebija gatava tos akceptēt, kad tādi uzradās. Varbūt slikti, ka pirmās tādas koncepcijas autors bija skandalozais Viktors Jansons, kurš savus uzskatus par Rainīti nebūt neslēpa. Toreizējais Raiņa literatūras un mākslas muzeja direktors Ivars Zukulis uzticēja Jansonam izstrādāt ekspozīcijas konceptu ar Raiņa nāves fakta interpretāciju Raiņa un Aspazijas vasarnīcai Majoros. Un tad Jansons arī radīja! Pēc idejas publiskošanas starp avīžu virsrakstiem dominēja tādi kā “Jansoniādei nē!”, “Memoriālā muzeja nāve” u. tml. Jansonam pretī nostājās tādas personības kā Viktors Hausmanis, Viesturs Vecgrāvis, Janīna Kursīte, Lilija Dzene, Miervaldis Polis, Saulcerīte Viese un daudzi citi.[10] Protams, Jansonam bija arī daudz piekritēju. Māra Eņģele, Ivars Zukulis pārliecinoši aizstāvēja Jansonu: “Viktora Jansona projekts Majoros Memoriāls ģēnija nāvei iezīmējās ar to, ka, uzsverot dokumentālās liecības, detaļas vai priekšmeta autentiskumu, vēsturisko patiesību un skaidrību, viņš viennozīmīgi vērsās pret pseidomemorialitāti un uzslāņojumiem. Tā vietā veidojot mākslinieciskas formulas” [11]. Pateikt precīzāk šeit nebūtu iespējams.

“Jā” Jansona projektam teica vēl daudzi, ieskaitot LU Filoloģijas fakultātes teātra zinātnes studentus: “Tas, ka manai paaudzei Rainis nav īpaši iemīļots, ir tā rezultātā, ka Rainis pārāk glorificēts un par viņu, vismaz skolās, nepieļauj nekādas variācijas. Visa izpratne par dzejnieku veidojas pēc to cilvēku gatavām atziņām un skaidrojumiem, kas veltījuši Raiņa daiļrades izpētei gadu desmitus. [..]

Tas ir zināms grūdiens pārējiem elastīgi domājošiem cilvēkiem par to, ka pietiek gulēt uz vecajām vērtībām; mēs nedrīkstam ļauties kūtrībai un stereotipiskai domāšanai, kas, pēc būtības, valda mums visapkārt”[12].

Konflikta cēlonis šeit pamatā bija vēsturiskas tradīcijas iepriekš nosacīts. Raiņa muzeji Latvijā sākotnēji tika veidoti kā ideoloģiskie centri, kas sabiedrībai “skalotu smadzenes” sociālistiskā reālisma garā. Latvijas sabiedrība un inteliģence tos savukārt vēlējās paturēt kā vienkārši memoriālos muzejus, kas tomēr bija sarežģīti, jo no četriem Raiņa muzejiem tikai vienam – Rīgā, Baznīcas ielā – bija kaut kāds autentisks saturs. Tāda nebija ne Jasmuižā, ne Tadenavā, ne Majoros. Radās likumsakarīgs jautājums – ko darīt? Kā lai šīs vietas vēsta par Raini? Pie tam – arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas nekādas īpašas izmaiņas memoriālajos muzejos nenotika. Kā atzīmē Ivars Zukulis: “Pārmaiņām, kas sākās pēc neatkarības atjaunošanas, šķiet, vajadzēja skart arī mūsu muzeju darbību un filozofiju. Taču nav vēl izzudušas 50 gados būvētās ideoloģizētās formas un satura klišejas. Daudz kas vēl nav izanalizēts un novērtēts, daudz kur notikusi vienkārši detaļu nomaiņa”[13].

Un vēl jāatceras, ka padomju gados Rainis bija uzcelts uz augsta pjedestāla, interpretēt to citādāk nozīmētu domāšanas maiņu, kas tolaik vēl bija grūti. 

Stāsts par Raiņa muzejiem būtībā šeit ir stāsts par divu karojošu pušu pozīcijām, no kurām, kā to pierādīja 2016. gada Majoru atjaunošanas projekts, lielā mērā ir uzvarējuši “rainisti”, jo atjaunotajā ēkā daļēji saglabāta vājākā no memoriālo muzeju vēstījumu tradicionālajām koncepcijām – “kā it kā varēja būt“. Jaunā ekspozīcija ēkas pirmajā stāvā respektē autentiskuma trūkumu ar tēmu “Es un Tu”, “kas veltīta Raiņa un Aspazijas mīlestībai un daiļrades virsotnēm, ko atklāj viņu kopdzīves mezglpunkti un daiļrades process – nozīmīgākie darbi”[14].

Protams, ka Jansons domāja pareizi, kā to pierādīja Žaņa Lipkes memoriāla panākumi daudz vēlāk. Viņš pierādīja, ka ir jādomā plaši un tēlaini, atsakoties no tradīcijām un viltotās memorialitātes. 

Majori un Tadenava – gals un sākums. Tadenava ir otra Jansona ideja memoriālo muzeju vēstījumu attīstībā. Arī šeit Jansons piedāvāja atteikties no “sadzīves” demonstrēšanas un veltīt atjaunojamo ekspozīciju Raiņa bērnībai, kurā galveno lomu spēlējusi saule. “Viss šeit pakļauts dzejnieka bērnības atmiņu konstrukcijai, atmiņu čūskai, kura pārvērsta par zeltu, kā rakstīja Rainis, baltajai tukšajai mājai – SAULES PĒRKLIM. Ar šo –pilnībā pārbūvēto, rekonstruēto māju, balto tukšumu – ikvienā apmeklētājā ir jāpanāk liels dvēselisks pārdzīvojums un atgādinājums, ka katrs no mums kādreiz ir bijis bērns, katram ir bijusi sava sapņu māja, savs saules pērklis. [..] jāuzbūvē māja kā mākslas objekts – PIEMINEKLIS ĢĒNIJA BĒRNĪBAI.”[15]

Pārsteidzoši, ka 2016. gadā atjaunotajā Tadenavā mēs nekur neredzam atsauci uz Jansona idejām, izteiktām gandrīz divdesmit gadus agrāk.

Protams, lai gan saturiski vāji, padomju okupācijas gados memoriālie muzeji bija nesalīdzināmi labāk apmeklēti nekā vēlāk, Latvijai atgūstot neatkarību. To panāca gan ar tēmas integrēšanu izglītības sistēmā, gan ar minētajām darbaļaužu ekskursijām. Kad tās pārtrūka, ilgāku laiku iestājās klusums, ko tikai tagad sākam pārvarēt ar atjaunotajiem projektiem, taču vēl joprojām tik plaša personību piemiņas muzeju tīkla pastāvēšana Latvijā liecina par zināmu daudzdimensionālu ekskluzivitāti, salīdzinājumā ar apmeklētāju daudzumu tajos. Tas gan, domājams, tuvākajos gados mainīsies, ja pašvaldības iekļaus muzejus savās “kultūras stratēģijās”, kā tas jau ir noticis, piemēram, Alūksnē, kur Ernsta Glika Bībeles muzejs kļuvis par organisku Alūksnes vēstures un tūristu apskates maršrutu daļu.

 
Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Attēls: photographer.ru 
Grafiskais dizains: Edvards Percevs

[1] Volkova, Līvija (1985). Nākotnes domas Starptautiskajā muzeju dienā. Literatūra un Māksla, 17.05.

[2] Volkova, Līvija (1985). Nākotnes domas Starptautiskajā muzeju dienā. Literatūra un Māksla, 17.05.

[3] Volkova, Līvija (1985). Galvenokārt, bet ne tikai par Melngaiļa muzeju. Literatūra un Māksla,  04.01.

[4] Krūmiņš, Guntis (1991). Strīdi ap “Zīlēniem”. Jelgavas Ziņotājs, 29.10.

[5] Egle, Elga (1985). Kultūras dzīves centieni un šķēršļi. Laiks, 02.02.

[6] Volkova, Līvija (1985). Nākotnes domas Starptautiskajā muzeju dienā. Literatūra un Māksla, 17.05.

[7] Volkova, Līvija (1985). Nākotnes domas Starptautiskajā muzeju dienā. Literatūra un Māksla, 17.05.

[8] Laukmale, B. (1982). Pavērsiena punkts. No konferences par memoriālo māju aizsardzību, izmantošanu un propagandu. Stars, 04.11.

[9] Viese, Saulcerīte (1985). Kā ieiet rakstnieka pasaulē. Literatūra un Māksla, 04.01.

[10] Jansoniādei muzejos nē! (1998). Literatūra. Māksla. Mēs, 07.10.

[11] Krauliņš, Andrejs (1999). Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Literatūra un Māksla Latvijā, 25.11.

[12] Doiniča, Diāna, Dūmiņa, Līvija (1998). Jā – V. Jansona projektam! Literatūra. Māksla. Mēs, 29.10.

[13] Krauliņš, Andrejs (1999). Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Literatūra un Māksla Latvijā, 25.11.

[14] Raiņa un Aspazijas vasarnīca (2020). Jūrmala.

[15] Lāce, Aija (1999). Pirts apģērba slavinājums jeb Es jūs piespiedīšu mīlēt tukšumu. Literatūra un Māksla Latvijā, 23.09.

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist