Agnese Neija. Memoriālie. Post Scriptum. Lielie kapi

Abās sērijās par personību piemiņas muzejiem Latvijā daudz esmu rakstījusi arī par tiem, kas palikuši ieceres stadijā, tāpat esmu rakstījusi par pašas piemiņas idejas attīstību. Lielo kapu liktenis apvieno abas šīs tēmas kā viena no šodienas kultūrainavas aktualitātēm, tādēļ, domāju, ir vietā šeit aplūkot, kā ir attīstījusies ideja par šīs vietas saglabāšanu un kāds ir bijis tās saturs.

Nestāstīšu par Lielo kapu vēsturi vai par personībām, kas tur apglabātas. Lielajos kapos kādreiz atradās arī manas ģimenes un daudzu citu rīdzinieku ģimeņu kapa vietas, kas tagad neatgriezeniski zudušas. Par Lielajiem kapiem ir grūti (un bezjēdzīgi) rakstīt arī tādēļ, ka tik daudz jau ir uzrakstīts. Ir tikai viens aspekts, kādā, manuprāt, šeit ir vērts Lielo kapu fenomenu aplūkot, proti, piemiņas idejas attīstības konteksts. Piemiņas saglabāšana individuālā līmenī Latvijā ir ļoti izkopta ar ģimeņu kapu kultūru. Citādi ir ar sociālo līmeni. 20. gs. sākumā Latvijā radās pirmie personību piemiņas muzeji, kas līdz pat neatkarības atjaunošanai piedzīvoja lielu popularitāti. 20. gs. 90. gadi mums bija vērtību pārvērtēšanas laiks. Dažu personību piemiņu mēs atzinām par saglabāšanas vērtu, citām beidzot pagriezām muguru, bet vēl citas kaut kā dabīgi “aizmirsās”. Visu šo laiku šīs mirušās personības bija mūsu sarunu biedri tajā nozīmē, ka mēs to publisko devumu vērtējām individuāli. Ar Lielajiem kapiem ir citādāk – saturiski tie pārstāv kultūras laikmetus, daudzas personības, dažādas institūcijas, draudzes, kultūras un zinātņu nozares un arī atsevišķu ģimeņu stāstus. Kādēļ tik kusli ir veicies ar idejas attīstību un šīs vietas reālu sakārtošanu? Vēsturiski Lielo kapu uzplaukumu un nozīmi sabiedrībā  nodrošināja to darbība. Pēc slēgšanas, savukārt, dažādu apstākļu dēļ to idejiskais saturs – dažādu atmiņu lauku apvienošana vienotā piemineklī – nekad nav bijis pietiekami aktuāls, vai arī tas vērtējams kā konceptuāli pārāk sarežģīts mūsu motivācijai šo vietu saglabāt un pat attīstīt. Nelaimīgs liktenis? 

Problēmas Lielo kapu kontekstā sākās tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Jau 1939. gadā Rīgas pilsētas valde pieņēmusi lēmumu par Lielo, Jēkaba un Pokrova kapu slēgšanu, taču to nepaguva īstenot. Šādu lēmumu atkārtoti pieņēma attiecībā uz Lielajiem kapiem 1951. gadā. Tā kā visa vācu minoritāte bija  repatriējusies 1939. gadā, tad likumsakarīgi – daudzus kapus piederīgie pārstāja kopt un to pienācās darīt pašvaldībai. Lai darbs būtu vieglāk padarāms vai, pareizāk sakot, lai tas nebūtu jādara, pašvaldība esot sākusi kapu kopiņas nolīdzināt un novākt laika gaitā bojātos krustus un kapu plāksnes. Tas izpelnījās sabiedrības sašutumu vispirms vācu presē, tad citviet emigrācijas latviešu laikrakstos.[1] Ja šī ziņa tika publicēta 1956. gada jūlijā, tad jau 1956. gada septembrī laikrakstā “Cīņa” parādās raksts “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā”, kurā lasāms, ka 18. septembrī izskatīts jautājums par kapu stāvokli un aizsardzību republikā. Kaut arī vairākums kapu esot labā stāvoklī, tomēr neapmierinoša situācija ir izveidojusies Lielajos kapos Rīgā, kurus pienācīgi neapkopj un nesargā, notiek vandālisms un izlaupīšana.[2]

Šajā periodā presē vēl netika runāts par kādu personību piemiņas saglabāšanu, tomēr uzsvērts, ka daudzu sabiedrisko darbinieku kapu pieminekļi ir mākslinieciski augstvērtīgi. Prezidijs uzdeva rajonu izpildkomitejām ar sabiedrības palīdzību apkopt visus kapus, kā arī atcēla kā nepamatotus Rīgas pilsētas un citu izpildkomiteju lēmumus par kapu slēgšanu un vainīgos nolēma saukt pie kriminālatbildības. Kapi atkal tika atvērti 1959. gada septembrī.[3]

Interesi par Lielajos kapos notiekošo presē vienmēr ir uzturējušas lasītāju vēstules, aicinot sakopt šo vietu.[4] Tomēr vandālismu Lielajos kapos nekas nav spējis apstādināt pat pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Te savijas gan ideoloģiskie, gan materiālie apsvērumi. 1958. gadā “Londonas Avīze” pārpublicē Jurģa Skulmes rakstu par Latvijas kultūrainavas zaudēšanu, norādot, ka Lielie kapi, kas gadsimtu gaitā bija kļuvuši par atklātu tēlniecības darbu muzeju, nu galīgi izlaupīti – pat no Maskavas braucot šurp kolekcionāri un vedot prom skulptūras. Trimdas laikraksts norāda, ka vietējās kultūrvides iznīcināšana ir mērķtiecīgs padomju okupantu darbs.[5] Postījumu apmēru šodien ir grūti iztēloties, jo lielākā daļa no mums nekad nav redzējuši Lielos kapus neizpostītus. Jurģis Skulme publiski jautā, kas pilnvaroja pārdot šos pieminekļus, jo atkārtotai izmantošanai tos piedāvāja iedzīvotājiem arī pašas padomju pārvaldes institūcijas.[6]

50.–60. gadus Latvijā raksturo tā sauktā Kapu kara sākums, bet tas turpināsies visu padomju okupācijas laiku. To iesāk ne tikai Rīgas vecāko kapu slēgšana, demolēšana un izlaupīšana, bet arī masveidīgs ideoloģisks uzbrukums sabiedrībai daudzo “sarkano” cīnītāju kapa vietu ierīkošanā un popularizēšanā. Arī nekaunīgā Rīgas Brāļu kapu ideoloģiskā pārveidošana un Otrajā pasaules karā kritušo padomju kareivju un sarkano partizānu pārapbedīšana tajos 1958. gadā.[7] Šajā laikā pat katrā lauku kapsētā tika atrasts kāds “sarkanais varonis”, par kuru pēc tam varēja gadiem ilgi bazūnēt presē. Pēckara sadalītajā Berlīnē komunisti aizliedza rietumberlīniešiem apmeklēt kapus Austrumberlīnē, un otrādi.[8] Tik agresīvs uzbrukums kopienas atmiņu laukam un vērtībām nepalika bez atbildes. Tieši kapsētas padomju okupācijas periodā kļuva par piemērotām vietām dažādiem nacionālistiskiem žestiem un demonstrācijām, tā, piemēram, jau 1960. gadu preses materiālos var atrast aprakstu par Svecīšu vakaru Rīgas Meža kapos, kur parādās sarkanbaltsarkanā simbolika.[9]

Šķiet, 1967. gadā  pirmo reizi izskan ideja Lielajos kapos izveidot Memoriālo parku, ko bija plānots paveikt līdz 1985. gadam.[10] Tieši ar šīs idejas attīstību saistāms lēmums otro reizi slēgt Lielos kapus un piedāvāt piederīgajiem pārapbedīt citās Rīgas kapsētās tos mirušos, kuru kapa plāksnes paredzēts nesaglabāt. Pati ideja nebūt nav jauna (tomēr tādēļ ne mazāk vērtīga) – jau 1903. gadā Ārends Berkholcs (Arend Berkholz) esot rakstījis, ka ap 1960.–1970. gadu Lielie kapi būs pārpildīti, tos vajadzēs slēgt un tad tie kļūs par parku. Ideja patiesībā ir tik vērienīga un laba, ka pat trimdas laikraksts “Laiks”, kas parasti ir nesaudzīgs pret “Cīņas” rakstiem, novērtē to atzinīgi, tomēr piezīmējot, ka ar padomju tempiem soliņi parkā parādīšoties tikai ap 2000. gadu. Stipri pārvērtēts.[11]

Līdz ar Memoriālā parka ideju izskan doma par dažādu kapos guldīto personību – Andreja Pumpura, Krišjāņa Barona, gleznotāja Voldemāra Zeltiņa, komponistu Nikolaja Alunāna un Bernharda Valles, aktieru Jēkaba Dubura un Jūlijas Skaidrītes, Krišjāņa Valdemāra un Jāņa Asara – piemiņas aktualizēšanu. Savam laikam šī doma ir pat ļoti progresīva, jo nevairās pat no vācu izcelsmes personībām, “kam bijusi liela loma Rīgas kultūras dzīvē un izbūvē” – Johans Kristofs Broce (Johann Christoph Brotze), arhitekti Johans Daniels Felsko (Johann Daniel Felsko), Augusts Reinbergs (August Reinberg), Reinholds Šmēlings (Reinhold Georg Schmaeling), ārsts Oto fon Hūns (Otto von Huhn), tēlnieks Augusts Folcs (August Franz Leberecht Volz), profesors Karls Kupfers (Karl Reinhold von Kupffer). Šo personu kapavietas bija plānots sakopt un iesaistīt plānojumā. Vienlaikus Lielajiem kapiem bija jāpastāv arī kā mākslas vēstures objektu brīvdabas krātuvei. Tika sastādīti mākslas vērtību saraksti. Kādā no kapličām bija paredzēts ierīkot “sīko” arhitektūras darinājumu muzeju.[12] Taču 1979. gada laikrakstā “Rīgas Balss” tiek atzīts, ka viss rit gausi un arī pats projekts vēl nav pabeigts.[13]

80. gadi iezīmē divējādu skatījumu uz lietām – ārzemju presē norādīts, ka Lielo kapu demolēšana turpinās, tie kļuvuši par alkoholiķu paradīzi.[14] Padomju prese, savukārt, norāda, ka turpinās kapu transformācija par parku. 1980. gada 12. aprīlī laikrakstā “Cīņa” parādās dzejnieka Jāņa Petera raksts “Viņu piemiņai, mūsu godam”, kurš atklāj, cik drausmīgā stāvoklī ir Lielie kapi un kādu tas iespaidu atstāj par dzīvi Padomju Savienībā. Raksts radīja rezonansi, un 23. septembra laikraksta “Cīņa” slejās atbildīgās institūcijas – LR Kultūras ministrija (KM), Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Centrālā padome un Rīgas pilsētas izpildkomitejas Labiekārtošanas pārvalde – skaidro situāciju lasītājiem. KM norāda, ka atbildīgā iestāde ir Rīgas pilsētas izpildkomiteja. Uz to pašu norāda arī Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība. Savukārt izpildkomitejas Labiekārtošanas pārvaldes inženieris J. Barbejs sniedz šādu paskaidrojumu: 

“Ar Latvijas PSR Ministru Padomes un Rīgas pilsētas izpildkomitejas lēmumiem Lielo kapu teritorija, kas atzīta par klasicisma arhitektūras plānojuma pieminekli, jāizveido par memoriālu parku 33,9 hektāru platībā. Veicamo darbu apjoms sadalīts divās kārtās. Pirmajā kārtā – līdz 1983. gadam – jāapgūst 625 tūkstoši rubļu: jānovāc sausie koki un celmi, jāizved restaurēšanai nepakļautie pieminekļi un skulpturālie veidojumi, jāizveido celiņu tīkls, un jāierīko apgaismojums. Vienlaikus jāatzīst, ka ierobežoto ražošanas jaudu dēļ labiekārtošanas pārvaldei pakļautie uzņēmumi darbu izpildīšanas apjomā atpaliek. Paredzēts, ka līdz šā gada beigām parkā ierīkos trīs atpūtas laukumiņus, 3,2 hektāru platībā sagatavos teritoriju zāliena ierīkošanai, turpinās nogāzto kapakmeņu uzstādīšanu, pabeigs A. Pumpura kapavietas sakārtošanu. Pārvalde ir griezusies Proletāriešu rajona izpildkomitejā ar lūgumu nodrošināt iekšlietu daļas un brīvprātīgo kartības sargu patrulēšanu parkā. Savukārt labiekārtošanas kombinātam, kā arī dārzu un parku trestam uzdots veltīt vairāk vērības gan kultūras un vēstures darbinieku atdusas vietu, gan arī pārējo kapu kopšanai.”[15]

Faktiski atbilde satur vēstījumu, ka, nu, esam centušies darīt, bet – kā sanācis, tā sanācis, un vēl jau nav 1983. gads. No sarakstes secināms, ka parka atjaunošanas projekta vērienīgums jau aizmirsts. Runa ir par vienkāršu sakopšanu, kur iespējama tikai atsevišķu personību – K. Barona, A. Pumpura – piemiņas aktualizēšana. Tāpat tiek norādīts, ka labā stāvoklī ir tā parka daļa, kur apglabāti krievu karavīri,[16] tātad – vairāk tomēr nevēlēšanās kaut ko darīt vai bailes tikt sodītiem, nevis nespēja.

Kapu karā padomju okupācijas varai negāja viegli. Jā, ar Lielajiem kapiem veiksmīgi gāja uz leju, Brāļu kapu idejiskais saturs tika no jauna interpretēts, taču idejiski tā pastāvīgi atradās zaudētājas pozīcijās, īpaši tādēļ, ka tās motīvi un paņēmieni sabiedrībai bija viegli atšifrējami un caurredzami. Tādēļ tā ar prieku uztvēra katru iespēju atspēlēties trimdas latviešu sabiedrībai par pastāvīgajiem preses uzbrukumiem un tam pat bija gatava tērēt ievērojamus līdzekļus. Interesanta epizode aprakstīta trimdas latviešu laikrakstā “Laiks”. Proti, Lībekas Forverkera kapsētā apglabātā komponista Jāzepa Vītola kapu gadu gaitā, saskaņā ar noslēgto līgumu, bija kopušas pilsētas valdes atbildīgās institūcijas, taču pats kapa piemineklis 1979. gadā esot bijis visai nolaistā stāvoklī (arī uzlikšanas brīdī tas bijis diezgan necils, atbilstošs tā laika iespējām). Pēc kāda Anglijas latviešu korista apmeklētāja vēstules laikrakstam “Latvija”, tas beidzot sakopts. Taču šo faktu nekavējusies izmantot padomju puse, izceļot faktu par nesakopto pieminekli un demonstratīvi piedāvājot  komponista pīšļus pārvest uz Latviju (tas notiek 1993. gadā).[17]

1981. gadā ne tikai akadēmiķis Jānis Stradiņš izsaka nožēlu par bojā gājušajiem un bojā ejošiem pieminekļiem zinātņu vīriem, bet arī pirmo reiz parādās arhitekta Pētera Blūma publisks aicinājums žurnālā “Liesma”[18] sabiedrībai pulcēties uz talku Mārtiņa kapu sakopšanai. Kapu kara kontekstā tas ir gandrīz kā aicinājums izvest bruņotos spēkus demonstrācijā, taču vērsties pret to padomju vara arī īsti nevar. Šeit arī pirmo reizi publiski izskan Blūma interese par latviešu izcelsmes mastu šķirotāja Jāņa Šteinhauera  (1705–1779) dzimtu, kas 2021. gadā manifestējās ar režisora Ilgoņa Lindes dokumentālās filmas "Šteinhauers un Blūms" pirmizrādi. 

Izskatās, ka P. Blūmam izdevās sarīkot pat vairākas talkas Mārtiņa kapos, taču 1983. gada laikraksts “Latvija” raksta, ka Blūma talcinieku restaurētie pieminekļi atkal apgāzti un sasisti gabalos, izkalti un aiznesti skulpturālie medaljoni.[19] Izskan doma, ka varbūt nemaz nevajadzēja talkot, tas tikai pievērsis uzmanību atlikušajiem pieminekļiem. Tomēr P. Blūma idejai ir sekotāji, 1983. gadā kāda lasītāja laikrakstam “Rīgas Balss” ierosina rīkot talkas Lielo kapu atbalstam. Protams, “Rīgas Balss” to pasniedz tā, it kā Memoriālā parka iekārtošana turpinātos pilnās burās, kaut arī viss jau sen apstājies.[20] Kapu talkas, savukārt, tiek manifestētas kā komjauniešu, nevis nacionālās inteliģences iniciatīva, un, protams, viss saturiski plašais Lielo kapu atmiņu lauks netiek nekur pieminēts.

1982. gadā padomju vara izdara “gājienu ar zirgu” vai kādu citu figūru, lai vienlaikus novērstu uzmanību no Lielo kapu degradācijas un paātrinātu to. Tiek paziņots par ideju kapu teritorijā Klusās un Miera ielas stūrī izbūvēt absolūti nepieciešamo Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības mācību un laboratoriju korpusu. Notiek slēgts projektu konkurss. Dabas un pieminekļu aizsardzībai ir akūti nepieciešamas administratīvās telpas, ēdnīca, viesnīca, laboratorijas, darbnīcas u. c., kas, protams, nozīmētu vēl kādas kapsētas daļas izpostīšanu.[21] Par laimi, tas nerealizējas.

1985. gadā beidzot trimdas laikraksts “Laiks” vēstī, ka pabeigta A. Pumpura kapavietas sakārtošana, un drīzumā būšot vēl dažas. To uzskaitījums ir svarīgs izvēlēto personību dēļ – līdz K. Barona 150. dzimšanas dienai būšot iekārtotas K. Barona, K. Valdemāra, F. Brīvzemnieka un K. Dinsberga kapu vietas. Tās ir personības, kuru piemiņas saglabāšana jau ir oficiāli aprobēta, to darbībai ir izveidots noteikts ideoloģiskais ietvars, un tām ir jau savi piemiņas muzeji.[22]

Ir saprotams, kāpēc padomju vara nesteidzās ar Memoriālā parka projekta realizēšanu. Kapu karš 80. gados, ja izvēršam šo salīdzinājumu, bija pieņēmis partizānu cīņas vai nevardarbīgās pretošanās cīņas raksturu. Uz kapavietām nereti parādījās sarkanbaltsarkani ziedi, notika pulcēšanās aizdomīgos datumos, kas satrauca varas pārstāvjus. Tā, “Londonas Avīze” raksta, ka uz K. Barona kapa viņa dzimšanas dienā 31. oktobrī sanests milzum liels daudzums ziedu neatkarīgās Latvijas karoga krāsās.[23]  Tādi gadījumi notiek vairākkārt. Šeit nemaz nepieminēšu tās cīņas, kas izvērtās katru gadu Meža kapos un bija saistītas ar dažādiem pieminekļiem. 

1985. gadā ir lasāma informācija par kapličas restaurāciju,[24] tāpat par to, ka ir ierīkoti gājēju celiņi, apgaismojums, iekopti zālieni, izvesti nokaltušie koki un izcirsti krūmi.[25] 1987. gadā kapos parādās sarkanbaltsarkanie karogi, uzrodas arī miliči ar suņiem, notiek dažādi nacionāla rakstura starpgadījumi. Kā uzmācīgs fona troksnis ir padomju preses nepārtrauktā malšana par brāļu un karavīru kapiem, kas nekad nezudīs, kurus nekad neaizmirsīs, kas vienmēr būs svēti, vienmēr atmiņā, un tādā garā. Sabiedriskās talkas aizvien vairāk manifestē to, kāds patiesībā bija to idejiskais saturs – nacionālisms, garīga pašnoteikšanās, brīvība izvēlēties kopienas atmiņu lauku. 

80. gadu otrā puse ir zīmīga arī ar to, ka aizvien plašākā apjomā parādās informācija par vācbaltiešiem Lielajos kapos, viņu nopelniem, devumu, kas līdz tam tika gandrīz pilnīgi noklusēts. Tāpat parādās pētnieciska satura raksti par Lielajiem kapiem un arī padomju perioda pārvaldes kritika: 

“Mainīgā resoriskā pakļautība ar tikpat grozīgām labiekārtojuma un rekonstrukcijas iecerēm diemžēl līdz šodienai ir tikai veicinājusi oriģinālu tēlniecības darbu un dārgā materiālā izpildīto pieminekļu skaita samazināšanos. Par to lai liecina īslaicīgā Lielo kapu juridiskā atkarība no Latvijas  Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības un tās vadītājiem – R. Verro, I. Putekļa, A. Katlapa – kuru nostāja 80. gadu sākumā liecināja par apzinātu vēlēšanos samazināt memoriālajā kapsētā esošo arhitektūras, tēlniecības un lietišķās mākslas objektu skaitu. Pēc biedrības Centrālās padomes vadības autoritatīva ieteikuma augstāk stāvošās instancēs tika attaisnota un sankcionēta triju kapliču nojaukšana, bet “ar mērķi ekonomēt kapliču restaurācijas darbiem nepieciešamos līdzekļus” tika pieprasīta atkārtota Kultūras ministrijas ekspertīze, lai “rastu iespēju saskaņot II papildu kapliču nojaukšanu”.”[26]

80. gadu beigās notiek viss, ieskaitot idejas par to, ka Lielo kapu kapličā varētu rīkot teātra izrādes vai ierīkot muzeju vai puķu salonu. Notiek publiska refleksija par pēckara gados notikušo kapu postīšanu, ētiska refleksija par pašiem kapiem, iezīmējas nākotnes redzējums, redzējuma trūkums, problēmas, ar kurām saskaramies šodien,[27] un joprojām parādās ziņas par kaut kādu vietu līdzināšanu, postīšanu utt. Sākas laiks, kas pārbauda, vai Kapu karu ideoloģiskais nihilisms nav degradējis sabiedrības sapratni par to, ka galu galā tie ir kapi – mirušu cilvēku atdusas vieta. Sabiedrība sāk atcerēties līdz tam noklusētās personības un savu dzimtu vēsturi, bet pamazām aizmirst Lielo kapu saglabāšanas ideju – grandiozo, tolaik utopisko domu par Memoriālo parku. 

90. gadu sākumā neattapīgākie Lielā Tēvijas kara dalībnieki vēl raksta “Cīņai” vēstules par aizmirstiem, vientuļiem sarkano cīnītāju kapiem, bet citi sāk rakstīt par nacionālo partizānu kapiem. 90. gadu preses slejas pārsvarā aizņem viedokļi par dažādu karojošo pušu karavīru kapiem. Latvieši ir samiernieciski, taču līdztekus dažādajiem sarkanajiem cīnītājiem tie pieprasa tiesības legalizēt leģionāru un citu nacionālo cīnītāju piemiņu.[28] Krievi negrib ļaut. Tomēr tā ir izskaņa. Kapu kari, kas attiecas uz Lielajiem kapiem, pamazām kļūst par vēsturi, par tiem sāk rakstīt pētījumus. Sākas Pieminekļu kari.

90. gadu materiāli mums atklāj daudz no tā domāšanas veida, kas ietekmēja personību piemiņas saglabāšanu padomju laikā. Ieskats kādā intervijā ar arhitektu Eiženu Upmanu: 

“Kad studiju laikā strādāju Kultūras ministrijā, es piedalījos metodiskās padomes sēdēs, kurās apsprieda saglabājamo objektu sarakstu. Man ļoti spilgti iespiedies atmiņā – bija tajā laikā tāds kultūras ministra vietnieks H. Verners, kurš uzsvēra – mums jādomā par to, lai mēs nesaglabātu pārāk daudz pieminekļu šajos Lielajos kapos, jo pēc tam mums būs jāatbild, kāpēc tieši šāds piemineklis stāv Padomju Latvijā.” [29]

Jautājums par Lielajiem kapiem presē atkal aktualizējas 2000. gadu sākumā. Kādā brīdī īpašuma tiesības uz Lielajiem kapiem bija atjaunotas Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB), tiek atjaunota kapela, notiek dievkalpojumi. Notiek arī kapu sakopšana, tomēr joprojām rīdzinieki to uztver kā vietu, kur izvest pastaigā suņus un bērnus, pabraukāt ar riteni, paskriet un pavingrot u. tml. Kapu ideja šķiet neatgriezeniski degradēta, vismaz daļai sabiedrības. Tomēr vienlaikus, nesaskaņojot ar LELB, kapos tiek uzstādīti jauni pieminekļi, un ir daļa sabiedrības, kam tie joprojām ir kapi. Tas ir haoss sabiedrības domāšanā un izpratnē nevis pat par vērtībām, bet gluži vienkārši – par lietām. Kas tad īsti ir Lielie kapi un kā tos “pareizi” apsaimniekot – netieši izskan šāds jautājums.[30] LELB vēlas, lai tiem tiktu atjaunots kapsētas statuss, kas vismaz daļēji atrisinātu jautājumu par to sakopšanu un idejisko piepildījumu. Rīgas dome uzskata, ka jāturpina piemiņas parka ideja. Caurmērā visas idejas sadalās divās grupās – kapi vai parks. Ja parks, tad cik lielā mērā tajā iekļaut atpūtas funkciju, kas nonāk pretrunā ar pirmo?  Saturiski turpinās individuālo stāstu laiks, kapsētas vēstures un pieminekļu izpēte un aizvien jaunu mirušu personību piemiņas apzināšana. 

Kā lai fiziski vienotā piemiņas laukā savieno visus saturiskos slāņus, kurus iemieso Lielie kapi, vienlaikus atjaunojot sabiedrības izpratni par Lielajiem kapiem kā reālu, kaut arī šobrīd degradētu kapsētu? 

Izskatās, ka no atbildes uz šo jautājumu nevarēs izvairīties, kad beidzot tiks izstrādāts jauns, mūsdienīgs Lielo kapu attīstības koncepts.