Viena no lietām, kas, pētot memoriālos muzejus, man sagādāja klusu apceres prieku un jautrību, bija dažādie to likteņi, un tā arī aicinu uztvert šo ierakstu – ar smaidu. Izskatījās, ka personību piemiņas muzejiem, tāpat kā cilvēkiem, katram ir savs liktenis. Daži no tiem ir laimīgi, un nepārprotami var apgalvot, ka gadu gaitā tiem piederējusi tāda kā visas tautas mīlestība, citus turpretī vajājušas neveiksmes. Šeit ir viss – no drāmas līdz komēdijai, bet pārsvarā abu sajaukums – atkarībā no tā, kā uz to skatāmies. Vai var apgalvot, ka rakstnieki pārnes savu likteni uz saviem darbiem un vēlāk uz saviem muzejiem?
Annas Brigaderes “Sprīdīši”, Rūdolfa Blaumaņa “Braki”, Jāņa Jaunsudrabiņa “Riekstiņi”, Andreja Pumpura muzejs Lielvārdē, noteikti vēl citi, pieskaitāmi laimīgajiem. Nav nejauši, ka visas minētās personas savu darbību Latvijā ir beigušas līdz padomju okupācijai, un līdz ar to viņām nebija jāizdara kompromisi, lai piemērotos, izdzīvotu, radītu, bet vēlāk taisnotos un aizbildinātos, tiktu apsūdzēti. Viņu ceļš ir taisns, un par to tauta viņus mīl. Kaut kādā mērā tieši šo muzeju darbība apliecina personību piemiņas saglabāšanas idejas vispārinājumu, attīstību, labi iekļaujas plašākos sava un vēlāku laiku kultūras kontekstos vai citos veidos ir ar kaut ko īpaša.
Annas Brigaderes muzejs “Sprīdīši” ir viens no pirmajiem piemiņas muzejiem Latvijā (dib.1933. gadā), un varbūt tā raksturīgākā iezīme ir fakts, ka no saviem pirmsākumiem līdz pat šodienai tas ir piederējis vienai – grāmatizdevēja Jāņa Rapas – ģimenei. Nezinu nevienu citu līdzīgu piemēru. 1941. gadā muzejs gan kļuva par Rakstniecības muzeja filiāli,[1] bet pat padomju gados ģimenes locekļi spēja saglabāt savas darba vietas šai muzejā un nepazaudēt saikni ar to. Padomju okupācijas laikā tas ne tikai nepazuda viduvējo memoriālo muzeju masā, bet vēl arī attīstījās, par spīti tam, ka padomju vara Brigaderi nemīlēja. Jau rakstnieces dzīves laikā uz “Sprīdīšiem” piederošās zemes, kuru nevarēja īsti apsaimniekot, Brigadere sāka stādīt kokus un veidot parku, darbu turpināja Jānis Rapa. Pateicoties daudziem ieinteresētiem cilvēkiem, ideja par Tērvetes parku turpināja attīstīties arī pēc Otrā pasaules kara. Šodien dabas parks “Tērvete” sasniedzis jau 1366 ha lielu teritoriju un 2005. gadā ir iekļauts Eiropas mēroga īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. Lūk, to var saukt par idejas veiksmi!
Muzejs bija arī pirmais Latvijā, kas 1993. gadā ieguva privāta muzeja statusu. Bez tā masveidīgā finansiālā atbalsta, kāds, piemēram, bija arīdzan 1993. gadā dibinātajam Okupācijas muzeja fondam, Annas Brigaderes muzejs viens pārvarēja visas 90. gadu ekonomiskās kataklizmas.[2] Šodien “Sprīdīši” ir – muzejs, viesu māja, kafejnīca – šeit realizēts viss, kas kādreiz presē pieminēts kā vēlme vai iespējamība. Savā darbībā tas apvieno tradīcijām bagāta memoriālā muzeja un uzņēmējdarbības modeli. Šādu piemēru Latvijā nav daudz.
Bet pāri visiem manis minētajiem veiksmes pierādījumiem, neapstrīdams ir pārākais – uz “Sprīdīšiem” vienmēr ir plūduši cilvēki, un Annas Brigaderes piemiņas muzeja apmeklējums, visticamāk, ir katra Latvijas skolēna pieredzes sastāvdaļa.
Par tādu veiksminieci varam uzskatīt arī pašu Brigaderi. Nereti viņas personība un dzīves ceļš raksturoti ar balto krāsu, un tam ir pamats. Lai kādi “akmens sprosti” un “skarbi vēji“ viņas ģimenei nebija jāpiedzīvo, viņa izgājusi no tiem neskarta, nezaudējusi ideālus, neaplipusi ar ļaunumu vai cinismu – literārā nozīmē, protams. 1922. gadā viņa iegūst savus mīļos “Sprīdīšus”, kas atrodas vien dažus kilometrus no viņas bērnības mājām, kas aprakstītas viņas autobiogrāfiskajā darbā “Dievs, daba, darbs”, un uz kuriem, ja gribam izteikties poētiski, viņa pārnes savu balto likteni. Pat visas tās kolīzijas, kas sākās pēc viņas nāves, viņas daiļradi dziļāk neaizskar, nenogremdē; sabiedrība viņu neapšauba, un atkal un atkal no jauna uz viņas muzeju nāk cilvēki un mīl viņas radītos varoņus.
Kādā no pēckara preses izdevumiem es atradu Latvijas Padomju rakstnieku savienības sanāksmes, kas bija veltīta Annas Brigaderes personības un daiļrades izvērtējumam, aprakstu. Sākoties padomju okupācijai, varai bija jāatbild uz jautājumu, kuri no pirmskara laika rakstniekiem un kādā apjomā iekļaujami skolu programmās un vispār atzīstami un kādi ir novērtējuma kritēriji.[3] Jautājums par Annas Brigaderes literāro mantojumu šeit nav šķirams no visas latviešu literatūras novērtējuma problēmas okupācijas apstākļos. Minēto sanāksmi vadīja Andrejs Upītis, taču Brigaderes personību un daiļradi pamatīgi iztirzāt bija uzdots padomju kolaboracionistam Arvīdam Grigulim, tāpēc šeit atļaušos garāku citātu:
“Anna Brigadere kā cilvēks nodzīvo samērā garu mūžu – no 1861. līdz 1933. gadam. Tas ir arī gandrīz visas latviešu buržuāzijas mūžs. Brigadere dzimusi kalpu ģimenē. Savā jaunībā pati izgājusi visas darba zemnieka bērna sūrās gaitas (gans, šuvējas mācekle, šuvēja utt.). Šim apstāklim sevišķa nozīme tāpēc, ka viens no viņas visreālistiskākajiem darbiem ir «Jaunības triloģija» (“Dievs, daba, darbs”, “Skarbos vējos”, “Akmens sprostā”). Tā kā viņa pati uz saviem pleciem iznesusi visus darba cilvēka grūtumus, ir pamats domāt, ka šeit sastapsim dzīves patiesības attēlojumu, kam liela vērtība šodien kā patiesam pagātnes atspoguļojumam. Pa daļai tā tas arī ir, īpaši runājot par triloģijas pirmo dalu. Bet turpat jau pašos sākumos mēs sastopam dažas parādības, kas liek mums būt uzmanīgiem. Brigaderes vecāki nav parasti kalpi. Viņas tēvs ir gruntnieka dēls, kas savas mājas, sevišķu apstākļu spiests, atdevis brālim. Savas kalpa gaitas viņš iet ar vienīgo domu – kļūt kādreiz atkal par saimnieku, tāpēc viņā nekad neieplaiksnās ne vismazākā šķiras apziņa. Pasauli viņš vēro ar tā laika saimnieka aci, ko vēl pastiprina ārkārtīgā reliģiozitāte. Tādā pasaules skatījumā aug arī mazā Annele. [..] Arī tālākā dzīves gaitā Anna Brigadere lielāko daļu no sava mūža atrodas ekonomiskā atkarībā no citas personas: gan māsas, gan brāļa, gan vācu, krievu un latviešu buržujiem – kā strādniece, skolotāja, audzinātāja vai līdzbraucēja pa Vakareiropas kūrvietām. [..] Šo attiecību, kurām gandrīz vienmēr ir ekspluatatorisks raksturs, pareizu izpratni Brigaderei vienmēr traucē radniecības, draudzības vai tīri filantropiskas saites starp viņu un to, no kā viņa ir ekonomiski atkarīga. Tas atkal viņas pasaules izpratnē ienes pretišķības un pretrunas, kas viņas darbos izpaužas ik uz soļa un kuras vērtētājam ir jāprot atklāt. Literatūrā Brigadere ienāk samērā vēlu, kad viņai jau ir pāri par trīsdesmit gadu. Guvernantes istabiņā salasījusies Gēti, Ibsenu u. c. klasiķus, latviešu sabiedrisko dzīvi viņa pazīst tikai par tik, par cik novērojusi to caur savu guvernantes istabiņas logu vai iepazinusies sarunās ar paziņām no Rīgas latviešu biedrības aprindām. Visa latviešu tā laika sabiedriskā dzīve viņai ir pagājusi garām nemanīta. [..] Tāpēc arī Brigadere nespēj izprast 1905. g. revolūcijas nozīmi un mērķus. Tāpēc arī viņas 1905. gada revolūciju skarošais darbs — luga “Ausma” ir tikai nožēlojams revolūcijas pamflets, no kura katrs, kam ir vismazākā izpratne par 1905. g. revolūciju, ar riebumu novēršas. Tātad Brigadere nepieder pie tiem rakstniekiem, kas ir 1905. g. revolūcijas ideju paudēji. Visu, kas kaut cik skar revolūciju patiesi, viņa apzīmē vienkārši par “trokšņainu” (sk. Brigaderes domas par Aspazijas lugām). Ignorēdama sabiedriskās dzīves pamatus, Brigadere jau no paša sākuma savos literārajos darbos meklē cilvēka “garīgas vērtības”, neprasot, no kurienes tās rodas un kāds ir to raksturs, bet uzskata tās par absolūtām ideālistiskām kategorijām. Paturot vērā šos biogrāfiskos momentus, mēs sapratīsim, kāpēc Brigadere visur, kur viņa atklāj kapitālistiskās dzīves patiesības detaļas, tūliņ meklē samierinājumu un izlīdzinājumu.”[4]
Arī padomju okupācijas periodā atzinību guvušais rakstnieks un komunists Jūlijs Vanags atzīmēja, ka Brigadere, konkrētā vēsturiskajā laika sprīdi darbodamās, nav pratusi paust nekādas progresīvas idejas. Ideja par nepretošanos ļaunumam, kas viņas darbos izpaužas gandrīz nepārtraukti, ir līdz galam reakcionāra. “Lūk, kur tas suns aprakts!"[5]
Lasot tas šķita purvs, kurā padomju vara gribēja nogremdēt gan pašu Brigaderi, gan viņas daiļradi, un tomēr – nekas nesanāca, nekas Brigaderei nepielipa. Šķiet, ka viņas varoņi padomju laikā kļuva vēl skaidrāki, vēl vairāk tautā mīlēti. Tieši tolaik uzmanība tika koncentrēta galvenokārt uz Brigaderes pasaku lugām un autobiogrāfisko darbu “Dievs, daba, darbs”, kas, iespējams, arī ir viņas augstākais sniegums literatūrā, un “Sprīdīšu” muzejs kļuva par šīs daiļrades tiešāko estētisko projekciju.
Visparadoksālākais Brigaderes likteņa sakarā ir pat nevis padomju perioda viņas daiļrades kritiskais iztirzājums, kas lielā mērā bija arī viņas personības, darbības un dzīves ceļa nekautra izsmiešana, bet jau 1935. gadā iznākusī Zentas Mauriņas grāmata “Baltais ceļš”[6], kurā autore faktiski izdara to pašu, ko padomju rakstnieki trīspadsmit gadus vēlāk. Manuprāt, ne mazākās smalkjūtības vai takta neatrast Mauriņas “pētījumā”, un es šaubos pat par tā ieceres ētiskumu. Spējot no tā izlasīt tikai apmēram piecdesmit lappuses, uzzināju, kas man iepriekš pat prātā nebija ienācis, ka Brigadere “nav bijusi skaista un to ļoti pārdzīvojusi”, īpaši uzsvērts – “pasmagas kokainas līnijas seja” un “neparasti mazas acis”. Visu, ko kādreiz kritika negatīvu teikusi par Brigaderes darbiem, Mauriņa piemin precīzi, piebilstot, ka labu teikuši pārsvarā tikai Brigaderes draugi. Uzsverot, ka slava Brigaderei atnākusi vēlu, tam pretnostata faktu, ka rakstniece “nedroši ieminējusies” par Nobela prēmiju. Esot bijusi pieticīga, dzīvojusi “nekā spoža, nekā ārkārtīga”, bet Mauriņa sīki uzskaita, kādas oriģinālas mēbeles un kādu autoru gleznas lietojusi, neaizmirstot pieminēt arī mēteli ar lapsādas apkakli un auto, kurā braukts uz laukiem, un tādā garā. Ja Brigadere pati saka: “Pētiet manus darbus, ne manu dzīvi”, tad Mauriņa neko neatstāj pusdarītu – nauda, mīlestība, draugi, dzīvokļa iekārtojums, intelekta un izglītības raksturojums – viss tiek ne vien pieminēts un aprakstīts, bet atklāts veidā, kas neatzīst tiesības uz privātumu, un nereti pauž pretējo sacītajam. Un kā sulīgs ķirsis uz kūkas ir 1991. gada izdevumā ievietotā Brigaderes pēcnāves fotogrāfija.
Bet, kā smejies, tauta no šī Mauriņas pētījuma paturējusi tikai attiecinājumu “baltā”, kura lietojums vēl šodien to uzreiz liek asociēt ar Brigaderi.
Veiksmes un traku ideju realizācijas piemērs ir arī Andreja Pumpura muzejs Lielvārdē. Pumpurs – temperamentīgais virsnieks, kuru neviens pat gribēdams nespētu aizmirst, kaut arī drīz pēc Pumpura nāves, Pirmā pasaules kara laikā, gāja bojā viņa rokrakstu arhīvs un viņa kapavieta gandrīz tika pazaudēta.[7] Viss ar viņa muzeju saistītais bija it kā ar avantūrisma piesitienu, bet izvērtās veiksmīgi. Ideja par to, ka Lielvārdei būtu jākļūst par zināmu kultūras centru, kur galvenais akcents liekams uz Pumpuru, radās jau 20. gs. 60. gadu vidū un tika saistīta ar eposa “Lāčplēsis” simtgadi. Sākotnēji bija paredzēts muzeja vajadzībām celt jaunu ēku pēc Gunāra Priedes ieceres, taču tad 1970. gada pavasarī Imants Ziedonis, bradājot pa Daugavas krastiem, ieraudzīja bijušās Lielvārdes muižas klēts ēku un atzina, ka tā būšot īstā muzeja nolūkam. Ar ciema padomes priekšsēdētāja Hermaņa Jundasa piekrišanu muzeja vajadzībām tika nodotas pāris istabas ēkā. Un, kā par brīnumu, tajā pašā 1970. gadā muzejs arī tika ierīkots, kas uz tās mūžības fona, kādā parasti notiek viss, kas saistīts ar muzejiem, ir vienkārši zibenīgi. Tas ātri iekļāvās sava laika kultūrvidē, bija populārs, piesaistīja inteliģenci no visas Latvijas. Muzeja veidošanā un atbalstā tam iesaistījās šodien leģendāri cilvēki – kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš – Kauliņtēvs[8], Saulcerīte Viese, Gunārs Priede, Anastasija Neretniece, Voldemārs Kalpiņš, Konstantīns Karulis, pat Andrejs Upītis un daudzi citi.
Muzeja vajadzībām pat Lāčplēša gultu 1976. gadā izvilka no Daugavas! Lāčplēša gulta ir akmens, uz kura mīlējuši sēdēt gan Auseklis, gan Pumpurs, vēlākajos laikos arī Gunārs Priede un noteikti vēl citi dižgari, varbūt pat pats Lāčplēsis. Pirmo reizi to vilka ārā no Daugavas 1939. gadā pēc Jāņa Grestes ierosmes, lai akmeni paglābtu no appludināšanas. Starp divām liellaivām iekārtu, akmeni aizpeldināja uz Ķeguma krastmalu, bet uz iecerēto vietu – stacijas laukumu – nespēja aiztransportēt. Tad nu 1976. gada 11. augustā ar kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāja Kauliņtēva akceptu un paša kolhoza finansiālu atbalstu pa zemes ceļu “Latvenergo” darbinieki to pārvietoja uz Pumpura muzeju: “Astoņdesmit tonnu smago “Lāčplēša gultu” ar hidrauliskajiem domkratiem izcēla no vietas, pēc tam ar vinču uzvilka uz platformas. Lai smago kravu iekustinātu, abiem auto vilcējiem palīgos devās vēl traktors K-700.”[9]
Operācija tika veikta prasmīgi un precīzi. Ja ņem vērā, cik lielus sarežģījumus tolaik radīja nepieciešamība veikt pat vienkāršākos remontdarbus, tad akmens izvilkšanu un novietošanu muzeja pagalmā var uzskatīt par republikas mēroga notikumu.
Kā atceras Saulcerīte Viese, muzeja atklāšanas svinības esot bijušas grandiozas: “Svinības sākās ar gājienu no muzeja uz kapiem pie Andreja Pumpura tēva. Šis gājiens līdzinājās demonstrācijai – kad pirmie tā dalībnieki jau bija sasnieguši kapus, pēdējie vēl tikai atstāja muzeju. Šeit strādā brīnišķīgs kolektīvs, aizvadīti daudzi jauki sarīkojumi. Te ir tā lielā vienotības izjūta, par ko tagad tik daudz runājam. Lielvārdē jau sen tikusi iesēta jauno laiku sēkla.”[10]
Par muzeja vadītāju daudzus gadus nostrādāja pazīstamā kultūras darbiniece, muzejniece Anastasija Neretniece – apbalvota ar Trīszvaigžņu ordeni.
Muzeja kādreizējā popularitāte šodien var šķist gluži neizskaidrojama, iespējams, tā zināmā mērā saistāma ar Pumpura piemiņas komitejas darbu pirms Otrā pasaules kara, kuras darbību detalizēti izpētīja literatūrzinātnieks Imants Pijols 80. gadu beigās. Biedrība uzsākusi darbu 1926. gadā kā Pumpura piemiņas komiteja un 1927. gadā pārtapusi par Pumpura biedrību. Tās mērķis bija “cildināt piemiņu un rūpēties par Pumpura muzeja atvēršanu”. Latvijas Vēstures arhīvā saglabājušies biedrības dokumenti liecina, ka pirms Otrā pasaules kara biedrības kontā glabājušies vairāk nekā 19 tūkstoši latu, kas, kā saprotams, lielākoties piesaistīti ar ziedojumu starpniecību un rīkojot dažādus piemiņas pasākumus. Biedrības biedru vidū ir sava laika inteliģence.[11] Kopumā biedrības darbība uzrāda tādu līmeni un aktivitāti komunikācijā ar sabiedrību, kādu patiesībā vēl šodien ir sasniedzis reti kurš no memoriālajiem muzejiem. Tā apliecina to vienīgo iemeslu, kādēļ vispār attaisnojama kāda piemiņas muzeja vai institūcijas pastāvēšana – piemiņas un daiļrades nepārtraukta aktualizācija savienojumā ar diezgan agresīvu mārketingu.
Lai vai kā – ar Pumpura muzeju un viņu pašu saistītie notikumi savijās neticami veiksmīgi. Un kur vēl Raiņa “Uguns un nakts”, Māras Zālītes “Lāčplēsis” un “Ede, Pumpura sieva”, par kuru 2011. gadā uzrakstīja Inguna Bauere, – kultūrzīmes vai pat radošās industrijas, kuru iedvesmas avots ir Pumpura idejas un viņa radītie simboli. Zīmīgs ir Gunāra Priedes teiktais: “Kaut arī tagad cilvēki neiet tikpat kā nekur, tomēr uz šejieni nāk. Acīmredzot muzejs ierīkots uz pareizajām āderēm.”[12]
Interesanti, ka novērojama arī pilnīgi pretēja tendence, un dažu personību un viņu piemiņas muzeju likteņi ir acīmredzami nelaimīgi vai, teiksim, ne tik veiksmīgi, kas gan nav traucējis iesaistītajām personām to arīdzan uztvert ar smaidu. Šeit nevarētu atrast labāku piemēru par Edvardu Treimani-Zvārguli – dzejnieku, redaktoru, literatūrzinātnieku. Cilvēku, kam vienkārši neveicās. Aizmirsts kā dzejnieks, sēdējis cietumā kā redaktors Eduarda Veidenbauma dēļ – par Veidenbauma apcerējuma “Gabals iz tautsaimniecības” publicēšanu (1908) viņam piesprieda sešu mēnešu cietumsodu, ko viņš izcieta 1910. –1911. gadā un sarakstīja lirisku dienasgrāmatu “Cietuma rozes”. Pēc izlaišanas no cietuma viņš sastādīja “Zvārguļa Zobgala kalendāru” (1910–1913). Treimanis-Zvārgulis gandrīz tika pie sava memoriālā muzeja tikai tādēļ, ka savulaik Cēsu muzeja īpašumā nonāca viņa sarakste ar pirmās Latvijas republikas laika Izglītības ministriju, kura prasīja, viņaprāt, pazemojošu nosacījumu izpildi, lai saņemtu pensiju. Padomju okupācijas periodā šīs vēstules varēja kļūt par spēcīgu propagandas ieroci, un no tā uzreiz attīstījās ideja par piemiņas muzeja dibināšanu.
“Nesen Cēsu novadpētniecības muzejs no rīdzinieka V. Indulēna saņēma interesantus materiālus, kas dod jaunas ziņas par dzejnieku buržuāzijas diktatūras gados. Oriģināldokumentu kopu veido galvenokārt sarakstīšanās ar Darba ministrijas pensiju nodaļu. No sarakstīšanās redzams, cik daudz pūļu un sarūgtinājuma buržuāzijas diktatūras laikā nācās pārciest Ed. Treimanim, lai iegūtu iztikai nepieciešamo pensiju. Buržuāziskajā valstī Ed. Zvārgulis neredzēja piepildījumu savām ilgām. Grūto materiālo apstākļu spiests, viņš jau 1920. gadā bija pārdevis visu iespējamo. Darbu nenācās viegli atrast. 1920. gada 14. oktobrī dzejnieks rakstīja: “Nevarēdams atrast nekādu sev piemērotu vietu, fizisku spēku vājuma dēļ ar maz panākumiem izmēģinājos pie smaga darba, kā malkas ciršanas… Redaktori un izdevēji maniem darbiem griež muguru…”
Tālāk dzejnieks izsaka pārliecību, ka, ja viņam piešķirtu pietiekamu pabalstu, tad viņš spētu sarakstīt vēl daudz derīga vai arī tulkot. Lūgumam pievienots rakstnieka P. Rozīša apliecinājums par Ed. Treimaņa trūcīgajiem apstākļiem. Neliela pensija tika piešķirta, bet tās saņemšana bija saistīta ar dažādiem nosacījumiem. Piemēram, ar policijas vai vietējās pašvaldības apstiprinājumu, katru ceturksni ministrijai bija jāpierāda, ka dzejnieks vēl nav miris, bet dzīvo. Ed. Treimanis sašutumā rakstīja: “…ko tas lai nozīmē? Vai uz manu nāvi valdība tik ļoti gaida? Lai es tagad diez cik aizmirsts būtu, man tomēr šķiet, ka par manu nāves gadījumu rakstītu prese un runātu tauta, un tātad šī ziņa iespiestos arī Darba ministrijā…”[13]
Tāpat Treimanis uzskatīja par apkaunojošu prasību ziņot, vai viņš nav pārgājis ārzemju pavalstniecībā, un ar sarkasmu rakstīja: “…Četrdesmit gadus esmu darbojies kā latviešu rakstnieks. Vai šīs šaubas par pavalstniecību būtu uzskatāmas kā sveicinājums uz manu 40 gadu rakstniecības jubileju?” Ar policijas zīmogu bija jāapstiprina arī fakts, ka dzejnieks nestrādā algotu darbu.[14]
Un, protams, padomju vara nekavējas piebilst, ka “Dzejnieks arvien bija cīnītājs par sociālo taisnību, nekad nezaudēja pašlepnumu un nepazemojās nodevējiem, viņa darbi gandrīz nemaz netika publicēti. [..] Ar gandarījumu dzejnieks Ed. Treimanis sveica padomju varas nodibināšanos 1940. gadā. Ed. Treimanim piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums”.[15]
Cēsu novadpētniecības muzejs bija paredzējis „Leukādijās”, kur vēl dzīvoja dzejnieka dzīves biedre, meita un dēls, iekārtot memoriālo istabu.[16] Es minēju, ka Treimanis-Zvārgulis “gandrīz” tika pie sava muzeja, un tā arī ir. Apstiprinājumu presē, ka tāds muzejs tiešām ticis atklāts, es beigu beigās neatradu, kaut gan “Leukādijas” ir pat vairāk nekā memoriālas, jo Treimanis-Zvārgulis bija panācis atļauju viņu pie savām grūti celtajām mājām arī apglabāt. Pašu ideju es varu saprast. Ja cilvēks, cīnīdamies ar trūkumu, ievērojamus spēkus un daļu dzīves velta tam, lai uzceltu sev māju, tad kāpēc lai pēc tam vēlētos atdusēties pārapdzīvotajos Meža kapos? Šajā sakarā Treimanim-Zvārgulim notikusi komiska sarakste ar atbildīgajām institūcijām, kas likušas visādus šķēršļus tik neparastai vēlmei. Daļa no šīs sarakstes publicēta Zvārguļa festivāla Facebook kontā ar atsauci uz pētnieci Signi Raudivi. Diemžēl nevaru to šeit citēt, jo nelietoju šo sociālo tīklu.
Toties Treimaņa-Zvārguļa bērēs kādam pazīstamam rakstniekam, noturot piemiņas runu, samisējās, un viņš pat trīs reizes nosaucis Treimani-Zvārguli par Eduardu Veidenbaumu.[17]
Laika gaitā ar Treimaņa-Zvārguļa tekstiem radās daudzas tautā populāras dziesmas, piemēram, “Zīlīte” (1982, Ēriks Ķiģelis), “Jo tu nāc” (1992, “Prāta Vētra”), “Taisnība”, “Tēvu zeme” (1989, Jānis Lūsēns) u. c. Tādas dziesmas kā “Uz kalna stāv vientulis ozols” pat folklorizējās[18], to autoru neviens nekad tā īsti neatpazina un arī nepaturēja prātā – pat vēl šodien tīmeklī ne vienmēr ir atsauces uz Treimani-Zvārguli kā dziesmu autoru.
Iespējams, ka Treimaņa-Zvārguļa likteņa negatīvo inerci spēs pārvarēt 21. gadsimts. Šodien Treimaņa-Zvārguļa piemiņa saglabājusies ne tikai viņa celtajās “Leukādijās” un dziesmās ar viņa vārdiem, tā attīstās Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotajā Zvārguļa festivālā, kas sadarbībā ar dzejnieka dzimtu vēlas aktualizēt Treimaņa-Zvārguļa mantojumu.[19]
Regulāras nelaimes vajājušas arī Treimaņa-Zvārguļa drauga Veidenbauma muzeju “Kalāčos”. Ņemot vērā, ka dzejnieks pats kādreiz neapdomīgi uzrakstījis:
“[..] Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer”,
tad šī karma laikam pārgājusi arī uz viņa muzeju, un laika gaitā tā darbinieki vairāk kļuvuši pazīstami ar savu bohēmisko dzīvesveidu muzejā nekā ar dzejnieka piemiņas aktualizāciju.[20] Taču vēl slavenāks Veidenbauma muzejs ir ar saviem daudzajiem ugunsgrēkiem, no kuriem viens saistāms tieši ar gatavošanos dzejnieka 120. dzimšanas dienai[21], bet pēdējais noticis Latvijas simtgades gadā.
Brīnums, ka asprātīgie latvieši vēl nav radījuši teicienu “Deg kā Kalāči”, kaut arī nav izslēgts, ka līdzīgs tomēr cirkulē kaut kur Cēsu apkaimē.
No oriģinālā satura muzejā maz kas vairs palicis, un, šķiet, tas atkārto dzejnieka likteni, kuram arīdzan bija jāaiziet no dzīves jaunam.
Ceru, ka ar ierakstu esmu spējusi kaut nedaudz izklaidēt pandēmijas nomāktos un arī nenomāktos CM lasītājus, taču tas nav mans vienīgais nolūks. Galvenais, kam vēlos pievērst uzmanību, – literatūrzinātniekiem ir sava latviešu literatūras vēsture, kino ļaudīm – sava, teātra ļaudīm – atkal sava latviešu teātra vēsture, bet kur ir Latvijas muzeju vēsture? Kādēļ daudzo Latvijas muzeju unikālie stāsti vēl nav pamanīti, lai tos apkopotu fantastiskā 20. gadsimta vēstures interpretācijā?
Grafiskais dizains: Edvards Percevs.
Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
[1] Rīga (1941). Darbs, 15.04.
[2] Kočāne, Sarma (1993). Sprīdīši kļuvuši par privātu muzeju. Diena, 28.09.
[3] Annas Brigaderes literārā mantojuma iztirzāšana. A. Griguļa referāts (1948). Literatūra un Māksla, 21.03.
[4] Annas Brigaderes literārā mantojuma iztirzāšana. A. Griguļa referāts (1948). Literatūra un Māksla, 21.03.
[5] Annas Brigaderes literārā mantojuma iztirzāšana. A. Griguļa referāts (1948). Literatūra un Māksla, 21.03.
[6] Mauriņa, Zenta (1991). Baltais ceļš. Rīga: Zvaigzne.
[7] Pijols, Imants (1988). Andreja Pumpura biedrība. Karogs, Nr. 9, 21.–23. lpp.
[8] Gailis, V. (1970). “Daugavas malā, Ķeguma galā...” Komunisma uzvara (Aizkraukle), 15.08.
[9] “Lāčplēša gulta” (1976). Zvaigzne, Nr. 18, 21. lpp.
[10] Kalna, Baiba (1990). Pumpura muzejam – 20. Novada kultūras spēks. Latvijas Jaunatne, 12.10.
[11] Pijols, Imants (1988). Andreja Pumpura biedrība. Karogs, Nr. 9, 21.–23. lpp.
[12] Kalna, Baiba (1990). Pumpura muzejam – 20. Novada kultūras spēks. Latvijas Jaunatne, 12.10.
[13] Brengmanis, Jānis (1960). Jauni materiāli par Eduardu Treimani-Zvārguli. Cēsu Stars, 16.04.
[14] Brengmanis, Jānis (1960). Jauni materiāli par Eduardu Treimani-Zvārguli. Cēsu Stars, 16.04.
[15] Brengmanis, Jānis (1960). Jauni materiāli par Eduardu Treimani-Zvārguli. Cēsu Stars, 16.04.
[16] Brengmanis, Jānis (1960). Jauni materiāli par Eduardu Treimani-Zvārguli. Cēsu Stars, 16.04.
[17] Gailīte, Ausma (1989). “Leukādijās” – visi mīļi gaidīti. Padomju Druva (Cēsis), 24.10.
[18] Edvards Treimanis-Zvārgulis (2021). Vikipēdija. Brīvā enciklopēdija. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Edvards_Treimanis-Zv%C4%81rgulis
[19]“Zvārguļa festivāls” (2016). Radio1.lv. Jēkabpils ziņu portāls. Pieejams: https://www.radio1.lv/lv/Latvija/1/25286/%E2%80%9CZvargula-festivals%E2%80%9D
[20] Hincenberga, Juta (1996). Kalāči – muzejs vai nevīžīga saimnieka sēta. Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.05.
[21] Klimkāne, Ārija (1987). Nelaime “Kalāčos”. Cīņa, 03.10.