Šis ir noslēdzošais raksts abās personību piemiņas muzejiem veltītajās sērijās, kas publicētas domnīcas Creative Museum mājas lapā. Ir sajūta, ka pietiek, tādēļ šis būs īsākais no ierakstiem, kurā neapgrūtināšu ne ar viena muzeja stāstu, citātiem vai faktiem, bet tas sastāvēs tikai no manām sajūtām par iegūtajām zināšanām un iespaidiem, un arī to nebūs daudz. Patiesībā ir tikai divas lietas, par kurām vēlos šeit runāt.
Pirmkārt, personību piemiņas muzeju pētniecības procesā esmu nonākusi pie secinājuma, ka neatkarīgi no tā, cik skaistas, sarežģītas, vērienīgas un pareizas, bet varbūt nepareizas, sadrumstalotas un nemodernas vai vispār dažādas būtu personību piemiņas muzeju misijas, skaidrs ir viens – šo muzeju būtiskākais pastāvēšanas pamatojums ir spēja aktualizēt konkrētās personības devumu sabiedrībai. Un viss. Ja šī aktualizācija nenotiek vai nenotiek pietiekami plaši, pietiekami agresīvi, tad, visticamāk, muzejs dreifē bez noteikta mērķa, un sabiedrībai nav viegli to identificēt kā aktīvu mediju vai sabiedriski lietderīgu mediju.
Par visiem pārējiem šāda muzeja uzdevumiem var runāt tikai pakārtoti. Varbūt ēkai ir valsts vai vietējas nozīmes kultūras pieminekļa statuss, varbūt muzeja pastāvēšana ir nozīmīga kultūras piedāvājuma sastāvdaļa, varbūt sabiedrība vēlas, lai šeit tieši tāds vai vispār kāds muzejs būtu, varbūt muzeja pastāvēšana ierosina vairāk vai mazāk nozīmīgu ekonomisko aktivitāti reģionā u. c. Tālākā analīzē par to, kādai jābūt personības piemiņas muzeja darbībai, es neiegrimšu. Jebkuram muzejam – lielam vai mazam, privātam vai publiskam, Rīgā vai citviet – ir jāstrādā profesionāli. Un viss.
Pretstatā iepriekšminētajai atziņai jāsaka, ka uzdevums “aktualizēt devumu sabiedrībai” plašākā nozīmē nav vienīgais, ko veic personību piemiņas muzeji Latvijā. Pētot personību piemiņas muzeju darbību dažādos laika nogriežņos, man ir radusies sajūta, ka tie ir daudz būtiskāku procesu dalībnieki, pat ja kāda atsevišķa personības piemiņas muzeja darbību var raksturot kā visai marginālu. Jākonstatē, ka katrai kopienai, bet plašākā nozīmē – sabiedrībai, ir kaut kāds atmiņu lauks. Drīzāk kopienai, ko pretstatā sabiedrībai var raksturot ar līdzīgāku vērtību sistēmu, pieredzi un citiem līdzības identifikatoriem. Kopiena vēlas šo atmiņu lauku ne tikai paturēt, bet vēl arī nostiprināt un paplašināt, par to komunicēt. Iespēja to darīt tiek uzskatīta par personiskās un sociālās brīvības sastāvdaļu, tātad plašākā nozīmē – sabiedrības vērtību un demokrātijas sastāvdaļu, kas sniedz apmierinātību par piederību kādam laikam vai sociālai sistēmai, vai šaurākā nozīmē – kopienai.
Atsevišķu personību piemiņas uzturēšanai un dažādu procesu mijiedarbībai šajā laukā var būt nozīmīga vai pat izšķiroša nozīme. Kas ir Piebalga bez slavenajiem piebaldzēniem – brāļiem Kaudzītēm, Kārļa Skalbes u. c., vai ir iedomājama Tērvete bez Annas Brigaderes, vai Ķīpsala – bez Žaņa Lipkes utt.? Atsevišķas personības kļūst par šī atmiņu lauka robežzīmēm.
Tā kā kopienas daudzos savos aspektos ir ļoti šauras, jo līdzīgas vērtības, intereses un pieredze nemaz nevar būt īpaši plašam ļaužu lokam, vismaz ne vairākumā gadījumu, tad nav nejauši, ka kopienu atmiņu laukiem ir tendence palikt šauriem, bet negatīvā nozīmē – arī provinciāliem. Kaut gan tieši tad, kad tie spēj izrauties ārpus lokālām robežām, tie vislabāk var kalpot kopienu aizsardzībai un kopienu interešu pārstāvniecībai.
Tāpat kopienu atmiņu lauki var pārklāties, bet kaut kādās daļās savstarpēji konkurēt (piemēram, strēlnieku likteņi Pirmajā pasaules karā). Tie ir ļoti noturīgi laikā, un to savstarpējā tolerance ir visai vāja, īpaši periodos, kad ir vēl dzīvi cilvēki, kas kaut kādu kopienu veidojošo nepatīkamo vai pat traumējošo atmiņu ir piedzīvojuši paši. Tolerance pieaug, ja kopienai pašai vairs nav tiešas saistības ar minēto. Toleranci visvairāk veicina labklājība, miers, iespējas, izaugsme u. tml. Savstarpēji konflikti saasinās līdztekus kādiem politiskiem notikumiem vai ekonomiskām grūtībām sabiedrībā un laikā.
Mierīgos apstākļos (kādi Latvijā ir salīdzinoši reti) pieaug tieksme paplašināt kopienas atmiņu lauku, iekļaut tajā notikumus, kas bija nepatīkami vai nepieņemami iepriekšējai paaudzei. Cilvēki neiebilst saglabāt pieminekļus tiem, pret kuriem iepriekšējās paaudzes bijušas naidīgas, kuru piemiņa noliegta. Arī mikro līmenī mēs varam redzēt, kā atsevišķu personības piemiņas muzeju vēlme un spēja runāt par personībām aizvien paplašinās. No atsevišķu personību piemiņas muzejiem top muzeji vairākiem vienas ģimenes pārstāvjiem. Rodas dzimtu muzeji. Reģionu muzeji vēlas runāt par visiem saviem slavenākajiem novadniekiem, un būtiskākā tad kļūst pati vieta, kas radījusi šīs personības. To tapšanā tiek meklēti vides, kultūras un ekonomiskie faktori. Personības, par kurām ne dzirdēt negribējām 90. gados, tagad atkal sākam atcerēties. Iejaucas ekonomiskie faktori – arī tie ir stāsti, kurus var pārdot.
Atmiņu lauks Latvijā ir ļoti blīvs, iekšēji ļoti konfliktējošs. Intelektuāli un emocionāli mēs vēlamies aptvert to visu, un daudzu personību piemiņa šeit izvēršas par tādām kā robežzīmēm, kas palīdz atcerēties un saprast sarežģītos un pretrunīgos vēstures notikumus. Iespējams, tas ir vajadzīgs mūsu vēl nenoformulētajai identitātei. Varbūt pēc tam, kad būsim ar to tikuši galā – saglābuši, ko vēlamies saglābt, apzinājuši, kas īsti notika, katram ierādījuši savu vietu vēstures hierarhijā, pieprasījuši un realizējuši savas tiesības atcerēties, ko un kā vēlamies, – kad būs beigušies mums šie iekšējie kariņi, varbūt tad mums būs motivācija atklāt savu jauniegūto identitāti pasaulei, varbūt būs cita motivācija atcerēties, citas prioritātes.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs.
Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.