Agnese Neija. Memoriālie. Post Scriptum. Nacionāli. Lokāli. Provinciāli

Rakstu sērijā “Memoriālie. Post Scriptum” es vēlos aktualizēt tādus ar personību piemiņas muzejiem saistītus jautājumus, kas neiekļāvās 2020. gada nogalē Creative Museum virtuālajās lappusēs publicētajā pirmajā sērijā, kura arīdzan bija veltīta memoriālo muzeju vēsturei, un kas man šķita atsevišķas tēmas vērti. Piemēram, kādēļ nav radusies Latvijas muzeju vēsture; vai nebūtu laiks no jauna interpretēt aizmirstas vai pat neatkarības gados noliegtas ar personību piemiņas muzejiem saistītas tēmas; vai Lielo kapu atjaunošana 21. gadsimtā piedāvās kādu jaunu skatījumu uz piemiņas telpas attīstību (ja tā vispār konceptuāli notiks); kas ir galvenais personību piemiņas muzeju uzdevums mūsdienās (aktualizēt, piedāvāt avotus iedvesmai, provocēt uz radošumu u. tml.)?

Pirmajā no šiem ierakstiem es vēlos analizēt virsrakstā minētos personību piemiņas muzeju kvalitātes raksturojumus un palūkoties, kā tie ietekmē personību piemiņas muzeju darbību. Kā cilvēkam ar izteikti nacionāliem uzskatiem man ir grūti tos nostatīt līdzās, jo pēdējie divi, manuprāt, teorētiski spēj diskreditēt pirmo, un vairākumā gadījumu tā tas notiek arī praksē. Ar šauru tēmas interpretāciju ekspozīcijās, dizaina un mākslinieciska vēstījuma neesamību, gandrīz neesošu komunikācijas politiku un populārāko vēstījuma koncepciju – pieskarties tam, kas reiz bijis, – vairākums personību piemiņas muzeju Latvijā raksturojami kā tādi, kas nespēj pieteikt nopietnas pretenzijas pat atmiņas telpai Latvijā, kur nu vēl aiz mūsu robežām, paliekot šauri lokāli, bet bēdīgākajos gadījumos – provinciāli. 

Pirmais muzejs, kurš nāk prātā, jo spējis savienot nacionālu saturu ar plašu, vairāku līmeņu interpretāciju, pārrobežu komunikāciju, un kurš nekādā gadījumā nav uzskatāms tikai par lokāli nozīmīgu, kaut arī savā darbībā visu laiku apspēlē arī lokālo faktoru (Ķīpsalas vidi), ir Žaņa Lipkes memoriāls, un es centīšos neminēt šo muzeju kā pozitīvo piemēru šeit vairāk par vienu reizi, nemaz neuzsverot to, cik ļoti arhitektūra un dizains Lipkes memoriāla gadījumā ir kalpojuši muzeja mērķu, vēstījuma starptautiskā nozīmīguma un vienlaikus gan starptautiskas, gan nacionālas, gan lokālas atpazīstamības sasniegšanai.

Ar apgalvojumu, ka tieši personību piemiņas muzeji ir nacionāli, es saprotu faktu, ka to galvenais vēstījums parasti ir par latviešiem. Līdzīgi kā dāņiem – par dāņiem vai norvēģiem – par norvēģiem. Zināmā mērā tas ir saprotami – katra kopiena vēlas paturēt atmiņā tās personības, kuras ir no tās cēlušās un kuras strādājušas tās labā. Būtu visai dīvaini, ja kāda kopiena vēlētos izveidot muzeju cilvēkam, kurš nav ar to saistīts un neko tai nav devis, pat ja viņa sasniegumi ir starptautiski nozīmīgi. Un otrādi, ja kāds ar kopienu nesaistīts cilvēks, ir sniedzis ieguldījumu tās attīstībā, aktīvi iestājies par tās vērtībām, sabiedrība ir gatava to novērtēt, saglabājot viņa piemiņu muzeja vai citā formā. Šis apgalvojums spilgti pierādās ne tikai saistībā ar muzejiem, bet arī, piemēram, kino, kur mums ir režisores Ilonas Brūveres foršā filma “Versija Vera” (2010) – par krievu mākslinieci Veru Muhinu (Вера Мухина), kura, iespējams, izglāba mūsu nacionālo simbolu – Brīvības pieminekli.

Tā no manā rīcībā esošā, pašas izveidotā saraksta, kurš, iespējams, ir nepilnīgs, ar 127 kādreiz reāli vai idejas līmenī pastāvējušajiem personību piemiņas muzejiem tikai daži ir veltīti cilvēkiem, kas nav bijuši latvieši, – divi muzeji ebrejiem Mihailam Tālam un Markam Rotko (Mark Rothko), trīs – vācbaltiešiem  Frīdriham Canderam (Friedrich Zander), Garlībam Merķelim (Garlieb Helwig Merkel) un Vecajam Stenderam (Gotthard Friedrich Stender), viens – romam Džemam Bankovičam,  viens – lietuviešu tēlniekam Jozam Mikenam (Juozas Mikėnas). 

Džemu Bankoviču šajā sarakstā var iekļaut tikai nosacīti. Ideja par viņa muzeja izveidi bija ideoloģijas, nevis vietējās kopienas iedvesmota, un pie tam man nav īstas pārliecības par viņa nacionālo piederību. Līdzīgi noticis arī ar muzeju vai, drīzāk, piemiņu lietuvietim Jozam Mikenam, kas pastāv Latvijā gandrīz vai nejaušības dēļ. Tā kā tas atrodas Aknīstē un Aknīste tikai 1921. gadā no jauna tika iekļauta Latvijas teritorijas sastāvā, tad ir saprotams, kā varēja notikt, ka pēkšņi tikām konfrontēti ar nepieciešamību (vai iespēju) šeit atvērt muzeju. Spiediens šāda muzeja veidošanai radās arī no kaimiņattiecībām ar lietuviešiem. Jau 1965. gada 23. oktobrī Aknīstē pie tēlnieka un mākslas pedagoga Joza Mikena (1901–1964) dzimtajām mājām “Skārdupēm” viņa nāves gadadienā tika atklāta piemiņas plāksne. Pastāvēja iecere, ka Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieki vienā no istabām varētu izveidot izstādi/ekspozīciju, kas, iespējams, arī notika.[1] Krājumā bija mākslinieka studiju gadu gleznas, skulpturālo darbu fotoattēli, ģimenes albums, monogrāfijas. Kā secināms no konteksta, māja laikam kādu laiku palika ģimenes īpašumā, un memoriālo istabu pārzināja mākslinieka māsa Ludviga Murele. Līdz 90. gadu sākumam piemiņas ideja bija pilnveidojusies, un 90. gadu presē jau lasāms, ka tas ir brāļu Mikenu memoriālais muzejs, kas saistīts ar četru lietuviešu mākslinieku vārdiem – ar tēlnieku, profesoru, daudzu ievērojamu tēlniecības darbu autoru Jozu Mikenu, keramiķi un lidotāju Jonu Mikenu (Jonas Mikėnas), kā arī ar šīs dzimtas pārstāvi mākslas zinātnieci Akvilīnu un mākslinieci restauratori Nijoli. Tomēr precīzu ziņu par muzeja atklāšanu neatrodu.

1996. gadā “pēc Lietuvas konsula Daugavpilī S. Butkus, Rokišķu rajona mēra V. Masjulisa, Rokišķu novada vēstures muzeja direktores N. Šņokenes un pieminekļu aizsardzības inspektora V. Zukjalisa viesošanās”[2] Aknīstē tapa abu valstu līgums par šī muzeja izveidi. Ar rajona pašvaldības finansiālu atbalstu Aknīstes domei bija jāsakārto ceļš uz “Skārdupju” mājām, jānodrošina muzejs ar apkuri, telefonu, jāalgo šīs mājas pārzinis, jāveic māju inventarizācija, ierakstot tās zemesgrāmatā, un jākopj gan muzeja iekšpuse, gan apkārtne. Savukārt lietuvieši par saviem līdzekļiem, atvezdami līdzi visus nepieciešamos celtniecības un apdares materiālus, veica remontu, kas izmaksājis apmēram 8000 latu. Darbus izpildīja firma Rokiškis apdaila. Kā lasāms presē, ticis nodibināts arī Augšzemes novada brāļu Mikenu fonds, kurš gan neesot spējis savākt nekādus līdzekļus.[3]

Muzejs no jauna varēja sākt strādāt, bet, vai tas tā arī noticis, no preses materiāliem atkal nav īsti skaidrs. Visādā ziņā, 2019. gadā īpašums, kas pašvaldības izdotajos izsoles noteikumos apzīmēts kā “muzejs”, pēc izsoles tika atsavināts, domājams, nonāca biedrības “Sēlijas laivas” īpašumā, kurai ir plāni par tā atjaunošanu.

Ideja par muzeju šaha lielmeistaram, rīdziniekam Mihailam Tālam (1936–1992) 90. gadu sākumā tika mērķtiecīgi virzīta, taču tai pietrūka sabiedrības atbalsta. Mihails Tāls ir ebreju izcelsmes pasaules čempions šahā. Viņa muzeja stāsts, iespējams, ir viens no sarežģītākajiem, ko pagaidām esmu iepazinusi, un vislielākajā mērā atspoguļo tās muzeju, bet plašākā nozīmē – dažādu kopienu, piemiņas lauku savstarpējās konkurences problēmas, kas šobrīd pārklāj ne tikai Latvijas, bet pat pasaules kultūras telpas. Tāls ir dzimis Rīgā, ebreju ģimenē, kaut arī viņa bioloģiskais tēvs bijis Roberts Papīrmeistars, un, tā kā bijis ļoti apdāvināts, tad ātri taisījis spožu karjeru sportā, 1960. gadā kļūstot par jaunāko pasaules čempionu šahā. Par viņa spēles stilu un dzīvesveidu klīda leģendas. Lasīt par viņu šķiet dīvaini. Tā ir kāda paralēlā pasaule, kuru es atpazīstu vienīgi pēc ģeogrāfiskajiem nosaukumiem – Rīga, Maskava, “Astorija”, Jaunatnes teātris. Tur ir Belločka Davidoviča, kura spēlē koncertā par godu šaha čempionātam, tur ir Grigorijs Teitelbaums, kurš strādā žurnālā Sovetskij Sojuz un atbrauc uz Tāla kāzām, tur ir ārsts Josifs Geihmans, kurš operē Tālu,[4] bet, ak vai, – potenciālais Mihaila Tāla muzejs ir latvieša Laimoņa Nāruna dzīvoklis, kurš bijis spiests emigrēt Otrā pasaules kara beigās, un, Latvijai atgūstot neatkarību, atgūst arī savu namīpašumu K. Valdemāra ielā 34. Viņš vēlas atgūt arī dzīvokli, kurā piedzimis un kurā kopš kara beigām dzīvo Tālu ģimene. Nē, viņš neienīst Tālus – Nāruns gaida vairākus gadus, kad atrisināsies jautājums par Tāla muzeju, taču tas izrādās ne tikai ar sarežģītu vēsturi, bet arī pārāk sarežģīts 90. gadu realitātei. Nāruns piedāvā Tāla dzīvokļa vietā mazāku, taču Tāla sieva un meita tam pretojas – iejaucas ekonomiski apsvērumi, un ar šo dzīvokli saistās arī viņu atmiņas. Viņas vēlas vietā labu piecu istabu dzīvokli. Izskan jautājums, kāds iespējams tikai padomju un postpadomju telpā, – kādēļ ne valsts, ne pašvaldība neko nedara?[5] Un laiks vienkārši tiek vilkts garumā, taču Nārunam tobrīd ir jau vairāk nekā 70 gadu. Vienā brīdī palīdzību sola “Banka Baltija”, un tālāk mēs visi zinām, kas notiek. Ideja par Tāla muzeju ne tikai paliek nerealizēta, bet plašākā sabiedrībā arī nesadzirdēta. 2008. gadā nodibinās Mihaila Tāla fonds / Mihaila Tāla labdarības fonds un sāk vākt līdzekļus, lai Tāla piemiņu aktualizētu citos veidos.

Kā jau minēju sākumā, gan saturiski, gan ar savu komunikācijas politiku, gan interpretācijas mērogu personību piemiņas muzeji Latvijā ir orientēti pārsvarā uz vietējo sabiedrību. Pārsteidzoši, ka personību piemiņas muzeju orientācija uz lokālām parādībām un pat provinciālisms izpaužas arī tādējādi, ka gadu gaitā ir pastāvējusi visai maza vēlme veltīt uzmanību to cilvēku piemiņai, kas galvenokārt darbojušies pārnacionālā līmenī un/vai guvuši starptautiskus panākumus, kas vietējai sabiedrībai ir maz saprotami vai neinteresanti. Tā, meklējot materiālus par Mihailu Tālu, uzdūros kādai latviešu šaha zvaigznei, kura panākumi šajā laukā arīdzan bijuši apbrīnojami – viņš šaha spēli pacēlis līdz domāšanas filozofijai. Tas ir Hermanis Matisons (1894–1932), kurš daudzviet dēvēts par latviešu šaha spožāko zvaigzni, bet pat tikai doma, ka viņam būtu vajadzīgs piemiņas muzejs vai kā citādi viņa piemiņa būtu aktualizējama, nekad nav izskanējusi, un viņa vārds un sniegums plašākā sabiedrībā ir pilnīgi aizmirsts, lai gan vairākkārt bijis pieminēts Latvijas Sporta muzeja ekspozīcijās un izstādēs.

Interesants stāsts ir par vācbaltiešu rakstnieku, publicistu un apgaismotāju Garlību Merķeli (1769–1850). Viņš aktīvi cīnījās par dzimtbūšanas atcelšanu un ietekmēja latviešu nacionālās atmodas idejas 19. gadsimtā, kaut arī viņa slavenākais darbs “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās” (1796)  ir latviešiem pavisam neglaimojošs. Pie tam – latvieši visai ātri saprata, ka šajā darbā tiek izmantoti tikai kā arguments, nevis bauda kādas autora īpašas simpātijas un labvēlību, tādēļ Merķeļa piemiņa visaktīvāk tika kopta tieši 19. gadsimta otrajā pusē, kad noderēja latviešiem kā ierocis viņu ideoloģiskajās un ekonomiskajās cīņās pret vāciešiem. Ja atceramies, arī Augusts Deglavs romānā “Rīga” aprakstījis, ka 19. gadsimta beigās notikuši publiski Merķeļa pieminekļa apmeklējumi Katlakalnā (to uzstādījusi Rīgas Latviešu biedrība 1869. gadā) un svinēti svētki. Vēlāk Merķelis pamazām aizmirsts. 1974. gadā dzejnieks Jānis Peters ierosina izveidot ekspozīciju Merķelim Lēdurgas baznīcā, kura tāpat nedarbojoties un citādi tikšot pamesta.[6] Vēl pēc dažiem gadiem, 1982. gadā, lasām, ka muzeju jau ierīko.[7] 1990. gadā presē izskan ziņa, ka Merķeļa muzeju paredzēts ierīkot Rāmavā, bijušajā Rammas muižā.[8] Par šobrīd darbojošos Merķeļa muzeju ziņu nav. 

Ko es gribu pateikt, pieminot šeit Merķeli, – neatkarīgi no tā, kā vēsturē vai kultūrā kāda persona tiek vērtēta, lai taptu muzejs, ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts vai profesionāla komunikācija ar sabiedrību, kas pārliecina pēdējo, ka šāds vēstījums tai ir vajadzīgs. Merķeļa gadījumā acīmredzot nebija ne viena, ne otra.

Pilnīgi citādāks ir stāsts par vācbaltiešu teologu, izgudrotāju, Sunākstes draudzes mācītāju, apgaismotāju Gothardu Frīdrihu Stenderu (1714–1796), tautā sauktu par Veco Stenderu, un šobrīd tas ir vienīgais sveštautietis manā sarakstā, kura piemiņu aktīvi un pilnīgi labprātīgi uztur un aktualizē paši latvieši, protams, mijiedarbībā ar Stendera spēcīgo pieteikumu savas darbības interpretācijai “Sche aprakts G. F. Stenders Latwis, dzim. 1714, mir. 1796, ar sawu gaspazchu”.

Stenders tiek uzskatīts par pirmo latviešu tautas modinātāju, kurš pievērsis uzmanību latviešu izglītībai un valodai. Stendera piemiņas evolūciju ir pētījis zinātnieks, acīmredzot sava novada patriots, Latgales Pētniecības institūta valdes loceklis Jāzeps Zeļonka (1932–2008), tādēļ šeit piedāvāju citātu no kādas publikācijas, kur šis piemiņas attīstības ceļš ir izsekots:

“Pirmā tautas atmoda nāca ar pirmajām Vecā Stendera jubilejām, atkārtotiem viņa darbu izdevumiem, pirmajiem viņa dzīves un darba pētījumiem. Reakcijas gados jubileju stafete pārtrūka. 195. gadadienu kopš dzimšanas atzīmēja tikai Amerikas latviešu Luterāņu kalendārs. Politiska un literāra dienas avīze “Latvija” 1910. gadā un laikraksts “Tēvija” 1913. gadā iestājās par aizmirsto Vecā Stendera kapu. 1920.–1940. gadu periodā Vecā Stendera jubilejas iegūst regulāru raksturu, laikrakstos parādās informācija par notikušajām akcijām. Atgādināsim svarīgākās: 1923. – Ķelnes iela Rīgā, Mežaparkā, tiek pārdēvēta par Stendera ielu. 1924. – Kaudzītes Matīss dodas ceļojumā pie Vecā Stendera atdusas vietas un “Svētku Laikā” publicē reportāžu: “Kluss brītiņš Sunākstes kapu kalniņā”. 1928. – reportāžu “Pie Vecā Stendera kapa” laikrakstā “Zemgales Balss” publicē J. Pavlovskis. 1934. – reportāžu “Pie Vecā Stendera kapa” žurnālā “Draudžu Dzīve” publicē mācītājs Cīrulis. 1935. – Stenderam veltītu rakstu “Jaunākās Ziņās” publicē V. Plūdonis, uzsākot viņa 140. nāves dienas atceres publikāciju virteni. Materiālus par Veco Stenderu nākošā gadā publicē pieci latviešu periodiskie izdevumi, kā arī vācu “Rigasche Rundschau” un krievu “Segodņa”. 1939. – Vecā Stendera piemiņas rakstus publicē trīs latviešu periodiskie izdevumi. Un beidzot 1989. gads. Pēc 50 gadu aizmirstības Vecā Stendera piemiņu atjauno novadnieki.”[9]

Kaut arī šodien Stendera muzejs Eglaines pagasta “Lašos” nav ne liels, ne slavens, ideja par Stendera piemiņas saglabāšanu ir ļoti noturīga un manifestējas ne tikai “Lašu” muzejā, bet arī Viesītes muzeja “Sēlija” Vecā Stendera kabinetā, kopš 2017. gada pastāvošajā Stendera biedrības darbībā (2001.–2004. gadā – fonds “Laikmets”, 2004.–2017. – biedrība “Laikmets”), rīkotajās talkās, piemiņas pasākumos, zinātniskajos lasījumos, dažādos izdevumos, monētā, pastmarkā, ielā, piemiņas akmeņos u. c. Jāatzīstas, ka es šajā muzejā neesmu bijusi.

Vēlos akcentēt, ka latviešiem, runājot par latviešiem, atšķirībā no gadījumiem, kad dāņi runā par dāņiem vai norvēģi par norvēģiem, viegli padodas palikt tikai lokāliem, bet galējā izpausmē – provinciāliem, proti, darboties tikai tajā telpā, kas potenciāli vispilnīgāk spētu saprast, novērtēt kāda piemiņas muzeja galveno vēstījumu. Personību piemiņas muzeji Latvijā parasti necenšas par sevi – par latviešiem – pastāstīt kādam ārpus Latvijas, bet dažkārt – arī ārpus sava pagasta vai novada. Nereti to ekspozīcijas nemaz nav pieejamas citās valodās kā vien latviešu. Tiem arī nav ne mazākās motivācijas pakļaut savu nacionālo stāstu plašākai interpretācijai, proti, iekļaut konkrētās personības devumu plašākos kultūras lokos, skaidrot to biogrāfiju ar plašākām norisēm gan politiski, gan ģeogrāfiski. Šī lokālā darbība ir labākajā gadījumā tikai lokāli nozīmīga, kas izraisa sabiedrības neizpratni – vai tiešām mums nepieciešami tik daudzi piemiņas muzeji, ja to vēstījumi bieži neizskan pat līdz Rīgai, kur nu vēl līdz citām Latvijas malām.

Kā, paliekot nacionāliem, proti, stāstot par sevi, vienlaikus ieraudzīt sevi plašākos mērogos –  tas ir jautājums, uz kuru neatbildēs neviens cits kā paši personību piemiņas muzeju darbībā iesaistītie.

 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.



[1] Paukšte, Regīna (1965). Jozs Mikens. Avangards (Daugavpils), 19.10.

[2] Kalniņa, Daiga (1997). Aknīstiešu atbalsts Lietuvas kultūrai. Literatūra. Māksla. Mēs, 23.01.

[3] Kalniņa, Daiga (1997). Aknīstiešu atbalsts Lietuvas kultūrai. Literatūra. Māksla. Mēs, 23.01.

[4] Arkanovs, Arkādijs (2000). Tāla jaunība. Fragmenti no Sallijas Landauas atmiņām par viņas bijušo vīru Mihailu Tālu. Rīgas Laiks. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/tala-jauniba-14889.

[5] Podāns, Armands (1995). Top Tāla muzeja fonds. Neatkarīgā Rīta Avīze, 07.12.;

Podāns, Armands (1995). Vēlreiz par Tāla dzīvokļa jautājumu. Neatkarīgā Rīta Avīze, 24.10.

[6] Kas notiek Latvijā (1974). Austrālijas Latvietis, 06.09.

[7] Legzdiņš, Roberts (1982). Siena laiks. Latvija23.08.

[8] Šteins, Voldemārs (1990). Kur bija Depkina – Merķeļa muiža? Darba Balss (Rīgas rajons), 01.12.

[9] Zeļonka, Jāzeps (1989). “Kad gaisma aust, tad putni sāk dziedāt”. 7. septembrī Vecajam Stenderam – 275.Cīņa, 06.08.

 

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist