Agnese Neija. Memoriālie. Post Scriptum. Sarkanie cīnītāji

Ir grūti atrast kādu kopīgu apzīmējumu tām daudzajām personībām, ko padomju okupācijas gados vara uzskatīja par tiešajiem savas ideoloģijas aizstāvjiem un sociālajiem balstiem, tādēļ šeit tos apzīmēšu kā minēts virsrakstā, kaut arī to stāsti ir ļoti dažādi un zem apzīmējuma “sarkans” var slēpties gan 1905. gada revolucionārs, gan sarkanais partizāns Otrā pasaules kara laikā. Kopumā personību piemiņas muzeju pasaulē Latvijā padomju periodā tādu bija ievērojams daudzums – sarkano cīnītāju taču nevarēja būt maz. 

Varētu šķist, ka šādu piemiņas muzeju ceļš bija ļoti vienveidīgs – kā tika izvēlētas šīs personības, kā tika veidotas ekspozīcijas un kāda bija komunikācija ar apmeklētājiem, taču, pamazām iepazīstot visu ieceres stadijā palikušo vai tolaik reāli esošo personības piemiņas muzeju kopumu, var secināt, ka padomju okupācijas periodā Latvijā tie saskārās ar ievērojamiem sarežģījumiem. Tādu biogrāfiju, kas perfekti atbilda ideoloģijas vajadzībām, bija maz. Tādēļ parasta prakse bija atklāta melošana – daži biogrāfiski fakti tika izcelti, par citiem “piemirsts”, citi atklāti sagrozīti. Iemesls šādām interpretācijas grūtībām lielākoties bija Padomju Krievijas vadoņa Staļina veiktais Lielais terors, tostarp pret latviešu izcelsmes komunistiem un latviešiem vispār 1937. –1938. gadā[1], pēc kura zaudēja dzīvību apmēram 16 000 latviešu – partijas un kultūras darbinieku Padomju Krievijā.[2] Tas sabojāja daudzu sarkano cīnītāju biogrāfijas.

Pēc Staļina nāves un Hruščova runas PSKP 20. kongresā 1956. gadā Padomju Savienībā notika Staļina personības kulta laikā veikto masu slepkavību izmeklēšana, taču tika slēpts noslepkavoto skaits, un tikai pēc 1962. gada sāka uzrādīt īsto nāves gadu, mēnesi un dienu, bet, tikai sākot ar 1988. gadu, nogalināto tuvinieki varēja iegūt ziņas par patiesajiem noslepkavoto nāves apstākļiem – nošaušanu un apbedīšanu masu kapos.[3]

Kaut arī oficiāli Staļina kults tika nosodīts, tomēr latviešu izcelsmes komunisti vairs neatguva zaudēto reputāciju, un ir konstatējama tāda kā neuzticība tiem arī visus pēckara gadus, tādēļ nevarētu teikt, ka kāds no šādu personību piemiņas muzejiem padomju periodā būtu īpaši aktuāls, īpaši aktīvs, liels vai atstājis paliekošu iespaidu uz sabiedrību. Pilnīgi droši bija pieminēt krievu boļševiku paveikto, tādēļ, piemēram, Ļeņina piemiņas muzejs Rīgā, Cēsu ielā 17 (atklāts 1961. gadā), vienmēr daudz tika pieminēts preses slejās, un tā apmeklējums bija obligāts skolu jaunatnei.

Interesanti, ka 80. gadu otrās puses brīvības vēsmas daļa sabiedrības uztvēra tieši ar domu par to, ka nu varēs atklāti izstāstīt patiesību par latviešu komunistiem, kas tika noklusēta iepriekš, – radās jauni muzeji, pieminekļi un memoriāli. Taču 80. gadi bija ne par to, tādēļ jaunatklātajiem muzejiem nebija ilgs mūžs.

Ignorēt vietējos latviešu komunistus tomēr nevarēja, un tādēļ sarkano cīnītāju piemiņas muzeju “noklājums” un to likteņi Latvijā atgādina tādu kā lupatu segu – saraustīts, fragmentārs, grūti saprotams. 

Ar latviešu strēlnieka, Sarkanās armijas komisāra Jāņa Fabriciusa (1877–1929) personību padomju varai paveicās. Fabriciuss gāja bojā 1929. gada 24. augustā, avarējot pasažieru lidmašīnai Melnajā jūrā, tādēļ viņu neskāra Staļina represijas Lielās tīrīšanas laikā 1937.–1938. gadā – fakts, kas attiecībā uz citiem “sarkanajiem” bija grūti pasniedzams sabiedrībai. Arī citādi viņa biogrāfija veiksmīgi kalpoja padomju ideoloģijai, nemaz nerunājot par viņa iespaidīgajām ūsām, leģendārajām karavadoņa spējām un popularitāti. Tomēr memoriālais muzejs viņa dzimtajās mājās Zlēku pagasta  “Vangstrēbējos” tika atklāts tikai 1977. gadā kā Ventspils muzeja filiāle,[4] bet jau 80. gadu beigu nacionālisma gaisotnē sabiedrība pamazām sāka atteikties no šīs piemiņas godināšanas, jo Fabriciuss Latvijas brīvības cīņās neaizstāvēja Latvijas valsts ideju un cīnījās pret savu tautu. 1991. gadā muzejs oficiāli beidza darbu. Tomēr arī šodien tīmeklis sniedz informāciju, ka šāds muzejs pastāv, lai gan nav skaidrs, kādā kvalitātē un kādā juridiskā ietvarā.[5] Visādā ziņā, Fabriciusam uz Pils ielas un Akmeņu ielas stūra Ventspilī 1954. gadā atklāto pieminekli Ventspils pilsēta restaurēja  2019. gadā.[6]

Muzejs Ļeņina un Raiņa līdzgaitniekam Pēterim Stučkam (1885–1932) tomēr netapa – lai arī viņa biogrāfija bija līdzīgi perfekta kā Fabriciusam, proti, viņš  nomira pirms Staļina represijām. Viņa piemiņa tika saglabāta, dodot viņa vārdu, piemēram, Latvijas Universitātei, tagadējai Aizkraukles pilsētai un tagadējai Tērbatas ielai. Viņa piemiņas istabas bija izveidotas dažādās skolās, un Stučkas muzejs tika iekārtots uz tankkuģa “Pēteris Stučka” (nejaukt ar kādu zvejas traleri, kas arī nesa vārdu “Pēteris Stučka”, – tas notika vēlāk). Esot zenītā kā Ļeņina līdzgaitniekam, viņš zaudēja savu ietekmi Staļina laikā. Stučkas juridiskie darbi Padomju Savienībā tika atzīti par aplamiem, un par viņa nāvi nav ziņu.[7]

Stučkas dzimtās mājas atradās Kokneses pagasta “Vecbirzniekos”. Pēc vecāku nāves 1895. gadā Stučka gan mājas pārdeva, it kā lai iegūtos līdzekļus izmantotu marksistiskās avīzes “Dienas Lapa” izdošanai. 60. gadu periodikā konstatējamas idejas atjaunot “Vecbirznieku” dzīvojamo ēku, izveidot tūristu bāzi un iekārtot Stučkas muzeju.[8] Tomēr tās nerealizējas, un “Vecbirzniekos” uzstādīja vien piemiņas akmeni. 

Interesants šajā kontekstā ir 50. gadu emigrācijas latviešu preses izdevuma viedoklis:

“Mēs neviens vēl nezinām, vai Padomju savienībā Chruščovs atgriežas pie Ļeņina laika principiem, bet Stučkas rehabilitēšana ir nozīmīga parādība. Stučkas dzimšanas dienas svinēšana, Jaunsudrabiņa, Skalbes un Akurātera darbu izdošana Rīgā vismaz liecina, ka latviešu kompartija atgriezusies pie tās kultūras politikas, kādu tā piekopa Ļeņina laikā. Vai šīs pārmaiņas ir uz ilgu un vai tās nozīmē ko labu, par to ir pāragri runāt. Liekas, tas viss vedams sakarā ar apstākli, ka Kremlī vēl nav neviena vīra, kas varētu diktēt.”[9]

Līdzīga virzība bija idejai par piemiņas muzeju Jānim Rudzutakam (1887–1938) – marksistam, 1905. gada revolucionāram, Padomju Krievijas politiskajam darbiniekam, kurš tika nošauts 1938. gadā. Gribēja izveidot piemiņas muzeju Kursīšu pagasta “Cauņu” mājās, bet nesanāca – uzlika piemiņas akmeni.[10]

Tādas sarkano personības, kas nepiedzīvoja Staļina represijas un par kuru piemiņas muzejiem mēs varam runāt, cik man izdevās atrast,  bija tikai divas – Fabriciuss un Stučka. Vairāki citi tika šajās represijās nogalināti. Viņu piemiņas muzeji balstījās uz faktu izkropļojumu un noklusēšanu. Pazīstamākā no šādām personībām ir latviešu sarkanais strēlnieks, Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks Jukums Vācietis (1873–1938). Viņa memoriālais muzejs Saldus rajona Jaunlutriņos tika atklāts 1973. gada 24. novembrī. Mūsdienās tur iekārtots pagasta jauniešu centrs, tiek stāstīts par Vācieša bērnību, skolas gadiem un jaunību.[11]

Rakstnieks un komunists Linards Laicens (1883–1938) bija interesanta personība, jo, pēc Vikipēdijas ziņām, viņš 1905. gadā gan iesaistījās politiskajā darbībā, taču nepieslējās nedz sociāldemokrātiem, nedz marksistiem. Esot pat bijis viens no pirmajiem, kas apcerējumā “Latvijas valsts” propagandēja Latvijas patstāvības ideju (1917), taču 1929. gadā iestājās nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā. Vadīja žurnālus “Kreisā fronte” (1928–1930) un “Tribīne” (1931–1932). Tomēr arī komunistiskā partija acīmredzot pilnībā neatbilda Laicena ideāliem, tādēļ viņa uzskati tiek raksturoti kā svārstīgi. Labāku darba apstākļu solījumu dēļ Laicens 1932. gadā emigrēja uz PSRS, kur, protams, tika nošauts 1938. gadā.[12] No Laicena sarežģītās biogrāfijas padomju vara gribēja paturēt tikai revolucionāro un komunistisko pagātni, tādēļ īpaši tika izcelts un popularizēts viņa romāns “Kliedzošie korpusi” (1930), kurā attēlota politieslodzīto dzīve. 

Nevis viņa dzimtajās Jaunrozes pagasta “Metumu” mājās, bet Alūksnes rajona Trapenes ciema “Tīrumniekos”, bijušās Bormaņu muižas dārzniecības ēkas jumtistabiņā, – Laicena pirmajā darba vietā, kur viņš sastapa savu nākamo dzīvesbiedri,  1960. gada 17. jūlijā tika atklāts viņa memoriālais muzejs. Ēkas pirmajā stāvā bija iekārtots revolucionārās cīņas slavas muzejs, laikam, lai iemūžinātu citu šī apvidus revolucionāru piemiņu.[13] Iespējams, ka atmiņas par Laicenu arī šodien glabā Apes novada Trapenes pagasta muzejs, kopā ar piemiņu brāļiem Ādolfam un Jānim Grestēm un Ojāram Vācietim.[14]

Interesanti, ka par terora aktu sarīkošanu ar nāvi sodītā komunista Imanta Sudmaļa (1916–1944) muzejdzīvoklis Rīgā, Hermaņa ielā 15–4, atklāts tikai 1988. gada 23. septembrī – namā, kur Sudmalis nekad nav dzīvojis. Pēc kara Hermaņa ielā 15–4 dzīvojusi Sudmaļa pagrīdes cīņas biedres māte Anete Kondrāte ar savu mazdēlu Arni Miķelsonu, un, kamēr vien viņa esot bijusi dzīva, viņai neesot bijis miera no personām, kas pieprasījušas apliecināt izdomātas versijas par Sudmali un viņa pagrīdes cīņu hitleriešu okupētajā Rīgā.[15] Kas tas bija? Padomju varas neizdarība vai pēdējais mēģinājums ar ideoloģijas palīdzību glābt brūkošo savienību?  

1978. gadā Liepājā atklātais piemineklis Sudmalim 1995. gada 21. jūlijā demontēts un nogādāts Liepājas muzejā, kura vadītājs un veidotājs no 1923. līdz 1958. gadam bija Imanta Sudmaļa tēvs Jānis Sudmalis.[16]

Ap Sudmali daudz neskaidra. Fakti liecina, ka muzeju Sudmalim padomju varas gados negribēja veidot, tomēr viņa paveikto aizvien izmantoja ideoloģijas vajadzībām. Bet ko tad Sudmalis tādu paveica? Viņa ievērojamākā biogrāfijas daļa, manuprāt, nebija bēdīgi slavenais sprādziens Doma laukumā,[17] kuru pieminot, laukumu Liepājā, kur atradies Sudmaļa piemineklis, tauta iesaukusi par “bandītu laukumu”. Ticamāk, ka padomju ideoloģijai vislabāk noderēja fakts, ka gandrīz mītiskajā, ar brīvību un labklājību apveltītajā pirmskara Latvijā pastāvēja cilvēki, kas sevi šīs varas ideoloģiskajās, sociālajās un saimnieciskajās konstrukcijās neatrada.[18]

Kādas personības vēl nav pieminētas? Kādā no saviem iepriekšējiem rakstiem jau minēju Sudmaļa biedra, komunista Džema Bankoviča (1925–1944) muzeju, kuru sākotnēji, 1970. gadā, gribēja atklāt Ikšķilē, Pakalnu ielā 3,[19] bet 1972. gadā atklāja Ikšķiles astoņgadīgajā skolā – divās istabās.[20]

70. gadu sākumā periodikā ir fiksējama ideja Liepājas rajona Rāvas pagasta „Kaugaru” mājās iekārtot memoriālo muzeju Jānim Jansonam-Braunam[21] (1872–1917) – jaunstrāvniekam, sociāldemokrātam un publicistam (“Domas par jaunlaiku literatūru” (1892–1893); „Mūsu vecajai paaudzei” (1894)), kritiķim, laikraksta “Dienas Lapa” redakcijas darbiniekam (1896), kurš atradās to 11 pasažieru vidū, kas gāja bojā, kad vācu zemūdene 1917. gada 13. aprīlī Ziemeļjūrā nogremdēja tvaikoni “Zara”, kas devās no Londonas uz Tronheimu.[22] Taču ideja par muzeju ātri apsīkst, un arī nekāda nožēla par šo faktu periodikā nav konstatējama. Jāatzīst, ka Liepājas rajons vispār nebija aktīvs ar dažādu memoriālo māju veidošanu. 

70. gados Jēkabpils rajonā tika nolemts izveidot memoriālo muzeju latviešu sarkanajam strēlniekam un pilsoņu kara dalībniekam Robertam Vaiņānam (miris 1920. gadā) viņa dzimtajās Slates pagasta “Miglānu” mājās.[23] Nedz par šīs idejas likteni, nedz par pašu Vaiņānu informāciju tīmeklī man neizdodas atrast.

Leona Paegles (1890–1926) – rakstnieka, pedagoga, sociāldemokrāta un komunista – muzeja Vidrižu ciema “Laučos” liktenis izvērtās mokošs. To nodibināja 1959. gadā,[24] un tas bija viens no pirmajiem šāda tipa muzejiem līdztekus dzejnieka (kā tika uzsvērts padomju okupācijas laikā – pirmā revolucionārā dzejnieka) Eduarda Veidenbauma muzejam Liepas pagasta “Kalāču” mājās, kurš dibināts 1958. gadā.

Paegle tomēr nebija tik iecienīts tautā kā Veidenbaums, kaut arī nebūt nebija tik “kreiss”, kā to centās uzsvērt padomju periodā, un tādēļ 80. gadu otrajā pusē parādās idejas par “Lauču" slēgšanu. Tas gan notiek tikai 2011. gadā, kad muzejs ne tikai nespēj iegūt akreditāciju, bet tam arī nav nedz apmeklētāju, nedz vadītāja, nedz darbinieku. Limbažu pašvaldības solījumam, ka Paegles piemiņas vieta tiks saglabāta sabiedrībai pieejama, šobrīd tīmeklī apstiprinājumu neatrodu.[25]

Jau minētais Veidenbauma muzejs ir vienīgais no sarkano cīnītāju muzejiem, kas mūsdienās transformējies par to, kam bija jābūt, – dzejnieka, publicista, jaunlatvieša un jauna cilvēka muzeju, bet šis ceļš nav bijis viegls. Kad mēs sakām “Muzeji deg!”, droši varam domāt par “Kalāčiem”, jo tas ir dedzis vairākkārtīgi – gan 1987., gan 2016., gan 2018. gadā,  kaut gan tīmeklī par zaudējumiem ugunsgrēkā muzeja darbinieki vienmēr izsakās ļoti diplomātiski. Tā, muzeja direktore Tamāra Kurzemniece pēc 2016. gada ugunsgrēka atzīst, ka “būtisks kaitējums muzejam nav nodarīts”[26]. Pie lakoniskās ziņas par “Kalāču” pirts nodegšanu 2018. gadā direktore mūs mierina: “Pirts ir nodegusi līdz ar pamatiem, bet tajā nav glabātas kādas vēsturiskas liecības.”[27] Kādā citā rakstā atrodu ziņas, ka pirts vēl pirms 2018. gada ugunsgrēka ir jau divas reizes degusi un atjaunota.

90. gadu vidū “Neatkarīgās Rīta Avīzes” žurnāliste Juta Hincenberga šādi apraksta vērtību pārvērtēšanas un muzeja transformācijas laiku “Kalāčos” – kādā apciemojuma reizē muzeja vadītāju Jāni Krieviņu viņa sastapusi mājas otrajā stāvā. Viņš kopā ar dzejniekiem Aivaru Neibartu (tautā sauktu par Ņurbuli), Juri Vilcānu, Andri Petrovu un vietējo ganu Alfonu Upīti sēdējis pie galda, kurš bija nokrauts ar reibinošās dziras pudelēm. Svinību iemesls esot bijis Veidenbauma piemiņas pasākums, kuru bohēmiskā kompānija gandrīz izgāzusi, jo tā norises laikā bļaustījusies un urravojusi nevietā. Pēc 1987. gada ugunsgrēka, kad izdegusi “Kalāču” vecākā mājas daļa un jaunākās daļas otrais stāvs, atjaunota tikai jaunākā un mazāk cietusī mājas daļa. Vecajai mājai 1993. gadā uzlikts jumts, pēc tam vairāk nekas nav darīts. Pēc ugunsgrēka muzejam palikusi viena istabiņa ar niecīgiem fondiem, bet, kā atzīmē Hincenberga, “pat tā vienīgā telpiņa, šķiet, nav tīrīta ilgu laiku. Tepat līdzās Kalāču klētiņa, kur vasarās dzīvojis un strādājis dzejnieks. Muzeja vadītājs Jānis Krieviņš iereibuša cilvēka vaļsirdībā teicis: “Te gulēja Ņurbulis.” Un it kā taisnodamies piebilda: “Bet šī gulta jau nav oriģinālais eksponāts.”” Pārmetumus Krieviņš neatzinis: “[..] tāds bija Eduards Veidenbaums, un tāda gaisotne arī jāuztur.”[28]

Pēc šīs kolorītās atkāpes atgriezīsimies pie dažu citu cīnītāju piemiņas, kas tika iemūžināta ar piemiņas plāksnēm, akmeņiem un viņu vārdu došanu skolām un kolhoziem, viņu piemiņas stendiem novadpētniecības un cita mēroga muzejos. Piemēram, diezgan maz zināma personība ir sarkano partizānu atbalstītājs Otrā pasaules kara laikā Hugo Meijers, kura piemiņas muzejs tā arī palika ieceres līmenī (Meijera ciema “Gorbānu” mājās),[29] toties viņa vārdā kādreizējā Valkas apriņķa Annas pagastā 1945. gada novembrī tika nosaukts vesels ciems – Meijera ciems[30] (tagadējā Jaunanna). Līdzīgi transformējusies ideja par skolotāja, komunista, Latvijas Komunistiskās partijas Jēkabpils apriņķa komitejas sekretāra un sarkanā partizāna Otomāra Oškalna piemiņas iemūžināšanu, kura vārdā Zalves pagastā no 1945. līdz 1949. gadam bija nosaukts ciems. 1968. gadā Cēsu rajona Skujenes astoņgadīgajā skolā viņam ierīkots muzejs.[31] Tāds bijis arī Jēkabpils 1. vidusskolā, un, ak vai, – arī Zalves astoņgadīgajā skolā bijis Otomāra Oškalna partizānu slavas muzejs![32] Neskaitāmas lietas tika nosauktas Oškalna vārdā, tostarp tagadējā Zemitānu dzelzceļa stacija Rīgā.

Jaunā strāva, sociāldemokrātija, marksisms, 1905. gada revolūcija, cīņa par boļševiku uzvaru, sarkano Krieviju, padomēm un padomju Latviju, vēlāk pagrīdes cīņa un cīņa Otrajā pasaules karā pareizajā pusē – tas ir pareizais padomju pilsoņa ceļš. Saturiski šajā ideoloģiskajā amplitūdā iekļāvās daudzas un dažādas personības, un vēl daļa tika gandrīz aiz matiem pievilkta, lai atbilstu šim pareizajam ceļam, un tas uz visiem laikiem sabojāja daudzu personību uztveri sabiedrībā un vēsturisku notikumu interpretāciju, kas mums citādi šodien, iespējams, liktos interesanta. Labs piemērs teiktajam ir 1905. gada cīnītāji. Manai paaudzei interese par 1905. gada revolūciju, domājams, ir neglābjami sabojāta. Padomju okupācijas laikā 1905. gada revolucionāri publiskajā telpā tika pozicionēti kā agrīnie cīnītāji par marksisma idejām, kas vēlāk bija padomju valsts izveidošanās idejiskais pamats. Arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tā nebija populārākā tēma, jo 1905. gads vēl nepārstāvēja Latvijas valsts ideju. Un arī šodien “vidējais latvietis” par 1905. gada notikumu izvērtējumu un norisēm zina ļoti maz vai nemaz. Un, ja arī zina, tad tikai to daļu, kurā latvieši dedzināja skaistās vācu muižas. Slikti darīja, ļoti slikti, kaut arī tam, ko viņi toreiz nenodedzināja, šodien tik un tā ļaujam sadrupt. 

Lai arī 1905. gads bija izteikti sarkans, lielākajai daļai revolūcijas dalībnieku tā bija sociāla rakstura revolūcija – cilvēki iestājās par laikmetam atbilstošiem sociālās dzīves uzlabojumiem, pret vācu muižnieku kundzību, un viņu mērķi neatbilda kādai globālai marksisma ideju virzībai.

Viens no interesantākajiem 1905. gada varoņiem ir Dāvids Beika (1885–1946). Jāsaka, ka manas dzimtas vēsturē 1905. gads ir labi un interesanti pārstāvēts. Viens no šiem dzimtu stāstiem ir saistīts tieši ar Beikas darbošanos Dobeles apkaimē. Beika bija latviešu marksists un profesionāls revolucionārs, dzimis Zaļenieku pagasta "Anutelēs". Viņš strādāja par skolotāju Dobelē (1903–1905), 1903. gadā iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (LSDSP). 1905. gada revolūcijas laikā piedalījās muižu dedzināšanās, vēlāk vadīja Dobeles apriņķa mežabrāļu kustību. 1907. gadā emigrēja uz ASV, kur bija viens no Amerikas latviešu sociāldemokrātijas koporganizācijas vadītājiem (1907–1917). Pēc Oktobra revolūcijas ieradās Padomju Krievijā, Sarkanās armijas iebrukuma laikā atgriezās Latvijā, bija LSPR Rūpniecības komisārs (1919). Pēc Padomju Latvijas sakāves pārcēlās uz Maskavu, kur turpināja darboties kā Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas loceklis (1919–1923) un Kominternes izpildkomitejas loceklis (1920–1921), utt. Padomju Krievijā Staļina veiktā Lielā terora laikā viņu 1938. gada 20. aprīlī apcietināja un apsūdzēja dalībā pretpadomju nacionālistiskā diversantu teroristu organizācijā. Pēc ilgstošām pratināšanām 1939. gada 22. aprīlī viņam piesprieda 20 gadu ieslodzījumu Gulaga nometnē, kur viņš arī mira.[33]

Pēdējais fakts gan padomju laika presē tika noklusēts. Kaut gan pēc Staļina nāves sākās zināmais “atkusnis”, tomēr attiecībā uz Beikas likteni tas atklājās tikai kā viņa memuāru latviešu valodā iznākšana 1956. gadā,[34] nevis Beikas un daudzu citu publiska reabilitācija. 

Doma par Beikas memoriālo muzeju Zaļenieku pagasta “Anutelēs” (Rožlaukos) periodikā neizskan,  visticamāk, jau minēto iemeslu dēļ, taču 1987. gada 3. novembrī Dobelē tika atklāts memoriālais ansamblis revolucionārajiem cīnītājiem, vēlākajiem partijas un padomju darbiniekiem – Dāvidam un Jānim Beikām, Jānim Lancmanim, Rūdolfam Endrupam, Robertam Eihem un Vilim Dermanim (rekonstrukcijas autori – arhitekti Jānis Dripe, Arno Heinrihsons, tēlnieks Oļegs Skarainis).[35] Līdzīgi kā Imanta Sudmaļa muzeja gadījumā interesants ir šī memoriāla atklāšanas gads – 1987. Zīmīgus vārdus memoriāla atklāšanas uzrunā toreiz teica Skarainis: “Tagad, atklātības un atjaunotas demokrātijas apstākļos, ir iespējams iemūžināt to cilvēku piemiņu, kuru radošā dzīve tika pārrauta pirms 50 gadiem.”[36]

Dāvida Beikas meita Gudruna Beika apzīmē to kā pirmo pieminekli viņas tēvam, kura kapavieta pat īsti nav zināma. Tāpat 1987. gada 6. novembrī tika atklāts piemiņas akmens Beikam Auru ciemā, kur viņš bērnībā kalpoja pie saimniekiem par ganu.[37]

Savos memuāros Beika savus līdzbiedrus dēvē pieņemtajos vārdos. Ja būtu citādi, iespējams, man būtu izdevies pierādīt tiešu savas ģimenes saistību ar Beiku. Zināms, ka mana vecvecvectēva Kārļa Vernera, kurš dzimis Vecaucē, brālis (vārdu es nezinu) arīdzan piedalījies 1905. gada revolūcijā un, iespējams, darbojies Beikas pieminētajā Dobeles revolucionārajā grupā, jo no Beikas memuāriem secināms, ka Dobeles apkaimē tāda bijusi tikai viena. Visādā ziņā, Kārlis Verners sava dēla Roberta  dzimšanas brīdī 1904. gadā atradies Neihofas  (Dobeles muižas) “Veitenfeldu” mājās, un manas dzimtas vēsturē ir saglabājies nostāsts par darbošanos tieši Dobeles apkaimē. Tā kā viņa vārds man nav zināms, šajā rakstā saukšu viņu arī par Robertu, jo Beika min savā grupā vairākus Robertus. Paradoksāli, bet, tieši pateicoties Beikam, es nevaru vairs iegūt nekādas tuvākas ziņas par Robertu Verneru, jo Beika bija nadzīgs dažādu dokumentu un muižu dedzinātājs, un viņa vadītā vienība cita starpā sadedzināja arī Dobeles un Jaunauces mācītāja Augusta Bīlenšteina draudzes arhīvu un bibliotēku.[38]

Līdzīgi kā Beika arī Roberts Verners, bēgot no varas represijām, 1907. gadā bija spiests emigrēt un, kāda sakritība, arīdzan devies uz ASV. Atšķirībā no Beikas Verners laikam 1905. gada revolūcijā vairāk saskatījis iespēju cīnīties par sociālajām reformām nekā marksisma ideju izplatību, jo ASV tūlīt aizrāvies ar zelta drudža vai citām Amerikas kontinenta iespējām un salīdzinoši ātri kļuvis bagāts. Kādu laiku ģimene par viņu neko nav zinājusi, bet neilgi pirms Pirmā pasaules kara saņēmusi ziņu, ka Roberts Verners ir miris un kādam jādodas uz ASV pārņemt viņa mantojumu. Šo ceļojumu uzņēmies Kārlis Verners. Mantojumā bijušas zelta un ogļu raktuvju ieguves sabiedrību akcijas. Pārvēršot daļu no tām naudā, Kārlis nopircis lielās, bet panīkušās “Žābru” mājas kaut kur Vecauces apkaimē (iznīcinātas Otrā pasaules kara laikā). Par dzīvi tajās – daudzajiem bērniem, lielajiem radu saietiem, kāršu spēli vairāku dienu garumā un lepno vecomāti Natāliju – vēlāk radušās ģimenes leģendas. Atlikusī akciju daļa vēl ilgi palika mūsu ģimenes īpašumā, tika rūpīgi slēpta padomju gados, un jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mana vecāmamma tās aiznesa kādam zinošākam radiniekam, lai noskaidrotu, vai tām nav kāda vērtība. Tā kā atbilde bijusi negatīva, jo kompānija izrādījās bankrotējusi, tad pat kā nenovērtētas vēsturiskas liecības tās uz visiem laikiem, man par lielu sarūgtinājumu, ir ģimenes arhīvam zudušas. Tomēr tas jau ir pavisam cits stāsts.

1905. gada cīnītāju kontekstā interesants ir stāsts par Silakalnu muzeju, kas dibināts 1970. gadā.[39] “Silakalni” patiesībā bija māju grupa Madonas rajona Aronas ciemā, kur 1905.–1919. gadā atradās viens no Latvijas sociāldemokrātu Malienas organizācijas darbības centriem, kaut gan šī apvidus politiskā aktivitāte sākusies jau 19. gadsimta beigās. Māju grupā ietilpušas astoņas sīksaimniecības ar 3–15 pūrvietu zemes platību katrā. Zeme bijusi smilšaina un neauglīga, saimniecību kopplatība bija maza un nenodrošināja uzturu saviem kopējiem, tāpēc silakalnieši meklējuši ienākumus, nodarbojoties ar amatniecību. Pēc ziņām periodikā, silakalnieši veidojuši cieši saliedētu, politiski vienotu kolektīvu. Sešās mājās dzīvoja un darbojās partijas biedri, pārējo divu māju iedzīvotāji bijuši bezpartejiskie. Par aktīvākajiem biedriem padomju periodā tika uzskatīti Jānis Liepiņš, Aleksandrs Kalniņš, Jānis Avotiņš, Jānis Apinis, Viktors Barbans, Pēteris Eilands un Anna Viļumsone.[40] Labprāt uzzinātu 21. gadsimta stāstu par “Silakalniem”. 

Atgriežoties pie sarkano cīnītāju muzejiem, jāatzīmē, ka šī “sarkanā pagātne” šodien šķietami aizēnojusi rakstā minēto personību radošās vai sabiedriskās šķautnes, netieši mēs varam reflektēt par viņu ideāliem. Un tas šķiet netaisnīgi. Sarkano cīnītāju muzeju izpēti es sāku ar skeptisku attieksmi, man viņu nepietrūka Latvijas kultūras ainavā, taču šobrīd domāju citādi – tā ir savdabīga un interesanta mūsu vēstures un Latvijas muzejniecības aina, kas ir nepelnīti aizmirsta (protams, ne jau muzeja formā). Manuprāt, mums nevajadzētu baidīties pārvērtēt mūsu zināšanas un pieredzi, un šie stāsti noteikti ir tā vērti, lai tiktu no jauna interpretēti šodien. 

 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs.

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

 



[1] Bleiere, Daina (2021). Lielais terors Padomju Savienībā 1937.–1938. gadā. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/110596-Lielais-terors-Padomju-Savienībā-1937–1938-gadā

[2] NKVD “Latviešu operācija” (2020). Vikipēdija. Brīvā enciklopēdija. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/NKVD_%22Latvie%C5%A1u_oper%C4%81cija%22

[3] Riekstiņš, Jānis. Par Lielo teroru pret latviešiem. Par 1937. un 1938. gada mocekļiem un mocītājiem. Pieejams: www.vestnesis.lv/ta/id/68353

[4] 1970. gada 16. janvārī Ventspils rajona izpildkomiteja “Vangstrēbējus” apstiprinājusi par sabiedrisko muzeju, tajā izvietoti Zlēku astoņgadīgās skolas novadpētnieku savāktie materiāli par Jāni Fabriciusu. Ar republikas Kultūras ministrijas pavēli Fabriciusa memoriāla māja-muzejs “Vangstrēbēji” kopš 1977. gada 1. maija apstiprināts par Ventspils vēstures un jūras zvejniecības brīvdabas muzeja filiāli. (Novadnieka vārdā (1977). Padomju Venta (Ventspils), 11.06.).

[5] Jāņa Fabriciusa muzejs (2021). Vietas. Latvijas ceļvedis. Pieejams: http://www.vietas.lv/objekts/j_fabriciusa_muzejs/

[6] Restaurē Jāņa Fabriciusa pieminekli (2019). Ventas Balss, 01.07. Pieejams: https://www.ventasbalss.lv/zinas/vide/39236-restaure-jana-fabriciusa-pieminekli

[7] Pēteris Stučka atkal godā (1955). Londonas Avīze, 12.08.

[8] Plotnieks, А. (1964). Sirmajos “Vecbirzniekos” nāk jauns laiks. Padomju Students, 12.06.

[9] Pēteris Stučka atkal godā (1955). Londonas Avīze, 12.08.

[10] Niklase, V. (1977). Piemiņas akmens Jānim Rudzutakam. Padomju Zeme (Saldus), 27.10.

[12] Linards Laicens (2020).  Vikipēdija. Brīvā enciklopēdija. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Linards_Laicens

[13] Auseklis, Harijs (1969). Ar vietējās padomes un kolhoza aktīvu atbalstu. Oktobra Karogs (Alūksne), 18.12.

[14] Trapenes pagasta muzejs (2021). Vietas. Latvijas ceļvedis. Pieejams: http://www.vietas.lv/objekts/trapenes_pagasta_muzejs/

[15] Korklišs, Staņislavs (1988). Rīgā atklāts muzejs Imanta Sudmaļa piemiņai. Komunists (Liepāja), 29.10.

[16] Jānis Sudmalis – ilggadējs muzeja direktors (2021). Liepājas muzejs. Pieejams: https://www.liepajasmuzejs.lv/lv/lm/240-janis-sudmalis/#ad-image-0

[17] Bankovskis, Pauls (2013). Ātrvārāmais katls. Satori, 22.04. Pieejams: https://satori.lv/article/atrvaramais-katls  

[18] Sprūde, Viesturs (2016). Kamēr Rīgā cīnās ap tā saukto Uzvaras pieminekli, citviet Latvijā līdzīgie sen novākti. LA.lv, 15.07. Pieejams: https://www.la.lv/novakti-bez-lieka-skandala

[19] Gredzena, I. (1970). Memoriālais muzejs Džemam Bankovičam. Padomju Ceļš (Ogre), 22.12.

[20] Gribusts, Staņislavs (1972). Vienmēr uzmanības centrā – jaunatnes militāri patriotisko audzināšanu! Padomju Ceļš (Ogre), 04.11.

[21] Rozentāls, M. (1971). Kāpēc kavējas J. Jansona-Brauna memoriālā muzeja iekārtošana. Literatūra un Māksla, 05.06.

[22]Jānis Jansons-Brauns (2021). Vikipēdija. Brīvā enciklopēdija. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81nis_Jansons-Brauns

[23] Bertholds, Ilgonis (1977). Būs memoriālais muzejs cīnītājam. Padomju Daugava (Jēkabpils), 10.11.

[24] Vidrižos atklāta Leona Paegles memoriālā māja.// Dzimtenes Balss, 1959.07.01.

[25] Limbažu novada pašvaldība likvidēs Leona Paegles muzeju “Lauči” (2011). Limbazi24.lv, 07.11. Pieejams: https://limbazi.pilseta24.lv/zina?slug=limbazu-novada-pasvaldiba-likvides-leona-paegles-muzeju-lauci

[26] Veidenbauma muzejs ugunsgrēkā nav cietis būtiskus bojājumus (2016). LA.lv, 14.01. Pieejams: https://www.la.lv/veidenbauma-muzeja-izcelies-ugunsgreks

[27] LETA (2018). Nodegusi Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja kompleksa pirts. LA.lv, 28.08. Pieejams: https://www.la.lv/nodegusi-eduarda-veidenbauma-memoriala-muzeja-kompleksa-pirts

[28] Hincenberga, Juta (1996). Kalāči – muzejs vai nevīžīga saimnieka sēta. Neatkarīgā Rīta Avīze, 31.05.

[29] Timošenko, Vija (1976). Vēstures pieminekļi rajonā un to aizsardzība. Oktobra Karogs (Alūksne), 29.05.

[30] Pīlāga, I. (1953). Meijera ciemā. Padomju Jaunatne, 02.10.

[31] Kažoka, I. (1968). Varoņa piemiņa nezudīs. Padomju Druva (Cēsis), 17.10.

[32] Paukšte, Regīna (1974). Šodienai un nākamajām paaudzēm. Komunisma Uzvara (Aizkraukle), 17.09.

[33] Dāvids Beika (2021). Literatura.lv. Pieejams: https://www.literatura.lv/lv/person/Davids-Beika/872321

[34] Beika, Dāvids (1956). Mežabrāļu gads. Cīņas un cilvēki piektā gada revolūcijā. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība.

[35] Štosa, Aija (1987). Dienu ritumā. Tāda memoriāla citur Latvijā nav. Literatūra un Māksla, 13.11.

[36] Štosa, Aija (1987). Dienu ritumā. Tāda memoriāla citur Latvijā nav. Literatūra un Māksla, 13.11.

[37] Štosa, Aija (1987). Dienu ritumā. Tāda memoriāla citur Latvijā nav. Literatūra un Māksla, 13.11.

[38] Augusts Bīlenšteins (2021). Vikipēdija. Brīvā enciklopēdija. Pieejams: https://lv.wikipedia.org/wiki/Augusts_B%C4%ABlen%C5%A1teins

[39] Valdājs V. (1970). Atklāts muzejs. Stars (Madona), 16.07.

[40] Rudenāja, Elza (1973). No revolucionāru cīņu vēstures. Stars (Madona), 26.07.

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist