Agnese Neija. Memoriālo muzeju dibināšana un likvidēšana. Stihiska kustība?

Grūti saprast, kādas personības gandrīz 100 piemiņas muzeju pastāvēšanas gados tikušas izvēlētas, lai viņu paveiktais tiktu iemūžināts vai interpretēts muzejā. Sāksim ar vienkāršāko – brāļiem Kaudzītēm. Ap 1920. gadu Matīss Kaudzīte pats esot sācis sakopot materiālus “piemiņai”. Tas, ka šāds muzejs arī radās, ir gluži saprotami – ir materiāli, ir autentiskas ēkas un priekšmeti, ir divas izcilas personības. Viņu nopelnu sarakstā ir ne tikai pirmais romāns. Labklājība, turība, – esot devuši pat naudu “uz augļiem” – tur vajag apsviedību. Ceļojums pa Eiropu. Bet galvenais – viņi ir pratuši raksturot un vispārināt – savu laikmetu, sabiedrību, Piebalgu, kultūrainavu. Viņu romānā tolaik noteikti katrs spēja ieraudzīt sevi. Tātad pirmais iemesls – pašas personības vai kopienas iniciatīva. 

Ilgu laiku lēmumu par labu kāda memoriālā muzeja izveidei noteica autentisku ēku/priekšmetu pieejamība, to saglabātības stāvoklis, un nevar teikt, ka tas nav pareizi. Tas pilnībā raksturo, piemēram, Andreja Upīša memoriālo muzeju. Upīts ir viena no tām kontroversālajām personībām, par kurām runāju pirmajā rakstā. Kaut arī lielisks rakstnieks, viņš nospēlējis savas tautas dzīvē diezgan nepievilcīgu lomu, arī rakstura dēļ bijis diezgan nepopulārs, tomēr viņa labi saglabātais dzīvoklis ar visu iekārtu un arī memoriālā muzeja vārds nosaukumā veido vienu no autentiskākajiem piemiņas muzejiem šodien. 

Cits samērā izplatīts iemesls dažādu piemiņas istabu un māju uzturēšanai rodas situācijā, kad ar piemiņas potenciālu apveltītu īpašumu nopirkuši jauni īpašnieki, bet to laikam nevarētu uzskatīt par veiksmīgāko modeli. Kā piemēru šeit var minēt Vilhelma Purvīša dzimtās mājas “Vecjauži”, kuras 1998. gadā iegādājās Nīderlandes pilsone, muzeju mārketinga un muzeju kultūrpolitikas speciāliste Margrieta Lestrādena (Margriet Lestraden), pārceļoties uz dzīvi Latvijā. Sākotnēji viņai piederējuši 80 hektāri, bet vēlāk viņa ieguvusi jau 200 hektārus Latvijas zemes. Viņa ieguldījusi darbu mājas rekonstrukcijā un nav atmetusi cerību šeit izveidot starptautisku mākslas centru, taču ne piemiņas muzeju, jo “Viņa paša [Vilhelma Purvīša] mantu [šeit] noteikti nav”.[1] Patlaban ēka, kas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis, aplūkojama tikai no ārpuses. Pēdējās ziņas no tīmekļa liecina, ka Purvīša piemiņas vietas un mākslas centra izveide nonākusi zināmā strupceļā.[2]

Aspazijas dzimtās "Daukšas" savulaik iegādājās izsolē Madlēna Bratkus, kam pienākums “rūpēties par Aspazijas piemiņu” iestrādāts pirkšanas līgumā ar pašvaldību, kuru pēdējā vēl nesen gribējusi apstrīdēt. Mājas otrajā stāvā iekārtota Aspazijas “memoriālā istabiņa” bez autentiskiem priekšmetiem jau pazīstamajā “tā laika” stilā – ar mazu gultiņu, plauktiem, senlaicīgu kumodi, paklājiņu, aizkariņiem. “Te var aplūkot viņas fotogrāfijas un izšķirstīt kādu dzejas krājumu vai vienkārši baudīt skatu pa logu uz plašajiem līdzenumiem, kādus līdz ģimnāzijas gadiem tos skatīja arī topošā dzejniece.”[3]

"Viss, ko jūs te redzat, Aspazijas rokas to nav skārušas, tās nav Aspazijas mantas. Mēs šo esam iekārtojuši paši. Visas šīs lietas mums ir nākušas dāvinājumos, ziedojumos [..] Man liekas, ka pats svarīgākais šeit ir sajūtas. To, ko es stāstu, jebkurš var izlasīt. To, ko jūs redzat, var redzēt daudzās vietās. Bet tās sajūtas, kādas ir šeit, ir tikai šeit. Var pieiet pie lodziņa un paskatīties, ka tā debess ir tik tuvu un tik plaša un tas apvārsnis ir tik tālu."[4]

Par kādas personības piemiņas muzeja izveidi nereti iestājas kolēģi, zinātnieki, mākslinieki. Ideja Rīgā dibināt Padomju Savienībā slavenā inženiera, raķešu konstruktora Frīdriha Candera memoriālo muzeju konstatējama jau 60. un 70. gadu periodikā – acīmredzot, pēc tam, kad PSRS izvirzīja pretenzijas kļūt par kosmosa lielvalsti, 1961. gada 12. aprīlī “palaižot” kosmosā Juriju Gagarinu.[5] Par šī muzeja nepieciešamību kā daļu no Rīgas tehnikas vēstures muzeja iestājās akadēmiķis Jānis Stradiņš, akcentējot aizmirsto zinātnes vēstures nozīmi Latvijas kultūras ainavā.

“Tādā gadījumā muzejā varētu parādīt, kā Rīgā pirmo reizi iemiesoti tādi radošas inženiertehniskas domas šedevri kā pirmais automobilis, pirmais aviomotors un pirmais telefons un radio uztvērējs, pirmais velosipēds.”[6]

Protams, ir vēl dzimtu muzeji, piemēram, Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas”, Jāņa Čakstes memoriālais muzejs “Auči”, rakstnieka Edvarta Virzas mājas “Billītes”, par kurām rūpējas pēcteči, un daudzi citi.

Manā rīcībā ir interesants 1976. gada 9. oktobra raksts laikrakstā “Literatūra un Māksla” par notikušu diskusiju, kas veltīta dažādiem memoriālo muzeju darbības, tostarp dibināšanas, aspektiem. Sarunā piedalījusies toreizējā LPSR Kultūras ministrijas Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldes priekšniece Olga Klints. Interesanti, ka šeit viņa iezīmē ministrijas atbildības robežas. Top skaidrs, ka okupācijas periodā LPSR Kultūras ministrija “ar sabiedrības atbalstu” uzskaitījusi ar ievērojamu cilvēku dzīvi saistītas vietas – “pirms desmit gadiem valsts uzskaitē bija 239 šādas mājas, pašlaik to skaits palielinājies līdz 403”. Protams, pastāv sapratne, ka visās šajās vietās nav ierīkojams muzejs, kaut arī “Katrs kolhozs, katra padomju saimniecība, katra skola grib muzeju. Bet tas nav pareizi, ne katra šāda iniciatīva atbalstāma”.

Kritiķis Ilgonis Bērsons minētajā diskusijā atzīmējis, ka “aizrauties ar muzeju skaitu nevajadzētu. Lai ir mazāk, toties katrs lai būtu labs, savdabīgs. Kur tos veidot pirmā kārtā?”, arī Cēsu rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Gunārs Vītols bijis kritisks: “[..] šai jautājumā pārāk daudz nejaušību un daudz kas atkarīgs no tā, cik attiecīgā vietā ir enerģiski cilvēki [..] Gadās kādā ciemā neatlaidīgs vīrs un, skaties, – top muzejs, kaut gan īstenībā šos līdzekļus būtu lietderīgāk izlietot citur”[7]. 

Tālākā satura izpēte liecina, ka jau 1976. gadā memoriālo muzeju veidošanās bija atstāta pašplūsmai un ne tikai oficiālā vara īsti nezina, kā ar to tikt galā, pret to iebilst arī paši kultūras jomas pārstāvji. Situāciju un profesionālu kritēriju nepieciešamību jaunu muzeju izveidē labi iezīmē muzikologs Arnolds Klotiņš: “[..] principā esmu noskaņots pret Latvijas muzeju darbības tālāku sīcināšanos piemiņas muzejos, vietās, stūrīšos. Vajadzīga arī pretēja strāva. Mums jāveido tādi mākslas nozaru muzeji, kur varētu ritēt pilnvērtīgs zinātnisks darbs, rastos pētījumi, iznāktu regulāras publikācijas.”[8]

Pretēja tendence katras piemiņas vietas saglabāšanai bija iznīcināšana, vienaldzība. Dažādi objekti gāja bojā meliorācijas procesā vai ceļot lielus tautsaimniecības objektus, piemēram, izveidojot Pļaviņu HES ūdenskrātuvi, tika appludinātas gleznotāja Konrāda Ubāna celtās mājas “Ūbiņi”. Mākslinieka stādīto bērzu birzi uzpludinājums neskāra, tomēr vēlākajos gados tā tik un tā tika sapostīta. Tā pati sabiedrība, kas burtiski dega par saglabāšanu, vienlaikus demonstrēja absolūtu vienaldzību un vērtību noliegumu. Un arī šeit iniciatīvu var raksturot kā situatīvu un stihisku, daudz ko iznīcināja pilnīgi bez iemesla. Meklējot tam piemērus, labākais stāsts, kuru atradu, ir nevis par muzejiem, bet par Mazzalves pagasta “spītīgo” osi. “1980. gadā Valdis Amtmanis, kura dzimtene bija kādreizējā Mēmeles pagasta Sileniekos, izstāstīja dzejniekam Aleksandram Pelēcim teiksmu par Silenieku osi. 1906. gadā, vajājot revolucionārus, Sileniekos ieradās barons Osten-Sakens ar soda ekspedīciju un meklēja kādu aizbēgušu revolucionāru. Lai uzskatāmi pārliecinātu zemniekus, ka viņu iecerētās brīvības idejas neuzvarēs, barons lika nokapāt jaunu osi, kas auga pagalma malā, – kā neatzels sacirstais osis, tā neuzvarēs 1905. gadā slavinātās brīvības. Taču pavasarī osim izauga atvase. Mājas ļaudis to pasargāja. Pēc Pirmā pasaules kara, ceļot jaunu māju, osi atstāja neaiztiktu, kaut arī tas nu auga pie jaunceltnes sienas. Kolhozu darbības laikā Silenieku mājas nojauca. Arī melioratori atstāja osi, nu jau lielu koku, kā ainavas sastāvdaļu. Noklausījies šo stāstījumu, dzejnieks uzrakstīja poēmu “Spītīgais osis", un 1982. gadā to publicēja laikraksts "Literatūra un Māksla". Tūlīt pēc tam kolhoza “Ļeņina ceļš" vadība pavēlēja traktoristiem Silenieku osi izraut un aizvilkt mežā. Kāpēc? It kā tāpēc, lai nebrauktu ekskursanti un nenobradātu sējumus. Notikušo uzzināja koku aizstāvis Guntis Eniņš. Sākās strīds ar kolhoza vadību un partijas sekretāri par rīcības pareizību. Tas ilga vairākus gadus. G. Eniņš un citi dabas draugi vairākkārt stādīja jaunu osi, jo iestādīto allaž izrāva. Taču pēdējais iestādītais aug.”[9]

Man neizdevās atrast tīmeklī ziņas, vai šis osis, kas iemieso abas sabiedrības kaislīgās vēlmes –  saudzēšanu un iznīcināšanu – vēl joprojām dzīvo. 

Visvairāk memoriālo muzeju veltīti rakstniekiem, diezgan daudz arī mūziķiem, daudz mazāk – māksliniekiem, pavisam maz – aktieriem. Vēsturiski konstatējams tikai viens kinorežisoram Aleksandram Rusteiķim veltīts muzejs, kurš gan mūsdienās vairs nepastāv. Vairāki pavisam maz apmeklēti memoriālie “plaukti”, stūrīši un stendi, kas atraduši mājvietu augstskolu muzeju paspārnē, veltīti zinātniekiem. Kāpēc tā? – Nezinu. Mistiski procesi. Varbūt mērķauditorijas izmērs? Vai literatūra nokļūst pie plašākas auditorijas, mūzika – pie mazākas, bet aktiermākslas cienītāju ir vēl mazāk? Attiecībā uz aktieriem šāds apgalvojums liekas apšaubāms.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pastāvēja gaidas, ka valsts iniciēs sabiedrībai nozīmīgu personību memoriālo muzeju iekārtošanu, piemēram, pirmās Latvijas Republikas prezidentiem, slavenākajiem māksliniekiem u. tml. Iespējams, ka šāda iecere arī būtu realizējusies, taču tai stājās ceļā ne tikai finanšu trūkums, bet arī denacionalizācijas process, pēc kura daudzas memoriālo muzeju ēkas tika atdotas bijušo īpašnieku pēctečiem un muzeji likvidēti. Tā, piemēram notika ar Frīdriha Candera memoriālo muzeju (1987–2004)[10], kam pēc nama privatizācijas telpas bija jāatstāj. Tagad muzeja ekspozīcija izvietota Latvijas Universitātes muzejā. Daudz skaļāk notikumi savijās ap Eduarda Smiļģa māju.[11] Tūlīt pēc Smiļģa nāves 1966. gada aprīlī nams bija pussagruvis un visu atstāts, taču, pateicoties toreizējās Teātra biedrības priekšsēdētājas Lidijas Freimanes entuziasmam un pūlēm, tika atjaunots un 1974. gadā nodots Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam, lai tur iekārtotu Teātra muzeju.[12] Tas arī tika izdarīts 1976. gadā. 80. gadu sākumā līdzās tika uzcelta piebūve, kurā atradās Latvijas Teātru darbinieku savienība, bet, sākoties denacionalizācijai, uz īpašumu pieteicās likumīgā mantiniece – Eduarda Smiļģa meita. Viņas pretenzijas atgūt īpašumu publiski uzjundīja daudzu pat traģisku notikumu atceri – Smiļģa atlaišanu no teātra un sabrukumu, domstarpības ģimenē, ģimenes aiziešanu un Smiļģa atstāšanu – un lika sabiedrībai svērt, kurš rīkojies nepareizi, neētiski.[13] Protams, šāds skandāls bija šokējošs Latvijas sabiedrībai, mākslas un kultūras aprindām, un vienlaikus iezīmēja zināmu vērtību maiņu. Padomju periodā nebija parasts afišēt personību privāto dzīvi, sabiedriskai apspriešanai nekad netika piedāvātas kādas ģimenes nebūšanas, visiem lielajiem māksliniekiem vajadzēja uz saviem pjedestāliem arī turēties. Pēc neatkarības atgūšanas savukārt daudz kas ieguva diezgan “dzeltenu” izskatu, un piemiņas muzejiem bija jāatrod jauns veids, kā stāstīt par saviem dižgariem, – cilvēcisks.

Pilnīgi pretēja stratēģija denacionalizācijas procesā bija Kārļa Skalbes pēctečiem, kuri nepretendēja uz dzimtas īpašumu “Saulrieti”.

Privatizācijas līkločos par Rūdolfa Blaumaņa Brakiem izmisīgi cīnījās tā vadītāja Anna Kuzina: “Šovasar Ērgļu zemes komisijas sēdē viņa veselu stundu stāstījusi tās priekšsēdētājam Kārlim Valdmanim, kas ir Blaumaņa Braki un kāda ir rakstnieka un šī muzeja vieta un nozīme, un kāpēc memoriālais ansamblis un apkārtnes ainava saglabājama kā visas latviešu tautas nacionālā bagātība. Neko pierādīt neesot varējusi. Liela daļa tagadējo Ērgļu iedzīvotāju, kam šajā pusē nav mantojamas zemes, tomēr to gribot iegūt un būšot vien muzeja zeme jāsadalot zemniekot iekarsušiem ciematniekiem. Nupat jau esot gaidāma nākamā zemes komisijas kopā nākšana, kur šo lietu izlemšot galīgi.”[14]

Iespējams, ka jautājums, kādēļ vēlamies iemūžināt kādas personības piemiņu muzejā un kas ir šī personība, ir interesantākais no memoriālo muzeju pastāvēšanas aspektiem, uz kuru pilnīgi noteikti nav vērts skatīties kā uz daļu no pagātnes. Laikmetu maiņās ir izdzīvojuši ne vien paši muzeji, bet, galvenais, joprojām sabiedrībā ir aktuāla arī motivācija piemiņas saglabāšanai, kas mūsdienās savijas ar domu par muzeju ekonomisko jēgu, tādēļ saprotams, ka šis atmiņu lauks, visticamāk, vēl pletīsies plašumā un mums noteikti vēl būs iespēja apmeklēt jaunus personību piemiņas muzejus, piemēram, muzeju atjaunotajā Vāgnera namā, kas veltīts Riharda Vāgnera darbības gadiem Rīgā. Un tas noteikti būs ļoti mūsdienīgs muzejs.

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs