Agnese Neija. Memoriālo muzeju modernitāte

Patiesībā šo ierakstu, kas gandrīz dublēs iepriekšējo, es uzrakstīju kļūdas pēc un tad sapratu, ka to, ko tikko esmu kritizējusi, tagad uzteicu, un tomēr abi ir pilnīgi patiesi. Nekad ne par vienu citu muzeju grupu es neesmu lasījusi tik daudz mūsdienīgu, radošu, novatorisku ideju kā tieši par personību piemiņas muzejiem. Paradoksāli, bet tieši memoriālie muzeji ir tie, kas visus padomju gadus un arī mūsdienās meklē  jaunus pastāvēšanas veidus, jaunas eksponēšanas idejas un sadarbības iespējas. Atcerēsimies tikai, ka divi no Latvijas jaunākajiem un inovatīvākajiem privātajiem akreditētajiem muzejiem ir veltīti personību piemiņai – Žaņa Lipkes memoriāls un Imanta Ziedoņa muzejs. 

Neviena cita muzeju grupa nav pulcējusi ap sevi tik daudz sava laikmeta personību, tik daudz aizņēmusi preses slejas. Tas mūsdienīgu ideju, novērojumu un profesionālu refleksiju skaits, kas izteikts par memoriālajiem muzejiem, manuprāt, apstiprina viedokli par muzeoloģiju kā ne tik daudz zinātnisku, bet drīzāk lietišķu disciplīnu, kas lielā mērā balstās uz praksi.

Dažādu piemēru minēšanu man varbūt šeit vajadzētu sākt ar pedagoga  un vairāku Latvijas muzeju pamatlicēja Jāņa Grestes (1876–1951) uzskatiem, bet es sākšu ar Voldemāra Kalpiņa darbību direktora amatā Raiņa Literatūras un mākslas muzejā, kura filiāļu skaitā tolaik bija vairāki memoriālie muzeji, – gluži vienkārši tādēļ, ka tajā īsajā laikā, kuru pati paguvu nostrādāt tagadējā Rakstniecības un mūzikas muzejā, pārliecinājos, ka daudzi viņu vēl atceras un viņa uzskatus respektē.

Voldemāra Kalpiņa vārds saistās ar mūsdienās aktuālām profesionāla muzeja darba ikdienu raksturojošām sastāvdaļām. Kalpiņš bija tas, kurš uzstāja, ka jākolekcionē arī sava laikmeta materiāli; domāja par krājumu sistematizāciju; piesaistīja muzejam brīvprātīgos. Viņa vadībā, vismaz tā secināms no preses materiāliem, pārveidojās arī muzeja ekspozīciju un izstāžu prakse – tās tiecās kļūt oriģinālākas, atraktīvākas, eksponēt nepublicētus materiālus. Kalpiņu uztrauca apmeklētāju skaits muzejā, tika domāts par to piesaistīšanu; reflektēts, kā veidot izstādes, lai tās šķistu apmeklētājiem interesantas, pievilcīgas; tika veidota izstāžu reklāma presē. Sulīgi par šo laiku stāsta Saulcerīte Viese: “[..] darbs sākās 1962. gadā, kad par direktoru atnāca Voldemārs Kalpiņš. Muzejā ieradās literāts, kas lieliski zināja jaunākos kultūras slāņus un cienīja vecos. Vadītājs, kas aizrāvās ar darbu un ļoti bieži tūlīt pēc labrīta teica: “Ziniet, es pa nakti izdomāju…” Viņu nebaidīja atbildība, finansiāli sarežģījumi, lielu un mazu priekšnieku aizspriedumi. [..] Sastādījām materiālu vākšanas nolikumu, kas kategoriski prasīja diendienā sekot republikas rakstnieku darbam, iznākušajām grāmatām, pirmizrādēm, lielajiem sarīkojumiem. Zinātniskie līdzstrādnieki specializējās – katram bija “savi rakstnieki” – pētāmi, popularizējami. [..] Kalpiņš apsvēra desmitiem priekšlikumu par telpu pārbūvēm. Pāris gadus muzejā skanēja zāģi un āmuri, smaržoja ugunsdrošā laka, līdz četrās telpās tika izveidotas jaunas, tobrīd ļoti ērtas glabātuves. Sākās iekārtošanās, kas reizē bija glabāšanas sistēmas reorganizācija, glabāšanas sistēma jāpadara pārskatāmāka, viegli izmantojama. [..] Filoloģijas fakultātē mēs pārliecinājām pasniedzējus, ka viņu audzināmie tikai muzejā tā pa īstam apjēgs latviešu literatūras bagātības un atradīs atbalsta punktu grūtajā pedagoga darbā. Ar stāstiem par kapteiņa Kida dārgumiem tepat Daugavmalā savaldzinājām Rīgas vidusskolēnus. Sākās stundu prakses, kas noteikti bija svētīgas abām pusēm. Sākās skolēnu literārās nodarbības.”[1]

Viena no modernākajām sava laika ekspozīcijām tika atklāta 1974. gadā J. Rozentāla un R. Blaumaņa memoriālajā muzejā, kas tolaik bija Raiņa literatūras un mākslas muzeja filiāle. Ekspozīcijas izstrādi un iekārtošanu vadīja Līvija Volkova, kura bija pilnībā atteikusies no sava laika memoriālajiem muzejiem raksturīgajiem stendiem un planšetēm, tā vietā telpas aizņēma vienīgi abiem māksliniekiem piederējušās lietas; telpā bijis pat magnetofons, uz kura atskaņotas Rūdolfa Blaumaņa “krustdēlu” atmiņas. Skices, albumus, grāmatas drīkstēja šķirstīt, skatīties un lasīt; īpaši sagatavotās aploksnēs bija apkopoti materiāli pētīšanai – vēstules, fotogrāfijas, piezīmes – visas, protams, kopijas, kas tolaik vēl nebūt nebija tik viegli izgatavojamas kā mūsdienās.[2]

Ar padomju laika memoriālajiem muzejiem bija cieši saistīta tā laika inteliģence, no kuras daļa bija viesojusies ne tikai brālīgo padomju republiku muzejos, kur par novatoriskumu īpaši tika uzteikti Krievijas memoriālie muzeji, bet arī tajās valstīs, kuras sauca par kapitālistiskajām. Bija, ar ko salīdzināt. Inteliģences aprindās pastāvēja gaidas pēc mūsu  muzeju modernitātes, avangarda, negaidītiem mākslinieciskiem risinājumiem, un tas viss veidoja spiedienu uz memoriālo muzeju darbības un ekspozīciju kvalitāti, kas  bieži manifestējās  preses slejās. Cits jautājums, vai tam bija arī kāds praktisks rezultāts? Tā Džemma Skulme mudināja muzejus būt mūsdienīgiem, izkopt stilu tā, lai spētu audzināt sabiedrību: “Nemitīgi jādomā arī par muzeju izkoptību, tie vienmēr jāatjaunina, lai muzejisko vērtību pasniegšanas veidi ietu līdzi laikmeta iespējām. [..] Obligāts ir parastākais skatītāju informēšanas veids: pie katra eksponāta ieslēdzams ieraksts dažādās valodās. Arī mums būtu  nepieciešams izmantot dažādas tehniskās ierīces. Saņemtajai informācijai jāiedarbina skatītāja domas, jūtas, fantāzija.”[3]

Arnolds Klotiņš mudināja izrauties no ikdienišķā: “Piemiņas vietai ir jāizrauj mūs ārā no ierastās pavirši racionālistiskās eksistēšanas, jāpakļaujas citam dzīves uztveres ritmam un kritērijiem – rakstnieka, mākslinieka, valstsvīra, zinātnieka kādreizējai ikdienas atmosfērai.”[4]

Pārsteidzošs vizionārs ir tā laika Rakstnieku Savienības Literatūras propagandas biroja direktors Imants Pijols, kurš iztēlojas pat mūsdienām aktuālu kultūras piedāvājumu:  “Jādomā par to, kā dzīvosim pēc gadiem divdesmit. Acīmredzot, kad mums būs vēl vairāk automašīnu, vajadzēs atkal sākt mācīties staigāt lēnām. Iedomājos šādu ainu: autobraucēji novieto savu automobili Neretā, maksas stāvvietā un ar somu plecos sāk divu dienu pārgājienu pa Baltās grāmatas vietām – Liepiņām, Āriņām, Valašiņām, Salati, Kalna Miķelāniem, Riekstiņu skolu, Oruļkrogu. Neretā viņi atgriežas noguruši un atpūtušies, vēl beigās noskatās 1977. gadā uzņemto mākslas filmu “Baltā grāmata” un tad dodas tālāk nākamās nedēļas darbā.”[5]

Tomēr realitātē nekā avangardiska īpaši neredzēja, Latvijas memoriālie muzeji caurmērā joprojām palika diezgan vienveidīgi un tādi arī sagaidīja neatkarības atgūšanu. Grestes idejas “par lietu nozīmi” neviens tālāk neattīstīja – “Lietas runā. Runā labāk nekā cilvēka mute. Vajag mācēt tā nostādīt, lai nedzīvā lieta runātu. Tā es domāju. [..] Es gaidīju, es desmit gadus gaidīju, kamēr kāds mani aicinās un prasīs: “kas tie par papīriem, kas par lietām, kam pieder šī tintes pudele?” Tad es teiktu, ka tā ir Kaudzītes Matīsa un no šīs mazās, niecīgās pudelītes iztecējuši “Mērnieku laiki”. Bet nevienam ne reizes neienāca prātā paaicināt Gresti un pajautāt, kas tie ir par krāmiem”[6].

Ceru, ka esmu pārliecinoši pierādījusi, ka daļa ideju, kas raksturo mūsdienīgu ekspozīciju šodien, savā būtībā nav jaunas. Varbūt tas nozīmē, ka šīs idejas ir universālas vai gluži vienkārši – loģiski pamatotas? Arī šodien personību piemiņas muzeji ir tie, kas regulāri pulcējas konferencēs, lai reflektētu par jaunu ceļu meklējumiem un personību piemiņas muzealizācijas izaicinājumiem.

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs