Agnese Neija. Muzeju darbinieki ir nabadzīgi, bet lepni

Virsrakstā ieliku šo krāšņo apgalvojumu no 90. gadu preses materiāliem[1], lai gan tas, par ko vēlos šajā ierakstā runāt, ir mazliet sarežģītāk – proti, nedefinējamās sakarības starp memoriālo muzeju finanšu problēmām, stratēģijas trūkumu šādu muzeju dibināšanai un atbalstam un plašāku vai šaurāku profesionālu standartu trūkumu to darbībā.

Memoriālo muzeju sarežģītās attiecības ar to “materiālo bāzi” ir hroniskas un caurmērā pat izteiktākas nekā pārējo Latvijas nabadzīgo muzeju vairumam deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā. Neņemot vērā varas maiņas vai laika periodu, memoriālie muzeji pārsvarā vienmēr bijuši nabadzīgi, un tas attiecināms ne tikai uz darbinieku algām, bet galvenokārt uz muzeja darbībai, attīstībai un ēku uzturēšanai nepieciešamajiem līdzekļiem kopumā. 

Cēloņus šādai hroniskai nabadzībai es saskatu vairākus. Pirmkārt, lielā mērā problēma  ir apstāklī, ka tik lielu skaitu muzeju, kāds vēsturiski izveidojies Latvijā, nevar atļauties vai neatļaujas pat bagātas valstis. Otrkārt, Latvijai atgūstot neatkarību, daļa memoriālo muzeju nonāca pašvaldību kontrolē un daļa no pašvaldībām savukārt bija grūti pārliecināmas par atbalstu muzejiem. Tieši šī iemesla dēļ savu akreditāciju zaudēja jau minētais tēlnieka Voldemāra Jākobsona muzejs – pašvaldība bija pierunājama tikai uz muzeja darbinieka 0,4 darba slodzes apmaksu.[2] Bet iespējams, ka lielākais klupšanas akmens (attiecībā uz muzeju ēku kopšanas un saglabāšanas pasākumiem) visos laikos bijis tradicionāli vērojamais nesaimnieciskums, kas finanšu izteiksmē vēlāk mēdza manifestēties ģeometriskā progresijā un nekad arī nav tā pa īstam ļāvis veltīt līdzekļus citiem attīstības aspektiem.  

Padomju gados pastāvējusī birokrātija nemaz nepieļāva saimniecisku jautājumu ātru risināšanu. No projekta ieceres līdz realizācijai nereti pagāja daudzi gadi. Tā, Gaujienas ciemā ar sabrukšanu astoņus gadus nocīnījusies Jāzepa Vītola memoriālā māja “Anniņas”: “Pieci paskrēja, kamēr rajons pasūtīja projektu, vēl trīs – kamēr pasūtījumu izpildīja Kultūras ministrijas kultūras pieminekļu restaurēšanas projektu kantoris, un, skaties, vairs gads tik palicis līdz komponista 125-gadei! Remontdarbi nu beidzot iekļauti rajona 1987. gada plānos. Jūnijā vēl tā īsti nesākušies, jūlijā gan tie iešot vaļā!”[3]

Tas gan nav daudz mainījies arī šodien, un uz Valsts nekustamo īpašumu problēmām ar muzeju ēku apsaimniekošanu norādījuši vairāki muzeju vadītāji, piemēram, Jasmuižas sliktā tehniskā stāvoklī esošajām ēkām ik pa laikam esot tikusi veikta apsekošana, bet allaž nonākuši pie secinājuma, ka vēl jau tik traki nav, līdz 2017. gada lietavās jumts sācis tecēt tā, ka tam varējusi palīdzēt vien jumta nomaiņa, turpretī 2015. gadā varbūt būtu pieticis tikai ar remontu. Līdzīgi kā citi muzeju vadītāji, arī Rita Meinerte norāda, ka esot “jārunā par citu, efektīvāku kultūras infrastruktūras apsaimniekošanas modeli”[4].

Gribēju jau izvirzīt “teoriju”, ka no padomju laikiem saglabājušās arī gaidas, ka kāds kaut ko dos un atrisinās no ārpuses, ka mums nebija “uzņēmēju gara”, bet –  nē, daudzi muzeju vadītāji burtiski cīnījās par finanšu piesaisti “saviem” muzejiem un nepieciešamo remontu veikšanu, pieaicinot pat palīgā sabiedrībā zināmas personas un presi. Padomju okupācijas gados vara gan pieļāva iniciatīvu dažādu muzeju dibināšanai, taču finansēt tos nespēja vai nevēlējās. Domājams, ka finanšu ierobežošana bija viens no veidiem, kā cīnīties ar līdztekus šai kustībai uzplaukušo nacionālismu, taču masveidīgi un atklāti par to runāt sāka vien 80. gadu otrās puses periodikā, kad daudzi kultūras mantojuma objekti bija jau nonākuši avārijas stāvoklī.

“Vecpiebalgas Kalna Kaibēni, tāpat kā Alunāna muzejs, oficiāli slēgti arī kopš 1982. gada. Vienziem zem sniega smaguma iebrucis dzīvojamās mājas jumts. Saglābts. Tas arī pagaidām viss, kas padarīts piecos gados! Pagājušā gada oktobrī cēsnieki noticēja, saņemot kultūras ministra vietnieka Ilgvara Batraga solījumu par to, ka “brāļu Kaudzīšu muzeja restaurācijas darbu pirmā kārta tiks uzsākta 1987. gada pirmajā ceturksnī”. Tā bija atbilde uz partijas Cēsu rajona komitejas pirmās sekretāres Austras Staubergas vēstuli Kultūras ministrijai, kurā, starp citu, bija informācija arī, ka partijas aktīva sanāksmē izteikta kritika Kultūras ministrijai par tās inertumu attiecībā uz brāļu Kaudzīšu memoriālā muzeja restaurāciju un remontu. Par mūsu vecākā memoriālā muzeja likteni trauksmi cēla PSRS Kultūras fonda valdes locekļi, PSRS Tautas mākslinieks Raimonds Pauls, Latvijas PSR Tautas rakstnieks Zigmunds Skujiņš, republikas Augstākās Padomes deputāts, tagad jau PSRS Kultūras fonda Latvijas nodaļas priekšsēdētājs Tautas dzejnieks Imants Ziedonis un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas loceklis, Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Peters.”[5]

Taču hroniskais līdzekļu trūkums patiesībā labi parāda, ka vēsturiski nav pastāvējusi nekāda pamatota stratēģija memoriālo muzeju dibināšanai un memoriālo ēku un priekšmetu saglabāšanai. To esam pārmantojuši šodien. Ar Memoriālo muzeju apvienību viss ir puslīdz skaidrs, citādāka situācija ir ar pašvaldībām un privātpersonām piederošiem muzejiem. Latvijā tiem muzejiem, kas nav akreditējušies, nekāds valsts atbalsts nepienākas. Bet akreditācijas process ir praktiski nereāls ne tikai dažādām zemnieku saimniecībām, lauku uzņēmējiem un privātpersonām, bet pat pašvaldībām. Savukārt, ja pašvaldība nevēlas finansēt savā teritorijā esošu muzeju, tad to laikam var glābt tikai kultūras pieminekļa statuss, bet varbūt pat tas ne.

Cik personību piemiņas muzeji mums vajadzīgi un kādiem tiem jābūt – uz šiem jautājumiem nekad nav sniegtas profesionālas atbildes. Kā attīstīties piemiņas vietām – tas atstāts pašvaldību un privātpersonu izlemšanai, ja vien nerunājam par Memoriālo muzeju apvienību, kurai ir valsts muzeja statuss, un vēl dažiem izņēmumiem. Šeit trūkst nozares stratēģijas, līdz ar to arī atbalsta mehānisms, kas adresēts tieši personu piemiņas muzejiem, nav izstrādāts. Šodien gan ikviens var gūt atbalstu VKKF savam “piemiņas muzejam”. Taču tas būs sarežģīti. Pretendējot uz līdzekļiem kultūras mantojuma programmā, būs jākonkurē ar profesionālām organizācijām, kuras, visticamāk, jau gadiem piedalās konkursos, un iespēju uzvarēt šeit nav daudz. Esmu runājusi ar cilvēkiem reģionos – gūt atbalstu VKKF lielākajai daļai liekas neiespējami. Protams, kāds iebildīs, ka mums taču ir reģionu programmas. Atkal tiesa – konkurence būtu mazāka un noteikti ne tik profesionāla, taču projektu pieteicēji ne vienmēr varētu konkurēt pat ar to. Varbūt īstais atbalsts šādiem muzejiem saistītos nevis ar finansiālu, bet tieši profesionālu palīdzību – ar pārliecības sniegšanu, ka tie ir vajadzīgi Latvijas kultūrainavai? Bet vai ir vajadzīgi? – Lūk, lielais jautājums, kas ik pa laikam urda pat nozares profesionāļus. Vai nav labāk daži spēcīgi muzeji, nevis daudzi vāji? Diemžēl atbildi šeit nevar sniegt neviens “no malas”, uz šādu jautājumu ir jāatbild vietējiem iedzīvotājiem, apmeklētājiem, muzeju īpašniekiem un pašvaldībām. Analizējot dažādas memoriālo muzeju dibināšanas iniciatīvas, tā sauktās reģionu programmas (VKKF un a/s “Latvijas valsts meži”) un pašvaldību atbalstīto projektu saturu, jāsecina, ka pat profesionāli zema līmeņa kultūras mantojuma objektu pastāvēšana caurmērā ir nepieciešama sabiedrības pārliecības veidošanā par spēju ietekmēt vidi, kurā dzīvojam, notikumus, informatīvo un atmiņu lauku u. tml. Un tas savukārt ir jautājums ne tikai par vērtību demokrātiskumu, bet arī par sistēmas demokrātiskumu. 

Sistēma, manuprāt, ir laba tad, ja pat vienam cilvēkam, aizstāvot savu ieceri, ir izdevība kaut ko paveikt, jo mums jāatceras, ka par daudziem lielākiem un mazākiem kultūras mantojuma objektiem dažādos to attīstības posmos ir cīnījušies atsevišķi cilvēki, piemēram, Farida Zaletilo, kas cīnījās par Marka Rotko centru Daugavpilī,[6] un ka mēs šodien esam viņiem par to pateicīgi.

Tikmēr būtiskākie jautājumi joprojām paliek neatbildēti – cik personību piemiņas muzeji mums vajadzīgi; pēc kādiem kritērijiem šīs personības tiks izvēlētas vai kādiem priekšnosacījumiem būtu jābūt, lai taptu muzejs; kādā institucionālā formā šie muzeji darbotos – valsts, pašvaldību, privāti, autonomi, akreditēti, neakreditēti – un varbūt nepieciešama vēl kāda juridiskā forma; kāds būs profesionālais atbalsts tiem un kādi  finansēšanas mehānismi vai, drīzāk, iespējas tiem varētu būt pieejami?

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs