Agnese Neija. Muzeju nevalstisko organizāciju nozīme muzeju nozares attīstībā 1992–2021. ICOM

ICOM un ICOM Latvijas Nacionālās komitejas (turpmāk – LNK) darbība pieder tiem nedaudzajiem muzeju nozares virzieniem, par kuriem pati neesmu īpaši interesējusies, tādēļ šajā ierakstā būs visai maz personīgās profesionālās pieredzes. Galvenokārt balstīšos uz Latvijas Muzeju biedrības (LMB) arhīvu laika posmā līdz 2008. gadam, kurš gan šajā aspektā sniedz visai skopu informāciju, un uz “Muzeju Vēstnesī” līdz 2004. gadam apkopoto informāciju par ICOM LNK aktivitātēm. 

Kas ir ICOM? Neatkārtošu vispārzināmo. Piebildīšu tikai, ka ICOM ir profesionāla, ārkārtīgi plaša, sazarota, hierarhiska daudzlīmeņu organizācija, kas kaut kādā mērā atgādina padomju laika sazarotās partijas organizācijas un mīl piešķirt skaļus nosaukumus savām struktūrām un lietot abreviatūras. Tās darbība galvenokārt vērsta uz profesionālisma attīstību un ētikas jautājumu iedzīvināšanu muzeju praksē. Profesionāla dalība tajā, izmantojot organizācijas piedāvātās iespējas, Latvijas muzejniekiem vienmēr šķitusi dārga un laikietilpīga, vairāk tiem paticis ICOM biedru kartes piedāvājums – apmeklēt lielu daļu muzeju pasaulē bez maksas.

Jau 1993. gada sākumā “Muzeju Vēstnesis” lasītāju informē, ka izveidota ICOM LNK, tobrīd tajā ir desmit biedri – Ināra Baumane (no Latvijas Vēstures muzeja), Inta Štamgute (no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja), Aija Fleija (no Latvijas Kara muzeja), Inta Baumane (no Jūrmalas muzeju apvienības), Dace Zvirgzdiņa (no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja), Ivars Zukulis (no Cēsu muzeju apvienības), Pēteris Zirnītis (no Raiņa Literatūras un mākslas muzeja), Astra Kalniņa (no Muzeju metodiskā un informācijas centra), Juris Alksnis (no Latvijas Ugunsdzēsības muzeja) un Agrita Ozola (no Tukuma muzeja). ICOM LNK priekšsēdētāja – Ināra Baumane – jau tā paša gada jūnijā tiek aicināta uz ICOM Konsultatīvās padomes sanāksmi Parīzē, kad tiek paredzēta LNK oficiāla atzīšana.[1] Kopš šī brīža ICOM LNK vienmēr ir aktīvi aicinājusi muzejniekus līdzdarboties šajā organizācijā, kas gan nav īpaši sekmējies.

No otras puses (mans galēji subjektīvais viedoklis), arī LNK pašai nekad nav bijusi nekāda ietekme ICOM. To no savām rokām neizlaiž lielās Eiropas valstis kā, piemēram, Francija. Šīs attiecības var uzskatīt par tādu kā zināšanu tirgu, kur mēs esam pārsvarā patērētāju lomā, kamēr citi savas zināšanas un pieredzi mums aktīvi pārdod. No tiem cilvēkiem, kas vairāk par mani interesējušies par ICOM, zinu, ka cita starpā šai organizācijai ir problēmas ar novecošanos. Tomēr jāuzsver, ka tā ir savā ziņā unikāla un ieguvusi lielu autoritāti muzeju ētikas un profesionālo jautājumu pārstāvniecībā. 

LNK pozitīvā sadarbība ar šo organizāciju vairāk vērtējama kā ideju pārceļošana, ietekme profesionalitātes celšanā un tās ētikas standartu un muzeoloģijas izpratnes pārnese uz Latvijas telpu. Man radies iespaids, ka ICOM LNK šeit ir darbojusies kā vidutāja, bet uz jautājumu, vai tā pati spējusi iniciēt idejas, kas būtu kļuvušas nozīmīgas plašākam profesionāļu lokam pasaulē, neesmu guvusi tiešu atbildi. Domājams, ka nē.

Interesanti, ka Latvijas muzeju profesionāļu publiski teiktajā ir ārkārtīgi maz vērtējumu, kas veltīti ICOM un Latvijas dalībai tajā vai šīs dalības potenciālam. Un praktiski vienīgā, kas par to vispār ir publiski ziņojusi, ir ICOM LNK ilggadējā priekšsēde Agrita Ozola. Tā, “Muzeju Vēstneša” 1994. gada jūlija numurā lasāms A. Ozolas atreferējums par 13.–15. jūnijā Parīzē notikušo ICOM 52. sesiju, kurā pirmo reizi piedalījušies Baltijas valstu pārstāvji. Galvenie jautājumi darba kārtībā: ICOM darba analīze 1993. gadā un nākamā gada uzdevumi. Daudz ticis diskutēts par Horvātijas muzeju likteni, kur risinājušies traģiski notikumi – muzeji izpostīti, iet bojā nacionālās vērtības.[2] Ticis nolemts veidot speciālu fondu, un valstu nacionālās komitejas censtos palīdzēt ar dažādiem materiāliem. Ierosinājums par palīdzību citām Austrumeiropas valstīm esot palicis nesadzirdēts. Otra sarunu tēma aktualizējusi Āfrikas muzeju attīstības iespējas. ICOM ir tērējis milzu līdzekļus, lai palīdzētu Āfrikas valstu muzejiem; A. Ozola atzīmē, ka Āfrikas kolēģi ir visai aktīvi. Tāpat tikuši pārrunāti muzejnieku darba ētikas jautājumi. Uzmanības centrā bijusi arī nākamajā gadā plānotā ICOM ģenerālā konference Stavangerā. Katrai Baltijas valstij bija paredzētas divas stipendijas no ICOM, tādejādi nodrošinot piedalīšanos. ICOM LNK uzdevumi tuvākā gada laikā: sūtīt uz ICOM informācijas centru materiālus par Latvijas muzejiem, kontaktēties ar citu valstu nacionālajām komitejām, aktīvi darboties starptautiskajās komitejās. Noslēgumā A. Ozola rezumē: ICOM vadības acīs Baltijas valstīm nav īpaši nozīmīga vieta, tikai mūsu pašu aktivitāte un darbošanās var mums palīdzēt.[3]

Četrus gadus vēlāk, “Muzeju Vēstneša” 1998. gada novembra numurā, A. Ozola referē par 11. ICOM ģenerālo konferenci, kas notikusi 9.–16. oktobrī. 1998. gadā ICOM darbojās 147 valstu nacionālās komitejas. Viņa atzīmē, ka pirms trim gadiem konferencē Stavangerā, Norvēģijā, tika nodibināta ICOM Eiropas grupa un ka tolaik bijis grūti tajā iestrādāt uz Austrumeiropas valstīm attiecināmas iniciatīvas. Šoreiz darba programma bijusi izstrādāta ļoti precīzi, un tajā, kaut arī lielos vilcienos, tomēr atspoguļotas visu pasaules reģionu īpatnības un vēlamās programmas. Atšķirībā no iepriekšējās konferences, šoreiz notikuši semināri par aktuāliem tematiem, piemēram, “Muzeju attīstības tendences mūsdienās”, “Sievietes loma muzejos” un “Muzeji un kultūras tūrisms”.[4]

2000. gada 5.–7. jūnijā Parīzē notika ICOM Konsultatīvās komitejas sēde. A. Ozola “Muzeju Vēstnesī” informē par pārmaiņām. ICOM dibināta 1946. gadā, tā ir starptautiska muzeju un muzeju darbinieku organizācija, kas darbojas, lai veicinātu daudzveidīgā pasaules kultūras mantojuma aizsardzību un lai celtu muzeju profesionālos un ētiskos standartus. Latvijas komiteja darbojas kopš 1994. gada. A. Ozola uzsver, ka finanšu trūkuma dēļ nav piedalījusies visās sēdēs, bet LNK vienmēr centusies par savu viedokli informēt rakstiski un veicināt sadarbību ar dažādu valstu muzeju speciālistiem. Viņa uzskata, ka Latvijas ICOM darbojas Latvijas Muzeju asociācijas ietvaros, tāpēc tās darbība ir plašāka. Ja darbības sākumā svarīgi bija informēt starptautisko sabiedrību par Latvijas muzejiem, veicināt Latvijas muzeju sadarbību ar ārzemju kolēģiem, tad pēdējos gados ir strādāts pie konkrētiem projektiem. Pirmais no tiem – sadarbībā ar Nīderlandes muzeju konsultanti Margrietu Lestrādenu (Margriet Lestraden) organizētais “Muzeju menedžmenta pamatkurss”, kas 90 muzeju speciālistiem sniedza ieskatu muzeju darba organizācijas jautājumos. Pēc tam Latvijā notikušas vairākas starptautiskas konferences, kas organizētas sadarbībā ar ICOM starptautiskajām komitejām. LNK uzmanības centrā 2000. gadā bija starptautiskās konferences “21. gs. muzejs: misija un ekonomiskais modelis” organizēšana sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju un Somijas, Čehijas un Polijas ICOM komitejām. Konference tika plānota 2001. gada oktobrī Latvijā. Tās mērķis bija veicināt Austrumeiropas un Centrāleiropas valstu muzeju darbinieku sadarbību, veidot ICOM nacionālo komiteju tīklu, lai ļautu muzeju darbiniekiem satikties un dalīties pieredzē, analizēt muzeju attīstības tendences pēdējo 10 gadu laikā un kopā ar ekspertiem radošajās darbnīcās apspriest iespējamos ekonomiskos modeļus un to atbilstību muzeju misijai mūsdienu sabiedrībā. Konferences idejas autors bija Latvijas Vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš.[5]

Savukārt tai pat laikā notikušās Konsultatīvās komitejas sesija bija veltīta jautājumam, vai ICOM nepieciešama reforma. Visi to atbalstīja un sāka ideju apkopošanu, lai decembrī to apspriestu ārkārtas Konsultatīvās komitejas sesijā Parīzē. Problēma bija tā, ka organizācija bija kļuvusi pārāk liela (15 000 biedru) un līdz ar to – neelastīga. Tika izvirzīti priekšlikumi: lai piesaistītu jaunatni, uzņemt organizācijā arī studentus; diferencēt biedru maksu dažādu attīstības līmeņu valstu muzejniekiem; palielināt izpildkomitejas locekļu skaitu; izveidot Finanšu komiteju, lai risinātu organizācijas finanšu jautājumus; līdzšinējā ģenerālsekretāra vietā izveidot vēlētu ģenerāldirektora posteni; līdzšinējās Konsultatīvās komitejas vietā izveidot ģenerālo asambleju, kurā dotu vēlēšanu tiesības ne tikai nacionālajām un starptautiskajām komitejām, bet arī reģionālajām organizācijām.

LNK bija iesniegusi priekšlikumu attīstīt nacionālo komiteju sadarbības tīklu. Reformas iespējamos modeļus bija plānots apspriest 2001. gadā ģenerālajā konferencē Barselonā. Tika uzsvērts, ka Latvijā ir viena no mazākajām komitejām pasaulē – ar 27 individuālajiem biedriem un vienu institucionālo biedru – Kara muzeju.[6]   

Atskatoties uz notikušajām pārmaiņām, 2000. gada decembrī Latvijas Muzeju asociācijas gada pārskata sapulcē A. Ozola rezumē: pārmaiņas ICOM aizvien turpinās. Kopš 1999. gada jūnija ICOM ir sācies jauns process – ar mērķi kļūt modernākai un elastīgākai. ICOM ietilpst 145 valstis – no ļoti pārtikušām līdz ārkārtīgi nabadzīgām. Pārmaiņu laikā ICOM sākusi pievērsties mazajām valstīm un uzklausīt to viedokli. Izveidota Latvijas un Ziemeļvalstu darba grupa, lai radītu nacionālo komiteju sadarbības tīklu informācijas apmaiņai. Tāpat nolemts mainīt ICOM birokrātisko darbības stilu, attīstīt pieejamību, demokrātiskumu, atbalstīt diskusijas un profesionālismu; nacionālo komiteju darbu bāzēt radošajās darbnīcās, semināros; veidot daudz sazarotāku un elastīgāku sadarbību dažādos līmeņos; pilnībā pārstrādāt muzeju ētikas kodeksu; paplašināt izpildu komitejas sastāvu no 10 uz 16 locekļiem. Pēc šādām pārmaiņām ICOM būs pārstāvētas visas pasaules valstis un tiks uzklausīts mazo valstu viedoklis. Paplašināšanās sarunās izskanējis viedoklis par iespēju arī studentiem iestāties ICOM. ICOM LNK biedri pārskata periodā ir piedalījušies vairākās ārzemju konferencēs. Tas ir apsveicams fakts. Tomēr, kā uzsver A. Ozola, LNK atzīmējams trūkums, proti, nevēlēšanās ar gūtajiem iespaidiem dalīties plašākās muzejnieku aprindās. Šāda veida pārskatu organizēšana varētu būt viens no asociācijas tuvākā darba virzieniem. Tāpat ICOM LNK cenšas ar savu darbību iznest Latvijas vārdu pasaulē – A. Ozola secina, ka citviet muzeju pasaulē Latviju pazīst kā valsti, kurā ir muzeji.[7]

2001. gadā uz Barselonu ar VKKF atbalstu izdodas aizbraukt pat vairākiem muzejniekiem, piemēram, Aijai Fleijai, kuras pārskats ir visai kritisks. Muzeoloģijas komitejā ICOFOM galvenā tēma bijusi ekonomiskā un sociālā globalizācija un tās radītā migrantu plūsma. Dalībnieki noklausījušies vairākus referātus par to, kā muzeji strādā ar šīm iebraucēju grupām. Notikusi diskusija par to, kā veidojas jauna identitāte un kā to var ietekmēt muzeji. Tomēr formulēt, kas ir identitāte, nav izdevies – pietrūcis teorētiskās bāzes, viedokļi bijuši pārāk dažādi. Ieroču un militārās vēstures komiteja ICOMAM savas sēdes nav noturējusi, jo daudzi biedri nav piekrituši komitejas statusa maiņai. Kopumā A. Fleija uzskata, ka tas, ko darām Latvijā, neatšķiras no ICOM kopējām tendencēm un virzības.[8]

Daudz pašapzinīgāk starptautisko kontaktu pieredzi vērtējuši, piemēram, Igaunijas muzejnieki: “Starptautiskie kontakti ļauj paskatīties pašiem uz sevi no malas un pat pārvērtēt savu darbību. Sadarbība ar Somijas Muzeju Asociāciju un atsevišķiem muzejiem ļāva saprast, ka Igaunijas muzeju darbinieki var būt ne tikai ņēmēji, bet spēj arī dot. Igaunijā augstākā izglītība ir gandrīz katram, arī maza muzeja zinātniskajam darbiniekam. Somijā situācija nav tik laba. Sadarbojoties Igaunijas muzejnieki var palīdzēt mazo Somijas muzeju fondu darbā.”[9]

Turpat atrodama arī Vitas Rinkevičas (Muzeju valsts pārvaldes vecākā referente) atskaite par pieredzēto. ICOM ģenerālās konferences laikā ICR (Reģionālo muzeju komiteja) turpinājusi darbu pie muzeju kvalitātes tēmas. Trīs gadu laikā gadskārtējās konferencēs Atēnās (1999), Nairobi (2000) un Barselonā (2001) komitejas biedri apsprieduši jautājumus, kā uzlabot muzeju kvalitāti, iztirzājot ASV, Lielbritānijas un Nīderlandes pieredzi. Arī Latvija nolasījusi referātu “Muzeju akreditācija – soli pa solim”. Mūsu sistēma tika nosaukta par gana birokrātisku, bet klātesošie nav nolieguši tās ātro virzību, rezultativitāti un kopējo ieinteresētību par akreditācijas pirmās kārtas (līdz 2003. gadam) gaidāmajiem rezultātiem.[10]

Divus gadus vēlāk, 2003. gadā, un desmit gadus, kopš Latvijā darbojas ICOM LNK, A. Ozola apkopo organizācijas sasniegumus – ICOM LNK izaugusi no 5 līdz 38 individuālajiem un 2 institucionālajiem biedriem. Mūsu līdzdalība ICOM ir ļāvusi runāt par Latviju un tās muzejiem visplašākajās auditorijās. Latvijā notikuši vairāki pasākumi, kas saņēmuši ICOM atbalstu. ICOM LNK nozīmīgākie projekti saistīti ar Latvijas muzeju darbinieku tālākizglītības sekmēšanu – esam piedalījušies muzeoloģijas studiju programmas sagatavošanā; sadarbībā ar Muzeju valsts pārvaldi sagatavota Krispina Peina [Crispin Paine] un Timotija Ambroza [Timothy Ambrose]  grāmata “Muzeju darbības pamati” latviešu valodā. Aktuāls projekts ir muzeoloģisku rakstu krājums, bet 2004. gadā tiek plānots organizēt starptautisku Baltijas muzeoloģijas vasaras skolu, kuras patrons būtu ICOM Eiropas reģionālā organizācija.[11] A. Ozola ICOM sauc par saikni, kas Latvijas muzejnieku viedokli ik pa laikam dara zināmu plašākai muzeju auditorijai, iesaistās diskusijā par tālāko ICOM attīstību.[12]

Protams, skatot ICOM kā organizāciju, daudzi juta vēlmi, lai Latvija tajā ieņemtu nozīmīgāku vietu. Atsakos no diskusijas, vai šīs gaidas bija pamatotas un vai tā nebija tikai ilūzija. Tomēr ir konstatējams, ka, īpaši savas darbības sākuma posmā, ICOM LNK ļoti aktīvi centās piesaistīt organizācijai jaunus biedrus, sekmēt to iniciatīvu. Uzaicinājums stāties ICOM ir gandrīz katrā “Muzeju Vēstnesī”, kur vien minēta kāda informācija no ICOM. Apzinoties, ka Latvijai vienai pašai ir pārāk maza ietekme, notika mēģinājums vienoties Baltijas valstu starpā un/vai rast sadarbību ar Ziemeļvalstīm (ICOM NORD). Latvijas Muzeju asociācijas arhīvā ir saglabājies kāds 1994. gada ICOM LNK sēdes protokols. Sēdē piedalījās arī Lietuvas un Igaunijas pārstāvji. Darba kārtībā: iepazīšanās ar Baltijas valstu ICOM nacionālo komiteju darbu, nacionālo komiteju sadarbības iespēju analīze un Baltijas valstu ICOM nacionālo komiteju darba koordinēšanas vienošanās projekta izstrādāšana. No Latvijas puses piedalījās ICOM LNK pārstāvji A. Ozola, I. Baumane, A. Jurkāne, R. Vainovska, I. Štamgute, J. Garjāns un A. Fleija. ICOM Igaunijas Nacionālo komiteju pārstāvēja tās sekretāre K. Savomagi, bet ICOM Lietuvas Nacionālo komiteju – L. Meškelevičiene un S. Vadišis.

Sēdes gaitā A. Ozola izsaka priekšlikumus, kādā veidā sadarbība varētu tikt realizēta: izstāžu apdrošināšanas starpvalstu līgumus veidot kā kopīgu programmu; koordinēt Baltijas valstu muzeju popularizēšanas, prezentēšanas procesu, sūtot informāciju uz Parīzi, lai šis darbs būtu sistemātisks un mērķtiecīgs. Tāpat tiek ieteikts apgūt ICOM NORD pieredzi sadarbības organizēšanā.

L. Meškelevičiene kā konkrētas sadarbības aspektus ierosina muzeju darbinieku mācību organizēšanu, muzeju fondu digitalizācijas programmas izstrādāšanu un restauratoru vasaras skolas organizēšanu. Būtu jāveido kopēju sadarbības projektu trim gadiem. Katru gadu organizatorisko darbu kūrētu viena no valstīm. A. Ozola ierosina veidot konsultatīvu padomi, kurā ietilptu nacionālo komiteju valdes, un tās arī koordinētu šīs sadarbības programmas. J. Garjāns ierosina, ka konkrēta programma varētu būt mūsu valstu piedalīšanās ICOM ģenerālajā konferencē 1995. gadā Stavangerā. I. Štamgute informē par piedāvājumu uzstāties Stavangerā ar referātu par muzejiem Latvijā vai visā Baltijas reģionā, ja tam piekrīt Igaunijas un Lietuvas nacionālās komitejas. K. Savomagi atzīst, ka jāizmanto visas iespējas informēt par mūsu darbu, arī viņa ir gatava runāt par visu Baltijas reģionu.

Sēdes noslēgumā A. Ozola secina, ka sapulces dalībnieku domas par sadarbības nepieciešamību ir līdzīgas, un ierosina izskatīt vienošanās dokumenta projektu. 28. septembrī vienošanās protokols tika parakstīts,[13] un par to lasītājus informēja 1994. gada novembra “Muzeju Vēstneša” numurs. Tajā minēts, ka ICOM nacionālo komiteju pārstāvju tikšanās ir notikusi; apspriests un apstiprināšanai sagatavots vienošanās projekts par Baltijas valstu ICOM nacionālo komiteju darba koordinēšanu. Sadarbības mērķi ir Baltijas valstu ICOM nacionālo komiteju vienotas politikas izstrādāšana starptautisko aktivitāšu jomā; Baltijas valstu nacionālo komiteju valžu konsultatīvi koordinējošās instances ICOM BALTICUM izveidošana; konstruktīvu, savstarpēji izdevīgu attiecību nodibināšana starp ICOM BALTICUM un ICOM NORD, kā arī citām organizācijām. Baltijas valstu ICOM nacionālajām komitejām izskatīšanai tiek ierosinātas šādas programmas: informācijas apmaiņa; Stavangera 1995; muzeju darbinieku mācības.[14]

Kāda bija šīs sadarbības tālākā attīstība – nav zināms. Taču 1996. gada 18. un 19. aprīlī notika ICOM NORD tikšanās Kopenhāgenā. Atskaites ziņojumi liecināja, ka katras valsts nacionālās komitejas risinājušas atšķirīgas problēmas. Zviedrijas komiteja strādājusi pie Āfrikas programmas attīstības un Zviedrijas muzeju gadatirgus organizēšanas. Somijas komitejas galvenais uzdevums bijis atbalstīt biedrus finansiāli, lai tie varētu piedalīties konferencē Stavangerā, un reklamēt Muzeju dienas pasākumus. Norvēģijas komitejas darbs pēdējos gados bijis ICOM ģenerālās konferences organizēšana. Padome nolēmusi algot cilvēku, kurš pētīs muzeju starptautisko darbību. Pētījuma rezultātus ņemtu vērā, plānojot turpmāko darbu. Islandes komitejas uzdevums – palīdzēt biedriem apmeklēt Stavangeru; 1995. gadā iztulkots ICOM ētikas kodekss un izplatīts Islandes muzejos. Dānijas komitejas prioritātes – ētikas kodeksa tulkošana, Muzeju likuma izmaiņas, palīdzība bijušās Dienvidslāvijas muzejiem. LNK uzdevumi 1995. gadā bijuši iepazīstināt ICOM ar Latvijas muzeju bagātībām un problēmām, veidot starptautiskus kontaktus, iesaistīt ICOM darbā jaunus dalībniekus un sadarbībā ar ICOM muzejniekus profesionāli pilnveidot. Savukārt Grenlandes pārstāvis informējis, ka notiek Grenlandes kultūras mantojuma atgūšana no Dānijas. Noslēgumā tikuši apspriesti likumdošanas akti, kas nosaka muzeju darbību Ziemeļvalstīs, un konstatēts, ka tur diemžēl nav panākumu. Nākamā plānotā konference bija paredzēta Helsinkos 1997. gadā.[15]

Nevienā no avotiem es neatradu informāciju par to, vai centieniem tuvināties ar ICOM NORD bijis kāds rezultāts. Kā secināms no iepriekšminētā, katras valsts prioritātes tomēr bija visai atšķirīgas.

Ko es vērtēju kā pamatotu un arī lielā mērā realizējušos potenciālu – Latvijas dalība ICOM un LNK darbība noteikti jāsaista ar profesionalitātes pieaugumu un profesionālās izglītības sekmēšanu Latvijā. ICOM LNK pastāvīgi to izvirzījusi par savas darbības prioritāti. Jau 1994. gada 7. janvārī, kad tiekas LNK pārstāvji, lai par organizācijas priekšsēdētāju ievēlētu A. Ozolu, viņa uzsver, ka neapšaubāmi svarīgākais ir muzeju darbinieku profesionālās izglītības jautājums, vispirms – muzejnieku kvalifikācijas celšana. Būtiski ir izveidot mehānismu, kā muzejnieki varētu iegūt maģistra grādu muzeoloģijā. Viņa aicina visus muzejniekus aizbraukt uz Kara muzeju 9. februārī un ar saviem priekšlikumiem piedalīties izglītības projekta veidošanā.[16]

Arī “Muzeju Vēstneša” 1994. gada septembra numurā ir A. Ozolas uzaicinājums muzejniekiem stāties ICOM un paziņojums: “Latvijas Nacionālā komiteja darīs visu, lai Baltijas valstu muzejnieki izveidotu konsultatīvu padomi ICOM BALTICUM un perspektīvā veidotu ciešus kontaktus ar Ziemeļvalstu nacionālajām komitejām un to padomi ICOM NORD. Šīs darbības mērķis ir tikai viens – atvērt ceļus Latvijas muzejnieku izglītības līmeņa celšanai.”[17]

Lai saprastu, kādi bijuši ICOM LNK sasniegumi, ielūkosimies organizācijas ikdienas notikumu hronoloģijā. “Muzeju Vēstneša” 1993. gada novembra numurā lasāms raksts “Kā mainījušies Baltijas muzeji?” – tas esot jautājums, uz kuru grib rast atbildi ICOM viceprezidents Vinošs Sofka (Vinoš Sofka), apmeklējot Baltijas valstis. Demokrātisko pārmaiņu procesu izzināšana un rosināšana bijušajās sociālisma nometnes valstīs kļuvusi par vienu no ICOM darbības programmām. Šī programma aicina muzejus profesionāli un mērķtiecīgi veikt sabiedrisko procesu objektīvu dokumentēšanu ar muzejiskiem līdzekļiem. Projekta īstenošanai ICOM rosina izmantot metodisko pieredzi, kas uzkrāta Zviedrijas muzejos, īstenojot savas nesenās pagātnes dokumentācijas projektu.[18] Atrodama arī piezīme, ka 25. novembrī Latvijas Medicīnas muzejā notiks ICOM viceprezidenta V. Sofkas lekcija “Muzejs un mūsdienu sabiedrība. Muzeju darbinieku profesionālā izglītība un muzeoloģija”.

“Muzeju Vēstneša” 1994. gada maija numurs informē, ka 1994. gada 18. maijā visas pasaules muzeji atzīmēs Starptautisko muzeju dienu, kuras tēma būs “Muzeju aizkulises”. Šo notikumu 1977. gadā iedibināja ICOM un gadu gaitā ir atbalstījušas nacionālās komitejas vairāk nekā 90 valstīs, lai pievērstu publikas uzmanību muzeju nozīmīgajai lomai sabiedrības dzīvē.[19]

1994. gada septembra “Muzeju Vēstneša” numurā publicēts A. Fleijas sacītais – stājoties ICOM, viņas mērķis esot bijis iegūt pēc iespējas plašāku un daudzpusīgāku informāciju par dažādām muzeja darba jomām. A. Fleija ir izvēlējusies darbošanos Kostīmu komitejā. Viņa informē, ka tajā ir 220 biedri, 130 no tiem – ar balsstiesībām, un gandrīz visi ir individuālie biedri. Komiteja izdod biļetenu “Costume News”, kas informē par notikumiem komitejas darbā; notiek kopsapulces. Komiteja ir izstrādājusi vadlīnijas “Guidelines for Costume”, kurās apkopoti pamata nosacījumi darbam ar tekstilijām.[20]

1995. gada septembris – Veltas Kašs atreferējums par ICOM 17. ģenerālo konferenci (piedalījušās Agrita Ozola, Inta Štamgute un Velta Kašs). A. Ozola un I. Štamgute nolasījušas vairākus referātus dažādās starptautiskajās komitejās Stavangerā. Konferences atklāšanas ceremonijā piedalījusies un dalībniekus uzrunājusi Norvēģijas karaliene Sonja. Konferences galvenā tēma bijusi “Muzeji un sabiedrība”. Referātos pievērsta uzmanība problēmām, ar kurām nākas saskarties jaunizveidotajām valstīm, kas radušās, sabrūkot teritoriāli lielākām valstīm, kā arī lielvalstīs dzīvojošām etniskām kopienām. Konferencē runāts par to, kā šīs problēmas muzeji varētu atspoguļot un palīdzēt risināt. Atsevišķos referātos uzmanība pievērsta situācijai Krievijā, Norvēģijā, Āfrikas valstīs un ASV.[21]

1995. gada novembrī avīzē lasāma ICOM ziņa: visas pasaules muzeju darbinieki nepārtraukti atgādina, ka trūkst profesionālo zināšanu. ICTOP (ICOM Muzeju darbinieku izglītošanas komiteja) tobrīd strādā pie TT programmas (Training for Trainers), kuras mērķis ir sniegt profesionālas darba iemaņas tiem muzeju darbiniekiem, kuri pēc tam varētu apmācīt savus kolēģus. Tiek gaidīts, ka arī kāds no Latvijas muzejniekiem iesaistīsies komitejas darbā un gūs šo pieredzi.[22]

1998. gada martā “Muzeju Vēstnesis” ziņo, ka 1997. gada nozīmīgākais veikums ir Reģionālo muzeju starptautiskās komitejas gadskārtējās sanāksmes “Muzeji par un pret” organizēšana 1997. gada septembrī. Par ICOM LNK priekšsēdētāju ievēlēts J. Garjāns.[23]

1999. gada aprīlī pie lasītājiem nonāk informācija, ka 6. aprīlī notikusi LNK sēde, kurā aplūkoti dažādi jautājumi. ICCROM (Konservācijas komiteja) rīko papīra konservācijas kursus Tokijā, iespējams finansiāls atbalsts ceļojumam un dzīvošanai. ICR (Reģionālo muzeju komiteja) gadskārtējo konferenci rīko Grieķijā, un komitejas biedri var pretendēt uz stipendiju dalībai pasākumā, savukārt ICTOP rīko konferenci Londonā “Jaunākās attīstības tendences muzejos, kultūras mantojums un izglītība”. Ir nodibināta vēl viena ICOM komiteja – Vēsturisko māju muzeju komiteja –, kas nodarbosies ar šo muzeju parku, konservācijas, arhitektūras un ekspozīciju veidošanas problēmām. Iznācis izdevuma “Spoils of Wars” 6. numurs, kurā publicēts Tartu universitātes Mākslas muzeja direktores Anu Lānsalu (Anu Laansalu) raksts par 20. gadsimta karos un padomju okupācijas laikā zaudētajām Igaunijas kultūras vērtībām un to atgūšanas procesu. Savukārt ICR žurnālā “ICOM Study Series” ievietojusi J. Garjāna un A. Ozolas rakstu “Latvijas muzeji meklē identitāti” (tulkots franču valodā).[24]

Pēc pusgada, 1999. gada oktobrī, V. Rinkeviča ziņo par ICOM Reģionālo muzeju komitejas sanāksmi Atēnās 17.–24. oktobrī. Galvenā konferences tēma – muzeju akreditācija. Neskatoties uz nacionālām atšķirībām, secinājumi par akreditācijas nozīmi ir vienoti: paaugstinās muzeju profesionalitāte; pieaug muzeju publicitāte; tiek gūts pamatojums, kāpēc valstij jārūpējas par muzejiem; tiek piesaistīti brīvprātīgie, sponsori. Ir gūta atziņa, ka akreditācijas procesa veiksmīgu norisi var nodrošināt, vienlaikus uzturot divas tendences – vienu “no augšas”, reglamentētu ar likumu un noteiktiem standartiem, un otru “no apakšas”, muzeju pašiniciatīvu kvalitātes un profesionalitātes uzlabošanā.[25]

Pāris mēnešus vēlāk, 1999. gada decembrī, seko A. Ozolas pārskats par Latvijas līdzdalību starptautiskajā muzeju dzīvē. Viens no nozīmīgākajiem 1999. gada sasniegumiem ir fakts, ka Limbažu novadpētniecības muzejs nominēts Eiropas gada labākā muzeja balvai. Otrs pasākums ir Veltas Kašs organizētais pieredzes brauciens uz Šveici. Tāpat ICOM centrālajai mītnei regulāri tiek izsūtīta informāciju par Latviju. Nu jau Latvija var piedāvāt savus cilvēkus strādāšanai ICOM darba grupās. Kādas ir iestrādes nākamajam gadam? Tā ir A. Radiņa ideja par konferences rīkošanu, kas runātu par muzejiem pēcpadomju telpā. Konferences temats – 21. gadsimta muzeju misija un modeļi. Vēl tiek domāts par balvu, ko par īpašu ieguldījumu starptautisko sakaru veicināšanā katru gadu kādam piešķir Starptautiskajā muzeju dienā, un tiek gaidītas kolēģu domas, kā šo mehānismu pilnveidot.[26]

Trīs gadus vēlāk, 2002. gada decembrī, “Muzeju Vēstnesis” ziņo par novembrī notikušo ICOM LNK sēdi, kurā A. Ozola informējusi par piedalīšanos ICOM Konsultatīvās padomes sesijā Parīzē, gaidāmajām starptautisko konferenču aktualitātēm Latvijā, kā arī par paredzamo ICOM prezidenta Žaka Pero [Jacques Perot] vizīti 2003. gadā. ICOM LNK gatavojas reģistrēties kā patstāvīga organizācija, tāpēc aktuāls kļuvis jautājums gan par ICOM statūtu tulkošanu, gan par ICOM Latvijas organizācijas statūtu pēdējo redakciju un šo izdevumu publicēšanu. Darba grupa pie statūtu izstrādes strādājusi jau ilgu laiku, un tulkošanu uzņēmusies Anita Jirgensone (neatkarīgās organizācijas reģistrācija gan notiek tikai 2007. gadā). Aktuāls bija kļuvis jautājums par jauniem ICOM biedriem – tiek uzsvērts, ka dalība ICOM paver lielas iespējas muzejnieku profesionālajai sadarbībai un savstarpējām izstāžu apmaiņām, tāpat ir iespēja piedalīties starptautiskās konferencēs.[27]

“Muzeju Vēstneša” 2003. gada jūlija numurā tiek ziņots par A. Ozolas vizīti Parīzē, ICOM Konsultatīvās komitejas 64. sesijā, kurā Ž. Pero, kurš tikko viesojies Latvijā, veltījis mums atzinīgus vārdus, novērtējot LNK kā nelielu, bet darbīgu organizāciju. Konferencē apspriesta jauna muzeju definīcija, izvērtušās diskusijas par to, kas ir mūsdienīgs muzejs, pārrunāta valstu iespējamā sadarbība muzeju priekšmetu atgūšanā to izcelsmes vietā, apspriests uzmetums jaunajam ētikas kodeksam, veiktas izmaiņas statūtos. Spriests arī par universitātes muzejiem, to nākotni un lomu.[28]

2004. gadā A. Ozola apmeklējusi ICOM konferenci Korejā, kas veltīta nemateriālajai kultūrai. Kultūras mantojuma aizsardzības aktualitāte starptautiskā mērogā pirmoreiz izskanēja 1972. gadā, kad tika pieņemta UNESCO Konvencija par kultūras pieminekļu aizsardzību. Konvencijai 1997. gadā pievienojās arī Latvija. 2003. gadā UNESCO Ģenerālā asambleja nobalsoja par Nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzības konvenciju un aicināja valstis tai pievienoties. ICOM kā UNESCO sadarbības partnere ne tikai aicinājusi muzejus diskutēt par kultūras mantojuma aizsardzību, bet arī dalīties pieredzē. Konferencē analizēta muzeju darbība un loma nemateriālās kultūras kā dzīvas kultūras sastāvdaļas saglabāšanā un tradīciju atjaunošanā.[29]

Arī turpmāk publikācijās lielākoties atrodama informācija tikai par dažādām konferencēm.

Kas ICOM LNK ir šodien? Saskaņā ar biedrības oficiālo informācijas vietni, joprojām tas ir stāsts par ideju pārceļošanu, konferencēm, izglītību un profesionālo virzību. Visticamāk, bez ICOM LNK Latvijas muzeju virzība, īpaši organizācijas darbības sākuma gados, nebūtu tāda, kādu to vērojām. 

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs