Agnese Neija. Muzeju nevalstisko organizāciju nozīme muzeju nozares attīstībā 1992–2021. Latvijas Muzeju asociācija / Latvijas Muzeju biedrība 1998–2009

1998. gadā, nodibinoties Muzeju valsts pārvaldei, daļa aktīvo asociācijas biedru (Jānis Garjāns, Anita Jirgensone, Inta Štamgute) uzsāka darbu pārvaldē, un tā lielā mērā sāka pildīt tos uzdevumus, kurus iepriekš veica Latvijas Muzeju asociācija (LMA). Kā valsts institūcijai tai bija lielāka autoritāte un plašākas iespējas. Atcerēsimies, ka, saskaņā ar 1997. gadā pieņemto Muzeju likumu, darbu uzsāka arī Latvijas Muzeju padome. Lai gan Klāra Radziņa uzsvēra, ka “ar 1. janvāri, kad veidosies Muzeju pārvalde, būs jāmainās arī asociācijai”[1], tā īsti asociācija (no 2006. gada – Latvijas Muzeju biedrība (LMB)), savu ceļu vairs neuztaustīja. Zinu no pieredzes, ka par tās lietderību turpmākajos gados ik pa laikam tika diskutēts. Problēmas bija vairākas. Pirmkārt, visi darbi asociācijā tika darīti “sabiedriskā kārtā”, proti, tos cilvēki veica bez atlīdzības, un, protams, šāds darbu raksturs vienmēr konkurē ar profesionāļu tiešajiem darba pienākumiem, izglītības iegūšanu, ģimeni, vaļaspriekiem u. c. Algoti cilvēki asociācijā bija tikai trīs – grāmatvede, interneta vietnes www.muzeji.lv uzturētājs un “Muzeju Vēstneša” ilggadējā redaktore Inga Jēruma. Otrkārt, kā jau minēju, Muzeju valsts pārvalde un Muzeju padome lielā mērā pārņēma dažādu nozarei būtisku jautājumu risināšanu, un ar jaunu mērķu izvirzīšanu nesekmējās. 

Kādus tad LMA redzēja savus aktuālākos darbības virzienus? Diskusija par šo tēmu ilga vairākus gadus, kamēr izsīka un apklusa gandrīz līdz ar pašu organizāciju. Kā secināms no nedaudzajiem materiāliem, diskusijas gaitā tās dalībnieki nenošķīra stratēģiskus mērķus no taktiskiem līdzekļiem, un, ja vēl pastāvēja idejas, kā kaut ko darīt, tad, kāpēc darīt un kas ir darbības mērķis, – ar to pavisam negāja.

1998. gada “Muzeju Vēstneša” septembra numurā lasāms īss paziņojums: valdes sēdē apspriests viens galvenais jautājums – kā turpmāk strādāt, ņemot vērā, ka darbojas Muzeju valsts pārvalde un Latvijas Muzeju padome. Valdes locekļi solās “pārdomāt situāciju un nākamreiz izteikt priekšlikumus”[2], taču tādus priekšlikumus neatrodu nedz publicētus “Muzeju Vēstnesī”, nedz LMA arhīvā. 2000. gada nogales “Muzeju Vēstneša” rubrikā “Latvijas Muzeju asociācijas gada sapulces debates” cita starpā Gita Grase (Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktore, LMA valdes locekle) pauž uzskatu, ka būtisks nākotnes darbības virziens ir statūtu sakārtošana, jo “gandrīz katrā statūtu sadaļā ir kādi formulējumi, kas vairs neatbilst reālajai asociācijas darbībai”[3]. Gunta Vītola (no Turaidas muzejrezervāta) iesaka rīkot muzeju gada balvu – konkursu, kurā dažādās nominācijās tiktu vērtēti Latvijas muzeji. Tam pievienojas Marija Kaupere (no Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja), ierosinot balvu nosaukt Jāņa Grestes vārdā.[4] Balvas izveide gan notiek tikai 2011. gadā, un tā tiek nosaukta par “Zelta Putekli”.

Vēl pēc gada “Muzeju Vēstneša” 2001. gada nogales numura rubrikā “Latvijas Muzeju asociācijas gada sapulces debates” pamanāma interesanta un, es teiktu, varbūt pat slēpti kritiska Jāņa Garjāna doma – “Latvijas Muzeju asociācijas pamatuzdevums ir paust muzeju sabiedrības viedokli. Kādā mērā organizācija šo uzdevumu īsteno, vai muzejos strādājošajiem tiek radītas iespējas un vai viņi tiek rosināti būt aktīvi procesu līdzdalībnieki, uz šo jautājumu jāatbild jums pašiem.”[5]

2002. gada “Muzeju Vēstneša” decembra numurā atkal lasāms LMA gada sapulces atreferējums. No tās debašu sadaļas konstatējams, ka minējumi attiecībā uz asociācijas turpmākās darbības virzieniem turpinās. Agrita Ozola (ICOM Nacionālās komitejas priekšsēdētāja) uzskata, ka prioritāte varētu būt “muzeja tēla veidošana un spodrināšana”. Par laimi mums, lasītājiem, šeit piedalās arī Juris Alksnis (Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Izglītības nodaļas vadītājs) un kā vienmēr izsakās tieši un kolorīti: “Quo vadis asociācija? Gada sanāksmē piedalās puse no simts asociācijas dalībniekiem, bet kur ir otra puse? Varbūt viņiem nemaz tādu asociāciju nevajag? Kāpēc mēs cenšamies to reanimēt? Lai izdotu avīzi? [..] domāju, ka jaunajai valdei vajadzētu sākt ar aptauju, uzdodot tikai vienu jautājumu – ko mēs no asociācijas gribam sagaidīt? Mums ir veci, arhaiski statūti, kurus nepildām. [..] pašlaik izskatās, ka negribam neko.”[6]

2003. gada LMA gada sapulces atreferējumā “Muzeju Vēstnesim” lasāma ideja par tādu struktūrvienību veidošanu, kas apvienotu, piemēram, jaunos muzeju darbiniekus, reģionālos muzejus u. c. Grūti gan pateikt, kāda tam būtu jēga, ja nav noformulēts mērķis, kā labad strādāt. Gada sapulces debašu sadaļa ir ļoti trūcīga un stratēģiskus jautājumus neskar. Una Sedleniece (Muzeju valsts pārvaldes vecākā referente) novēl aktivizēties attiecībā uz tālākizglītības un profesionālās pilnveides semināriem.[7]

Vēl pēc diviem gadiem, 2005. gadā, “Muzeju Vēstnesī” joprojām tiek apspriesta doma par LMA apakšstruktūru – dažādu pakārtotu grupu un komiteju – veidošanu. Tajā pašā laikā lielā mērā LMA saskaras ar nevalstisko organizāciju tipiskajām problēmām Latvijā, proti, līdzekļu trūkumu organizācijas kapacitātes nodrošināšanai.

Taču paskatīsimies, kādi bija būtiskākie LMA paveiktie darbi pieteiktajā laika periodā? Iepazīstoties ar LMA gada pārskatiem laika posmā no 1998. līdz 2009. gadam, jāsecina, ka būtiskākie darbi, ko veica LMA, bija profesionālā laikraksta “Muzeju Vēstnesis” izdošana (no 2003. gada pieejams arī tīmeklī, bet no 2009. gada pāriet tikai uz elektronisko formu) un asociācijas interneta vietnes www.muzeji.lv uzturēšana. Tāpat notika centieni popularizēt muzejus kā tūrisma objektus, katru gadu asociācija piedalījās tūrisma gadatirgū Balttour (dažkārt arī citos līdzīgos) un organizēja ikgadējo Starptautisko muzeju dienu, kuras svinības katru gadu notika citā Latvijas muzejā. LMA turpināja sniegt rekomendācijas muzeju iesniegtajiem projektiem Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF) un sniedza atbalstu dažādu konfliktsituāciju risināšanā. Visi šie, manuprāt uzskatāmi par pasākumiem, kas varbūt pat veiksmīgi pozicionēja nozari kā vienotu un veicināja kādreiz asociācijas statūtos iekļauto muzejnieku “brālības” uzturēšanu. Pat ja nesanāca, kā gribētos, un ja daudz kas tika reizēm apšaubīts un kritizēts nozares iekšienē, tad – jebkurā gadījumā – cita nekā nebija, un risinājumi bija jāmeklē kvalitātes uzlabošanā, nevis atsakoties no visa minētā vispār.

Ir jāsaprot, ka, lai iepriekšminētie pasākumi – laikraksta izdošana, vietnes uzturēšana u. tml. – notiktu, asociācijas aktīvie darbinieki regulāri rakstīja projektus VKKF. Un ne tikai. Daudzi muzeji iesniedza savus projektus VKKF caur LMA, un tas radīja vēl lielāku “sabiedriskā” darba apjomu asociācijas aktīvajiem cilvēkiem, tāpēc beigās neviens īpaši nevēlējas tur darboties. Otra lietas puse – šī situācija ar VKKF veicināja dažādu muzeju atbalsta biedrību rašanos, taču to nozīme un ietekme uz nozari nav tik viegli izvērtējama. Lielākoties to mērķis bija papildu līdzekļu piesaiste, un šīm biedrībām nebija ietekme uz muzeju darbību, tātad – arī uz nozares darbību. Ja šeit kāds stāsts ir izvērties citādāks, tad man par to nav informācijas.

Zīmīgi, ka šajā periodā no asociācijas attālinājās Klāra Radziņa, Arnis Radiņš, Anna Jurkāne – pieredzējušākie lielo muzeju vadītāji. Vairākkārt nomainījās asociācijā aktīvi darbojošās personas. 1999. gadā asociācijas valdes priekšsēdētāja bija Aija Fleija, 2002. gadā – Alīda Krēsliņa; 2006. –2009. gadā – Sandra Mackeviča, 2010. – 2012. gadā – Ineta Zelča Sīmansone, 2012. – 2015. gadā – Taiga Kokneviča. Aija Fleija turpināja darboties revīzijas komisijā un palika piesaistīta asociācijai.

Lai arī tolaik daudzreiz varēja dzirdēt diskusijas, vai muzejiem vispār ir jēga palikt asociācijā/biedrībā un maksāt biedru naudu, tomēr biedrības biedru skaits, par spīti dažādām svārstībām, auga. 1997./1998. gadā asociācijā ir 81 kolektīvais biedrs,[8] bet 2008. gadā – 112 biedru.[9] Daudzviet gada pārskatos tiek uzsvērts, ka muzeju skaits Latvijā turpina pieaugt tieši pašvaldību un privāto muzeju grupā.

Aplūkojamajā laika posmā, 1998.–2009. gadā, LMA tiek organizēti arī praktiski semināri, notiek dažādi tālākizglītības kursi un kvalifikācijas celšanas pasākumi, piemēram, 1997. gada 5. decembrī notika pirmā starptautiskā konference par muzeju dizainu, notikuši arī divi semināri par krājuma darbu, kuru mērķis bija palīdzēt jauno, nesen dibināto muzeju darbiniekiem un vadītājiem. 1999. gadā noorganizēti divi praktiskie semināri – “Vēsturiskā grafika” un “Grāmatu kolekciju zinātniskā apstrāde”; 2000. gadā – “Suvenīru tirdzniecība muzejos – normatīvie dokumenti un prakse”; 2001. gadā notiek profesionalitātes veicināšanas pasākums “Grāmatvežu apaļais galds”; 2002. gadā – teorētiski praktiskais seminārs “Ekspozīcijas tēls”; 2004. gadā – semināri “Stratēģiskā plānošana mainīgā vidē” un “Likuma par iepirkumiem valsts un pašvaldību vajadzībām skaidrojums” u. c.

Tāpat LMA/LMB biedri piedalās dažādās ekspertu komisijās un Muzeju padomē. No 2003. gada LMA/LMB ir piedalījusies arī Latvijas Tūrisma konsultatīvajā padomē (bez balsstiesībām), kas darbojas LR Ekonomikas ministrijas paspārnē. 2005. gadā LMA valdes priekšsēdētāja Alīda Krēsliņa tajā uzstājusies ar runu par muzeju lomu kultūras tūrisma attīstībā un ierosinājusi daļu līdzekļu, kas ienāk no tūrisma, piešķirt muzeju infrastruktūras – vēsturisko ēku – sakārtošanai.

Interesants ir 2004. gada LMB gada pārskats, kad biedrības vadītāja ir Alīda Krēsliņa. Šeit, manuprāt, jūtami centieni panākt lielāku organizācijas ietekmi uz nozares attīstību, un arī daudz skrupulozāk pieminēts padarītais darbs – dokumenti, līgumi, zvani. “Muzeju Vēstneša” izdošanai ievieš jaunu konkursu “Iz muzeju dzīves” – tajā aicina iesūtīt smieklīgus gadījumus. Biedrībai ir sarūpēta jauna datortehnika. Tiek sagatavota vēstule tā brīža kultūras ministrei Helēnai Demakovai par muzeju bāzes finansējuma un muzejnieku darba algas paaugstināšanu. Problēmas risināšanai tiek piesaistīta arī prese un interneta mediji, problēmas izklāsts nosūtīts visām Saeimas frakcijām. Tas izraisīja arī plašu rezonansi medijos, tostarp tīmeklī, sekoja atbalstoši interneta komentāri, piemēram, portālā “Delfi”. Tā kā tolaik es pati biju ļoti aktīva un azartiska interneta komentāru autore, tad labi atceros tos lasījusi arī personīgi un pat komentējusi. 

Asociācijas atbalsts tiek izmantots, arī sagatavojot nākamās Muzeju likuma izmaiņas, gan neprecizējot, kādas konkrēti. 

Savā ziņojumā A. Krēsliņa uzsver, ka pēdējā laikā vērojama NVO lomas palielināšanās, taču attiecībā uz organizācijas vadību viņa turpina hierarhiskās varas politiku un mēģina nodibināt atsevišķu apakšnodaļu vai apakšstruktūru/apakšsekciju jaunajiem muzeju darbiniekiem. Saprotamu iemeslu dēļ tai nav atsaucības. Kā tuvāko izaicinājumu A. Krēsliņa min līdz 2005. gada 31. decembrim veicamo asociācijas pārreģistrāciju atbilstoši jaunajam Biedrību un nodibinājumu likumam[10]. Tā notiek veiksmīgi, un LMA turpina darboties kā Latvijas Muzeju biedrība.

2008. gads (LMB priekšsēdētāja ir Sandra Mackeviča), spriežot pēc šajā ierakstā izmantotajiem avotiem, ir pirmais, kad atklājas izveidojušās sistēmas – Muzeju valsts pārvalde, Latvijas Muzeju padome, Latvijas Muzeju biedrība – nespēja efektīvi funkcionēt nozares interesēs. 2008. gadā sākās Latvijas finanšu krīze, kas izraisīja Latvijai diezgan tradicionālu ārprātu “augstākajos varas ešelonos”, kāds atklājas pie mums gandrīz katrā krīzes situācijā. Muzejus tas skāra kā finansējuma mehānisks samazinājums, muzeju statusa maiņa uz tiešās pārvaldes iestādēm un muzeju masveida reorganizācija – darbības, kuru efektivitāte nedz tolaik, nedz nesenā pagātnē nav tikusi izvērtēta. Tobrīd pavīd pat ideja par Kultūras ministrijas likvidāciju. 

LMB izrāda centienus pretoties šim absurdam. Tapušas vairākas vēstules, no kurām viena datēta ar 2009. gada 29. aprīli, adresēta Valsts kancelejai, un to LMB valdes vārdā ir parakstījusi A. Krēsliņa viena pati. Vēstule ir visai skarba: “Iepazīstoties ar “Pasākumu plāna valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanai projektu”, Latvijas Muzeju biedrība uzskata, ka, pretēji muzeju viedoklim, valsts pieļāva kļūdu, 2005. gadā reorganizējot muzejus par valsts aģentūrām, jo muzeju darbību šī reorganizācija nekādi neietekmēja. Tie bija tikai papildu izdevumi. [..] Šobrīd projekta 2. sadaļa atkal paredz muzeju reorganizāciju [..] un pārveidot mūs par valsts tiešās pārvaldes iestādēm. Nav saprotams, kāds finanšu ieguvums būs valstij no šīs reformas, jo atkal būs jāveic visa pirms 4 gadiem paveiktā procedūra.

Jāpiebilst, ka, iekļaujot muzejus šajā administratīvi birokrātisko iestāžu-aģentūru sarakstā, muzeji ir zaudētāji visās jomās, jo uz tiem tiek attiecinātas visa veida piemaksas un papildu finansējums, kādu ir saņēmušas citas valsts iestādes – publiskās aģentūras. Piemēram, muzejiem vārds “atlīdzība” ietver tikai amata algu. Mums nav bijušas plānotās piemaksas, prēmijas, pabalsti utt. Tāpēc katrs valstī noteiktais atalgojuma samazinājums skar tikai un vienīgi darba algas samazinājumu. [..] Valdībai, veicot valsts pārvaldes sistēmas optimizēšanu, lai ieekonomētu līdzekļus, vajadzētu ņemt piemēru no citām Eiropas valstīm, kur, piemēram, Vācijā, valsts un pašvaldību muzeji ir pilnībā atbrīvoti no telpu nomas un zemes nomas maksām. Mūsu valsts muzejiem veidojas parādi tieši komunālo maksājumu jomā, jo paaugstinot elektrības, apkures, gāzes un citas izmaksas, valdībai būtu uzreiz jāiestrādā šo valsts iestāžu budžetos papildu resursi šo izmaksu segšanai. [..]

Muzejiem nav, ko samazināt nedz autotransporta, nedz telefona sakaru izmantošanas jomā. Tas vienmēr ir bijis vai nu pilnībā apmaksāts no darbinieku algām, vai arī minimāli segts no iestādes budžeta. Tāpēc nedrīkst vienādi raudzīties uz iestādēm ar nosaukumu “aģentūras” [..]!” [11]

Visticamāk, LMB centieni tolaik vairs neko neietekmēja. Pat vēl vairāk – nebija tādas organizācijas, kas spētu apstādināt pašas Muzeju valsts pārvaldes likvidāciju, tāpat kā vēl nesenajā pagātnē – LR Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas likvidāciju. 

Protams, aplūkojamajā laika periodā LMA/LMB realizēja vēl krietnu skaitu interesantu projektu, bet diez vai iespējams šeit visus uzskaitīt. To kopējā iezīme bija centieni veicināt un attīstīt nozares profesionalitāti, popularizēt muzejus, sekmēt to apmeklētību un pieejamību, dokumentēt nozares aktualitātes. Iespēju robežās tika sekmēta arī starptautiskā sadarbība, par kuru rakstīšu atsevišķi. Tas viss nemaz nebija tik maz. Bet, tā kā nebija nekādu kopīgu mērķu un nebija attīstīta organizācijas iekšējā demokrātija, tad ieinteresēto organizācijas darbā kļuva aizvien mazāk, līdz aktuāls kļuva jautājums vai nu par biedrības likvidāciju, vai aktīvākiem centieniem atjaunot tās darbību.

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs