Agnese Neija. Muzeju nevalstisko organizāciju nozīme muzeju nozares attīstībā 1992–2021. Latvijas Muzeju asociācijas dibināšana

Līdz ar tagadējās Latvijas Muzeju biedrības dibināšanu (1992. gadā – Latvijas Muzeju asociācija, daudzviet tekstā LMA) var runāt par to, ko mēs tagad saprotam ar nevalstisko/nevaldības organizāciju ietekmi uz muzeju nozares attīstību. Līdz 2007. gadam, kad no LMA pēcteces – Latvijas Muzeju biedrības – atdalījās tās struktūrvienība ICOM Nacionālā komiteja, izveidojot biedrību “Starptautiskās muzeju padomes Latvijas Nacionālā komiteja”[1], tā bija vienīgā muzeju nevalstiskā organizācija. Tās uzdevumi 1992. gadā bija kardināli atšķirīgi no 2021. gada uzdevumiem un mums uzskatāmi apliecina, cik garš ceļš ir noiets ne tikai muzeju nozares, bet arī visas valsts attīstībā. 1992. gadā vēl neviens nespēja paredzēt, kā attīstīsies neatkarīgās Latvijas veidošanās process, nebija paredzami dažādu ekonomisko krīžu biežumi, ilgumi un ietekme, barbariskā privatizācija un īpašumu atgūšana, tomēr muzeju darbinieki ar šai profesijai piemītošo cinismu laikam nojauta, ka tas nebūs viegls ceļš un ka viņu institūcijām un viņiem pašiem būs nepieciešama politiska ietekme, vienotība, izturība, publiska balss un autoritāte un daudz kas cits.

Laikā, kad domnīcas Creative Museum tagadējā vadītāja Ineta Zelča Sīmansone tika ievēlēta Latvijas Muzeju biedrības priekšsēdētājas amatā (2010), tika uzsākta LMA arhīva digitalizācija (veikta daļēji). Šobrīd ar laipnu tagadējās Latvijas Muzeju biedrības priekšsēdētājas Zanes Grīnvaldes atļauju izmantojam digitalizētos materiālus – valdes un padomes sēžu protokolus, gada pārskatus un saraksti – pētniecībai. Jāatzīmē, ka daļa asociācijas arhīva materiālu, piemēram, sēžu protokoli, vērtējami kā melnraksta stadijā esoši un ka tādēļ to izpratnē un rokrakstu tulkošanā varētu tikt pieļautas neprecizitātes.

LMA dibināšanas konference notika 1992. gada 7. maijā Latvijas Kara muzejā.[2] Konferenci vadīja Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktore Klāra Radziņa un Andreja Upīša memoriālā muzeja fondu glabātājs Jānis Garjāns. Dienaskārtības galvenie punkti bija asociācijas statūtu pieņemšana un priekšsēdētāja, padomes un revīzijas komisijas vēlēšanas.

Ko tad mēs uzzinām no protokola? Iespējams, daudz lielākā mērā no šī protokola var sajust sanāksmes gaisotni nekā iegūt lietišķu informāciju. Kā jau minēju, asociācijas protokoli ir diezgan nepilnīgi, un tādi tie paliek līdz pat 1998. gadam. Tad par asociācijas valdes priekšsēdētāju kļūst Aija Fleija (no 1997. gada).[3] 1997. gada 7. decembra valdes sēdes protokolā lasām, ka līdzšinējā kārtība ar vēlētu valdes sekretāru nav bijusi produktīva un protokolu sagatavošana esot kavējusies. Ierosina neizvirzīt sekretāra amatu, bet turpmāk valdes sēdes protokolēt valdes priekšsēdētājam,[4] kas laikam arī notiek, jo protokolu kvalitāte ievērojami uzlabojas.

Bet atgriezīsimies pie dibināšanas konferences. Uzzinām, ka, gatavojot statūtu uzmetumu, darba grupa tikusies ar Zviedrijas Muzeju asociācijas pārstāvjiem, visticamāk, konsultāciju nolūkos. Pēc statūtu projekta nolasīšanas konferencē attīstās diskusija, kas iesākas ar to, ka kolorītais, vienmēr humora pilnais un muzeoloģijas praksē erudītais mans bijušais kolēģis no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja (tobrīd Latvijas Ugunsdzēsības muzeja direktora vietnieks) – Juris Alksnis – iestājas vispār pret asociāciju. Arī no dažu pārējo diskusijas dalībnieku komentāriem un jautājumiem secināms, ka tiem nav skaidrs, kas būs jaundibināmā organizācija un kādi būs tās mērķi. Bet varbūt šī skepse ir tikai iesildīšanās? Statūtu projektā tā vērtētāji atrod pārmērīgu frāžainību, kuru šobrīd gan nespēju atrast LMA arhīvā esošajā asociācijas statūtu kopijā – visticamāk, statūtu pirmais variants nav saglabājies.

Konferences gaisotnē jūtamas bailes pārmaiņu priekšā – vai muzeji varētu tikt likvidēti? Tomēr ir arī balsis, kas atbalsta “frāžainību”, ja tā ir patiesa gaidāmo pārmaiņu priekšā. “Te būs drošības sajūta, jābūt brālībai” – tā Vita Ozoliņa no Latvijas Mākslas muzeju apvienības. Nobalso, lai statūtu galīgajā redakcijā paliktu vārds “brālība” – “[..] uzturēt muzeju darbinieku brālību, aizstāvēt viņu radošās, profesionālās un sociāli ekonomiskās intereses”  (1.4. punkts). Šeit gan jāatceras, ka tobrīd asociācijā paredzēts uzņemt arī individuālos biedrus. Šai sakarā rodas daudz sarežģītu jautājumu. Piemēram, ja katram individuālajam biedram ir pa vienai balsij, tad cik balsis būs muzejam kā institucionālajam biedram? Taču ne jau arī viena? Kā bažīgi norāda K. Radziņa, Latvijas Vēstures muzejā esot daudz darbinieku, kas var noteikt toni. Turaidas muzejrezervāta zinātniskā direktore norāda, ka tādi muzejnieki, kas gribēšot darboties asociācijā tomēr būšot diezgan maz. Savukārt V. Ozoliņa atklāj, ka Mākslas muzeju apvienībā esošie muzeji vispār negrib pievienoties asociācijai, toties divi darbinieki ir izteikuši vēlmi kļūt par individuālajiem biedriem. Daudz variantu.

Grūtības rodas arī ar izšķiršanos, par kuriem jautājumiem balsos individuālie biedri un par kuriem – kolektīvie, t. i., muzeji. J. Garjāns to atrisina vienkārši – “globālos jautājumus risina muzeja balss, mazāk svarīgos – individuālie biedri”. Un laikam jau šo domu attīsta tālāk ar ideju, ka lielākiem muzejiem varētu būt vairāk balsu vai tās varētu būt nozīmīgākas, jo K. Radziņa tālāk jautā: “Kas liels, kas mazs?” Vilis Krūmiņš (Latvijas Dabas muzeja direktors) iebilst pret šādu formālismu, norādot, ka mazie muzeji var būt gudrāki par lielajiem. Visiem muzejiem kā kolektīvajiem biedriem jābūt ar vienādām tiesībām. Viļņošanās laikam liela, jo toreizējais Brīvdabas muzeja direktors Juris Indāns rezumē: “Izveidot asociāciju vajag. Statūti neapmierina, bet jāizbeidz haoss.” Ierosina pieņemt statūtus līdzšinējā redakcijā ar piebildi, ka tie katru gadu atjaunojami. Tā arī izdara.

Ir redzams, ka konferences dalībniekiem vēl nav izpratnes par asociāciju kā neatkarīgu juridisku personu, sabiedrisku organizāciju mūsdienu izpratnē, kas realizē savus mērķus neatkarīgi no valsts un pašvaldību darbības. Tādas izpratnes arī nevarēja būt, jo šobrīd spēkā esošais Biedrību un nodibinājumu likums tika pieņemts desmit gadus vēlāk.[5] Tā, apspriežot statūtu 2. punktu, jautājumā par asociācijas darbības virzieniem nevienam īsti nav, ko teikt. Turaidas muzejrezervāta zinātniskā direktore (protokolā vārds nav minēts – varbūt Ērika Kalniņa?) jautā, no kurienes nāks apstiprinātās gada programmas, ja Kultūras ministrijai nav izstrādātas kultūrpolitikas. K. Radziņa diezgan nepārliecinoši atbild, ka var jau strādāt paši pie dažādām “programmām”, taču diezgan pārliecinoši nojauš, ka “Saeimā ar asociācijas vārdu nāksies daudz cīnīties”.

Protokola turpinājumā atkal J. Alksnis – ar jautājumu, kādi tad būs dalībnieku pienākumi? J. Garjāns atbild – pildīt statūtus, lēmumus, piedalīties. Diezgan pasīva loma. Kad J. Alksnis pamatoti (šodienas izpratnē) ierosina, ka redakcionāli jāatdala tiesības no pienākumiem, K. Radziņa viņu apsauc, norādot, ka tas šodien kašķīgs. J. Alkšņa priekšlikums tiek noraidīts, no kā mēs secinām, ka viņš nav guvis sapulces dalībnieku atbalstu un simpātijas, bet kā labs komandas spēlētājs J. Alksnis neatkāpjas, un 3.9. punkta (par LMA biedru nevar kļūt organizācija vai persona, kura pārkāpusi ICOM Profesionālās ētika kodeksu) apspriešana sākas atkal ar viņa iebildumiem pret piedāvāto formulējumu. Laikam pateicis kādu biezāku vārdu, jo šajā reizē A. Fleija viņu aprāj par vulgarizēšanu. 

Statūtu 4.4. punkts (par LMA konferenci), un atkal vadībā J. Alksnis, proti, tā apspriešana sākas ar J. Alkšņa jautājumu – ar ko izskaidrojama daudzpakāpju hierarhiskā varas sistēma – padome, valde, priekšsēdētājs? Vai nepietiek tikai ar valdi? Un pats izrādās vienīgais, kas balso pret šādu variantu, pārējie nobalso par padomi un valdi. 

Tālāk tiek pieteiktas priekšsēdētāja, padomes un revīzijas komisijas vēlēšanas. Tomēr šeit rodas šķēršļi, jo kolektīvajiem biedriem vispirms ir jāizvēlē savi pārstāvji muzeju zinātniski metodiskajās padomēs, ko tie vēl nav izdarījuši. Pēteris Zirnītis (toreizējais Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktors) jautā, ko darīt, ja padome izlemj, ka muzejs nestāsies LMA? Turaidas muzejrezervāta zinātniskā direktore norāda, ka vispirms jāzina, kāda būs iestāšanās nauda, cik līdzekļu no muzeja budžeta šī dalība prasīs. Kamēr tas nebūs zināms, tikmēr arī nebūs skaidrība par iestāšanos un kandidātiem. Konferences turpinājumā tiek diskutēts par biedru naudas apmēru, ko inflācijas apstākļos patiesi grūti noteikt. Vēl pie tam konference notiek laikā, kad tiek lemts par jaunās naudas, t. s. repšiku, pieņemšanu. K. Radziņa rezumē, ka noteikt konkrētu summu ir neiespējami. Un tomēr tiek nobalsots par 25 rubļiem individuālajiem biedriem un 1 procentu no muzeju specfondos (kā secināms no konteksta, tie ir muzeju pašu nopelnītie līdzekļi) nonākušajiem līdzekļiem kolektīvajiem biedriem gadā.

Tagad varētu vēlēt padomi un revīzijas komisiju, bet atkal rodas iebildumi, ka nav notikusi vienošanās par kandidātiem pašos muzejos. A. Fleija pamatoti norāda, ka šī tomēr ir dibināšanas konference un vai tai būtu jābeidzas ar neko? K. Radziņa atklāj, ka ir izveidots saraksts ar muzeju kolektīvu iesniegtajiem priekšlikumiem, kuru varētu papildināt. Atkal jautā J. Alksnis: ”Vai šie cilvēki vispār zina, ka ir izvirzīti?” I. Bute (no Latvijas Ugunsdzēsības muzeja) ierosina, ka racionālāk būtu vēlēt no tiem, kas ir klātesoši. A. Fleija uzstāj, ka jāizvirza kandidāti pēc reģionālā principa. Sākas diskusijas, un visi vienojas tikai par to, cik kandidātu no katra reģiona būs. Piemēram, Zemgales zonai pienākas divas vietas, kuru kandidāti jāizvirza Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejam un Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejam. Muzejiem pārstāvju saraksts jāiesniedz līdz 1. jūnijam.

LMA arhīvā ir saglabājies 1992. gada 6. maija Jūrmalas Muzeju apvienības iesniegums[6] LMA dibināšanas rīcības komitejai ar iespējamo padomes kandidātu sarakstu: Klāra Radziņa, Imants Lancmanis, Anna Rasa, Līga Meldere, Ivars Zukulis (iespējamais priekšsēdētājs), Jānis Lauruts, Inta Bušmane, Māra Lāce, Aija Fleija, Arnis Radiņš, Māris Skanis, Anna Jurkāne (iespējamā priekšsēdētāja), Ilze Ozoliņa, Gunta Meļķe, Juris Indāns. Kā kandidāti revīzijas komisijai tiek piedāvāti: Līvija Blūmfelde, Juris Zeibarts, Anna Egliena. Iesniegumu apvienības kolektīva vārdā parakstījusi Inta Baumane.

Gulbenes muzeja kandidāts priekšsēdētāja amatam ir I. Zukulis. Kādi cilvēki konkrēti ir ievēlēti, protokols neatklāj. Taču jau septembrī iznākušajā “Muzeju Vēstneša” pirmajā numurā var lasīt, ka ievēlētās personālijas ir pavisam citas. Padome: Romāns Pussars no Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, Anita Meinarte no Latvijas Vēstures muzeja, Ruta Vainovska no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja, Mārtiņš Kuplais no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, Inta Baumane no Jūrmalas muzeja, Andrejs Dābols no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja, Jānis Garjāns no Andreja Upīša memoriālā muzeja, Ērika Kalniņa no Turaidas muzejrezervāta, Lija Preiss no Latvijas Meliorācijas muzeja, Indra Vīlistere no Valmieras muzeja, Baiba Šulca no Bauskas muzeja, Klāra Radziņa no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Ināra Šķipsna no Latvijas Dabas muzeja, Aija Fleija no Latvijas Kara muzeja, Valentīns Cirsis no Jēkabpils Novadpētniecības un mākslas muzeja. Valdes sastāvā: Klāra Radziņa, Anita Meinarte, Aija Fleija, Ērika Kalniņa un Jānis Garjāns (priekšsēdētājs).[7]

Nedz protokols, nedz “Muzeju Vēstneša” pirmais numurs mums neatklāj asociācijas tuvākās darbības ieceres, tomēr tādas neapšaubāmi ir bijušas. Par to liecina asociācijas tālākā mērķtiecīgā darbība – “Muzeju Vēstneša” izdošana, iesaistīšanās Muzeju likuma projekta izstrādē, plašā sarakste par daudzu muzejiem nozīmīgu jautājumu risināšanu ar atbildīgajām organizācijām un personām.

Jāatzīmē, ka LMA bija sava priekštece – jau 1989. gadā tika dibināta Latvijas Muzeju biedrība, kas bija zināms pretstats savai pēctecei. Atmodas gaisotnē tā par saviem uzdevumiem lika “sekmēt profesionālisma un biedriskuma ideju”[8]. Cita starpā par tās rašanās cēloņiem J. Garjāns min pagājušā gadsimta 80. gadu beigu izjūtu, ka trūkst savstarpēju kontaktu un darba koordinēšanas.[9] Tomēr arī šajā gadījumā priekšstats par darāmajiem darbiem un stratēģisko virzību bija visai miglains, kas, iespējams, arī bija pie vainas biedrības neveiksmēm. Edgars Zaļups šajā sakarā ir nedaudz konkrētāks, minot Latvijas Muzeju biedrības galvenos uzdevumus: “muzeju darbinieku profesionālā līmeņa, pašapziņas un darba prestiža celšana; atsvešinātības, vienaldzības likvidēšana, brālības, tuvināšanās un kopīgu interešu aizstāvēšana; uz koleģiāla un zinātniska pamata organizēta pieredzes apmaiņa un stažēšanās republikas, Savienības un ārzemju muzejos; muzeju kā kultūras iestāžu nepieciešamības apliecināšana sabiedrībai”[10].

Arī “Muzeju Vēstneša” tik ātrā iznākšana – jau 1992. gadā – liecināja, ka tā nepieciešamība apzināta jau Latvijas Muzeju biedrības laikā. Starp LMA materiāliem atrodams arī kāds ar nosaukumu “LMA izdevuma “Muzeju Vēstnesis” koncepcija”. Cita starpā tur lasām: “sekmēt muzeoloģiskās domas attīstību Latvijā; skaidrot vēstures un kultūras mantojuma lomu sabiedrības attīstībā; sekmēt muzeju izmantošanu mācību procesā; uzturēt informācijas tīklu starp visa līmeņa muzejiem un muzeju speciālistiem; nodrošināt regulāru un atklātu domu apmaiņu par problēmām un norisēm Latvijas muzejos; informēt sabiedrību par aktuāliem muzeju piedāvājumiem; analizēt pasaules muzeju pieredzi un iespējas to izmantot Latvijas muzejos”[11].

Par “Muzeju Vēstnesi” esmu jau izteikusies savos iepriekšējos ierakstos. Maz kas no koncepcijā apgalvotā tika piepildīts. Tomēr tas dokumentēja sava laika muzejniecības norises un ar to paliek unikāls un nepārspēts.

Ielūkojoties LMA 1992. gadā pieņemtajos statūtos un salīdzinot tos ar mūsdienu Latvijas Muzeju biedrības tīmekļa vietnē pieejamajiem statūtiem, redzams, ka tie palikuši visai līdzīgi.[12] LMA savulaik bija raksturīgs plašāks tvērums, piemēram, vēloties apvienot ne tikai muzejus, bet arī tiem pielīdzināmas iestādes, arī šo muzeju un  iestāžu darbiniekus, toties Latvijas Muzeju biedrībai tādai, kāda tā ir šodien, – lielāka konkrētība attiecībā uz darbības metodēm mērķu sasniegšanai. “Brālību” gan nomainījusi “kopība”. 

Kāds iespaids par notikušo un lasīto? Laikam jau jūtu sentimentālu nostaļģiju pēc šī aizgājušā laika. Iztēlojos to kā laiku ar daudz lielāku iekšējo vienotību, koleģialitāti. Šķiet, ka darbošanās notika lielā mērā uz intuīcijas pamata un ar milzīgu motivāciju realizēt pārmaiņas (vai no tām izvairīties). Rodas iespaids, ka bija jābūt modriem un radošiem, jāreaģē uz apstākļiem, jācenšas izmantot tos sev par labu. Un – milzīga neziņa par nākotni. Taču kultūras cilvēkiem piemītošā vērtību apziņa un mērķtiecīgums prioritāšu noteikšanā ļāva asociācijai spēlēt nozīmīgu lomu nozarē un neļaut pārmaiņu laikam izpostīt daudz ko no tā, kas radīts iepriekš. 

No otras puses, asociāciju lielā mērā veidoja muzeju direktori un viņu vietnieki vai tiem pietuvinātas muzeju personības – ne tikai pieredzējuši muzejnieki, bet arī padomju okupācijas sistēmā cilvēki ar profesionālu autoritāti, noteikti – daļa bijušās Komunistiskās partijas biedru. (Protokolā minēts, ka LMA statūtu parauga 4.9. punktā bija jānomaina vārds “izpildorgāni” ”, kas tur acīmredzot iekļauts padomju tekstu stilistikas ietekmē, ar vārdu “izpildītāji”.) Ja nu kādam bija vajadzīgā administratīvā pieredze un spēja adaptēt muzeju sistēmu jaunajos apstākļos, tad tie bija viņi. Tomēr arī radīts tika tikai tas, ko viņi mācēja, – daudzpakāpju hierarhiska varas struktūra, kas sekmīgi spēja darboties tikai līdz tam laikam, kad tika nodibināta Muzeju valsts pārvalde (1997.). Darboties drīzāk kā valsts institūcija, nevis nevalstiska organizācija. Organizācijai pārnesot savus mērķus uz Muzeju valsts pārvaldi, nākamā Latvijas Muzeju biedrība (kopš 2006. gada 11. aprīļa) faktiski bezmērķīgi dreifēja līdz pat nesenam laikam, kad varam runāt par tās renesansi. 

Tomēr līdz tam šajā ceļā bija arī daudzi panākumi, kuri ir tikpat pienācīgi novērtējami.

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs