Agnese Neija. Muzeju nevalstisko organizāciju nozīme muzeju nozares attīstībā 1992–2021. LMA/LMB nozīme nozarei būtisku jautājumu risināšanā 1992–2009

Būtiska Latvijas Muzeju asociācijas (LMA) arhīva sastāvdaļa ir sarakste. Šajā ierakstā aplūkošu raksturīgākas problēmas, kuru risināšanā tikusi iesaistīta LMA līdz 2009. gadam, bet kas neattiecas, piemēram, uz Muzeju likuma pieņemšanu, par kuru sekos atsevišķs ieraksts. Interesanta šeit ir laika robeža – 2009. gads, līdz kuram saglabājusies biedrības sarakste arhīvā un kas sakrīt ar tādu kā kopīgās enerģijas pārstrukturēšanos nozarē – Muzeju Valsts pārvaldes likvidēšanu (2010)[1], Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības (2010)[2] un biedrības Creative Museum (2012) dibināšanu un pašas Latvijas Muzeju biedrības (LMB) aktivitātes kritumu.

Savu aktīvo darbību 1992. gada nogalē LMA uzsāka, iesaistoties cīņā par Latvijas muzeju, to krājumu un infrastruktūras saglabāšanu. Atcerēsimies, ka tie bija deviņdesmitie. Kas ir likumīgs, kas ne – daudzviet robežas vēl nebija noteiktas. Kāda muzeja pievākšana varēja kļūt par miljonu vērtu lietu. Latvijas Sporta muzejs (dib. 1990. gada 1. janvārī) bija viens no pirmajiem, kas savu problēmu risināšanai atbalstu meklēja LMA. Tā konflikts bija duāls. No vienas puses, tas bija konflikts starp muzeja direktora vietnieci zinātniskajā darbā Aiju Ertu un muzeja darbiniekiem, no otras puses, muzejs centās atvairīt tīkojumus to atdot biedrībai “Latvijas Olimpiskā komiteja”, par kuras interesēm aktīvi iestājās toreizējais Latvijas valdības vadītājs Ivars Godmanis.

Jau 1992. gada 13. novembrī LMA līdztekus toreizējam izglītības ministram Andrim Piebalgam u. c. adresātiem saņēma Latvijas Sporta muzeja darbinieku parakstītu vēstuli, kurā tiek lūgts izvērtēt muzejā samilzušo konfliktu starp direktora vietnieci zinātniskajā darbā A. Ertu, pārējiem darbiniekiem un muzeja direktori, cita starpā norādot, ka A. Erta ir piesavinājusies priekšmetus, kas tikuši nodoti Sporta muzejam.[3] To apliecina arī sarakstei pievienotā vēstule Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūrai, kurā aprakstīts, ka, vācot materiālus un priekšmetus Latvijas Sporta muzeja vārdā, A. Erta šos priekšmetus nav nodevusi muzejam arī pēc atkārtotiem pieprasījumiem.[4] Iepazīstoties ar to muzejam nodoto lietu sarakstu, kas glabājās pie A. Ertas mājās, jutos iespaidota – medaļas, nozīmes, sudraba kausi, unikālas fotogrāfijas. Ceru, ka muzejs šīs lietas atguva. LMA rekomendācija ir pieprasīt Sporta muzeja direktores vietniecei A. Ertai atdod muzejam dāvinātās sporta vēstures relikvijas, kas glabājas pie viņas mājas, turpmāk muzeja fondu darbu organizēt atbilstoši instrukcijām un vispār – pārskatīt muzeja štatu struktūru, nolikumu un muzeja finansēšanas kārtību.[5]

Situācijas ilustrācijai Sporta muzejs pievienojis sarakstei dažādus materiālus – sapulču protokolus u. tml., kas ļauj ielūkoties situācijas aizkulisēs. Atklājas, ka konflikta cēloņi radušies līdz ar muzeja dibināšanu, kad A. Erta vēlējusies kļūt par muzeja direktori, taču pārējie darbinieki tam pretojušies. Pieminu to kāda protokola fragmenta dēļ, kas tūlīt uzmundrinās sieviešu tiesību aizstāves un ko izmantošu šeit kā mazliet nenopietnu atkāpi par domāšanas veidu, no kura jau esam attālinājušies: “Piekrītu A. Frīdes domai, ka par [Sporta muzeja] vadītāju jābūt vīrietim, jo tad būtu augstāks intelektuālais potenciāls, prestižs un darba attiecībās nebūtu jāievēro izteikti sadzīviskais līmenis, kāds tas ir patlaban.”[6]

Otra konflikta kontekstā 1992. gada 23. novembrī LMA valde saņēma Latvijas Sporta muzeja vēstuli ar lūgumu palīdzēt tam saglabāt valsts muzeja statusu.[7] Īsumā lietas būtība – ar toreizējā valdības vadītāja vienpersonisku rīkojumu Latvijas Sporta muzejs faktiski tika nodots biedrības “Latvijas Olimpiskā komiteja” pārziņā. I. Godmaņa ideja bija ielaist biedrību muzeja telpās, dalīt muzeja budžetu abām organizācijām un mainīt muzeja nosaukumu uz “Latvijas Olimpiskās kustības un sporta muzejs” – faktiski sapludināt abas organizācijas, kas atbilstoši pastāvošajiem normatīvajiem aktiem šodien šķiet neiespējami un absurdi.

LMA atbild: “Izskatot jautājumu par sporta muzeja nosaukumu, statusu un finansējumu, secinām, ka 1991. gada 20. novembra Ministru Padomes priekšsēdētāja I. Godmaņa rīkojums Nr. 488-r, ar kuru Sporta muzejs tika nodots sabiedriskas organizācijas [Latvijas Olimpiskās komitejas] pārziņā un tam mainīts nosaukums, nav pamatots. Sporta muzejs ir dibināts kā valsts finansēts, lai realizētu noteiktu valsts kultūrpolitiku, un tam jāsaglabā šī pakļautība. Muzeja nosaukumam jābūt īsam un jāatklāj muzeja būtība. Rīkojums par Olimpiskās kustības un sporta muzeju atklāj pārveidojuma mērķi: ar muzeja starpniecību nodrošināt sabiedrisku organizāciju ar telpām un līdzekļiem.”[8] Tas ir secināms arī no pievienotajiem dokumentiem, ka paredzēta muzeja faktiska pāreja Latvijas Olimpiskās komitejas rīcībā[9] un biedrības galvenais interešu objekts ir Sporta muzejam paredzētā ēka Alksnāja ielā un muzeja ikgadējais valsts finansējums.

Pretstatā vēlāko gadu iztapīgajai politikai LMA toreiz nebaidījās norādīt, ka “Attiecīgais Ministru padomes rīkojums izsauc “izbrīnu un protestu” un ignorē gan Kultūras ministrijas, gan Rīgas pilsētas pašvaldības rīkojumus.”[10] Arhīvā saglabājies Klāras Radziņas atbildes melnraksts/viedoklis, uz kuru balstoties šī vēstule sacerēta un kurā viņa skarbi vēršas pret I. Godmaņa autoritāro (pasvītrots) rīkojumu.[11]

Ja šodien šādu gadījumu apraksti šķiet absurdi, tad pieļauju, ka toreiz, deviņdesmitajos, nevienai no iesaistītajām pusēm smiekli nenāca. Nekaunīgas “privatizācijas” piemēri visapkārt bija neskaitāmi, un naivi būtu bijis iedomāties, ka muzejiem ietu secen tādi tīkojumi. Tā, 1992. gada 12. augustā Ogres pilsētas pašvaldība saņēma Vladimira Eihenbauma vēstuli, kurā viņš piedāvā Ogres vēstures un mākslas muzeja statusa maiņu, pārveidojot to par Ogres pilsētas vēsturisko krātuvi, un savu kandidatūru šīs institūcijas vadītāja amatam. Līdztekus iesniegta arī attīstības koncepcija, kurā ir labs māneklis – līdz ar statusa maiņu pašvaldība varētu samazināt muzeja darbinieku skaitu no 11 uz 5 un krietni ietaupīt. Kā saprotams no nākamās krātuves uzdevumu uzskaitījuma, ietaupījums rastos no tā, ka potenciālā krātuve vairs neko nekrātu (paradoksāli) un ka individuālie apmeklētāji varētu apmeklēt muzeju tikai piektdienās, sestdienās un svētdienās.[12]

1992. gada 15. septembrī sekoja LMA vēstule Ogres pilsētas pašvaldībai un Ogres rajona pašvaldībai, kurā, varbūt maldos, bet atkal sajutu K. Radziņas profesionāli nesaudzīgos formulējumus, nosaucot V. Eihenbauma priekšlikumu par “spekulatīvu demagoģiju” un norādot, ka V. Eihenbaumam ne tikai nav sapratnes par muzeja darbu, bet nav arī augstākās izglītības, kas nepieciešama vadītāja amata ieņemšanai. Pie tam V. Eihenbaums ir kolekcionārs, kura intereses varētu nonākt pretrunā ar muzeja interesēm. Arī muzeja statusa maiņa ir LR Kultūras ministrijas (KM), nevis pašvaldības kompetences jautājums.[13]

Cita atkaušanās no muzeja mantas tīkotājiem datējama ar 1992. gada 30. septembri, kurā LMA izsaka viedokli par iespējamo Eduarda Smiļģa Teātra muzeja mājas privatizāciju, norādot, ka ēka nav privatizējama tāpēc, ka muzejs ir vienīgā tāda veida zinātniskā un kultūrizglītības iestāde Latvijā.[14]

Taču skaļākais un šokējošākais mēģinājums “privatizēt” Latvijas kultūras vērtības saistās ar Zinātņu Akadēmijas Ekonomikas institūta izstrādāto koncepciju “Kultūras decentralizācija” (1999), kas saglabāta LMA arhīvā. Darba vadītājs ir Dr. ekon. Druvis Ābele (saglabāts kā koncepcijas titullapā). Šajā koncepcijā tās autori piedāvā reformu, kuras mērķis būtu atbrīvot valsts pārvaldes aparātu no “tam neraksturīgu funkciju izpildes, atraisot vietējo iniciatīvu.”[15] Interesanti, ka izstrādātāji nevis pieticīgi ierosina, ka būtu iespējams kaut ko mainīt, bet pašapzinīgi pasludina, ka “Latvijā tiek plānots realizēt kultūras decentralizāciju”[16], ar to pasakot, ka aiz šīs koncepcijas atrodas ietekmīga vara, kas spēj kaut ko tādu plānot.

Interesanti, ka koncepcijā diezgan labi ir norādīti daži no esošās sistēmas trūkumiem, piemēram, kultūrpolitikas īstenotāji pārsvarā ir valsts un pašvaldību institūcijas, netiek iesaistītas nevalstiskās organizācijas; kultūrpolitiku realizējošās institūcijas nevar brīvi darboties ar nopelnītajiem līdzekļiem – uzkrāt lielākiem projektiem vai izmantot kā līdzfinansējumu investīciju piesaistē; kultūras izglītības sistēma nav pielāgota tirgus ekonomikas prasībām u. c. 

Nepārstāstīšu šeit visu garo un, kā man likās, diezgan grūti uztveramo tekstu, jo tā laika politiskā, ekonomiskā un sociālā specifika jau aizmirsusies. Vēlāk man šķita, ka visas tās samudžināti gudrās domas varbūt apzināti tekstā ietvertas tādēļ, lai padarītu ticamākus koncepcijas pielikumus, no kuriem nozīmīgākie ir trīs, kas paredzēja, ne vairāk, ne mazāk, teātru, kultūrizglītības iestāžu un muzeju daļēju privatizāciju Latvijā. 

Pielikums Nr. 3 ir “Konceptuāla pieeja muzeju decentralizācijai Latvijā”[17]. Tā bija “bumba”. Decentralizācijas realizācijas mehānisms paredzēja, ka valsts noteiktu, kurus no daudziem muzejiem tā vēlas paturēt kā valsts muzejus tiešā KM pakļautībā. Pārējie tiktu pakļauti t. s. īpašuma konversijai (formulējums no teksta). KM būtu jāizsludina atklāts konkurss uz šādu muzeju privatizāciju. Gadījumā, ja gribētāji nepieteiktos, šādi muzeji būtu nododami pašvaldību pārziņā. Tie muzeji, kuri atrodas rajonu pašvaldību pārziņā, deleģētu KM tiesības izlemt, vai šāds muzejs paliek pašvaldībai vai arī tas ir privatizējams. Koncepcijā tiek uzsvērts, ka abos gadījumos privatizācijas procesu nodrošina KM. Vietējās pašvaldības var pašas izlemt, kuri no to teritorijā esošajiem muzejiem būtu privatizējami, un nodrošina privatizācijas norisi. Privatizācijas subjekts varētu būt uzņēmums vai uzņēmējsabiedrība, kuras reģistrācijas dokumentos ir paredzēts attiecīgais darbības virziens, kuram ir darbības pieredze un kura rīcībā ir atbilstoši speciālisti. Autors piedāvā veikt atbilstošas izmaiņas likumā “Par valsts un pašvaldību īpašumu privatizāciju”, lai ietekme un atbildība par muzeju privatizāciju paliktu KM pārziņā. Piebilstot, ka, ja tas ir lietderīgi un ar šādu rīcību netiek nodarīts kaitējums muzejisko vērtību saglabāšanai un izpētei, pārdodot privātajiem uzņēmējiem muzeja īpašumu, tiem tiek ļauts brīvi rīkoties ar iegūtajiem “objektiem”, tostarp neturpināt darbību kā muzejiem. 

Interesanti, ka koncepcijā nekur netiek minēts, kas ir privatizācijas objekts, proti, vai privatizējamas ir ēkas, pamatlīdzekļi, krājumi – kas tieši? Uzdevu sev jautājumu, vai šī privatizācija būtu novēršama, ja nebūtu jau pieņemts Muzeju likums un tam pakārtotie Ministru kabineta noteikumi. Iespējams, ka nē. Jāatzīmē, ka kultūras ministre tolaik bija Karīna Pētersone (26.11.1998. – 07.11.2002.). Laikam nav nejauši, ka šī koncepcija tapa, visticamāk, starp Viļa Krištopana un trešo Andra Šķēles Ministru kabinetu vai pēdējā minētā laikā.

Kā saprotams no konteksta, LMA ir lūgusi visus muzejus izteikt savu viedokli šajā jautājumā rakstiski. LMA arhīvā ir saglabājušās muzeju atbildes vēstules. Latvijas Vēstures muzeja direktora v. i. Arnis Radiņš, kurš kopumā publiski izsakās reti, ir skarbs: “Koncepcija ir par privatizāciju, nevis decentralizāciju, jo Latvijas muzeju sistēma jau ir decentralizēta.”[18] Uzsverot, ka Latvijas muzeju problēmu risinājums meklējams nevis “decentralizācijā”, bet gan autonomizācijā, ar to saprotot muzeja īpašnieka atbildību par uzticēto krājumu un līdzekļu racionālu izlietošanu, kā arī patstāvību lēmumu pieņemšanā, kas attiecas uz muzeju saimniecisko darbību, arī A. Radiņš ir pamanījis un atzīmē, ka nekur netiek precizēts, kas ir privatizācijas objekts, tādejādi radot jautājumu (vai, manuprāt, drīzāk atbildi – A. N.), kas ir šīs koncepcijas patiesie mērķi.

Gitas Grases (no Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja) viedoklis – koncepcija noraidāma. “Lai gan autors savu koncepciju nosaucis par muzeju decentralizāciju, praksē (koncepcijas izklāstā) tas nozīmē vispirms totālu centralizāciju pie (zem) Kultūras ministrijas [..] un tad privatizāciju.”[19] Arī G. Grase norāda uz koncepcijā iztrūkstošo privatizācijas objektu. Kaut gan – tā neesamība (vai nu tas būtu muzeju bilancē esošais īpašums, ēkas, vai arīdzan muzeja krājums) maina tikai nekaunības apjomu, nevis pašu faktu. 

Ruta Ģiptere (no Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja) iebilst, ka muzejiem ir attiecības ar priekšmetu dāvinātājiem un atbildība viņu priekšā.[20]

Daina Lasmane (no Daugavas muzeja) norādījusi, ka koncepcija ir pretrunā ar Muzeju likumu un nolikumu par muzeju krājumu, un pieļauj, ka muzeju privatizācija varētu attiekties uz tiem muzejiem, kas nav spējuši saņemt akreditāciju noteiktā laika periodā. Tāpat viņa vērsusi uzmanību uz faktu, ka grūti saprast koncepcijas mērķus, jo pie mazā tūristu pieplūduma un niecīgās cilvēku maksātspējas privatizētam muzejam produktīvi funkcionēt būtu neiespējami. Līdz ar to par muzeju kā tirgus preci varētu būt interese tikai gadījumā, ja tas vairs neveiktu darbietilpīgās un specifiskās muzeju funkcijas.[21]  

Interesanti, ka visas atbildes vēstules ir datētas vienlaicīgi – ar 2000. gada 11. februāri –, muzeji ir sūtījuši faksus. Vai tas liecina, ka muzeji ir ļoti vēlu iepazīstināti ar šo koncepciju, kas datēta ar 1999. gadu? 

Ar 2000. gada 14. februāri datēta LMA vēstule Kultūras ministrijai un Muzeju valsts pārvaldei, kurā uzsvērts, ka koncepcijā piedāvātais risinājums ir nevis decentralizācijas, bet centralizācijas, privatizācijas un likvidācijas koncepcija. Šim striktajam apgalvojumam pretstatā asociācija tomēr nenoliedz, ka privātie muzeji ir daļa no muzeju sistēmas nākotnē, tādēļ asociācija ierosina izveidot pilotprojektu muzeja privatizācijas modeļa izpētei un izstrādāt nacionāla līmeņa muzeja kritērijus, kā arī izveidot darba grupu, lai pārskatītu valsts muzeju sarakstu un ierosinātu optimizāciju.[22]

LMA arhīvā tāpat atrodas krietna daļa tādas sarakstes, kas skar profesionālus, taču ne tik skaļus gadījumus. Tajā ir vērts ielūkoties kā laikmeta ilustrācijā. Vienlaikus tā spoži demonstrē, ka LMA jau kopš pirmsākumiem tiek uzlūkota kā pietiekami autoritatīva un pilnībā profesionāla organizācija. Tā, no 1993. gada 14. janvāra vēstules, kas adresēta toreizējai Jūrmalas pilsētas valdes priekšsēdētāja vietniecei Ligitai Začestai, var iepazīties ar konfliktu Luda Bērziņa muzeja sakarā. LMA konstatē, ka, pārņemot Luda Bērziņa (ASV) arhīvu un apstrādājot materiālus, nav sastādīts pieņemšanas-nodošanas akts un nav precīza pārņemamo dokumentu un priekšmetu saraksta. Arhīva izvērtējumu vienpersoniski veikusi muzeja vadītāja Silvija Bobaka, taču tā esot Jūrmalas muzeju apvienības Fondu komisijas kompetence. Rezultātā pieļautas rupjas kļūdas, daļu materiālu izmetot atkritumos.[23]

1993. gada LMA sarakstē rodama arī informācija par kādu ideju – Cēsu ielā 17, bijušā t. s. Ļeņina muzeja vietā, veidot muzeju bērniem “Baltā grāmata”, kas kļūtu par toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja (RLMVM) filiāli. LMA arhīva materiālos atrodama jaunveidojamā muzeja koncepcija. LMA savā atbildes vēstulē norāda, ka kopumā koncepcija ir nepārliecinoša, kaut arī ideja ir laba. Tāpat arī neesot norādīts, kas notikšot ar šajās telpās esošo Sociāldemokrātiskās kustības vēstures muzeju – ja tas tiks likvidēts, kas notiks ar tā fondiem?[24]

1993. gads sākas arī ar muzeju finanšu stāvokļa aizstāvību. Tā, 1993. gada 20. maijā datēta LMA vēstule KM, kurā norādīts, ka muzejiem jau otro gadu (tikai!) trūkst līdzekļu muzeju priekšmetu iepirkšanai, tādēļ muzeji šim nolūkam tērējot citiem mērķiem paredzētus finanšu līdzekļus, un tas tiek klasificēts kā finanšu pārkāpums. LMA lūdz iedalīt līdzekļus muzeju priekšmetu iepirkšanai.[25] Naudas trūka arī Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam, kuram tolaik bija ievērojams filiāļu skaits, un tas ne tikai vairs neiepirka priekšmetus, bet bija arī iedzīvojies parādos. 1994. gadā tam bija piešķirtas jaunas telpas Pils laukumā 2, taču nebija līdzekļu, lai pārvāktos, pielāgotu telpas muzeja vajadzībām un atbrīvotu telpas Rīgas pilī. Muzeja kopējais parāds tobrīd bija 25670,58 lati.[26] Sarakste šajā jautājumā atklāj arī vēl šodien aktuālo muzeja telpu jautājumu. 1994. gada 2. februārī LMA vēstulē Kultūras ministrijai pauž viedokli, ka RLMVM piešķirtās telpas Pils laukumā 2 neatbilst muzeja vajadzībām un visu muzeja funkciju pilnvērtīgai veikšanai būs nepieciešamas papildu platības.[27] Turpat LMA arhīvā ir kāda RLMVM darbinieku – speciālistu un nodaļu vadītāju (bet ne muzeja vadītāja) – parakstīta vēstule KM ar lūgumu izskatīt iespēju muzejam piešķirt ēku Pils laukumā 4, kas vēlāk arī notika.[28] Te nu ir pierādījums, ka demokrātija Latvijā ir gājusi mazumā, jo šī ēka tika atdota ar praktiski vienpersonisku lēmumu.

1995. gada sarakste arhīvā nav saglabājusies, bet 1996. gads sākas ar Daugavas muzeja juridiskā statusa problēmu risināšanu. 1996. gada 18. janvārī tika plānota LMA valdes paplašinātā sēde, kuras dienaskārtībā iekļauts jautājums par Daugavas muzeja vadītājas D. Lasmanes iesniegumu LMA valdei. Daugavas muzeja (bijušā Doles Vēstures muzeja) stāsts ir interesants. Tas dibināts 1969. gadā kā Siguldas Vēstures muzeja filiāle (!). Pēc tam, kad Siguldas muzejs tika pievienots Turaidas muzejrezervātam, arī Doles muzejs kļuva par Turaidas muzejrezervāta filiāli. 1974. gadā muzejam tika noteikts Daugavas pētniecības virziens. Veidojot nolikumu par Turaidas muzejrezervātu, ir tikai loģiski, ka Daugavas muzejam tajā vairs vieta neatradās. Sākās diskusija par muzeja juridisko statusu un pakļautību. Rīgas rajona padome esot atteikusies finansēt Daugavas muzeju, bet notikušas sarunas par muzeja turpmāko pakļautību Salaspils novada pašvaldībai. Daugavas muzeja darbinieki uzskatīja, ka šāda perspektīva ir bīstama un tas novedīs pie muzeja likvidācijas, jo Salaspils pilsēta nevarēja un negribēja finansēt muzeju, tāpēc Daugavas muzeja vadītāja lūdza LMA izvērtēt juridiskās pakļautības procesa maiņu un sniegt rekomendāciju.[29]

Uz valdes sēdi, kurā notika apspriešana, tika aicināts ļoti plašs runātāju loks, ieskaitot dzejnieku Knutu Skujenieku, Daini Īvānu un Salaspils domes pārstāvi S. Siveri, taču diskusijā izkristalizējušās atziņas, kas apkopotas LMA atbildes vēstulē, ir dīvaini izvairīgas (vairāk satur aprakstu, kas ir Daugavas muzejs, ko tas dara, kāda ir tā nozīme) un, kā noprotams, drīzāk izmantojamas kā argumenti pret muzeja likvidāciju, nekā sniedz rekomendācijas vai ieteikumus par muzeja pakļautību.[30] Šeit vairs nav jūtami K. Radziņas nesaudzīgie situācijas komentējumi, bet jau redzama tā izvairīgā diplomātija, kas tik ļoti raksturoja LMA un Latvijas muzeju padomi vēlākajos gados. Konkrēts ieteikums ir tikai Turaidas muzejrezervātam, kas uzskata, ka Daugavas muzejam jāpāriet Salaspils pilsētas juridiskajā pakļautībā. Ir pretargumenti – pāriešana pašvaldības muzeja kategorijā pazemina muzeja statusu, un tolaik pastāvošie normatīvie akti neaizsargā pašvaldības muzeja krājumu kā nacionālu vērtību. 

Būtībā šeit ir jautājums par valsts muzeja filiāles pāreju pašvaldības īpašumā, kur abas puses to nemaz nevēlas. Tomēr, kā secināms no LMA valdes paplašinātās sēdes 1996. gada 30. janvāra protokola[31], Salaspils pamazām piekāpjas, vēloties muzejā redzēt Salaspils vēstures atspoguļojumu (līdz ar to tas vairs nebūtu Daugavas muzejs), un ir ar mieru apmaksāt tikai vienu darba vietu. Jānis Garjāns uzdod jautājumus – vai mums vispār ir vajadzīgs Daugavas muzejs un kā Daugavas muzejs ir sevi parādījis? Vai nenotiek funkciju dublēšanās, jo Daugavas tematiku atspoguļo arī citi muzeji (gar Daugavas krastu esošo pilsētu muzeji, arī Dabas muzejs)?

A. Radiņš atbild, ka Daugavas muzejs ir pierādījis savu dzīvotspēju. Problēma ir – kā ar vismazākajiem zaudējumiem saglabāt tagadējās iestrādes. Ir jāuzdod nevis jautājums, vai muzejs ir vajadzīgs, bet kā atrisināt finansiālās grūtības. Par Daugavas muzeja saglabāšanu iestājas arī Aija Fleija. D. Īvāns ierosina, ka Daugavas muzejam jābūt nacionālam, valsts līmeņa muzejam. Līdzīgi domā arī K. Skujenieks.

Anna Jurkāne uzskata, ka jāatrod kompromiss ar pašvaldību, un saskata tur perspektīvu. Muzejs ļoti baidās zaudēt piesaisti valsts muzeja statusam, uzskatot, ka pašvaldības paspārnē būs daudz neaizsargātāks un statusā zemāks. Savukārt sapulcē klātesošie Salaspils pašvaldības pārstāvji sevi parāda nopietni, apliecinot, ka muzejs būs vajadzīgs un aprūpēts – “saglabāt, atbalstīt, attīstīt”.[32]

Likvidējamo, dažādiem rūpniecības uzņēmumiem kādreiz piederējušo, bet tobrīd bankrotējušo muzeju vadītāji ar LMA starpniecību centās saglābt “savus” muzejus, apliecinot patiesu ieinteresētību “savā” lietā. Tā, 2002. gada 30. septembrī pie LMA vadītājas A. Fleijas vērsās likvidējamās AS “Vulkāns” vēstures muzeja direktors Alfrēds Zīverts ar lūgumu palīdzēt risināt situāciju ar muzeju, kurš vairs netiek finansēts un tā īsti nav nevienam vajadzīgs, izņemot tā vadītāju, – “Rakstu Jums satraukuma pilnu vēstuli…”. 

Muzejs nestrādāja jau no 2002. gada 1. marta, kad tiesa bija atzinusi AS “Vulkāns” maksātnespēju. Vēlāk uzņēmuma nomas tiesības ieguva AS “Tukuma MRS”, pie kuras A. Zīverts vērsies ar lūgumu atjaunot muzeja darbību. To jaunie nomnieki, protams, nedomāja darīt, bet piedāvāja A. Zīvertam atvērt un vadīt muzeju “sabiedriskā kārtā” – bez jebkāda finansējuma. “Tādus noteikumus es nevaru izpildīt [pasvītrots]. Mana pieredze rāda, ka vajadzīgi vismaz 5 lati mēnesī (bez finieru atgriezumiem un dažkārt arī galdnieka darba), lai segtu visus izdevumus, kas vajadzīgs muzejam. Bet tos es nevaru atļauties, jo saņemu tikai nelielu pensiju.”[33]

Šie pieci lati nevienam neatradās.

“Lūdzu Jūs, A. Fleijas kundze un M. Dziesmas kundze, kopīgiem spēkiem atrisināt radušos situāciju, lai šis muzejs, kurā esmu ieguldījis vairāku gadu darbu (8000 glabāšanas vienības un 15000 strādnieku kartotēka no 1925. gada), kā arī citi eksponāti netiktu nodoti aizmirstībai, bet skolu jaunatne tos atkal un atkal varētu skatīt un aplūkot.”[34]

LMA ierosina krājumu pārņemt Kuldīgas muzejam, un tas arī notiek 2003. gadā. Protams, rakstot šo, es pameklēju arī tīmeklī, ko var atrast par AS “Vulkāns” bijušo muzeju un tā vadītāju. Neko neatradu. 2021. gadā Kuldīgas muzejs izveidojis izstāžu stendu pilsētvidē “Izzini “Vulkāna” vēsturi Jelgavas ielā”, lai “popularizētu leģendārās rūpnīcas Vulkāns vēsturi”[35]. Interesanti, vai A. Zīverta nopelni muzeja krājuma neizvazāšanā un saglabāšanā ir tajā pieminēti? Vai vispār mēs mākam izstāstīt vēsturi caur personībām, kuras to veido? Vai arī vēsture mums ir pašplūsmā notiekošu, nejaušībām pakļautu notikumu virkne, kurā esam tikai vērotāji?

Līdzīga situācija bijusi 2001. gadā ar AS “Auda” muzeju, kas dibināts 1985. gadā kā zvejnieku kolhoza “9. maijs” muzejs un atradies Vecdaugavā, Airu ielā. Līdz ar AS “Auda” bankrotu Vecdaugavas muzejs, protams, no 2001. gada 1. janvāra vairs netika finansēts. LMA arhīvā ir saglabāts MAS “Auda” administratora lēmums “Par a/s “Auda” muzeja darbības izbeigšanu”, kurā, atsaucoties uz Muzeju likuma 10. panta 6. daļu, Muzeju Valsts pārvalde tiek pilnvarota lemt par muzeja krājuma tālāko izmantošanu un rīkoties ar muzeja inventāru.[36]

Muzeja vadītājs Vladislavs Buklovskis, kā secināms no konteksta, uzsāk aktīvu darbību, lai muzeju saglabātu, un trīs gadu laikā pieskata muzeju “sabiedriskā kārtā”. Muzeja izdevumus šajā laikā sedz Rīgas dome, Ziemeļu rajona izpilddirekcija un daži sponsori (tikai par kurināmo, elektrību, telefonu). 2002. gada decembrī V. Buklovskis iesniedz projektu Vides aizsardzības fondā par Vides aizsardzības informācijas centra izveidošanu, kas ir iecerēts kā muzeja saglabāšanas projekts. 2003. gadā projekts tiek apstiprināts, un Buklovskis sāk “pildīt projektu” (no konteksta – šī centra vadītāja pienākumus). Tas, ko V. Buklovskis vēlas no LMA, – atļauju arī turpmāk saukt izveidoto centru par muzeju.[37] Cik secināms no nekonkrētās informācijas tīmeklī, centram izdevās pastāvēt tikai līdz 2005. gadam.

Jau 1994. gada sarakste lielā mērā apliecina LMA interesi par nozares kultūrpolitikas veidošanu. Sarakstē ar Valsts Kultūrpolitikas pamatprincipu izveides darba grupu (I. Ziedonis, J. Stradiņš, V. Daugmalis, J. Dripe, R. Muižniece) tiek formulēti priekšlikumi pirmajai (kopš Latvijas neatkarības atgūšanas) valsts kultūrpolitikas izveidei.[38] Kopumā atbalstot laikrakstā “Diena” 1993. gadā (17.–19. jūlijā) publicēto “Latvijas kultūras programmu”, LMA vēlas iepazīstināt ar savu nostāju, jo uzskata, ka bez atsevišķu priekšnoteikumu ievērošanas šī programma paliktu tikai “pareizu frāžu līmenī”. Kādi tad ir būtiskākie ieteikumi? Pirmkārt, Nacionālā muzeju krājuma (Muzeju likuma izpratnē) nodrošinājumam (glabāšana, pirkšana, restaurācija) jābūt garantētam neatkarīgi no muzeja juridiskās pakļautības. Valsts ieinteresētībai Nacionālā muzeju krājuma bagātināšanā un uzturēšanā jābūt vienam no kultūrpolitikas pamatprincipiem. Otrkārt, ir jāpārskata neprivatizējamo kultūras objektu (ēku) saraksts un jānodod muzeju bilancē, lai nepieļautu situāciju, ka muzeji tiek “izlikti uz ielas”. Treškārt, LMA uzsver, ka nepieciešams likums par muzejiem, muzeju padome, nacionālā muzeja definējums un profesionāls muzeju metodiskā darba centrs. Ceturtkārt, LMA iestājas par muzeoloģijas katedras izveidi Kultūras akadēmijā.

Būtībā tieši šo vēstuli, kas, protams, ir plašāka, nekā esmu minējusi, var uzskatīt par LMA tuvākās darbības programmas formulējumu. Interesanti, ka LMA šādā virzienā kādu laiku ļoti labi strādāja un daudz ko no iecerētā arī sasniedza, līdz tas viss apsīka. Jauni aktuāli mērķi vairs netika izvirzīti. Pieredzējušie lielo un ne tik lielo muzeju vadītāji kaut kādā brīdī attālinājās no LMA/LMB vai arī vairs neapzinājās nozares kopīgo mērķu esamību.  

Būtu bijis loģiski, ja pēc Muzeju valsts pārvaldes likvidācijas (2010) atsevišķi stratēģiskie jautājumi, kurus varētu formulēt apmēram kā “nozares vajadzību apzināšana”, pārietu atpakaļ LMA pēcteces LMB kompetencē, bet tas nenotika. Manuprāt, strupceļu radīja situācija, kad LMB darbojošos muzeju vadītāji bija un ir pakļauti vai nu KM, vai pašvaldību vadībai, tādēļ nekādi abas puses konfrontējoši jautājumi dienaskārtībā nevar nokļūt. Situācija būtu citādāka, ja LMB apvienotu arī individuālos biedrus un, iespējams, pat citas muzeju biedrības. Tikai šādā gadījumā, manuprāt, būtu iespējama LMB atgriešanās pie stratēģisku jautājumu aktualizācijas.

LMA arhīva vēstuļu apskatu es vēlētos beigt ar LMA 1994. gada 18. oktobra vēstules LR kultūras ministram pieminējumu, kurā tiek lūgts steidzīgi izskatīt jautājumu par Latvijas muzeju valsts dienesta kā KM pakļautībā esošas organizācijas dibināšanu, kuras uzdevums būtu realizēt valsts kultūrpolitiku Latvijas muzejos. “Dienests izveidojams, reorganizējot Muzeju informācijas un metodisko centru, kuram paredzētās 5 štata vienības ir iekļautas Latvijas Vēstures muzeja štatu sarakstā.”[39] Turpat ir arī piebilde, ka nolikuma projekts par Latvijas muzeju Valsts dienestu sagatavots kā projekts topošajam likumam par muzejiem.

Jāsecina, ka sarakste atklāj LMA kā jau no paša sākuma ietekmīgu un ar autoritāti apveltītu organizāciju, kas pārstāvēja nozares intereses ar skaidru vērtību sistēmu un profesionalitāti. LMA pēc iespējas centās nosargāt muzeju nozares īpašumu juku laikos, nepieļaujot precedentu muzeju krātuvju jeb, kā toreiz teica, fondu materiālu izsaimniekošanai, muzeju ēku privatizāciju un muzeju likvidāciju. Paldies viņiem par to!

 

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Grafiskais dizains: Edvards Percevs



[1]  Par Muzeju valsts pārvaldes likvidāciju. Ministru kabineta rīkojums Nr. 755 (2009). Latvijas Vēstnesis, 177, 06.11.

[3] Latvijas Sporta muzeja darbinieku (Dz. Grundmane, A. Ulmanis, R. Ivanovskis, R. Vilciņa, A. Frīde, A. Lucis) iesniegums LMA valdei, LR Izglītības ministrijas Sporta departamenta direktoram Ž. Tikmeram, direktora vietniecei V. Draugai, LR izglītības ministram A. Piebalgam, 1992. gada 13. novembrī.

[4] Latvijas Sporta muzeja direktores I. Baltvilkas v. i. A. Frīdes un galvenās fondu glabātājas Dz. Grundmanes vēstule Rīgas pilsētas Centra rajona prokuratūrai, 1992. gada 7. augustā.

[5] LMA valdes vēstule LR izglītības ministram A. Piebalgam, Nr. 6, 1992. gada 2. decembrī.

[6] Latvijas Sporta muzeja darbinieku sapulces protokols, Nr. 1, 1990. gada 15. maijā.

[7] Par Latvijas Sporta muzeju. Latvijas Sporta muzeja direktores I. Baltvilkas vēstule LMA valdei, Nr. 66, 1992. gada 23. novembrī.

[8] Par Latvijas Sporta muzeju. LR Izglītības ministrijas Sporta departamenta direktora Ž. Tikmera rīkojums, Nr. 90-V, 1992. gada 26. oktobrī.

[9] LR Ministru Padomes priekšsēdētāja I. Godmaņa rīkojums, Nr. 488-r, 1991. gada 20. novembrī.

[10] LMA valdes vēstule LR izglītības ministram A. Piebalgam, LR Izglītības ministrijas Sporta departamenta direktoram Ž. Tikmeram, Latvijas Sporta muzejam, Nr. 7, 1992. gada 2. decembrī.

[11] Klāras Radziņas vēstules uzmetums.

[12] V. Eihenbauma vēstule Ogres pilsētas pašvaldībai, 1992. gada 12. augustā.

[13] LMA vēstule Ogres pilsētas pašvaldībai un Ogres rajona pašvaldībai, Nr. 3, 1992. gada 15. septembrī.

[14] LMA vēstule Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas valdei, Nr. 4, 1992. gada 30. septembrī.

[15] Ābele, Druvis. Par kultūras decentralizāciju, 1999.

[16] Turpat

[17] Turpat

[18] Latvijas Vēstures muzeja vēstule LMA, 2000. gada 11. februārī.

[19] Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja vēstule LMA, 2000. gada 11. februārī.

[20] Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja vēstule LMA, 2000. gada 11. februārī.

[21] Daugavas muzeja vēstule LMA, 2000. gada 11. februārī.

[22] Par kultūras decentralizācijas koncepciju. LMA vēstule LR Kultūras ministrijai, Muzeju Valsts pārvaldei, Nr. 6, 2000. gada 14. februārī.

[23] LMA vēstule Jūrmalas pilsētas valdes priekšsēdētājas vietniecei L. Začestai, Nr. 1, 1993. gada 14. septembrī.

[24] LMA vēstule LR Kultūras ministrijai, Nr. 2, 1993. gada 29. aprīlī.

[25] LMA vēstule LR Kultūras ministrijai, Nr. 4, 1993. gada 20. maijā.

[26] Par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja un tā filiāļu ekonomisko un finansiālo stāvokli 1994. gada 12. aprīlī. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja vēstule LR kultūras valsts ministram J. Dripem, LR Saeimas kultūras komisijai, Nr. 1-2/172, 1994. gada 14. aprīlī.

[27] LMA vēstule Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam, Valsts saimnieciskā departamenta direktoram J. Dinnem, LR Kultūras ministrijai, Nr. 1/01-3, 1992. gada 2. februārī.

[28] Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieku vēstule Valsts saimnieciskā departamenta direktoram J. Dinnem, Latvijas Muzeju asociācijai, LR Kultūras ministrijai, bez datējuma.

[29] Daugavas muzeja vadītājas D. Lasmanes vēstule LMA, 1996. gada 9. janvārī.

[30] Par Daugavas muzeju. LMA vēstule LR kultūras ministram O. Spārītim, Nr. 6/01-3, 1996. gada 31. janvārī.

[31] LMA paplašinātās valdes sēdes protokols, bez numura, 1996. gada 1. janvārī.

[32] Turpat

[33] M. Zīverta vēstule LMA priekšsēdētājai A. Fleijai, 2002. gada 2. septembrī.

[34] Turpat

[35] Muzejs aicina izzināt “Vulkāna” vēsturi (2021). Kuldīga.lv, 07.07. Pieejams: https://www.kuldiga.lv/kultura/5811-muzejs-aicina-izzinat-vulkana-vesturi

[36] MAS “Auda” administratora V. Bišera lēmums, 2000. gada 10. oktobrī.

[37] Vecdaugavas muzeja vadītāja V. Buklovska iesniegums LMA, 2004. gada 24. maijā.

[38] LMA vēstule Valsts Kultūrpolitikas pamatprincipu izveides darba grupai, Nr. 2/01-3, 1994. gada 3. februārī.

[39] LMA vēstule LR kultūras ministram J. Dripem, Nr. 25/01-3, 1994. gada 18. oktobrī.

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist