Agnese Neija. Muzeju nevalstisko organizāciju nozīme muzeju nozares attīstībā 1992–2021. Muzeju likuma pieņemšana

Darbs pie Muzeju likuma izstrādāšanas un rūpes par tā pieņemšanu bija būtiskākais Latvijas Muzeju asociācijas (LMA) izaicinājums un vēlāk arī nopelns, jo tas pavēra ceļu muzeju akreditācijai, sekmēja muzeju profesionalitātes pieaugumu, Nacionālā muzeju krājuma izveidi un aizsardzību, noteica atbildību muzeju finansēšanā utt. Taču, kādi šeit bijuši ierosinājumi, diskusijas, argumentācija, – par to LMA arhīvs nav īpaši daiļrunīgs. Kā var uzzināt no “Muzeju Vēstneša” 1993. gada marta numura, pirmais likuma projekts, kas tika sagatavots jau 1992. gada sākumā, nekādu tālāku virzību nepiedzīvoja.[1] 1993. gada 27. janvāra LMA padomes sēde sākas ar klātesošo aktīvu diskusiju par izveidojušos strupceļu muzeju likumprojekta virzībā. Kāds M. K. (iespējams, M. Kuplais no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja) piezīmē, ka par Muzeju likuma nepieciešamību nav bijusi nekāda interese no ministra puses; nav nekādas kultūrpolitikas. Izskan viedoklis, ka visiem valsts muzejiem jāiet atpakaļ Kultūras ministrijas (KM) pakļautībā, tiek pausts uzskats, ka ir jāraksta uz ministriju vēstule ar tiešu jautājumu, vai tad vajag to Muzeju likumu taisīt vai ne. Citviet M. K. piebilst, ka likumprojekts ir gatavs, bet, to izstrādājot, nebija nekādas skaidrības, vai būs kāda kultūrpolitika.[2]

Jāpiezīmē, ka likumprojekta par muzejiem apspriešana ļoti bieži notika līdztekus piezīmēm par muzeju finansēšanas kārtību. Muzeju profesionāļi vēlējās, lai valsts un pašvaldības uzņemas konkrētas saistības laikā, kad muzeju finansiālais stāvoklis sāka apdraudēt to eksistenci. Jau minētajā LMA padomes sēdes protokolā M. K. norāda uz haosu muzeju finansēšanas kārtībā – “nenormāla situācija ir ar nomas naudām, zemes nodokļiem. Tā ir nauda, kuru iedala kultūrai, bet īstenībā tā nenonāk kultūrā”[3].

“Muzeju Vēstneša” 1993. gada maija numurā ir publicēts “Latvijas Republikas likuma par muzejiem” projekts.[4] Tā izstrādāšanā piedalījušies L. Blūmfelde, A. Jurkāne, G. Jablovska, M. Kuplais, Ē. Kronītis, I. Neiharte, L. Neimiševa, A. Fleija, A. Radiņš, V. Roze, I. Šķipsna, I. Bušmane un L. Kalēja. “Muzeju Vēstnesis” aicina sūtīt pārdomas un ierosinājumus saistībā ar projektu Kultūras ministrijai. Topošā likuma teksts, protams, ir visai tālu no šodien spēkā esošā Muzeju likuma, tomēr arī toreiz būtiskākās jomas, kurās nepieciešams likuma regulējums, ir labi apzinātas, proti, Nacionālā krājuma (projektā – Nacionālais muzeja fonds) definēšana un aizsardzība, muzeja definīcija, muzeju finansēšanas kārtība u. c. 

Nedaudz vēlāk, 1995. gadā, kad likuma pieņemšana vēl joprojām nav notikusi, Latvijas Sporta muzeja direktore Dz. Grundmane formulē muzeju gaidas: “Ko mēs gaidām no “Likuma par muzejiem”? Pirmkārt, lai likums skaidri noteiktu muzeja tiesības attiecībās ar valsti un privātpersonām, otrkārt, lai valsts uzņemtos aizsardzību šīm tautas garīgo un materiālo vērtību krātuvēm, nodrošinot nepieciešamos izdevumus muzeja eksistencei, darba algām un telpu īrei, to uzturēšanai un saglabāšanai. Mūsu priekšlikums – ēkas, kurās izvietoti muzeji, valsts nodod šo muzeju īpašumā, vai arī organizācijas vai privātpersonas tās nodod kā dāvinājumu muzejam.”[5]

Šķiet nekonsekventi, ka, gadu gaitā tik bieži apzinoties vajadzību pēc muzeju darbinieku tālākizglītības un profesionalitātes, šobrīd spēkā esošajā likuma redakcijā ir pazudusi projekta 6. punktā noteiktā nepieciešamība pēc profesionālās kvalifikācijas, proti, “Visiem valsts un pašvaldības muzejiem jāievēro Kultūras ministrijas apstiprinātie darbinieku profesionālās kvalifikācijas noteikumi.” Kā pārdomu vērtu var atzīmēt arī projekta 14. punktā ietverto domu par to, ka Nacionālā muzeju padome saņem ikgadēju subsīdiju īpašas nozīmes Latvijas muzeju programmu izstrādei. Nav gan skaidrs, kas tolaik domāts ar “muzeju programmām”, bet iedomājos, ka nebūtu slikti, ja nozares vajadzības tiktu apzinātas un koriģētas katru gadu, tāpat tiktu koleģiāli lemts par finanšu ieguldīšanas stratēģiju.

No LMA padomes 1993. gada 15. jūnija sēdes protokola secināms, ka notiek likuma projekta apspriešana un pastāv kaut kāds uzmetums, kuru visi kritizē. Pats likuma projekta teksts nekur nav redzams, taču var pieņemt, ka tas ir iepriekš minētais, “Muzeju Vēstnesī” publicētais likuma projekts, iespējams, jau ar iesūtītajiem labojumiem. Ē. Kalniņa (no Turaidas muzejrezervāta) uzskata, ka projekts ir vairāk filozofisks nekā juridisks un nav saprotams, kā tas varētu darboties “šodienas sabiedrībā” un kā varētu strādāt reģionālās muzeju padomes. L. Preiss (no Latvijas Meliorācijas un zemkopības muzeja) izsaka iebildumu, ka privātās kolekcijas nevar būt Nacionālā fonda sastāvdaļa, kā tas paredzēts Latvijas Nacionālā muzeju fonda nolikumā, kas kā likuma sastāvdaļa publicēts jau minētajā “Muzeju Vēstnesī”.[6]

Interesants ir sestais protokola punkts – jautājums par to, vai muzeju krājums juridiski ir uzskatāms par muzeju vai valsts īpašumu? Atbilde netiek sniegta, un diskusija nav protokolēta. Septītais punkts – par to, ka likumprojekts neparedz iespēju pārdot kaut ko no muzeju fondiem (no konteksta saprotams, ka bijusi ideja par tādas iespējas iekļaušanu), – arīdzan diskusija nav tikusi protokolēta.

Sēdes noslēgumā K. Radziņa rezumē: likums ir muzejiski profesionāls, bet nav juridiski profesionāls, tāpēc ir jāpiesaista jurists, kas var to juridiski pilnveidot.[7] Kā uzzinām no “Muzeju Vēstneša” 1994. gada jūlija numura, pie likumprojekta strādājusi juriste M. Frankēvica.[8]

LMA padomes 1993. gada 14. decembra sēdē tiek uzsvērts, ka jau pagājušā gadā saņemts R. Paula[9] akcepts likumprojekta izstrādei, bet jāstrādā pie likumprojekta, par paraugiem ņemot Zviedrijas (?) un Somijas (?) likumus. Viena no būtiskākajām nepieciešamībām – likums palīdzētu sakārtot muzeju tīklu, nosakot nacionāla līmeņa muzeju kritērijus. No konteksta secināms, ka notiek diskusija par atsevišķiem likumprojekta punktiem – par kritērijiem, kas ir nacionāls muzejs, par to, kā ieceļami muzeju direktori un kā notiek līdzekļu piešķiršana muzejiem. K. Radziņa kā vienmēr izsakās tieši un konstruktīvi. Viņasprāt, likumā iekļaujamie punkti ir muzeja jēdziens, statuss, nacionāla muzeja darbības pamata kritēriji. Tāpat tiek diskutēts arī par “profesionalitātes centra” (tobrīd nav vēl konkrēta nosaukuma) nepieciešamību, kas aizstātu iepriekš esošo muzeju metodisko centru.[10]

No K. Radziņas komentāra LMA padomes sēdes protokolā 1994. gada 20. oktobrī secināms, ka sācies darbs pie likumprojekta otrā uzmetuma, jo pirmais bijis visai nepilnīgs. Muzeji ir snieguši savus ierosinājumus, un ir savākta nauda (nav pateikts, kam – varbūt juristam). Līdz 1. novembrim paredzēts otro uzmetumu pabeigt un izsūtīt muzejiem apspriešanai. Likumprojektā tiktu iestrādāta nepieciešamība pēc valsts muzeju dienesta, kas koordinētu muzeju darbu.[11]

Gandrīz pēc gada, kā liecina LMA padomes 1995. gada 1. decembra sēdes protokols, redzams, ka 1994. gadā paredzētais darbs ir paveikts un notiek likumprojekta virzība, kaut gan I. Bušmane (pārstāv KM) ziņo, ka tā aizķērusies birokrātisku šķēršļu dēļ – jaunā Saeimas sasaukuma darba uzsākšana u. tml. Ar likumprojektu bija iepazinušās visas ministrijas, bet tagad šis darbs bija jāsāk atkal no jauna. Tālāk sēdes dalībnieki diskutē par dažādiem jautājumiem, piemēram, I. Bušmane uzskata, ka notiek muzeja vārda degradēšanās, jo ikkatrs jaunveidojums var sevi dēvēt par muzeju. Likumā būtu tas jāparedz. J. Rapu (no muzeja “Sprīdīši”) interesē, kad un kas piešķir naudu muzeja remontiem. Tāpat tiek ierosināts lietot vienotu terminoloģiju, izšķiroties starp “muzeju krājumi” vai “fondi”, un noskaidrots, kas ir muzeju “maksas pakalpojumi”. J. Garjāns aicina balsot par Muzeju likuma virzīšanu tālāk, un tas tiek vienbalsīgi pieņemts.[12] Tomēr, kā secināms no uzdotajiem jautājumiem, par daudziem topošā likuma punktiem diskusija nav notikusi vai notikusi nepilnīgi, un klātesošajiem ar likumu ieviešamā jaunā kārtība ne tuvu nav skaidra.

Atkal pēc gada – 1996. gada 11. decembrī – LMA pilnvaroto pilnsapulcē I. Bušmane ziņo, ka “darbs nesokas viegli, jo cilvēki ir jāpārliecina, ka jāsakārto muzeju lietas, jāizskaidro ar atbildību, pakļautību saistītie jautājumi. Pārdomas var izraisīt arī Muzeju padomes veidošanas nepieciešamība. Ar balss tiesībām iesaistīti profesionāļi ir nepieciešami. Šaubas rada, ka padomi veidos muzeju direktori. Vai mēs spēsim tikt pāri un pateikt otram, ka tas un tas nav pareizi? Pie tā jāpierod, ja mēs gribam, lai strādā profesionāļi. [..] Mūsu projektiņš trīs reizes tika sviests atpakaļ. Pēdējais variants ir biezāks un atšķiras no sākotnējā. MK atbalsta likumu pēc būtības. Saeimas Zinātnes un kultūras komisija (J. Celmiņš) strādā labi. Taču tur ir juristi, kuru viedoklis atšķiras no MK juristu viedokļa. Apspriešanu atbīdīja otrajā plānā peripetijas ap budžetu. Tūlīt likumprojekts aizies uz otro lasījumu. Ja nav Muzeju padomes un Muzeju pārvaldes, šo likumu nevar iedzīvināt”[13].

1997. gada 18. jūnijā pirmais Muzeju likums tika pieņemts. 

Par darba pie Muzeju likuma noslēgumu var uzskatīt 1997. gada 9. oktobra LMA gada pārskata sapulci, kuras protokolā K. Radziņa rezumē: “Pateicoties LMA darbībai, radies Muzeju likums un paveikti citi darbi. Es to novērtētu ar “8”. Nu ir uztaustīti mezglu punkti. Ar 1. janvāri, kad veidosies Muzeju pārvalde, būs jāmainās arī asociācijai. “Muzeju Vēstnesi” var izdot Muzeju pārvalde. Jānis ir izaudzis līdz Muzeju pārvaldei. Darba lauks mums priekšā ir dramatisks. Es šo pārvaldi redzu kā praktisku darbu veicošu orgānu. Lai Dievs stāv klāt Muzeju pārvaldei, jo jāstrādā būs ar melnu muti. Tur jāstrādā praktiķiem.”[14]

I. Bušmane izsakās lietišķi un saista likuma pieņemšanu ar pašas asociācijas profesionalitātes veidošanās procesu: “Šī nevalstiskā organizācija kļuvusi par tādu, ar kuru rēķinās un ar kuru sadarbojas labprātāk nekā ar valsts institūciju. Ar LMA tiešu palīdzību izstrādāts Muzeju likums. Patlaban tiek veikti grozījumi pašvaldību likumā, lai aizstāvētu kultūras iestādes, t. sk. muzejus. Ļoti svarīgs jautājums – kā muzeji veido savu tēlu sabiedrībā, ko mēs darām, lai veidotos mūsdienīgs muzeja tēls? Tas ir ļoti svarīgi mūsu pastāvēšanai. Muzejos ir liels darbinieku skaits. Lai varētu aizstāvēties, ir jābūt perfektam pienākumu sadalījumam. Jāparāda konkrēti šis darbs. Jābūt precīzām atskaitēm, ko katrs cilvēks ir izdarījis.”[15]

Noslēgumā gribu akcentēt, ka asociācijas nopelns bija ne tikai Muzeju likuma pieņemšana, bet arī demokrātiskais veids, kā tas tika izdarīts, proti, jebkurš muzejs vai muzeja darbinieks varēja piedalīties likuma tapšanā, izsakot ierosinājumus vai veicinot diskusiju par atsevišķiem jautājumiem, un muzeji, kas vistiešāk spēja runāt par savām vajadzībām, bija šī likumprojekta virzītāji. Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Vai es daudz kļūdītos, ja teiktu, ka pamazām esam zaudējuši ne tikai stratēģisko redzējumu par nozares attīstību, bet vēl lielākā mērā – spēju to virzīt? Personības, kas tolaik aktīvi darbojās LMA, pamazām ir pametušas aktīvā darba gaitas, bet jaunās tā īsti vēl nav atradušas darbības mērogu. Tā nav nejaušība, bet likumsakarīgs līdzšinējās attīstības rezultāts, ka Latvijas Muzeju biedrības valdē šodien vairs nav aktīvu muzeju vadītāju. Darba lauks izskatās sadrumstalojies, un diez vai kāds uzdrošinātos šodien atbildēt uz jautājumu, kas mums, muzejiem, visiem ir kopīgs.