Agnese Neija. Muzeju priekšmeti, muzejiski priekšmeti – pieejamība un aktualitāte

Creative Museum virtuālo lappušu autori jau vairākkārt pieskārušies tēmai par muzeju priekšmetu dažādajām attiecībām ar sabiedrību vai atsevišķām kopienām un muzeju krājumu pieejamību. Iespējas analizēt šo tēmu ir gandrīz bezgalīgas. To var sākt ar filosofisko jautājumu, kāpēc mums ir svarīga saskarsme tieši ar oriģinālu priekšmetu, ko neaizstās digitalizētie priekšmeti vai atdarinājumi, un turpināt ar jautājumiem par kolekciju pieejamību; par politisko izšķiršanos, kas, kur, kad un kam no muzeju krājumiem ir izmantojams bez maksas. Tālāk var attīstīt tēmu ar jautājumiem par to, ko tad mēs liekam savās kolekcijās, lai vispār viss iepriekšējais būtu aktuāls, muzeju kolekcijas būtu interesantas šodien un nākotnē; kā tieši un vai mūsu kolekcijas kalpo aktuālai sarunai par pagātni un identitāti. Bet varbūt mēs nemaz nepārzinām tēmas, par kurām sabiedrība grib runāt, un spītīgi turamies tikai pie sev saprotamām komplektēšanas politikām, kas it kā atspoguļo mūsu laiku, bet īstenībā paliek svešas daļai sabiedrības?

Jautājums par priekšmetu vienlaikus ir jautājums par kultūras demokrātiju vai demokrātiju kultūrā – cik lielā mērā mēs kā kultūras mantojuma pārvaldītāji orientējamies uz visām kopienām, visām sociālajām grupām, vai veicam izpēti attiecībā uz to, kas vispār ir sabiedrība tajā konkrētajā brīdī, kad vēlamies veidot reprezentatīvas priekšmetu izlases, vai vienkārši balstāmies uz vēsturi, kas mūsu vietā jau paveikusi kādu darba daļu, jo galu galā mēs taču pretendējam runāt visu vārdā un visiem. 

Protams, muzeji nav vienīgie, kas glabā priekšmetus ar stāstiem, tādi īpašumā ir arī katram no mums, tādi joprojām ir nopērkami mākslas un antīko priekšmetu vai krāmu tirgū – ar dažādu unikalitātes pakāpi. Nereti kāds no mums šādu priekšmetu vēsturi spēj pastāstīt labāk, sulīgāk un emocionālāk un varbūt pat zinātniski pamatotāk, nekā to dara muzeji, īpaši, ja šeit atceramies, cik skopi ir ieraksti Latvijas Nacionālajā muzeju kopkatalogā. 

Kas ir nojaucis robežas, kādēļ kopienas ielaužas muzeju darba laukā vai otrādi – kādēļ vēlamies mazliet no muzeja funkcijām ienest savā dzīvē? Identitātes pieaugums, muzeju attālināšanās no savām auditorijām vai gluži pretēji – muzeju vēlme nokļūt tuvāk savām auditorijām? Šobrīd muzeji krājumus vētī caur visai smalku sietu, “aiz borta” viegli var palikt tas, kas skar mums nozīmīgo ikdienu. Pilnīgi nepētīta joma šādā kontekstā ir sabiedrības vai šaurākā nozīmē dažādu lokālu kopienu attieksme pret priekšmetu kā pagātnes identitātes daļu un tām vērtībām, kas daļu no šīs pagātnes pārnes šodienā. Muzeju profesionalitāte kā arguments, kas izšķir jautājumus par priekšmetu reprezentatīvo izlasi, periodiski tiek apšaubīta pat no pašu muzeju puses. Nespēju aizmirst, ka nereti lauku muzeji – privātas kolekcijas ar visvienkāršākajām sadzīves priekšmetu kolekcijām, kuru dzīvotspēja izraisa speciālistu nopūtas, – ir vairāk apmeklēti nekā t. s. profesionālie muzeji. Varbūt cilvēki vairāk grib stāstus par cilvēkiem, nevis vēstures periodiem un sociālajām parādībām?

Šis ieraksts bija jau gandrīz gatavs, kad izlasīju Mariannas Auliciemas ierakstu CM vietnē, ka krājuma komplektēšanai par mūsdienu sociālo realitāti muzejs piedāvā cilvēkiem pašiem izdarīt izvēles, un tas, manuprāt, labi ilustrē šo tuvināšanos, kas pēdējā laikā notiek starp muzejiem un sabiedrību. Vēl zīmīgāks ir fakts, ka tas notiek bez īpašām deklarācijām, stratēģijām, politikām – vienkārši kā institūcijas iekšēja nepieciešamība.

Šis ieraksts bija gandrīz jau nosūtīts redakcijai, kad izlasīju informāciju par Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ieceri 95. gada dienas izstādes “Laika liecinieki” veidošanai – izstādē iekļautās tēmas izvēlētas ar iedzīvotāju līdzdalību. Un tas man vēlreiz apliecināja, ka nekļūdos par šādas demokrātiskas tendences pastāvēšanu.

Taču visu šo pārdomu ierosinātājs bija publiski izskanējusī informācija par Kalupes pagastā jau ceturto gadu pēc kārtas notiekošu izstādi, kur jautājumu par priekšmeta pieejamību un aktualitāti sabiedrībai vietējie atrisinājuši visai asprātīgā veidā, proti, izstādi veidojošie priekšmeti pieder pašiem kalupiešiem. Šogad tās ir somiņas un kleitas, citu gadu tie bijuši galdauti. Katra izstāde veido personīgo un vispārīgo stāstu par savu laiku, valkātāju dzīvi, paradumiem, modi un daudz ko citu, sniedzot savdabīgu atbildi, kādēļ tas šai kopienai ir svarīgi šodien.

Šajā sakarā atcerējos vēl vienu līdzīgu virtuālu izstādi sociālās saziņas vietnē Facebook – Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidoto izstādi par dzimtu Bībelēm – eksponāti un to stāstītie stāsti “pieder tautai”. Noteikti bijuši vēl citi piemēri, kam neesmu pievērsusi vajadzīgo uzmanību, un tie paslīdējuši garām neievēroti.

Jebkurā gadījumā tas man radīja vēlmi palūkoties tuvāk uz šādu izstāžu tapšanu. Profesionālas ziņkāres vadīta lūdzu abu izstāžu veidotājām – Initai Ivdrai un Anitai Smelterei – pastāstīt par viņu izstādēm, kas, iespējams, izgaismotu kaut ko vairāk par priekšmetu, indivīdu un kopienu attiecībām.

Inita Ivdra (Kalupes pagasta kultūras darba vadītāja)

“Pirms četriem gadiem sāku strādāt par kultūras menedžeri savā dzimtajā pagastā (27 gadi nostrādāti Kalupes pamatskolā par skolotāju un 20 gadi par direktores vietnieci audzināšanas jomā). Ļoti labi pazīstu savus pagasta cilvēkus paaudžu paaudzēs, viņu nodarbošanos brīvajā laikā un ikdienā. Tā kā savā jaunajā darbā gribējās ieviest kaut ko jaunu, es izvēlējos veidot izstādes, parādīt jaunajai paaudzei kalupiešu amata prasmes, ko mūsdienās nomainījušas IT. No vēstures lappusēm – kalupietes ir bijušas ļoti čaklas rokdarbnieces – audējas, adītājas, šuvējas, kāzu saimnieces, bet vīri nodarbojušies ar kokapstrādi, pīšanu, alus brūvēšanu. Pat amatnieku iela bijusi Kalupē, un tirgus laukums! Daudzi manas paaudzes cilvēki ir saglabājuši savu vecāku un vecvecāku priekšmetus un lietas. To zinot, es katram individuāli zvanīju, braucu ciemos, runājos. Atsaucība bija ļoti liela – meklēja, tīrīja, mazgāja, gludināja un arī paši atnesa. Bija arī cilvēku grupa, kuri nav saglabājuši vecās lietas ar domu – “priekš kam?”. Redzot izstādēs atnesto, ļoti nožēlo un apzinās, ka rīkojušies nepareizi.

Kāda ir atšķirība no muzeja krājumiem? Katrai lietai bija savi stāsti, smarža, krāsa, forma – tā jau ir individuāla pieeja! Šo priekšmetu un lietu īpašnieki un mantinieki varēja aizrautīgi stāstīt par sevi un saviem senčiem (daudzus šos cilvēkus es atceros pati). Arī es savu vecāku un vecvecāku lietas glabāju, jo ar tām esmu izaugusi, tās man ir ļoti dārgas. Pie cilvēkiem ir ļoti lielā daudzumā dažādas senās lietas, tāpēc, veidojot izstādes, es izvēlos tēmas: “dvieļi un galdauti”, “austas segas”, “priekšauti”, “somas un kleitas”. Muzejos parasti ir pa vienam (minimāli) eksemplāram. Privātīpašumā esoša priekšmeta stāsts varbūt nav zinātnisks, bet ir individuāls. Ir lietas, kuras ir pirktas vienā laikā, piemēram, somas, bet saglabātas dažādi (tas arī raksturo cilvēkus). Ir vienādi audumi, bet dažādu fasonu apģērbs. Ļoti laba bijusi audumu kvalitāte – tāpēc jau varēja 30., 40., 50. gadu kleitas saglabāties līdz mūsdienām. Neviena no kleitām nav melnā krāsā, jo tās tika ģērbtas tikai bērēs.

Cilvēki, kuri nav saglabājuši senās lietas, tās ieraugot, uzreiz sāk savu stāstu, ka “mums arī bija…”, sāk saprast to vērtību. Interese par izstādi ir ļoti liela, jo tā ir vēsture, arī tādēļ, ka pagājušā gadsimta mode atgriežas mūsdienās. Ar šo izstādi mēs parādām pagājušā gadsimta dzīvi: ko varēja izdarīt pašu rokām, ko varēja iegādāties veikalā. Senās lietas liecina par to, ka kalupieši ir bijuši lieli amata pratēji, turīgi cilvēki. “Pat uz veikalu sievietes gājušas, skaisti ģērbtas!”

Kamēr cilvēkos pašos ir interese, viņi nevēlas savu senču lietas atdot muzejam. Izstādei atnest un parādīt – ar lielāko prieku. Bet katrs no viņiem aizdomājas: kā būs, “ja manis nebūs”? Vai bērni un mazbērni to vēlēsies saglabāt? Tad izskan arī vārds “muzejs”.

Kalupē izstādes notiek pavasarī – martā un aprīlī. Neatkarības atjaunošanas dienā pie baltā galdauta pulcējas cilvēki, kuri ir piedalījušies izstādes rīkošanā. Izstādes rīkošanā ar saviem priekšmetiem piedalās apmēram 20 cilvēku, priekšmetu skaits no 50 līdz 100. Izstādi apmeklējuši jau vairāk nekā 150 cilvēku.”

No Kalupes pagasta arhīva

Anita Smeltere (Latvijas Nacionālā bibliotēka, muzejpedagoģe)

“Vairākus gadsimtus Bībele mājās bija galvenā un bieži vienīgā grāmata. Tās lappusēs daudzas paaudzes ierakstīja nozīmīgākos dzimtas notikumus – dzimšanu, kristības, laulības, nāvi. Tādējādi no reliģiska satura grāmatas Bībele pārtapa arī par dzimtas hroniku – personīgās vēstures liecību krātuvi, nereti papildinātu arī ar fotogrāfijām, zīmītēm un herbārija augiem. Grāmata kļuva par atmiņu un identitātes glabātavu. To zinot, mēs Facebook izveidojām akciju “Dzimtas Bībele. Grāmatas ar saknēm”, kurā apvienojas grāmatas, ģimene, vecas fotogrāfijas – tuvas lietas, ar kuru palīdzību arī ārkārtas apstākļos mēģinām uzturēt pozitīvu noskaņojumu un paveikt kaut ko vērtīgu. Atsaucība izstādei ir ļoti liela, arī skatījumu ir daudz. Šeit ir svarīgi, ka pats priekšmets būtībā ir kādas dzimtas īpašums un turpina savu ģimenes “arhīva” uzdevumu arī šodien. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir Bībeles ar ierakstiem, kāds arī stāstījis, ka antikvariātos var nopirkt tādas. Privātīpašumā esoša priekšmeta stāsti ir daudz personiskāki, īpaši tādēļ, ka turpina kalpot/tiek lietoti paredzētajam mērķim. Tajos savienojas gan zināma ekskluzivitāte, gan arī tie vēsta par mūsu vēsturi kopumā. To var nolasīt no dzimtu grāmatu stāstiem, ir kopīgās iezīmes, ir atšķirības. 

Publiskās reakcijas ir visai vienādas, dažkārt gadījies dzirdēt, ka cilvēki saņemas pastāstīt savus stāstus, citu mudināti. Kopumā tā ir rāma atsaucība ar zināšanām, ka tas nav absolūti unikāli, bet ar tradīcijas iezīmēm arī citās dzimtās. Cilvēki ciena savu un ģimenes vēsturi, jūtas kā tās turpinātāji. Attiecībā uz pašu izstādi šeit apmeklētājs jūtas kā līdzradītājs. Tik nu tā ir tāda sajūta, ka tā ir, pētījumi nav veikti.

Kad dzīve atgriezīsies ierastajās sliedēs, vienu no Bībelēm uz laiku izstādīsim LNB pastāvīgajā ekspozīcijā “Grāmata Latvijā”, kur šobrīd jau atrodas īpaša dzimtas Bībele. Tā ir LNB Speciālo krājumu departamenta Letonikas un Baltijas centra galvenās bibliogrāfes Stellas Hermanovskas īpašums. Grāmata izdota 1898. gadā Jelgavā, tipogrāfijas uzņēmumā “J. Fr. Stefenhāgens un dēls”. Starp šīs īpašās grāmatas lapām glabājas laulību un miršanas apliecības no pagājušā gadsimta 40. gadiem, vairākas fotogrāfijas, kā arī augu herbārijs. Izskatās, ka jau esam nolūkojuši Bībeli, kas ar laiku aizvietos tur esošo, kura jālaiž atpūtā ģimenes rokās.

Akcija vēl turpinās. Izsludinājām 2020. gada 30. martā. Noslēgums nav plānots, viss atkarīgs no turpmākajām norisēm valstī. Šobrīd ir 15 Bībeļu stāsti, nav zināms, cik beigās būs kopā. Daži ir tikai saturiski vēstījumi, papildinformācija bez ilustrācijām. Tos var atrast, izmantojot mirkļbirku #DzimtasBībele #Ēkultūra #Paliecmājās”.