Izzūdošs ciemats Latvijā – Letes. Tagad, kad piesēdos uzrakstīt šo blogu, sāku domāt, ka tas nemaz nav bijis tik nejaušs projekts. Par Letēm 2012. gada 26. septembrī bija viens no maniem pirmajiem ierakstiem Creative Museum. Letēs es biju 2002. gadā un 2007. gadā. Es nekad neesmu aizmirsusi šo vietu. Tur pagāja kāda daļa manas bērnības. Aizbildinoties ar dzimtas vēstures pētniecību, daļēji neapzināti, es visus gadus krāju materiālus un fotogrāfijas par šo vietu. Un tad – kaut kad šī gada sākumā – viss saslēdzās kopā. Es ieliku Facebook Etnogrāfisko vērtību dokumentēšanas talkas grupā ierakstu par Letēm, kur liku manīt, ka šai vietai piemīt ļoti nozīmīgas etnogrāfiskas vērtības. Jā, tādas var būt arī padomju okupācijas laika ēkām, ciemata plānojumam, joprojām latviešiem aktuālajiem koka darbiem, jaunām tradīcijām un daudz kam citam, jo arī šajā laikā taču dzīvoja cilvēki.
Ziņa piedzīvoja tik daudzus “like” un “share”, man uzrakstīja tik daudz cilvēku, ka sapratu – dzelzs jākaļ – un pavasarī iesniedzu projektu Vidzemes plānošanas reģionam. Tobrīd biju iesniegusi vēl vairākus projektus VKKF un Sēlijai, un – ak vai – tika apstiprināts tieši Letu projekts, kaut arī, izpētot iepriekš atbalstu saņēmušo projektu sarakstus, sapratu, ka nekas šeit netiek atbalstīts tik maz kā pētniecība. Radās sajūta, ka neko, nu pilnīgi neko, no projektiem es nesaprotu. Toties bija klāt vasara un līgums ar Vidzemi kabatā.
Topošā izdevuma saturs neprasīja nekādas pūles. Es vienkārši zināju, kādam tam jābūt, laikam intuitīvi. Visticamāk, tā ir ļoti neprofesionāla atziņa. Mazliet laika prasīja smuki noformulēt. Pēc tam, kad biju sapratusi, ko īsti glabā Alūksnes zonālais arhīvs, atkal mazliet piekoriģēju.
Izlaidīšu vairākkārtējo epopeju ar braukšanu uz Alūksni. Otrajā reizē paņēmu līdzi savas pusaudzes. Divu dienu laikā viņas apēda vairāk, nekā biju saņēmusi radošajā stipendijā, piebļāva visu arhīvu un apkaunoja mani, visur staigājot ar izplestu lietussargu, nemaz nerunājot par to, ka divas diennaktis iztika ar vienām un tām pašām drēbēm. Bet nu arī ieguvums nebija slikts – apmēram 2500 kadru pārfotografētu dokumentu.
Jau sākotnēji zināju, ka izdevumā iekļaušu letenieku atmiņas. Augusta vidū devos uz Letēm pēc 16 gadu pārtraukuma. Paņēmu līdzi visu savu ģimeni un māsas ģimeni, un pat kaķi. Tur viss gāja pēc saraksta. Sarmītstante bija visus apzvanījusi, brīdinājusi, visi mani gaidīja ar albumiem un atmiņām. Divas dienas pagāja kā autopilotā. Runājos ar cilvēkiem, šķiet, ka ierakstīju 11 intervijas. Vēlāk vēl pievienoju Zoom intervijas un arī pa kādai telefona intervijai un ar tagadējo Letu īpašnieku Uldi Meļķisi tikos Rīgā. Atkal viss gāja kā smērēts. Neesmu ne socioloģe, ne žurnāliste un esmu veikusi vien dažas intervijas dzīvē, bet nu šīs bija tādas intervijas! Tādas! Ceru, ka tā neliekas tikai man. Tur ir gan smeldze un nostalģija, gan dzīves gudrība, gan vēsture, gan personības ar savu temperamentu un spēju vērot dzīvi. Saņēmu ļoti lielu uzticību un izmantošanai apmēram desmit fotogrāfiju albumus, no kuriem daži ir patiešām unikāli, par kādiem priecātos ikviens muzejs vai kolekcionārs.
Kamēr es biju nodarbināta ar intervijām, mana ģimene bija pilnīgi beigta aiz neko nedarīšanas noguruma, bet tam bija savs pozitīvais blakusefekts. Mana māsa ievēroja, ka 80. gados darinātā norāde uz Letēm – rudas lapsas izskatā – ir galīgi norūsējusi. Nepamanīju, kā un kad viņai tas ienāca prātā, taču vakarā, kuru pavadījām pie viņas lauku mājās, viņa nāca klajā ar ideju, ka viņas devums šajā projektā varētu būt Letu vēsturiskās norādes atjaunošana. Atkal palīdzēja Sarmītstante, un pēc mēneša atjaunotā norāde jau bija gatava un uzstādīta.
Tiešām samulsu. Šis projekts izrādījās spējīgs iekustināt ļaudis pat bez īpašas piepūles. Tie pulcējās, es jutu kustību, kaut kas visu laiku notika no manis neatkarīgi. Par to, protams, priecājos. Šeit varbūt ir vietā pieminēt, ka man ar leteniekiem jau bija nodibināta sava WhatsApp grupa un ar viņiem regulāri sazinājos personīgi.
Sāku rakstīt. Sākumā šī tēma mani tā aizrāva, ka es vairs neko negribēju. Es neskatījos filmas, nelasīju grāmatas, nedarīju vispār neko citu. Laiks pazuda, mani ikdienas rituāli pilnīgi izmainījās. Ja biju domājusi, ka nespēju strādāt agri no rītiem, tad izrādījās, ka spēju. Strādāju arī vēl pēc pusnakts un, aizmirstot par pulksteni, mēdzu mūsu WhatsApp grupā iemest pa kādam jautājumam. Sliktākais tas, ka dažkārt pilnīgi aizmirsos un nakts vidū sāku arī citiem sūtīt ziņas un fotogrāfijas, piemēram, “Re, kā izskatās Čakene naktī!” vai “Re, kā mums snieg!”.
Šobrīd 300 lapu manuskripts ir gatavs. Salīdzinoši tas tapa viegli. Izdevumā būs daudz ļoti skaistu un pat unikālu fotogrāfiju. Nejaušības dēļ atklājās, ka zvērsaimniecībā izmantotais gaisa dzelzceļš jeb, pareizā terminoloģijā, viensliedes piekarceļš, kurš gan dabā nav saglabājies, būtu bijis Baltijas mērogā unikāls industriālā mantojuma objekts. Mums ir attēli.
Attēlu koncepcija darbā tika vairākkārt mainīta. No fotogrāfijas kā tekstu ilustrējoša objekta es pamazām atteicos par labu fotogrāfijai kā autonomai vērtībai, kurai jāpiemīt arī labai tehniskai kvalitātei. Pēdējo gan neizdevās realizēt pilnībā. Tādēļ ikviens attēls grāmatā būs pārdomāts, savu laiku raksturojošs objekts.
Vēl es nepieminēju, kā radās ideja par grāmatas dizainu. Arī tas kaut kā atnāca pats no sevis. Tajā Facebook grupā, kur ieliku rakstu par Letēm, kāds ārpusnieks reiz iejautājās – bet kur tās Letes vispār atrodas? Un Ritma ielika ekrānuzņēmumu no Google Maps, kurā apvilka aplīti ap Letēm, pielika sirsniņu un uzrakstīja vārdu. Kad es to ieraudzīju, uzreiz sapratu, ka, lūk, arī vāks. Rolands to visu salika kopā profesionāli.
Mani šajā projektā visvairāk aizkustina tas, ka cilvēki man visu laiku saka paldies, pat tad, kad vēl nekas nebija izdarīts. Tajā es saredzu, cik ļoti stāsts par Letēm ir viņiem personīgi nozīmīgs. Tāpat kā man.
Grafiskais dizains: Rolands Krutovs