Jāsaka, ka kopš sabiedriskajā telpā izskanēja informācija par izstādes “Neredzamā bibliotēka” tapšanu (ideja: Gustavs Strenga, kuratori: Kristīne Zaļuma, Inga Surgunte, Dace Džeriņa, Pauls Bankovskis; pētniece: Kristīne Zaļuma; māksliniece: Dace Džeriņa; komponiste: Linda Leimane; 29.08.2019.–01.03.2020.), es to gaidīju. Galvenokārt tāpēc, ka tā solīja ieviest plašākā apritē jaunas zināšanas un paplašināt mūsu skatījumu uz Latvijas valsti formējošo kultūru ietekmēm. Arī tādēļ, ka tieši Latvijas Nacionālajā bibliotēkā mēs pēdējā laikā varam atrast daudz labu izstāžu ar nepārspētu pieejamību, kuras aizvien tiecas pašas sevi pāraugt muzeoloģiskā aspektā.
Kopsakarā ar bibliotēkas sociālo misiju: “veicināt radošu kultūras un zinātnes mantojuma izmantošanu, atbalstot Latvijas izaugsmi”, nemaz nerunājot par Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadi, pieņēmu, ka tas viss vēl runās plašākā iespējamā – nacionālā – kontekstā.
Vārdu sakot, manas gaidas deva šai izstādei pozitīvu handikapu, un man bija interesanti redzēt, kāds būs izvērties rezultāts, un jāsaka, ka tas nelika vilties. Šī izstāde ir mana rekordiste attiecībā uz tajā pavadīto laiku un noteikti viena no labākajām, par kurām esmu rakstījusi.
Atzīmēšu arī to, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādes priekšzīmīgi prot informēt apmeklētāju par visām tās veidotāju personām, un tas, ko es saucu par izstādes “pasi” ir viegli visiem izlasāms.
Prasme atklāt saturu
Šeit var runāt par daudzām lietām – gan izcilām, gan, iespējams, ne tik izcilām. Pirmkārt, es novērtēju to, ka viss dizains kopumā kā skatuve, uz kuras idejas autori redz savu stāstu atklājamies, mums šoreiz nepiedāvā sarežģītus konceptus. Daudzreiz mazāk ir labāk. Ne vienmēr dizaina ideju veidotāji spēj pārredzēt visas asociācijas, kas veidosies, kad viņu ideja uzsāks savu dzīvi; sarežģītie koncepti nereti nenolasās vai kopsakarā ar izstādes saturu veido paši savus paralēlus vēstījumus un ne vienmēr tādus, kā iecerējuši izstādes autori.
Piemēram, izstādē “Valsts pirms valsts. Atbrīvošanās gadsimts 1817–1918” (kuratori: Jānis Šiliņš, Mārtiņš Mintaurs, Vija Daukšte; scenogrāfija: Krista Dzudzilo un Reinis Dzudzilo, 2018) dizainā izmantotā brūnā krāsa, kam bija jāveido asociācija ar topošo zemkopju valsti, man personīgi atgādināja Emīla Gustava šokolādes veikalu interjerus; divviru durvis, par kurām izstādes veidotāji uzstājīgi runāja kā par mostošās nācijas pašapziņas simbolu, atgādināja par gadsimtu mijas pilnveidotajām apkures iespējām.
Protams, ir arī pozitīvie pavērsieni, piemēram, izstāde “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā” (autori: Ilze Krīgere, Klāvs Zariņš; dizains: “H2E”, 2017), kur ekspozīcijas dizainā nolasīt domu par munīcijas noliktavu man personīgi gan nebūtu iespējams, ja par to nerunātu autori, tomēr dizains savā izpildījumā, manuprāt, ieguva papildus dinamiskas aprises.
Izstādē “Neredzamā bibliotēka” dizains piedāvā vien abu bibliotēku tipu – muižas privātbibliotēkas un sabiedriskās organizācijas bibliotēkas – vizuālu stilizāciju. Un, domāju, ka tas ir pietiekami veiksmīgs, jo ne tikai ļauj dominēt izstādes saturam, bet arī palīdz tuvināt to apmeklētājam. Piemēram, privātās bibliotēkas telpā portreti izvietoti ļoti tuvu apmeklētājam, tiem gandrīz var ielūkoties acīs; visi klausāmgabali nosēdina apmeklētāju pie it kā bibliotēkas galda graciozos krēslos. Eksponēti arī daudzi bibliotēku fotoattēli. Īpaši atjautīgi notikusi skārienjūtīgo ekrānu aizstāšana ar bibliotēkas kartotēku atvilktnītēm sabiedrisko organizāciju bibliotēkas telpā, kurās ievietota “taustāma” informācija, kuras pētīšana vienlaikus ļauj iepazīt izstādes saturu un saņemt “toreiz” sajūtu. Ar šo mēs varētu uzsākt vai pieteikt ekoloģiskā muzeja vai muzeja ekoloģiskuma vērtēšanu.
Absolūti ģeniālā lieta ir lasītavas galds ar klausāmgabaliem. Tā radīšana un izmantošana liecina, ka veidotāji aizvien vairāk ir domājuši par to, kā noturēt apmeklētāju izstādē ilgāk, un tas darīts divējādi. Pirmkārt, ar šo Latvijas Nacionālā bibliotēka apliecina, ka ir līderis to muzeoloģisko meklējumu attīstībā, kuri liek reflektēt par veidiem, kā apmeklētājs uztver informāciju – vizuāli, audiāli, taktili, ar ožu. Otrkārt, šī ir pirmā izstāde, kas tik ļoti fiziski respektē cilvēku vēlmi mainīt ķermeņa stāvokli (sēdēt, stāvēt, pārvietoties, kaut ko padarīt), informācijas uztveršanas tempu (lasīt, klausīties, redzēt), vēlmi pēc dažāda rakstura informācijas (lietišķa, zinātniska, emocionāla, asociatīva u.c.), atšķirīgas vizualitātes (apgaismojuma, krāsām utt.). Izstādes veidotāji nevis vienkārši ieliek izstādē krēslu (lai jau tiem kritiķiem tiek), bet katra sēdvieta ir funkcionāli izmantojama izstādes satura iepazīšanai. Domāju, ka tas viss ievērojami palielinās to vidējo laiku, ko apmeklētāji pavadīs izstādē. Patiesībā man būtu gribējies klausīties vēl, saņemt vairāk avotu iztēlei un refleksijai – atmiņu stāstus, aprakstus, rokās paņemamus attēlus –; tik laba noskaņa un veiksmīga uztverei bija, manuprāt, šī privātās bibliotēkas telpa. Jāatzīmē, ka arī stāstnieka balss šoreiz labi variēja starp māksliniecisku tēlojumu un vienkāršu informācijas pasniegšanu un šķietami apmierināja prasību nobalansēt starp “vieglo” valodu un sarunvalodu. Tā man nedaudz atgādināja radioteātra uzvedumu profesionālos ierakstus Latvijas Radio 1.
Savos ierakstos nekad vēl neesmu runājusi par tekstiem, taču šoreiz teksti laikam atrada mani. Pirmkārt, izstādē netop skaidrs, kuras gravīras, zīmējumi un fotoattēli ir oriģināli un kuras ir kopijas. Tas nav norādīts arī priekšmetu anotācijās. Vai visi būtu oriģināli? Par to šaubos, bet, ja tā, tad gribētu, lai anotācija to man nepārprotami pasaka. Vēl manu iekšējo jucekli sarežģīja tas, ka izstādē izmantotas arī gleznotu portretu fotogrāfiju kopijas. Vārdu sakot, man šoreiz ne vienmēr anotatīvie teksti viesa skaidrību par to, ko īsti es redzu.
Meklējumi, kā eksponēt priekšmetu, kas liecina par muzeja profesionālu refleksiju šajā laukā, šeit gandrīz nav redzami, ja vien mēs nerunājam par iespēju apmeklētājam pāršķirstīt Frīdriha Adeldagusa Feliksa fon Meiendorfa (1834–1871) Mazstraupes muižas pils bibliotēkas kataloga kopiju, taču, no otras puses, šoreiz tēma to varbūt arī nepieprasa. Grāmatas vienkārši sakārtotas plauktos – tāpat kā pārsimt gadus atpakaļ un vēl senāk, tomēr ādas grāmatu biezās muguras šķiet ļoti izteiksmīgas un visādā ziņā nodod to burtisko vēstījumu, ka grāmata ir vērtība (arī “organiska” vērtība), kas mūsdienās pārsvarā attiecināms vairāk uz grāmatu saturu, mazāk formu, bet pagātnē nereti bijis otrādāk.
Intermēdija ar lāci
Telpā ar Nr. 3 apmeklētājs atradīs lāča izbāzeni. Nezinu, kā būtu bijis, ja to varētu vēl arī aiztikt, taču jau tikai tā atrašanās kabinetā vien liek man meklēt apzīmēšanai Rablē cienīgus epitetus. Nosaukšu to pieticīgi par šīs izstādes treknu rozīni. Jo lieta tāda, ka šis lācis nelabi smako un smaka pārliecinoši izplatās, un liek visu laiku atcerēties par lāci. Un galu galā, pateicoties tā noteikti vēl dzīvajam DNS, mēs saprotam, ka lācis taču … vēl ir lācis. Un tas mani fascinēja, jo pamazām liek apmeklētājam fiziski atskārst to, ko var ieraudzīt, piemēram, Mazstraupes muižas bibliotēkas attēlā, kas līdzīgi citām savulaik bijusi arī mākslas priekšmetu, minerālu, dabas objektu un varbūt senlietu glabātuve, ka tai un līdzīgās krātuvēs bija daudz dažādu organisko materiālu, ieskaitot izbāzeņus, kaulus, herbārijus, taureņu un kukaiņu kolekcijas un grāmatu ādas vākus, un tām noteikti bija savāda smaka. Tas mums atgādina par to bibliotēkas funkciju universālismu, pie kā vismaz Nacionālā bibliotēka atgriežas arī šodien. Otra lieta ar lāci ir tāda, ka no tā ir grūti atraut skatienu, jo tas šķiet ļoti cilvēcisks. Apmēram tas pats augums, izslietais ķermenis, rokas, kājas, saprātīgs skatiens. Nav grūti iztēloties, kā senatnē lācis varēja kļūt par totēmu, un tā atkal ir tāda gandrīz mistisku asociāciju virkne, kas atgādina par zināšanu, dabas un bibliotēku ciešo saistību.
Mērogi
Kā man pietrūka? Manuprāt, izstāde izcili runā par atsevišķo, bet maz par vispārīgo, ja mēs atceramies, ka to veidojošajai institūcijai ir nacionāls mērogs. Man pietrūka vispārinājuma par Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma veidošanas principiem, metodēm u.tml. Ļoti bieži izstādes anotācijās varēja lasīt “nonāca Valsts bibliotēkas īpašumā”. Kā tieši nonāca? Apmeklētājam var likties, ka Latvijas valsts pēc Neatkarības kara ar uzvarētājas tiesībām ir piesavinājusies muižu un sabiedrisko organizāciju bibliotēkas. Šeit gandrīz jāiesaka kaut ko pameklēt gūglē, lai saprastu, ka noteikti pastāvēja kādas juridiskas formas un procesi, kā tas viss noticis un tam pretēji – arī vēsturiski procesi, kuru rezultātā kaut kas tika izvazāts vai pazuda.
Kāds vispār procentuāli bija Valsts bibliotēkas krājums neatkarīgās Latvijas sākuma posmā, un cik liels tajā bijis vācbaltiešu mantojuma īpatsvars vai vācbaltiešu kultūras ietekme? Tāpat arī nesaredzēju (varbūt palaidu garām?) izvērtējumu tam, kāds bijis šo bibliotēku saturs. Maz saprotams, kādas bija vācbaltiešu prioritātes savu kolekciju radīšanā, ko īsti viņi lasījuši, kas bija viņu vērtības? Man varbūt pietrūka, lai izstādes sākumā tiktu paskaidroti Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma sākotnējie veidošanas principi, norādīta šo veco kolekciju vieta un īpatsvars krājumā, bet galvenais pastāstītu to, kā tajā kontekstā tapusi Latvijas Nacionālā bibliotēka – ar uzsvaru uz “Latvijas”.
Šī nacionālā tvēruma man pietrūka arī pēdējā telpā, kur apmeklētājam tiek piedāvāts ierakstīt, kādu grāmatu viņš pēdējā laikā izlasījis, bet starp piedāvātajām sadaļām – filozofija, vēsture, franču literatūra, vācu literatūra u.t.t. Ak, vai, mēs neatrodam “latviešu” literatūru, tā kautrīgi kā “literatūra” paslēpusies zem filoloģijas. Un tas man ļoti labi sasaucas ar pēdējā laikā lasīto dzejnieces Liānas Langas rakstu par to, ka mēs varbūt ikdienā nemanām, kā zaudējam savu valodu un mazinām tās nozīmi, un tātad patiesībā to nacionālo mērogu, no kura pretendējam runāt.
Savukārt Rīgas Ķeizariskā liceja attēli vienlaikus ar citu izglītības un pētniecības iestāžu un bibliotēku attēliem iekļauj izstādē kādu ļoti aktuālu kontekstu: bijušā Rīgas liceja ēkas Pils laukumā 2 neticamo zaudēšanu, manuprāt, labākajam tai piemērotajam mērķim – Rakstniecības un mūzikas muzejam –, un tādējādi arī nacionāla konteksta zaudēšanu šai institūcijai un šīs kultūrvēsturiski nozīmīgās bijušā Rīgas liceja un tā bibliotēkas ēkas neskaidro nākotni. Kopsakarā ar visiem izstādē sastopamajiem bibliotēku ēku attēliem mēs saprotam, ka tieši tā, iespējams, būtu varējusi kļūt par vienu no mūsu retajām saglabātajām kultūras pērlēm, demonstrējot to kultūras un zināšanu pēctecību, par kuru runāts izstādē; vai arī to “iešanu zudumā” procesu, kuru arīdzan izstāde bieži piemin. Un šāda aktuāla konteksta iekļaušana ir tāda ļoti laba “spēles laukuma pārredzēšana”, kādu es parasti meklēju izstādē, kurai no vēstures pozīcijām jānonāk līdz šodienai.
Balsoju par izstādi “Neredzamās bibliotēkas” kā 2019. gada labāko izstādi.
Attēls: europeana.eu