Agnese Neija. Novadpētniecība administratīvi teritoriālās reformas un Latviešu vēsturisko zemju likuma kontekstā

Šajā ierakstā es gribētu apsvērt, kādas izmaiņas attiecībā uz vietējās vēstures izpēti rosinās administratīvi teritoriālā reforma[1], bet īpaši – valsts prezidenta iniciētais Latviešu vēsturisko zemju likums[2] (daudzviet tekstā – Zemju likums), neaizmirstot arī par Muzeju likuma grozījumiem, kas stājās spēkā šī gada 14. aprīlī.[3] Gribu uzsvērt, ka daļa šeit teiktā būs tikai varbūtība, spekulācija, situācijas modelēšana vai kaut kas līdzīgs, jo visi minētie normatīvie akti ir saturiski ietilpīgi, un nedomāju, ka kāds jau šodien spēj paredzēt, kādu iespaidu tie atstās uz reģionu muzeju attīstību un konkrēti uz vietējās vēstures izpēti. Tāpat arī pašvaldības līdz šim ir pierādījušas, ka pat vienotas normatīvās bāzes pastāvēšanas gadījumā tās attiecībā uz kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, izpēti un komunikāciju realizē diezgan atšķirīgas stratēģijas.

Kaut arī šķiet, ka kopumā muzeju uzņemtais progresīvais kurss vairs nenovirzīsies un vairākums pratīs pārmaiņas izmantot sev par labu, pārsteidz plašāku publisku un profesionālu diskusiju trūkums. To apzinoties, Latvijas Muzeju biedrība Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas vadībā ir iniciējusi vairākus pasākumus 2020./2021. gadā, pēc kuriem tapuši Latvijas Muzeju biedrības un Latvijas Muzeju padomes ieteikumi muzeju darbībai pēc administratīvi teritoriālās reformas.[4] Vai ar to pietiks un vai būsim sagatavoti nākotnei, rādīs laiks.

Kopiespaids par Latviešu vēsturisko zemju likumu? – Uztveru to kā prezidenta kunga cieņas izrādīšanu valstij, tās iedzīvotājiem, kultūrai utt. Uzkrītoši, ka tas ir ārkārtīgi nacionāls. Patiesībā ar šo likumu, kurš stājies spēkā šī gada 1. jūlijā, mūsu rokās tiek ielikts ietekmīgs rīks, ar kuru stiprināt kultūrtelpas  stratēģisko attīstību. Tas ļoti labi izceļ tieši latviešu kultūrtelpas nozīmi, to saistot ar to kultūrvēsturisko mantojumu, kurš veidojās vēl pirms pilīm, muižām un baznīcām, kas šobrīd saņem ievērojamāko daļu dažādu projektu finansējuma. Tas vistiešākajā veidā spētu ietekmēt reģionu muzeju, un īpaši novadpētniecības darba, virzienu un jaudu. Tas var atstāt iespaidu uz finansējumu kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un tā mērķtiecīgu izlietojumu. 

Šis likums sabiedrību mierina. Taču man ir zināmas šaubas, vai viens no tā mērķiem – “mazināt administratīvi teritoriālās reformas vājās vietas, jo šajā reformā problemātiska ir kultūrvēsturiskās identitātes stiprināšana”[5] – varētu tikt sasniegts. Minētais pat netiek formulēts kā viens no likuma mērķiem, bet tikai kā varbūtība. Likuma mērķis tiek definēts: “veicināt latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopīgo identitāti un piederību Latvijai. Garantēt latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību”[6]. Formulējumi likumā parāda, vai likumdevējs šodien saredz un ņem vērā arī kultūras ekonomisko potenciālu un tās šī brīža aktualitāti.

Šobrīd šis likums lielā mērā veltīts tam, lai noskaidrotu vēsturisko zemju robežas un apmierinātu mūsu identitātes prasības, nevis parādītu, kā noteikti kultūrvēsturiskie apgabali varēs saglabāt savu vienotību administratīvi teritoriālas sašķeltības apstākļos. Arī akadēmiķis Jānis Stradiņš uzskatīja, ka administratīvi teritoriālajā iedalījumā jāsaista saimnieciskās intereses, vēsturiskā ģeogrāfija un kultūrvēsturiskā identitāte.[7] Savas bažas attiecībā uz nepieciešamību vienotu kultūrtelpu saistīt ar nepieciešamību arī vienoti to pārvaldīt norādījuši Suitu parlamenta pārstāvji vēstulē valsts prezidentam.[8] Domāju, ka vēsturisko kultūrtelpu patiesi ilgtspējīga attīstība nav iespējama bez sasaistes ar administratīvajiem un ekonomiskajiem administratīvi teritoriālās reformas aspektiem, pretējā gadījumā tā ir drīzāk tāda kā vēsturisku relikviju uzturēšana, nevis aktuālā šodiena, bet par to laikam lieki runāt, jo administratīvo reformu “tanks” no spēka pozīcijām ik pēc noteikta laika sadala Latviju, kā tam pašam labpatīk, un iepriekšējo periodu ieguvumi un zaudējumi nekad netiek īpaši svērti.

Zemju likums nerunā arī par vēsturisko zemju un kultūrtelpu pētniecību un daudzām citām interesantām lietām ilgtspējas kontekstā. Gribētos, lai tas nepaliktu tikai deklaratīvs un iegūtu konkrētākas aprises, bet ideālajā variantā – nākotnē tomēr tiktu pietuvināts administratīvajam iedalījumam vai drīzāk otrādi – administratīvais iedalījums tiktu pietuvināts vēsturiskajam.

Ko viss iepriekš minētais nozīmēs vietējās vēstures jeb novadpētniecības praksē? Vispirms to, ka administratīvās robežas joprojām nesakritīs ar vēsturiskajām zemēm. Viena novada teritorijā varēs atrasties pat divu vēsturisko zemju teritorijas, bet biežāk laikam būs tā, ka viena vēsturiskā zeme tiks sadalīta vairākos administratīvajos novados. Nedomāju, ka tas sašaurinās muzeju pētniecības teritorijas, drīzāk – paplašinās. Vai muzeji, kas iepriekš nekomplektēja noteiktus materiālus, tagad teorētiski būs spiesti to darīt? Varbūt muzejiem būs jāatdod savi krājuma materiāli kaimiņu muzejam, ja to prasīs vēsturiskā loģika, bet tam traucēs administratīvā? Jokoju. Vai katrs turpinās kā līdz šim? Vai muzeju pētniecības darbā noteicošās būs administratīvi teritoriālā likuma vai vēsturisko zemju likuma novilktās robežas? Un runa jau nav tikai par novadpētniecības teritorijām, bet arī par  to, kas tagad skaitīsies primārā muzeju auditorija? – Vietējie, kas nepārstāv “vēsturisko zemi”, vai novada iedzīvotāji, kas pārstāv? Piemēram, Daugavpils muzejs varētu aicināt: “Sēļi, pulcēsimies uz talku!”, bet nav neviena sēļa, atnāk latgaļi un krievi. 

Interesants ir jautājums arī par likumprojektā paredzēto kopienu iniciatīvas nepieciešamību: “Ir principiāli svarīgi noteikt, ka latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu identitātes uzturēšana un kultūrvēsturiskās vides ilgtspējīga attīstība primāri ir pašu vietējo kopienu atbildības jautājums. Šajos jautājumos visupirms ir jārīkojas pašiem vietējās kopienās, un tikai tad valstij un pašvaldībām ir pienākums sniegt atbalstu un līdzdarboties.”[9]

Teorētiski tas ir labi un pareizi, bet Latvijas apstākļos daudzas teritorijas iztukšojas, iedzīvotāji aizbrauc, un nekādu kopienu bieži vispār nav. Ir skaidrs, ka ar kaut kādu identitātes uzturēšanu un ilgtspējīgu attīstību ir jau nokavēts par gadiem trīsdesmit. Ko darīsim? Kad nav, tad mums arī nevajag? 

Protams, ir likuma 4. pants, kas kaut kādā mērā tiecas atbildēt uz bažām: “(1) Valsts un pašvaldības sekmē latviešu vēsturisko zemju identitātes, kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, nodrošina tai nepieciešamo atbalstu un veicina visu latviešu vēsturisko zemju līdzsvarotu sociālekonomisko attīstību. [..] (3) Latviešu vēsturiskajās zemēs ietilpstošās pašvaldības sadarbojas un veicina attiecīgās latviešu vēsturiskās zemes kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, attīstību un iedzīvotāju kopējās identitātes izjūtu. (4) Ja pašvaldības administratīvajā teritorijā ietilpst dažādām latviešu vēsturiskajām zemēm piederīgas teritorijas, pašvaldībai ir pienākums atbalstīt attiecīgo latviešu zemju kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un iedzīvotāju kopējās identitātes izjūtu.”[10]

Tāpat likuma 5. pants paredz Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna izstrādi, kas prognozējoši būtu visai “fiskāli ietilpīgs” un, kā noprotams, gultos uz pašvaldību pleciem?[11]

Situācijas modelēšanu es gribētu turpināt ar Sēlijas piemēru. Kaut arī Zemju likuma anotācija mums saka, ka vēsturiskās robežas ar administratīvajām nesakrīt un tām arī nav jāsakrīt, tomēr reāli jau mēs saprotam, ka kāda novada administratīva sadalīšana var tikai konkrēto kultūrtelpu vājināt, ja ne pat apdraudēt, jo kultūrtelpu veidojošie aģenti ir ne tikai muzeji un vēstures pieminekļi, bet arī skolas, kultūras nami, bibliotēkas, arī pati sabiedrība kā vienlaikus administratīvā pārvaldībā un kultūras telpas veidošanā ieinteresēts kopums un arī tā vienotības sajūta, kas kāda novada iedzīvotājiem var piemist, atbalstot savas pašvaldības administrācijas lēmumus un vērtējot to ietekmi nākotnei.

Līdzīgu problēmu priekšā šobrīd ir arī cilvēki Sēlijā, kas kā atsevišķs novads ir sācis sevi apzināties tikai pēc neatkarības atgūšanas. Daļa no Sēlijas teritorijas nonāks Augšdaugavas novadā, daļa – Aizkraukles, daļa – Jēkabpils. Šeit ir divi lielāki, bet ne lieli muzeji – Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs un Jēkabpils Vēstures muzejs. Kā jau minēju iepriekš, tradicionāli Jēkabpils muzejs ir interesējies tikai par atsevišķiem Sēlijas reģioniem. Šaubos, vai to dara Daugavpils muzejs, un nepavisam ne Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs. Protams, ir mazi pagastu muzeji – Aknīstē, Neretā, Viesītē –, kuriem nav nopietnas pētnieciskās kapacitātes un nepavisam ne spējas uzturēt un attīstīt kādu vienotu Sēlijas kultūrvēsturisko identitāti. Kas Sēlijas piemērā ir vissliktākais – neredzu šeit tādu muzeju, kas varētu pretendēt uz reģionāla muzeja statusu un kuram šādā gadījumā stratēģiski būtu jāspēj pārredzēt visu Sēliju. Un, pat ja kāds justu sevī kapacitāti uzņemties līdera/reģionāla muzeja lomu, vēl jau paliek jautājums, vai attiecīgās pašvaldības viņiem to ļautu. Šajā piemērā jau ir saskatāms, ka sēļi varbūt turpmāk skaidrāk sapratīs, kas viņiem pieder un kur ir viņu robežas, bet tas viņiem neko daudz nepalīdzēs. Sēlijas gadījumā es neredzu, kā Zemju likums nostrādās viņiem par labu, izņemot to, ka tas ir pirmais normatīvais akts, kas legalizē Sēliju kā faktiski pastāvošu kultūrvēsturisku teritoriju un līdz ar to radīs cilvēkiem emocionālu pacēlumu un tātad arī dažādas iniciatīvas.

Varbūt citos novados ir citādāk, bet Sēlijas kultūrvēsturiskās vides aizsardzībai vislabāk kalpotu tāds Sēlijas kultūrvēsturiskais centrs, kurā varētu tikt attīstīts muzejs vai izpētes centrs, kuram būtu cieši jāsadarbojas nevis ar Daugavpili vai Aizkraukli, bet ar Lietuvu. Dažādu iemeslu dēļ Sēlijas iedzīvotāji ir skeptiski par to, vai tā varētu būt Jēkabpils, un noteikti ne Daugavpils, kuru, iespējams, nākamā teritoriālā reforma iešķūrēs citā administratīvajā teritorijā. Vai Aizkraukle?

Intereses pēc ielūkojos arī minēto muzeju tīmekļa vietnēs. Jēkabpils Vēstures muzejs, kas savā nosaukumā šobrīd fokusā licis pilsētas vēsturi, no Sēlijas teritorijas un sēļiem taktiski izvairījies: “Jēkabpils Vēstures muzeja krājumā iekļautās kultūrvēsturiskās vērtības aptver Jēkabpils pilsētu un rajonu gan tā agrākajās, gan pašreizējās administratīvajās robežās laika posmā no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām.”[12] Un ļoti nelielā apjomā, acīmredzot, lai legalizētu “Sēļu sētas” krājuma pastāvēšanu, tas komplektē priekšmetus, amatnieku darinājumus, “kas raksturo sēļu, daļēji latgaļu sadzīvi, tradīcijas”[13].

“Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs ir Latgales reģiona un īpaši Daugavpils novada galvenais pagātnes liecību vācējs un glabātājs, pētītājs un popularizētājs.  Muzeja krājums veidots ar nolūku atspoguļot novada kultūrvēsturi no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām, kā arī dažādus notikumus Latvijā un pasaulē, kas saistīti ar Daugavpils novadu, ievērojamu novadnieku dzīvi un darbību.”[14]

Formulējumā potenciālā iespēja turpmāk pārstāvēt Sēliju nav minēta. Arī kolekciju uzskaitījums – atklātnes, gludekļi, patvāri, pulksteņi – neatklāj muzeja izpētes kapacitāti. Muzeja nolikumā Sēlija tomēr parādās: “11.2. pēta Daugavpils novada un it īpaši Daugavpils pilsētas kultūrvēsturi, mākslu un dabu Latgales un Sēlijas kultūretnogrāfisko novadu vēstures kontekstā, par pamatu izmantojot muzeja krājumu, citus avotus un literatūru.”[15]

Par Aizkraukles muzeja krājuma veidošanas principiem informāciju atrast nav iespējams.

Būtībā jāsecina, ka Sēlijai sava muzeja un sēļu kultūras identitāti pārstāvošas jaudīgas institūcijas nemaz nav. Salīdzinoši – citos novados tādi ir pat vairāki un spēcīgi, piemēram, Kurzemē – Ventspils muzejs, Tukuma muzejs, Kuldīgas novada muzejs, Liepājas muzejs. Taču, ja kāds gudri spētu izmantot Zemju likumu, tad, iespējams, varētu panākt šāda vienota Sēlijas kultūrvēsturiskā centra muzeja izveidošanu vai jau esoša muzeja atbilstošu reorganizāciju. Arī Muzeju likuma 2021. gada grozījumi paredz, ka pašvaldību muzeju var dibināt vairākas pašvaldības. “Ja pašvaldība, kurā vēsturiski nav izveidots muzejs, ir ieinteresēta savā teritorijā esošā kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā, pārvaldībā un ar to saistītu pakalpojumu sniegšanā, tā var vienoties ar citu pašvaldību par kopēja muzeja veidošanu, uzņemoties dalītu atbildību par šāda muzeja darbības uzturēšanu un izvēloties tam atbilstošu juridisko formu. Vairākas pašvaldības, kuru teritorijā ir muzejs vai vairāki nelieli muzeji, var vienoties par muzeju apvienošanu un jaunas muzeja institūcijas dibināšanu, uzņemoties dalītu atbildību par šāda muzeja uzturēšanu.” (ML 7¹. panta ceturtā daļa)[16]

Vajadzīga tikai spēcīga pašvaldība, kura saredz kultūras potenciālu, līdzīgi kā to dara Alūksne. Kura tā varētu būt Sēlijas gadījumā? Vai Aizkraukle, Augšdaugava, Jēkabpils, kurām savi muzeji jau ir un kuras, visticamāk, ne lūdzamas negribēs dibināt vēl kādu muzeju? 

Ar šo pagaro spekulāciju par Sēlijas kultūrvēsturisko identitāti, tās potenciālo izpēti un muzeju nākotni es gribu pievērst uzmanību tam, cik lietas pēkšņi var kļūt nesakārtotas un neskaidras, ja uz tām palūkojamies kompleksi, bet īpaši, ja uz tām palūkojamies no iespēju viedokļa.

To, ka Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma sagatavošanas laikā netika runāts par muzejiem, ir centusies kompensēt Latvijas Muzeju biedrība un Latvijas Muzeju padome ar savu ziņojumu “Ieteikumi muzeju darbībai pēc administratīvi teritoriālās reformas”[17], kurā galvenokārt aplūkoti dažādi ar muzeju juridisko statusu saistīti jautājumi un skaidrotas aktuālās Muzeju likuma izmaiņas, īpaši pievēršot uzmanību iespējai kādam no novada muzejiem iegūt reģionālā muzeja statusu, kas varētu būtiski izmainīt visu novada teritorijā darbojošos muzeju darba kapacitāti, nozīmību, ietekmi u. tml., vai vienu noteikt par centrālo muzeju pašvaldībā. “Vēršam uzmanību, ka, veicot izmaiņas pašvaldības muzeju struktūrā un administratīvajā pārvaldībā, būtu izvērtējams jautājums par muzeju atbilstību reģionālā muzeja statusam. ML nosaka, ka akreditēts muzejs ir tiesīgs iegūt reģionālā muzeja statusu, ja tas atbilst visiem šādiem kritērijiem:

1) tā krājums teritoriāli, hronoloģiski vai tematiski attiecas uz noteiktu reģionu un savā profilā šis muzejs ir vispilnīgākais un visnozīmīgākais šajā reģionā;

2) tā pētnieciskais darbs nodrošina vispusīgu muzeja krājuma izpēti un pētījumus attiecīgā reģiona vai tēmas ietvaros;

3) ekspozīcijas, izstādes, izglītojošie pasākumi un citi ar muzeja darbību saistītie komunikācijas veidi nodrošina muzeja krājuma pieejamību un izmantošanu sabiedrības izglītošanai un attīstībai;

4) tas veic darbības, kas apliecina šā muzeja kā vadošās institūcijas lomu attiecīgajā reģionā vai tēmas ietvaros. (ML 12.1 panta pirmā daļa) Ja akreditēts pašvaldības muzejs īsteno ne tikai ML noteiktās pamatfunkcijas, bet pašvaldība tam ir noteikusi arī, piemēram, kultūras mantojuma objektu darbības koordinēšanu, uzraudzību vai metodiskā darba veikšanu, var uzskatīt, ka muzejam ir vadošās institūcijas loma attiecīgajā reģionā un tas var pretendēt uz reģionālā muzeja statusu.”[18]

Tāpat Latvijas Muzeju biedrība un Latvijas Muzeju padome iesaka veidot pašvaldībās kultūras padomes, apsvērt dažādu nelielu un līdz šim vāji finansētu muzeju pāriešanu kultūras mantojuma objektu statusā u. tml. Būtībā šeit vērojams piedāvājums novadiem strukturēti sakārtot kultūras mantojuma institūcijas un izvirzīt vienu centrālo muzeju, kuram, ja iespējams, ir reģionāla muzeja statuss, kas nodrošinātu citu muzeju un kultūras mantojuma objektu profesionālu pārraudzību un līdz ar to arī ietekmētu līdzekļu saprātīgu izlietojumu un kultūras institūciju ilgtspēju. 

Ir skaidrs, ka viens no lielākajiem tuvākās nākotnes izaicinājumiem muzejiem būs sadarbība. Šeit mums nav nekādu tradīciju, tieši otrādi – katrā muzejā ir iekodēta tendence pēc iespējas darboties kā autonomai un pašpietiekamai sistēmai. Citas – šoreiz diezgan reālas – problēmas, es uzskatu, varētu būt šīs: pašvaldības varētu censties nobremzēt iniciatīvas, kas tām politiski nepatīk; pašvaldību deputātu kompetence neļautu pieņemt ilgtspējīgākos un pareizākos lēmumus kultūrai; pašvaldības nesniegtu finansiālu atbalstu dažādām kultūras iniciatīvām; muzeji un pašvaldības nespētu komunicēt savā starpā; muzeji nespētu vai negribētu uzņemties atbildību par visu teritoriju vai iegūt reģionāla muzeja statusu; izaugsmi varētu ierobežot muzeju profesionāļu pieejamība reģionos. Visas minētās problēmas gan ir labi manifestējušās arī līdz šim.

Taču neapšaubāmi, ka mums vajadzētu censties izmantot katra normatīvā akta piedāvātās iespējas (lai kāds tas arī būtu šobrīd) – ar skatu nākotnē, kurā, kā zināms, nekas nav tik nedrošs kā administratīvi teritoriālais iedalījums.

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs